Rīga +6°C 
Tā bija skaista tradīcija – tēvs mākslinieks Edijs Dukurs meitai dzimšanas dienā allaž dāvinājis kādu viņas elka portretu. Tas sagādājis prieku abiem – gan Edijam, gan Paulai. Tagad, kad Paulas vairs nav šajā pasaulē, viņš turpina gleznot viņai svarīgus cilvēkus – tos, kuru dzīves atziņas ierakstītas pēc Paulas nāves atrastajā viņas personīgajā grāmatiņā.
«Kad Paula dzīvoja Londonā, uzgleznoju viņai Džeku Nikolsonu, Entoniju Hopkinsu kā Hannibalu Lekteru filmā Jēru klusēšana, arī Hoakinu Fīniksu kā Džokeru. Toreiz man nebija šīs grāmatiņas. Vienkārši biju pamanījis, kas viņai patīk, kam seko, kuras filmas skatās, par kuriem cilvēkiem runājam,» intervijā žurnālam Privātā Dzīve pastāstīja Edijs Dukurs.
Taču īpaši atmiņā palikusi meitas reakcija uz Hopkinsa portretu. «Paula ienāca savā istabā, kur gleznu jau biju pielicis pie sienas.
Kad to ieraudzīja, bija ļoti aizkustināta un… apraudājās,» stāsta Edijs.
Tagad, gleznojot meitas izvēlētos cilvēkus, tēvs iedziļinās viņu personībās. «Iepazīstos ar viņu daiļradi, tekstiem, filozofiju – visu, ko savulaik pētīja Paula. Šādi es turpinu sarunu ar meitu,» atzīst Edijs.
Meitas pierakstītajās atziņās ir Kīta Ričardsa vārdi: «Es vienkārši jūtu, ka esmu pietiekami gudrs, lai tā vai citādi izlauztos no šī sabiedrības tīkla un pārstātu spēlēt pēc tās noteikumiem. Sabiedrība un vide, kurā es uzaugu, man vienkārši bija par šauru. Es zināju, ka man jāatrod izeja.»
Edijs atzīst: «Tu to lasi un daudz ko saproti…» Šie Paulas pierakstītie teksti tēvam palīdzēja ieraudzīt meitu citā gaismā – caur domām, kuras viņa izvēlējusies.
Pašas Paulas portrets gan tētim ir tikai viens… «Viena maza glezniņa, ko uzgleznoju, kad Paula dziedāja kādā saulgriežu pasākumā ar rožu vainagu galvā. Vairāk nav. Sev tuvos cilvēkus esmu gleznojis maz,» saka Edijs.
Edija Dukura stāstu lasi ŠEIT:
