Kas ir vides aktīvisti – bļāvēji vai darītāji?

«Gadu gaitā, apcerot to, par kādu graustu mēs padarām dzīvo un bagātīgo pasauli, es esmu jutis niknumu, frustrāciju, depresiju, dusmas, apņēmību un daudz citas, arī daudz sarežģītākas emocijas,» tā savā eseju grāmatā «Atlabstoša vides aktīvista atzīšanās,» saka Pauls Kingsnorts, angļu rakstnieks un vides aktīvists.

Dabas daudzveidības izzušana, sugu izmiršana, klimata pārmaiņas, kas rada ekstrēmus laikapstākļus, dabas katastrofas un līdz ar to milzīgas pārmaiņas visā pasaulē ievirmo visdažādākās sajūtas un emocijas cilvēkos. Vides aktīvisti arī piedzīvo izdegšanu – dabas un klimata jautājumi un to iekustināšana dažādās auditorijās prasa daudz enerģijas, pastāvīgu uzmanību un arī dzīvi saskaņā ar savām vērtībām, taču rezultāti nāk lēnām un uzvaras ir mikroskopiskas. Aktīvisti nevar nodalīt dzīvi un darbu – piedalīties sanāksmēs, kur cīnās par klimata jautājumiem, iet demonstrācijās, organizēt akcijas, bet pēc tam iesēsties apvidus auto ar milzīgu motoru un ēst industriāli gatavotu burgeru bagātīgā plastmasas iepakojumā.

Starp citu, tieši tas – vārdu un darbu nesakritība – bieži vien aktīvistiem tiek arī pārmests: vai tiešām jaunieši, kas piedalās klimata gājienos, atsakās no jauna iPhone?

Citi lasa

Inita Dilāne

Horoskopi

Horoskops no 12. līdz 18. decembrim: Svariem pieaugs ienākumi, Vēršiem jāuzmanās ar pirkumiem

Santa.lv

Padomi

Ko labu veselībai dod hurma, un kam ar tās ēšanu jāuzmanās?

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Un vispār aktīvisti ir vienkārši bļāvēji, ne darītāji! Neuzticība aktīvistu mērķiem un nodomu patiesumam ir vēl viens ārējs faktors, kas var papildināt spriedzi un, iespējams, kādu arī kavēt skaļāk un drosmīgāk paust savu pārliecību.

Un beigu beigās – katru reizi, kad iznāk kāds jauns ziņojums par klimata un dabas stāvokli, ziņas ir sliktas. Labāk nav, dabas un klimata situācija kļūst tikai un vienīgi drūmāka, it sevišķi, ja palūkojas uz visu pasauli kopumā.

Kā šādā kontekstā saglabāt motivāciju būt par vides aktīvistu, turpināt videi draudzīgas rīcības, aicināt arī citus mainīt savus paradumus? Kā pārvarēt bezspēcības sajūtu, šaubas par to, vai es ar savu rīcību varu ko izmainīt? Ko darīt, ja joprojām lielāko daļu cilvēku vada un vilina patēriņš? Tajā pašā laikā cilvēks, kurš ir kaut nedaudz iedziļinājies globālajos klimata un ekoloģiskās krīzes jautājumos, situācijas nopietnību nevar tik vienkārši aizmirst, atmest ar roku un mesties atpakaļ ierastajā dzīvē. Ne velti ekotrauksme un klimata skumjas ir arvien biežāk pieminēta parādība, kas īpaši piemeklē jauniešus, savukārt nobriedušāki vides aktīvisti mēdz kļūt ciniski un skeptiski par izmaiņu iespējamību un ieslīgst iekšējā emigrācijā.

Tā ir tava izvēle

Vai šīs izjūtas ir kas tāds, kas raksturīgs vides aktīvistiem un būtu uzskatāms par aktīvisma blakni? Kā norāda psihoterapeits Artūrs Miksons, vides aktīvisti nebūt nav unikālā situācijā – šādas izjūtas ir gana universālas, un var vilkt paralēles, piemēram, ar ārstiem. Taču būtiski ir atcerēties, ka gan ārsts, gan ar vides jautājumiem strādājošais ir izdarījis apzinātu izvēli darboties šajā jomā.

Problēmas sāk rasties tad, kad cilvēkam sāk likties, ka tā ir sūtība, lielais mērķis, rodas pārliecība – kas gan cits to darīs, ja ne es. Tāpēc brīžos, kad nākas saskarties ar grūtībām vai šaubām, šķiet, ka vajadzētu samazināt darbus, no kaut kā atteikties, var rasties milzīga vainas izjūta, jo liekas, ka ar to kādu pievil un nodod.

