Ievas Pļavnieces atzīšanās: Mēģināju iemīlēties džekos, būt «normāla»

Intervija publicēta žurnālā Ieva 2014. gada 50. numurā.

– Kā tev tagad klājas?

– Esmu sev tagad kungs un kalps, pati sev par visu noteicēja. Esmu atvērusi savu mākslas telpu! Tam, kas notiek uz manas skatuves, varu pateikties mammai, kura veidojusi manu pasaules uzskatu, mazu staipot līdzi uz kora Sindi putnu dārzs mēģinājumiem un koncertiem, Valsts Akadēmisko kori, kur viņa dziedāja, un cilvēki, kas bija viņas loks, lielā mērā izveidojuši arī manu gaumi. Kad mūsu klubā notika Mārtiņa Brauna koncerts, skatījos uz viņu un man nāca atmiņu gūzma, kas pa šiem gadiem noticis, kādi emocionāli brīži tajos piedzīvoti ar Mārtiņu, ar to mūziku, ar kuru izaugu. Iļģi nesen pie mums spēlēja savu programmu Saules meita, ko es ļoti gribēju. Tās ir emocijas, kas asinīm liek manā ķermenī kustēties ātrāk, un iespēja tādu mūziku klausīties un baudīt uz savas skatuves manī rada laimes izjūtu.

Manu sajūtu mākslinieki ar prieku nāk te muzicēt. Te kopā ir māksla un bohēma. Brīvdienās pie mums notiek dejas līdz rītam, mēs spēlējam mūziku, kas der arī manas mammas paaudzei. Diskoburziņos skan laba mūzika no sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem un labākais no mūsdienām. Mūsu virziens ir vairot prieku un pozitīvo, un mūzikas izvēlē priekšroka vienmēr ir pozitīvajam. Pati mācos kļūt par dīdžeju. Tas manā dzīvē ir kaut kas cits un pilnīgi jauns.

– Tev dzīvē bijuši arī depresīvi periodi. Tas laiks ir beidzies?

– (Pauze.) Tādi depresīvi brīži ir visiem. Aktieriem darbs visu laiku ir ar emocijām. Bez tām nevienu lomu nav iespējams nospēlēt. Mana dzīve tagad ir mainījusies, bet grūti dot atbildes, kas būs un notiks, jo, tiklīdz kaut ko skaļi paziņo, tā var nākt smags belziens.

Nekad nedrīkstu teikt, ko esmu iecerējusi.

Ja kaut ko skaļi paziņoju, tas vienmēr sabrūk. Man ir jāpārkāpj visas astes, un tikai tad drīkstu atklāt savus plānus. Kad kopā ar Nonu un Anamiku vērām vaļā šo vietu, nevienam neteicām ne pušplēstu vārdiņu līdz brīdim, kad viss bija gatavs un varēja notikt. Mums visu laiku bija bažas – nedod Dievs, ja kaut kas nobrūk! Neskaitāmas reizes tas jau bijis piedzīvots, kad, gribot ar kādu padalīties, ka būs kaut kas foršs, jo grūti noturēt pie sevis to pozitīvo plāniņu, kas izštukots, nekas nesanāk.

Savs laiks bija Kazai, savs laiks Skapim, savs laiks Šarlam, un domāju, ka ir pienācis HAPPY DAYS & NIGHTS laiks. Te gan ir laba virtuve, gan notiek māksla un saviesīgā dzīve. Pasaulē to sauc par kabarē tipa klubu, kur cilvēki var skatīties izrādes un koncertus, vienlaikus baudot labu maltīti un vīnu, sēžot ērtos dīvānos. Pie mums ir bohēma. Bet tas nenozīmē visatļautību.

– Te ir tava radošā vide – tavi kolēģi, draugi?

– Te mēs spēlējam izrādes, kas tapušas ar manu līdzdalību. Man prieks, ka te labi jūtas arī mani kolēģi. Mirdza Martinsone un Juris Kalniņš pie mums spēlē savu izrādi Mīlestības vēstules, dzied Ieva Akuratere, Raimonda Vazdika, Jolanta Gulbe-Paškeviča un Deniss Paškevičs, Iļģi…

Pie mums nāk lieliska publika. Viņi ir mūsu viesi, kurus uzņemam savās mājās. Šīs patiešām ir mūsu mājas, un par katru pozitīvu viesi rūpējamies kā par īpašu ciemiņu.

