• Kā tas ir – videi draudzīgi un nerviem saudzīgi?

    IEVA dzīvo zaļi
    Inga Melberga
    3. janvāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Klimata pārmaiņas, par kurām zinātnieki visu laiku brīdina un kuras likās tāla nākotne un cita pasaule, šovasar izjutām uz savas ādas.

    Tā bija viena no aizvadītās vasaras karstākajām dienām. Gatavoju vakariņas. Dzīvoklī bija atvērti visi logi, un, kaut mati caurvējā plīvoja, atvēsināties tas nepalīdzēja. Tikmēr daudzviet Eiropā plosījās spēcīgs lietus un plūdi. Citur pasaulē – milzīgi, postoši ugunsgrēki.

    Augusta sākumā ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes eksperti, veicot pēdējos gados apjomīgāko klimata pārmaiņu pētījumu, nāca klajā ar paziņojumu, ka situācija ir sasniegusi kritisku sarkanās trauksmes līmeni. Klimata pārmaiņas notiek nepieredzēti strauji, turklāt tās nepārprotami izraisa tieši cilvēku darbība. Arī mana, un par to man kauns. Un bail. Liekas, ka steidzami kaut kas ir jādara, bet vienlaikus pārņem bezpalīdzība, ka vairs nav jēgas un ar to mazumiņu, ko es varētu paveikt, globālā mērogā nekas tāpat nebūs līdzams…

    Raud pat pieredzējuši zinātnieki

    Laiks kopš pandēmijas sākuma ir ieviesis būtiskas izmaiņas manos iepirkšanās paradumos – uz veikalu dodos reizi nedēļā, vienā lielveikalā cenšoties nopirkt visu nepieciešamo. Tas nozīmē ļoti daudz iepakojuma, ļoti daudz plastmasas, ne vienmēr zināmu un saprotamu produktu izcelsmi. Vasaras sezonā eju arī uz tirgu un beziepakojuma bodītēm. Un tomēr. Es varētu dzīvot daudz zaļāk. Nepirkt šo kleitu, atteikties no tām kurpēm, ēst tikai vegānisku, vietējo un sezonālo pārtiku, nedzert kafiju, taupīt elektrību, varbūt pat pārcelties uz laukiem… Ar baltu skaudību skatos uz tiem, kas spēj savu ikdienu aizvadīt minimālismā, taču saglabāt kaut kādu mūsdienu priekšstatiem atbilstošu dzīves kvalitāti, un vienlaikus jūtos tik vainīga, ka savu izvēļu, rakstura vājuma vai nespējas gana labi plānot laiku un citus resursus, esmu līdzvainīga un pamazām nogalinu šo skaisto, brīnišķīgo planētu, kur taču vēl pēc manis būs jādzīvo arī maniem bērniem. 

    Izrādās, šim emocionālajam stāvoklim ir pat apzīmējums – ekotrauksme jeb «ecoanxiety».

    Ar trauksmi vairāk vai mazāk savā dzīvē ir sastapies ikviens cilvēks. Varētu teikt, ka trauksme ir viens no izdzīvošanas un pielāgošanās mehānismiem, kas cilvēkos ir ielikts kopš dzimšanas. Psihoterapeits, centra Miervidi vadītājs Sandis Dūšelis skaidro, ka trauksmei var izdalīt trīs komponentus. Viens ir fiziskās sajūtas, kad adrenalīns un citi ar bailēm un trauksmi saistītie hormoni sāk uzdarboties ķermenī. Otrs ir kognitīvais jeb domāšanas un trešais – emocionālais komponents.

    Amerikas psihiatru asociācija apraksta ekotrauksmi, kā «hroniskas bailes no ekoloģiskas bojāejas».

    Šīs bailes var būt pamatotas ar reālām situācijām, kad cilvēki dzīvo tādās pasaules vietās, kur ir pieredzēti plūdi vai ugunsgrēki, tomēr nevar noliegt, ka daudziem cilvēkiem šīs bailes ir saistītas ar medijos un ziņās dzirdēto un redzēto. Tās var izpausties kā trauma un šoks, posttraumatiskā stresa traucējumi (PTSD), nemiers, depresija, apreibinošu vielu lietošana, agresija, samazināta kontroles sajūta, bezpalīdzības, nolemtības un dažādas citas baiļu sajūtas.

    2020. gadā Jēlas Universitātē veiktais pētījums atklāj, ka vairāk nekā 40% amerikāņu ir jutuši bezcerību vai izmisumu par klimata pārmaiņām, bet puse pētījuma respondentu ļoti uztraucas par klimata pārmaiņu radītā stresa ietekmi uz viņu psihisko veselību.