Var likties – būšu pievīlis dabu, pievīlis kolēģus. Artūrs Miksons šādas izjūtas nosauc par fantāzijām, un uzsver – ja savu vides aktīvismu uztver kā savu sūtību, tad var sākties grūtības. Tas nenozīmē, ka nedrīkst būt iekšējas sūtības sajūta, bet ir svarīgi apzināties savus resursus – ko tu vari un ko tu nevari. Psihoterapeits norāda – ja sūtības izjūta sāk izplesties ārpus profesionalitātes, tad zūd fokuss, un cilvēks sāk darīt pārāk daudz dažādu lietu, uzņemties pienākumus, līdz vienā brīdī vairs nejūt, ka pieļauj kļūdas, nepaspēj visu, izdeg. Jo tās visas ir ļoti labas un svarīgas lietas – kā gan var nedarīt? Būtu, protams, lieliski, ja varētu izdarīt visu, bet tad ir jautājums – vai tavā dzīvē būs vieta tev pašam? Turklāt tad, kad uzdevumu ir vairāk, nekā vari izdarīt, tas raisa vilšanās, neizdošanās un bezpalīdzības sajūtu, savukārt bezpalīdzība ātri katalizē dusmas. Sāc dusmoties uz to, ka laika sev neatliek, bet jāatceras, ka laiku sev vari atlikt tikai pats. Psihoterapeits norāda arī uz kādu interesantu fenomenu, kas varētu būt pazīstams arī aktīvistiem, – ja cilvēkam sāk krāties vairāk darbu, nekā iespējams izdarīt, rodas bezpalīdzības izjūta, vilšanās, un, lai to kompensētu, cilvēks meklē lietas, kuras šķietami izdarīt ir reālāk, un paņem klāt vēl vairāk darbu, uzņemas vēl citus pienākumus, lai būtu arī kas tāds, ko iespējams paveikt. Taču nepadarītais turpina krāties, un bezpalīdzības izjūta visu laiku zogas līdzi, ievedot apburtajā lokā. Dažkārt no tā iespējams izrauties, vien apstājoties pavisam – paņemot garu atvaļinājumu un attālinoties no visa, piemēram, pārceļoties uz laukiem. Ja loku nepārrauj, tad arvien vairāk var uzrasties izjūtas, ka mani neviens nesaprot, nenovērtē, un te arī klāt cinisms, apņemšanās zudums. Jāatceras, ka uz to cilvēks lēnā garā aizvedis sevi pats.

Ko darīt, ja nevar mainīt sistēmu?

Vides aktīvisti bieži vien saduras ar to, ka esošā politiskā sistēma nav iekustināma izmaiņām – vēstules, ieteikumi, dalība darba grupās, pozīciju gatavošana un viedokļu paušana nekad nebeidzas, bet milzīgo kuģi pagriezt citā virzienā neizdodas.

Bezspēcība pret sistēmu mazina motivāciju un mēdz nolaisties rokas. Psihoterapeita padoms šādā situācijā – ja nevari mainīt sistēmu, tad vari runāt ar cilvēkiem, mainīt cilvēku priekšstatus par to, ka var būt arī citādi.

Bieži vien cilvēki baiļu vai nedrošības vadīti neizvēlas videi saudzīgas rīcības virzienu, it sevišķi, ja tas ir saistīts ne tikai ar dzīvesveidu, bet ienākumiem, piemēram, lauksaimniecībā. Taču vienmēr ar šiem cilvēkiem var veidot attiecības, atbalstīt tos, kuri vēlas mainīties un pārveidoties, tādā veidā dodoties uz priekšu pamazām.

Nereti vides jomas aktīvisti un tajā strādājošie saskaras ar negatīvu vai nesaprotošu attieksmi no atsevišķām sabiedrības grupām – zaļie tiek uzskatīti par kliedzējiem, nesaprašām un naiviem dabas bērniem. Kā turpināt darbu un saglabāt motivāciju šādā kontekstā? Artūrs Miksons arī šajā situācijā aicina atcerēties elementāras lietas par attiecībām. Viņš norāda –jātiek galā ar savām izjūtām, nevajag sākt moralizēt, pārmest, biedēt, ir svarīgi saredzēt savu rīcību plašākā kontekstā, un lūkoties atvērti, nevis balstoties kādā iepriekšējā pieredzē. Tāpat ir jāprot pieņemt, ka pastāv ierobežojumi, ka ne visu var mainīt, ir jāspēj saskatīt realitāti kopumā, nevis fokusēties tikai uz savu dienaskārtību. Tas ir pilnīgi normāli, ka, strādājot ar vides jautājumiem, nākas saskarties ar pretsparu no citiem, bet svarīgi to nepārvērst par strīdu, bet turpināt darīt labāko, ko var, sarunāties un meklēt kopīgu ceļu, uz kura satikties.