– Vai tu, būdama Dailes teātra aktrise, kādā brīdī domāji, ka varētu iet prom no teātra, mainīt savu dzīvi?

– Kad biju štata aktrise Dailes teātrī, biju tik ļoti noslogota, ka man neatlika ne laika, ne spēka domāt par vēl kaut ko citu. Visus tos gadus skrēju kā vāveres ritenī, un, kādai nesenai sezonai beidzoties, kurā biju visvairāk noslogotā aktrise, saņēmu atvaļinājuma naudu, kas izskatījās kā atlikums, ko izdod veikalā. Man iestājās šoks – ko tas nozīmē? Tas bija aizvainojoši.

– Vai tas bija iemesls tavai aiziešanai no teātra?

– Materiālā atlīdzība nebija mana atlūguma iemesls. Aktieri vispār nestrādā naudas dēļ. Tas nav darbs, bet dzīves veids. Pienāca brīdis, kad aktieriem vispār vairs nebija brīvdienu, tika noņemtas visas piemaksas par darbu svētku dienās un brīvdienās. Aktieri bija nonākuši verga statusā, visi par to runāja, bet atklāti teikt neviens neiedrošinājās, un tad es sasaucu sapulci, lai pacīnītos par aktieru tiesībām. Tajā brīdī viss kolektīvs gribēja, lai eju pa priekšu, un teica, ka būs mana aizmugure, bet kādā brīdī stafetes kociņu pārņēma cits kolēģis un viss apstājās.

Tika sasaukta cita sapulce, kurā mani publiski apmeloja. Kāds cilvēks atļāvās norādīt manu vietu, nezinot manu izglītību. Pateica, ka mana kvalifikācija neatbilst mūziklam. Viņš nezināja, ka esmu beigusi Rīgas Doma kora skolu, dziedu, spēlēju dažādus instrumentus, profesionāli pārzinu mūziku, protu rakstīt notis, spēlēt ērģeles, man ir diriģentes diploms. Neuzskatīju par iespējamu nolaisties līdz līmenim, lai to visu teiktu un skaidrotu. Publiski tika paziņots, ka neesmu talantīga un režisori negrib ar mani strādāt, kas nebija patiesība. Morfovs, neko nezinot par baumām, savai izrādei Finita la comedia izvēlējās tieši mani, lai gan viņam ieteica citu aktrisi.

Visu laiku par mani tika mākslīgi veidots uzskats, ka es nespēju nospēlēt sievietes kaislības.

Tika baumots par manu seksuālo orientāciju un uzbāzīgi radīts mākslīgs priekšstats, ka uz skatuves nemāku nospēlēt attiecības ar vīrieti. Tas ir absolūti stulbi. Aktierim nav jābūt slepkavam, lai nospēlētu slepkavu, aktrisei nav jābūt prostitūtai, lai izdzīvotu Margaritas Gotjē traģēdiju. Man nav jāpārguļ ar savu skatuves partneri, lai varētu nospēlēt mīlestību. Tā ir aktiera virtuve, kurā, radot skatuves tēlu, viņš strādā ar dažādiem instrumentiem. Ir dažādi aktiermeistarības vingrinājumi, lai varētu mīlēt koka kluci, ja tas vajadzīgs.

– Tu biji fantastiska sievietes un vīrieša attiecībās izrādē Ābels un Olga.

– Daudzās izrādēs mani partneri, ar kuriem spēlēju mīlestības attiecības, bijuši Artūrs Skrastiņš, Artis Robežnieks, Ģirts Ķesteris. Es viņus ļoti cienu kā cilvēkus un augstu vērtēju kā talantīgus aktierus. Mani kolēģi nekad nelika just, ka es to nevaru nospēlēt. Viņiem nebija tādas attieksmes.

– Tolaik tu publiski par to nestāstīji.

– Es slēpos, mēģināju dzīvot «pareizu» dzīvi, jo zināju, ka, atklājot, kāda esmu, man nebūs darba. Zināju, kas notiks ar mani, – man nedos lomas.

– Vai baumu dēļ teātrī juti pret sevi negatīvu attieksmi?

– Esmu gana stipra. Esmu uzaudzējusi biezu ādu, bet tas varbūt bija iemesls, ka dažbrīd lomā uz skatuves vēros mazāk vaļā, nekā to spēju un lomai vajadzēja, jo tā nepārtrauktā dubultās dzīves dzīvošana tomēr dara savu. Visu laiku sevi sargāju, un situācijās, kad man bija jāveras vaļā, mans iekšējais konflikts to liedza.