    Ekotrauksme nav tikai mediju ziņu sabiedētu iedzīvotāju problēma, tā mēdz piemeklēt arī vides jomā strādājošus profesionāļus. Ekseteras Universitātes jūras biologs Tims Gordons intervija BBC stāsta, ka viņu var apskaust par vietām, kuras nākas apmeklēt darba dēļ, piemēram, viens no viņa pētījumu objektiem ir Lielais barjerrifs pie Austrālijas krastiem. Taču viņam šie pētījumi saistās ar skumjām un zaudējuma sajūtu, jo nākas dokumentēt strauju šo brīnišķīgo dabas veidojumu sabrukumu, redzēt, kā tas viss mirst. Zinātnieks atzīst, ka, to vērojot, ne reizi vien apraudājies turpat uz vietas savā ūdenslīdēja maskā.

    Nebaidīties, neignorēt, bet meklēt risinājumu

    «Mēs esam atbildīgi paši sava prāta un savas nervu sistēmas priekšā. Cilvēka prātam ir nosliece uz negatīvo – tas ir daudz pētīts. Ja jūs visu dienu būsiet labi pastrādājuši un pieļāvuši tikai vienu kļūdu, par ko jūs domāsiet pirms iemigšanas? Vairums domās par to vienu kļūdu! Mediji to zina un izmanto. Mūsu uzmanību vairāk piesaista negatīva informācija. Taču smadzeņu evolūcija notiek lēni, un cilvēka smadzenes un nervu sistēma nav pielāgotas tam negatīvās informācijas apjomam, ar ko nākas ikdienā saskarties. Tāpēc ekotrauksmes mazināšanā ir svarīga arī informācijas higiēna, it īpaši šajā kovidlaikā, kad arī citu satraucošu ziņu ir pārsvarā,» skaidro Sandis Dūšelis.

    Informācijas higiēna nenozīmē strausa politiku un aktuālo problēmu ignorēšanu. Kā jau zināms, sociālie tīkli veido informācijas burbuļus, un atkarībā no tā, kādas ziņas patērējam, tāda veida tēmas mums tiek piedāvātas vēl un vēl. Un tas var radīt bezcerības sajūtu, ar kuru grūti tikt galā un vieglāk šķiet problēmu ignorēt.

    Cik bieži gan dzirdēts arguments, ka pasaule ir mainījusies, ledāji kusuši, dinozauri izmiruši, tātad klimata pārmaiņas ir normāla, neizbēgama parādība. Sava taisnība tur ir, taču temps, kādā notiek cilvēka darbības izraisītās klimata pārmaiņas, ir tik straujš, ka rada katastrofālas sekas.

    Kas dabiskā tempā notiktu varbūt vairākos gadu simtos un pat tūkstošos, tagad ir iespiests dažās desmitgadēs, un strausa politika te nepalīdzēs – ar klimata pārmaiņu radītajām nepatīkamajām sekām nāksies saskarties ikvienam no mums, un tas notiks aizvien biežāk. Arī noliegums un ignorēšana ir viena no baiļu izraisītām atbildes reakcijām uz negatīvu informāciju, satraucošu situāciju.

    Taču tā vietā, lai lasītu, kā sabrūk pasaule, un baidītos un satrauktos par to, prātīgāk būtu meklēt informāciju, kā rīkoties, lai šo sabrukumu novērstu vai vismaz attālinātu.

    Par katra indivīda izvēlēm un to ietekmi uz vidi mūsdienās ir pieejams tik daudz informācijas kā vēl nekad – par to runā pasaules lielākie mediji, internetā ir atrodamas dažādas zinātnieku publikācijas, sociālajos tīklos ir neskaitāmi influenceri, kas ar savu piemēru mudina dzīvot planētai saudzīgāk, sarakstītas iedvesmojošas grāmatas un uzņemtas filmas, kas gan mēdz būt visai biedējošas, taču ir kā iemesls sapurināties, izlīst no ierastā komforta un sākt rīkoties.

    Mazāk patēriņa, mazāk atkritumu

    Viena no darbībām, ko visātrāk un vienkāršāk varam darīt vides labā, ir samazināt patēriņu, bet nākamā saistās ar atkritumu apjoma samazināšanu (kas, protams, iet roku rokā arī ar patēriņu). Pēdējo desmit gadu laikā atkritumu apjoms, ko rada viens Latvijas iedzīvotājs, ir pieaudzis par vairāk nekā 100 kg – šobrīd tie ir 439 kg uz cilvēku gadā. Nešķirotiem atkritumiem, tai skaitā plastmasai, sadaloties (sapūstot, sairstot), rodas cilvēku un dzīvnieku veselībai kaitīgas gāzes – oglekļa dioksīds, metāns un nelielos daudzumos citas gāzes. Lielākā daļa no šīm gāzēm ir klimata pārmaiņas veicinošas gāzes.