Paglābt no idejas, ka jāglābj pasaule

Vides aktīvisms bieži tiek saukts par pasaules glābšanu – kas dziļākajā būtībā arī ir atbilstošs apzīmējums, taču tomēr ne pārāk veselīgs cilvēka psihei. Kā norāda eksperts, viena no lielākajām problēmām cilvēka psihei ir pieņemt ierobežojumus, taču ir ļoti svarīgi saprast, ka ir neiespējamas lietas. Un ir lietas, kas ir iespējamas, bet nav sasniedzamas – vai nu vispār vai šobrīd. Taču tas, ka vienu lietu nevar sasniegt, piemēram, atgriezt ledājus tādā stāvoklī kā pirms 100 gadiem, nenozīmē, ka nevari sasniegt neko. Līdzīgi kā ārsts nevar pēkšņi padarīt cilvēku brīvu no hroniskas kaites, bet var uzlabot viņa dzīves kvalitāti, arī vides aktīvisti var atrast pietiekami daudz lietu, kas ir paveicamas, – atrast sasniedzamus mērķus neiespējamības situācijā. Klimata pārmaiņu, dabas daudzveidības izzušanas kontekstā bieži vien var saskarties ar neiespējamības sajūtu, un tad cilvēks var sākt to vispārināt un justies, ka patiešām nav iespējams neko izdarīt. Tāpēc ir jālūkojas pēc konkrētām lietām, kas ir paveicamas, kas var palīdzēt, ko var izmainīt, pat ja tās ir šķietami nelielas un nenozīmīgas.

Psihoterapeita padomi neizdegšanai!

• Apzinies – šī bija tava izvēle!
• Izproti savu spēju robežas!
• Neuzliec sev atbildību glābt visu pasauli!
• Samazini mērogu saviem mērķiem!
• Izproti realitāti – ko ir iespējams un ko nav iespējams mainīt!
• Vērtīgi ir tas, ko tu dari, nevis tas, ko tu neatrisini!
• Vienmēr būs pretspars – ar to jārēķinās, bet pēc tā nav jāvērtē paveiktais.

Vides aktīvistu pieredze

«Aktīviste – es tāda esmu!»

JANA SIMANOVSKA, ķīmijas zinātņu doktore, vides aktīviste, tagad arī politiķe

Jana jau vairāk nekā 20 gadu darbojas vides jomā – pēta, skaidro un stāsta par ķīmisko vielu ietekmi uz vidi un veselību. Viņa ir dēvējama par aktīvisti pēc savas būtības – iesaistās, diskutē, pauž viedokli un mēģina panākt izmaiņas, turklāt nezaudējot šķelmīgu nekaunību un zinātniski pamatotu asumu. Pēc daudzu gadu darbošanās nevalstiskajās organizācijās, Jana šobrīd ir iesaistījusies politikā. Galvenais iemesls – tā ir iespēja panākt reālākas un ātrākas pārmaiņas, nekā darbojoties NVO.

Jana bijusi aktīva jau kā skolniece, un tas ir viņas raksturs, viņas draivs. Iespējams, šī dzīves pozīcija arī saistās ar izpratni, ka vājākie ir jāaizstāv, – kam uzbrūk, ko diskriminē, un vide šajā ziņā ir aizstāvamais, jo mūsdienu realitāte ir tāda, ka mēs, cilvēki, to iznīcinām. Janai patīk daba, patīk ķīmija, bet, beigusi studēt, viņa sapratusi, ka ķīmiķes darbs laboratorijā nebūs viņai – tolaik cilvēki bija diezgan bezrūpīgi pret drošības prasībām, un viens no faktoriem, kas lika uzmanīties, bija runas, ka praktizējošām ķīmiķēm ir problēmas ar reproduktīvo veselību. Jana saka, kā šodien teiktu, ka tā nav zinātniski apstiprināta informācija, taču bija gana nopietns sarkanais signāls. Arī šodien Janas darbībā piesardzības principam ir liela nozīme – jo tas ir viens no svarīgākajiem attiecībā uz dažādu ķīmisko vielu, tai skaitā, pesticīdu, izmantošanu vidē.

Lai arī aktīvists var izdarīt ļoti daudz, izmaiņas ir ārkārtīgi grūti panākt, ja pretī nav saprotošu un rīkoties gribošu politiķu. Tas, un arī fakts, ka Latvijā nav nopietna politiskā piedāvājuma, kuram vides aizsardzība būtu svarīga, bija pamatā Janas lēmumam pievērsties politikai, lai arī NVO dzīve viņai ļoti patika. Tomēr tā ir arī gana grūta – valsts atbalsts, līdzfinansējums ES projektu piesaistei un prasību izpildei ir niecīgs, un tas ir viens no faktoriem, kas mazina motivāciju.