Es dzīvoju nemitīgā konfliktā ar sevi.

– Nezinot par tavu orientāciju, tu vīriešiem patiki. Kā tu juties, kad viņi nepārprotami tev piedāvājās?

– Tas bija sarežģīti. Pati nezinu, kā ar godu tiku laukā no tādām situācijām. Bija laiks, kad mēģināju sev iestāstīt, kā ir pareizi. Mums katram ir zināmas sabiedrības pieņemtās un akceptētās normas, kā mums katram jāuzvedas, kā drīkstam just, ko drīkstam un nedrīkstam mīlēt. Par to, kāda esmu, pat domāt nedrīkstēju, kur nu vēl dzīvot tā, kā jutu un vēlējos. Mēģināju sevi lauzt, bet to nespēju.

– Kādā vecumā tu saprati, ka esi citāda?

– Puiši man patika gan skolas gados, gan vēlāk, bet nekad nejutu pret viņiem intīmu vilkmi. Mēģināju nemitīgi sevi lauzt, iemīlēties džekos kā intīmos partneros, nevis tikai draugos, bet tas man neizdevās. Ļoti gribēju būt kā visi, būt, kā bija pieņemts uzskatīt, «normāla».

– Sev teici: «Ieva, esi «normāla» meitene! Kas ar tevi notiek?»

– Tā tas bija! Man šķita, ka tā nedrīkst būt, kā ir ar mani. Es biju nelaimīga, nāca virsū depresijas. Bija domas par pašnāvību. Viss ir bijis…

– Talantīgai, skaistai, gudrai…

– Bet ko darīt, ja man nav vietas zemes virsū?

– Kam tu uzticēji to, kas ar tevi notiek?

– Protams, man vajadzēja kādam izkratīt sirdi. Tā bija sieviete ar tradicionālu orientāciju, bet viņa mani saprata. Tad es vēl biju ļoti jauna. Šajās sarunās sapratu, ka ar mani viss ir okay, vienkārši sabiedrībai ir klapes un mans ceļš būs ļoti smags.

– Tev bija personīgā dzīve?

– Jā, bija, tikai slēpta no citiem, par kuru zināja tikai ļoti tuvi draugi. Daudzi par to nojauta, runāja man aiz muguras. Ikvienai dzīvai būtnei vajag kādu, ar kuru ir labi, kad viņš ir blakus.

– Kas tev ļāva beidzot atklāti to pateikt?

– Es satiku savu īsto cilvēku. Tā ir Anamika, bet viņa neteica, lai es sevi atklāju. Sapratu, ka esmu gana stipra, ka man ir apnicis slēpties un gribu dzīvot savu, nevis citu cilvēku dzīvi. Nevienam neesmu taisījusi cūcības. Ar savu dzīvi nevienam neko sliktu nenodaru. Mana sirdsapziņa ir tīra. Es vienkārši dzīvoju, kā vēlos. Ja kādam gribas rakāties citu dzīvē, līst citu gultās, varu pret viņiem just tikai dziļu nožēlu. Man nav brīva laika un intereses, lai pētītu un apspriestu citu dzīvi. Ļauju katram dzīvot, kā viņš grib. Mani neinteresē, kurš ko mīl, un nebāžos virsū ar pamācībām, ko ir pareizi mīlēt. Es nezinu ne lielās, ne mazās intrigas un ļoti labi bez tām iztieku. Mani interesē vispirms cilvēks, nevis viņa orientācija. Cilvēks nevar lauzt savus dabiskos instinktus un iet pret tiem. Ja man būtu tradicionāla orientācija, tie daudzie vīrieši, kam kā sieviete esmu izraisījusi simpātijas un iekāri, kas mēģinājuši sev pievērst manu uzmanību un dibināt ar mani seksuālas attiecības, tik un tā nekļūtu mani mīļotie.

Ja cilvēks man nav patīkams, atšūtu viņu arī ar tradicionālo orientāciju. Es nevaru pārgulēt ar sev netīkamu cilvēku.