    Pieaugot videi draudzīga dzīvesveida popularitātei, iedzīvotāju izpratnei par atkritumu šķirošanas nozīmi, kā arī šķirošanas infrastruktūrai kļūstot pieejamākai, ik gadu turpina augt arī iedzīvotāju skaits, kuri šķiro sadzīves atkritumus.

    Lai cilvēks mainītu savus ikdienas paradumus rūpēs par vidi, tam ir jānodrošina arī apstākļi, kas to veicinātu, jo bez reālām iespējām darboties pat vislabākās apņemšanās var izsīkt: ne katrs ir cīnītājs.

    Tas ir iepriecinoši!

    Pērn mājsaimniecību atkritumus šķirojuši vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (60%), liecina Latvijas Zaļā punkta un pētījumu centra SKDS veiktais pētījums (salīdzinājumam: 2011.gadā tie bija 34%, 2018.gadā – 56%). Turklāt atkritumus šķirotu vēl lielāka daļa sabiedrības, ja dzīvesvietas tuvumā būtu pieejami dalītās vākšanas jeb šķirošanas konteineri. Šis ir jau viens solis pretī klimata pārmaiņu mazināšanai!

    Soli pa solim uz reālu mērķi

    Labas apņemšanās parasti sākam ar lielu entuziasmu, un gribas uzreiz ieviest kardinālas pārmaiņas, maksimāli drīz sajust savai darbībai taustāmu rezultātu, taču Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers kādā no savām lekcijām norāda: lai neizdegtu, pareizāk būtu spert soļus uz mērķi pamazām, sākot jau ar šā mērķa formulēšanu un reālistisku izvērtēšanu. Ko varu darīt tagad un uzreiz? Kas man nebūs ļoti sarežģīti, mainot ikdienas paradumus, bet tomēr sniegs gandarījumu un jēgu? Piemēram, ja vienā dienā nolemsi kļūt par vegānu, zero waste entuziastu, pārvietoties tikai kājām vai ar velosipēdu, kaut līdz šim esi pieradis braukt ar savu auto, visticamāk, šis lēmums pēc laika cietīs neveiksmi, jo pārmaiņas ir pārāk radikālas, bet cilvēka prāts ir tā iekārtots, ka pieradumam ir liels spēks. Taču, veiksmīgi īstenojot vienu apņemšanos, tai var pievienot nākamo un tā virzīties uz aizvien zaļāku dzīvošanu. Protams, ietekme uz vidi ir teju visām mūsu dzīves jomām: ko mēs ēdam, kā mēs pārvietojamies, ko mēs pērkam – ar savu maciņu mēs balsojam par vienu vai otru vērtību u. c., taču jāizvēlas saprātīgi, kur sākt lielo revīziju.

    Diezgan būtiski ir arī savās idejās un dzīves redzējumā nejusties vienam, tādēļ ir vērts iesaistīties kādās kopienās, zaļajās iniciatīvās – kaut vai virtuāli, sociālajos tīklos uzmeklējot domubiedru grupu, vai tie būtu dzīvnieku tiesību aizstāvji, vegāni vai bezatkritumu dzīvesveida entuziasti.

    Grupās var gūt ne tikai apstiprinājumu savām pārliecībām un iespējas diskutēt par tām, bet arī reālas idejas, ko ieviest savā dzīvesveidā vai darbības, ko veikt, piemēram, piedalīties talkās, meistarklasēs un citās iniciatīvās.

    Runājiet par savām zaļajām idejām ar ģimeni, draugiem, kolēģiem, iesaistiet arī viņus! Galu galā, ir iespēja piedalīties arī politisku lēmumu pieņemšanā, iesaistoties sabiedriskajās iniciatīvās. Vēl nekad nav bijušas tādas iespējas paust savu viedokli un sasniegt plašu auditoriju kā mūsdienās ar sociālo tīklu palīdzību. Nav uzreiz jābūt influencerim ar tūkstošiem sekotāju auditoriju, lai idejas sasniegtu dzirdīgas ausis. Arī zviedru pusaudze Grēta Tūnberja 2018.gadā klimata streiku aizsāka viena, taču nu tas izvērties par globālu kustību Fridays for Future, kas apvieno līdzīgi domājošus jauniešus, kuriem rūp planētas nākotne. 