Savā vides aktīvistes darbā Jana ir iemācījusies sabalansēt to, ko prasa no ārpuses, un to, ko pašai vajag. Tas nozīmē arī spēju pateikt nē – arī projektiem, kas ir ļoti vērtīgi, interesanti. Turpināt darboties, nepaklupt grūtībās un iet uz priekšu palīdz komanda, tas, ka neesi viens, ka ir cilvēki, kas domā līdzīgi un var cits citu stiprināt. Kā saka Jana, vides aktīvismā darbojoties, nevari būt viens, ir ļoti retas lietas, ko vari panākt viens pats, ir svarīgi, ka aizmugurē ir domubiedri, kas atbalsta un sadzird. Ļoti svarīgi ir spēja sadarboties. Darba sasniegumi var arī nebūt milzīgi lieli – pārmaiņas notiek ļoti lēnām, panākumi var likties minimāli, bet Janai ir gandarījums, ka viņa ir bijusi viens no tiem cilvēkiem, kurš panācis, ka skolu pārtikas iepirkumā priekšroka tiek dota bioloģiskajiem produktiem, prieks arī par to, ka Latvijas iedzīvotāji nobalsoja par stingrāku pesticīdu politiku, parakstot Eiropas pilsoņu iniciatīvu Glābsim bites un lauksaimniekus!, ko Latvijā atbalstīja Janas vadītā organizācija Ekodizaina kompetences centrs.

«Tas nav par mani»

Selma Levrence, vides un cilvēktiesību aktīviste

Selma ir viena no spilgtākajām jaunajām aktīvistēm Latvijā – pārsteidzoši drosmīga, erudīta, nopietna un mērķtiecīga. Viņa ir sadzirdama, un viņa arī tiek lamāta un apsaukāta. Vaicāta, kā līdz tam nonākusi, Selma stāsta, ka septiņus dzīves gadus ir pavadījusi Ķīnā, kur redzējusi piesārņojumu un daudzas citas vides problēmas, tāpēc arī vide ir viņas tēma. Atgriezusies Latvijā, Selma sastapās ar to, ka šeit cilvēki nav sociāli īpaši aktīvi. Tad, kad arī Latvijā aktivizējās Fridays for Future kustība, Selma iesaistījās tajā, nonāca arī cilvēktiesību aktīvismā. Tam, ka Latvijā nav daudz aktīvistu, ir arī savs efekts – ja esi kaut nedaudz skaļš, tevi sadzirdēs.

Brīžos, kad nolaižas rokas glābt pasauli, Selma iesaka noticēt grupas un kustības spēkam, savukārt atbilde uz to, kā viņa tiek galā ar uzbrukumiem, nievām un agresiju, ir pavisam vienkārša – es zinu, ka tas nav par mani. Selma saka – cilvēku teiktais man nekaitēs, taču, ja tādi cilvēki kā mēs nerīkosies, tad sekas jutīs cilvēki, ko mūsu rīcības trūkums ietekmēs. Tie nebūs vienkārši slikti vārdi, bet nopietnas, dzīvi apdraudošas sekas. Klimata pārmaiņas ir viens piemērs – cīnoties pret tām salīdzinoši rāmajā Latvijā, ir jāsaprot, ka tā ir arī iestāšanās par tiem daudziem cilvēkiem attīstības valstīs, kuri klimata pārmaiņu dēļ zaudēs visu.

Cilvēkiem, kas domā par videi draudzīgu paradumu ieviešanu savā dzīvē, bet īsti nav pārliecināti, vai tam būs nozīme, Selma iesaka nenoteikt sev ļoti augstus standartus – nevajag apņemties darīt visu uzreiz, bet sākt pakāpeniski, piemēram, samazināt gaļas patēriņu, mazāk braukt ar auto. Svarīgi pievērsties tām jomām, kur patiešām iespējams kaut ko mainīt. Labs variants ir iesaistīšanās organizācijās, biedrībās, savas kopienas atrašana – jo redzēt kaut nelielas izmaiņas un dabūt gandarījuma sajūtu ir būtiski.

UZZINI!

Kas ir Fridays for Future?

Kustības Fridays for Future mērķis ir ar klimata streikiem un gājieniem pievērst sabiedrības, mediju un politiķu uzmanību klimata krīzei.

Lai politiķi ieklausītos zinātniekos un veidotu tādu politiku, kas saskan ar Parīzes nolīgumu, ko parakstījušas lielākās pasaules valstis un paredz kaitīgo klimata pārmaiņas veicinošo izmešu samazināšanos.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.