Arī dabā ir dažādas orientācijas. Tās pastāv dzīvnieku pasaulē. Ņujorkas zoodārzā bija vīriešu dzimtes pingvīni, kam bija savstarpējas attiecības. Lai retā suga neietu bojā un pingvīni radītu pēcnācējus, pie tiem ielaida tās pašas sugas sieviešu kārtas pingvīnus, bet nekas nenotika: pingvīnu puiši turpināja mīlēt savu dzimumu un pingvīnu meitenes – savu. Sakrita, ka šie indivīdi ir tieši tā orientēti, turklāt šo dabas doto nebija iespējams mainīt. Tas pats notiek ar delfīniem un citu sugu pārstāvjiem.

– Vai, iznākot atklātībā, juti, ka cilvēku attieksme pret tevi mainītos?

– Nē, nemaz! Es vēl biju teātrī, kad tas notika. Pirmās izrādes tūlīt pēc tam bija pagrūti spēlēt. Šķita, ka zāle sačukstas un sabikstās. Varbūt tās bija tikai manas iedomas. Kolēģu attieksme pret mani nemainījās – ne dzīvē, ne uz skatuves. Ar draugiem, kas patiešām bija mani draugi, palika tās pašas attiecības neatkarīgi no viņu orientācijas un uzskatiem. Draugi man ir ļoti forši. Interesantākais, kas atklāja cilvēkus, nebija mana personīgās dzīves vaļsirdība, bet notikums, kad atvērām savu klubu. Mums nav bagātu onkuļu, kas var iedot čemodāniņu ar naudu, un tas gan bija cilvēku pārbaudījums, kad mums vajadzēja izpalīdzēt. Palīdzēja nevis tie, kam ir, bet tie, kam nav, un es pilnībā pārliecinājos par teiciena – pie pilnas bļodas draugu daudz – patiesumu. Pie mums nāk arvien vairāk foršu cilvēku, bet daļa man tuvu pazīstamo te nenāk. Un zini, kāpēc? Viņi paši sašķirojas. Tiek palaistas baumas, ka te nāk tikai citādi orientēti un pārējie, kas atnāk, ar varu tiek pievērsti citai orientācijai. Ja to saka izglītots cilvēks, tad man jābrīnās, kāda tumsonība valda vienā mūsu sabiedrības daļā.

Mēs priecājamies par katru, kas pie mums atnāk, un nebēdājamies par tiem, kas neienāk.

– Anamika mainīja tavu dzīvi.

– Bez Anamikas, viņas idejām un redzējuma šīs vietas nebūtu. Viņa ir ļoti radošs cilvēks, strādājusi par menedžeri vairākās augsta līmeņa izklaides vietās.

Kad pareizā vietā un īstajā laikā sakrīt kauliņi, rodas kaut kas labs.

Mēs visas kopā esam tas vienādmalu trīsstūris, kas var perfekti funkcionēt, jo mēs katra darām to, ko zinām un protam vislabāk. Anamika stāv aiz bāra letes, jauc brīnišķīgākos kokteiļus un fantastiski tos izdekorē. Nona atbild par banketiem un izvēlas vīnus. Manā pārziņā ir skatuve un izrādes, kas uz tās notiek. Dzīve mūs saveda kopā, bet visu ideju ģeneratore ir Anamika.

– Kā Anamikas bērni tevi pieņēma?

– Anamikai ir lieliski bērni. Viņi mani pieņēma bez problēmām, un man ar viņiem ir ļoti labas attiecības. Anamikas dēls ar draugiem mūsu klubā nosvinēja savu dzimšanas dienu. Ričards ir fantastisks puika. Anamikas meita ir divus gadus jaunāka. Samanta aug par brīnišķīgu skaistuli, un smadzenes viņai ir vietā. Skaistajām meitenēm tas ir galvenais. Samanta kā modele piedalījās Rīgas modes nedēļā. Cik varējām, gājām uz viņas skatēm. Ar Ričardu un Samantu viss būs kārtībā. Viņi ir jauni, veselīgi domājoši cilvēki. Viņiem ir labs un gādīgs tēvs, arī šajās attiecībās viss ir kārtībā.

– Tu nekad neesi piedalījusies praidos, publiski uzstājusies par citādo tiesībām.