    Viens no ekotrauksmes izpausmes veidiem ir bezcerības sajūta. Kas gan es esmu viens pret pārējiem miljardiem, lai mana rīcība varētu ko glābt un mainīt? Bet jāatceras, ka tieši mūsu katra indivīda rīcība ir tie pilieni, kas sasummējoties veido klimata krīzes apjomu, un tieši tādai – individuālai rīcībai ir vislielākā loma, lai klimata pārmaiņu straujo tempu piebremzētu. Zinātnieki ir izpētījuši un sarēķinājuši – lai novērstu klimata katastrofu, līdz 2030.gadam divas reizes jāsamazina siltumnīcas efektu radošo gāzu daudzums, ir izstrādāti arī ieteikumi, kā to izdarīt, mums tikai jāvērtē savas ikdienas izvēles un jāizvēlas rīcība, kas var palīdzēt.

    Drei Jahre Fridays For Future Demo und Reden in Berlin
    Drei Jahre Fridays For Future Demo und Reden in Berlin

    Nesalīdzini sevi ar citiem

    Bet ko darīt ar trauksmes un baiļu sajūtu, jo ne vienmēr to iespējams mazināt pat ar aizvien zaļāku dzīvesveidu? Tādas temperamenta iezīmes kā sensorais jeb fiziskais jutīgums, reakcijas intensitāte ir iedzimtas, līdz ar to kādam no mums trauksmainība būs izteiktāka un kādam – mazāk raksturīga. Trauksme var pastiprināties pārstrādājoties, kā arī dažādās ārējās un iekšējās krīzes situācijās. Ir svarīgi sevi nesalīdzināt ar citiem, iepazīt savu nervu sistēmu un izturēties pret sevi ar iejūtību un labvēlību. Tas palīdz justies līdzsvarotāk.

    Sandis Dūšelis teic, ka trauksmi mazināt palīdz apzinātības praktizēšana: «Cilvēks mācās sevi novērot. Novērot savas fiziskās sajūtas, savas domas un emocijas.

    Mācās to darīt ar ieinteresētu un labvēlīgu attieksmi. Un tā nav domāšana par sevi, bet sevis novērošana. Lai to varētu paveikt, sākumā tiek apgūta prasme koncentrēties. Tas palīdz nomierināt prātu un lēnām apgūt vērīgumu. Kad ir apgūta spēja koncentrēties, tad prāts kļūst mierīgāks un cilvēks ir gatavs jau nākamajiem soļiem, lai izpētītu savu trauksmi. Ir jāmēģina saprast, vai trauksme ir kā signāls konkrētam cēlonim vai kā fons? Ja jūs naktī ejat gar lielceļu, kur ātri traucas automašīnas, tad ir ļoti dabiski justies trauksmaini. Var būt trauksme, kas saglabājas pastāvīgi, un to ir vērts izpētīt un iepazīt. Ir jāsāk ar fizisko sajūtu iepazīšanu, kā arī jāmācās neattīstīt katastrofu scenārijus savā prātā. Pakāpeniski cilvēks iepazīst to, kā darbojas viņa paša domāšana. Attieksmei mainoties, cilvēks pakāpeniski kļūst spējīgs sevi līdzsvarot, piemēram, ar meditācijas palīdzību,» skaidro Dūšelis.

    Daži zinātnieki uzskata, ka apzinātību ir garlaicīgi pētīt, jo tā sniedz pozitīvu ietekmi gandrīz ikvienā dzīves jomā, kur tā tiek izmantota. Piemēram, ir pētījums, kurā zinātnieces secina, ka apzinātības prakse ir saistīta ar lielāku indivīda motivāciju pielāgoties arī klimata pārmaiņām un rīkoties videi saudzīgāk. Apzinātības praktizētāji labāk atzīst ar klimata izmaiņām saistītos riskus, taču vienlaikus neiekrīt fatālā attieksmē pret tiem. («Mindsets for Sustainability: Exploring the Link Between Mindfulness and Sustainable Climate Adaptation» Christine Wamsler, Ebba Brink, 2018.)

    Apzināts cilvēks vērīgāk pievērš uzmanību tam, kas ir labi viņam pašam un arī apkārtējiem. Apzinātā cilvēkā aktīvāka ir kopības izjūta ar visu apkārtējo.

    Un interesanti, ka zaļāka dzīvošana palīdz arī labāk justies emocionāli. Rūpes par vidi cilvēku padara harmoniskāku un iekšēji saskaņotāku. «Es, piemēram, šajā pavasarī iestādīju kokus, un, ņemot vērā karsto laiku, man nācās krietni pasvīst, lai tos visu vasaru laistītu. Bet mani tas ļoti iepriecināja. Šķirot atkritumus, nepirkt neko lieku, izsvērt savas vajadzības un ievērot mērenību – tas tiešām dod gandarījumu gan iekšēji, gan ārēji. No otras puses, jāmēģina darīt to labāko un neiekrist galējībās. Es iesaku katram darīt to labāko, ko viņš spēj savā situācijā, lai ir videi draudzīgi un nerviem saudzīgi!» ir pārliecināts Sandis Dūšelis.

    Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+