– Šī intervija jau savā ziņā ir publiska uzstāšanās. Atkārtošu vēlreiz, ko jau esmu teikusi, – ja visi it kā netradicionāli orientētie reizē iznāktu no saviem skapjiem, tad pārējā sabiedrība kapitāli samulstu, jo, visticamāk, proporcijas krietni mainītos! Vairākumā sabiedrības vēl arvien sašutumu raisa citādo uzdrošināšanās pievērst sev uzmanību un runāt par to, kas viņiem svarīgs. Praidi, ko rīko citādi orientētie, ir uzmanības pievēršana. Latvija nav un vēl ilgi nebūs gatava tādiem karnevāliem, kādi notiek pasaulē un kuros piedalās arī cilvēki ar tradicionālu seksuālo orientāciju, bet uzskatu, ka jāsakārto likumdošana, lai citādi orientētie sava mīļotā cilvēka dzīvē varētu būt tiesīgi! LIKUMTIESĪGI!

Skatījos filmu Ja sienas spētu runāt ar Vanesu Redgreivu. Viņa spēlē citādi orientētas sievietes lomu, kura sēž slimnīcā un gaida, kad viņu pasauks, lai varētu atvadīties no savas mūža mīlestības, kas mirst, bet mediķi viņu nepasauc, jo viņa ir «nekas». Viņas mīļotā sieviete nomirst, likumiem liedzot viņām atvadīties. Mirušās dāmas bērni viņas mūža mīlestību izmeta no abu kopīgi iegādātās un iekārtotās mājas… Jo juridiski viņa bija NEKAS… Nulle…

Tā notiek visur, arī pie mums, tāpēc, publiski atgādinot par sevi, runa ir tikai par tām cilvēciskajām lietām, kas ar likumu šajās attiecībās jāsakārto. Tāpēc arī tik daudzās filmās un izrādēs režisori atklāj šo dzīves pusi. Citādi orientēto lomas visbiežāk spēlē aktieri ar tradicionālu seksuālo orientāciju. Kā Vanesa Redgreiva, Šons Penns, kas par lomu filmā Milks saņēma Oskara balvu. Heteroseksuāls aktieris brīnišķīgi nospēlēja homoseksuāla cilvēka dzīvi un viņa problēmas.

– Tev nepietrūkst teātra?

– Kad biju teātrī, neko citu bez tās pasaules neredzēju, skrēju kā kāmītis ritenī. Tā bija mana vienīgā dzīve, un tad atklāju, ka ir arī cita dzīve. Reizi mēnesī aizeju uz teātri un saprotu, ka nekas nav mainījies, izņemot to, ka beidzot teātrī ir brīvdiena, kas ir pirmdiena. Es aizgāju no teātra apmaiņā pret šo brīvdienu kolēģiem. (Smejas.)

Teātra birokrātiskajai daļai es vēl arvien esmu palikusi kā ienaidniece, bet… ne jau tikai valdībā strādā šoferu dēli, meitas, vedeklas… Tie ir visur.

Kolēģi, mani satiekot, priecājas, un es neanalizēju, cik tas ir patiesi. Es priecājos no sirds, viņus satiekot. Manā grimētavā vēl arvien ir mans galdiņš, dažas manas lietiņas, pat mans vārds vēl ir uz grimētavas durvīm…

– Vai esi domājusi, ka varētu atgriezties teātrī?

– Esmu…

Bet – viss mainās. Cilvēks, lietas, laiks, teātris…

Dailes teātris, kāds tas ir tagad, nav vairs tas, kāds tas bija! Agrāk Dailes teātris bija zvaigžņu teātris, tur bija man mīļās aktrises – Vija Artmane, Ausma Kantāne, Lilita Ozoliņa, Mirdza Martinsone, Katrīne Pasternaka. Dailes teātris bija mans sapņu teātris kā skatītajai un kā jaunajai aktrisei.

Bija laiki, kad uz Dailes teātri skatītāji gāja aktieru dēļ, kas spēlē šajā teātrī. Dailes teātris ir bijis drosmīgs, spožs, dažāds, vērienīgs un provokatīvs teātris!

Pašlaik tiek uzturēts režisoru kults. Tas daļēji ir saprotams, jo labu un kvalitatīvu režisoru ir maz… Vienīgi režisoru darbs pārāk bieži aprobežojas ar: «Kur ir tavs kā aktiera šodienas pienesums?» Un viss…

1998. gadā, kad Dailes teātrī iegāju, tikko sākusi studijas, jau bija cits teātris. Tagad atkal – cits… Un man sāp sirds, ka Dailes teātrim šobrīd klibo kvalitāte.

Nesaku, ka nekad neatgriezīšos teātrī, bet… šobrīd pēc tā nealkstu. Ne šajā salikumā.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.