Kas notiek ar bērna smadzenēm, ilgstoši lietojot mobilās ierīces?

Bērna psiholoģija
Elva Karičkina
Annas Psiholoģija
1. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kā maza bērna smadzenes ietekmē dzīve gadžetu pasaulē? Vai bērnam var dot rokā planšeti? Stāsta Ņikita Bezborodovs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītāja pienākumu izpildītājs, bērnu psihiatrs. Pagājušā gada oktobrī viņš vadīja priekšlasījumu par digitālo ierīču ietekmi uz bērnu psihisko attīstību un psihisko traucējumu rašanos.

Ierīču vairāk nekā cilvēku

Dzīvojam vēsturiski unikālā posmā – pasaulē, kas ir krasi atšķirīga no tās, kurā dzimuši un auguši mūsu vecāki. Tehnoloģiju attīstība vēl nekad nav noritējusi tik straujā tempā. Gribat skaitļus? Lūdzu. Piemēram, 2013. gadā aktīvo mobilo ierīču – planšetu un viedtālruņu – skaits uz planētas ir pārsniedzis iedzīvotāju skaitu. Pašlaik mobilo ierīču ar aktīvo simkarti ir vairāk nekā cilvēku – 7,2 miljardi. Turklāt šis skaits pieaug piecreiz ātrāk nekā cilvēku skaits. 2018. gadā 4,2 miljardi cilvēku jeb 55% regulāri piekļuvuši internetam. Un vidējais viedtālruņa lietotājs pieskāries savam tālrunim 2,5 tūkstošus (!) reižu dienā. Tas ir vairāk nekā jebkuram citam priekšmetam, līdzcilvēkam vai sev pašam. Tehnoloģijas ir ietekmējušas mūsu priekšstatu par dzīvi. 2016. gadā ANO ir definējusi piekļuvi internetam un online brīvību kā vienu no cilvēka neatņemamajām tiesībām.

Prāta un ķermeņa paplašinājums

Gadžetu var definēt kā mazu mehānisku vai elektronisku ierīci ar kādu noteiktu funkciju. Cilvēka sugas evolūcija nav atdalāma no darbarīkiem. Ar to atšķiramies no visiem pārējiem dzīvniekiem – mēs protam šos priekšmetus izmantot. Laika gaitā iegūstam arvien labākus darbarīkus, un tie ļauj attīstīties arī mūsu smadzenēm. Tas ietekmē arī veidu, kā strādā mūsu nervu sistēma. Paņemot rokā āmuru, to gluži vai iemiesojam, un darbarīks kļūst par mūsu ķermeņa daļu, visas kustības tam pielāgojas. Arī iesēžoties mašīnā pie stūres, auto kļūst par mūsu ķermeņa daļu – šoferis izjūt gabarītus, spēj manevrēt un, ja pēkšņi sasit mašīnu, pirmajā brīdī reaģē ar tādu trauksmi un bailēm, it kā ievainots būtu viņa ķermenis (pat ja pašam nav ne skrambiņas).

Nu arī viedtālrunis ir kļuvis par mūsdienu darbarīku un smadzeņu daļu. Mēs vairs neatceramies par tikšanos, ja neesam to ierakstījuši telefona kalendārā. Šo funkciju smadzenes ir autsorsējušas šim konkrētajam darbarīkam. Viedtālrunis zināmā mērā ir prāta un ķermeņa paplašinājums. Tāpēc tik sāpīgi reaģējam, kad telefons tiek pazaudēts vai aizmirsts mājās, bez tā jūtamies gluži kā bez rokas vai citas vērtīgas ķermeņa daļas.

Bērna smadzenes kā plastilīns

Vēl viens mūsdienu fenomens ir gadžetu klātbūtne bērnu dzīvē. ASV pētījumi liecina, ka viens no trim bērniem pirms divu gadu vecuma, kurš vēl nav apguvis runas prasmes, jau prot izmantot planšeti vai viedtālruni. Savukārt 8–10 gadu vecs bērns pie tā vai cita gadžeta ekrāna pavada vidēji astoņas stundas dienā. Un pusaudži saskaras ar dažādu veidu mediju saturu līdz pat 11 stundām dienā – faktiski visu nomoda laiku.

Kā tas ietekmē mūsu psihisko veselību? Diemžēl pilnīgi pamatoti uz šo jautājumu vēl nevar atbildēt, jo digitālo tehnoloģiju pasaule attīstās daudz straujāk, nekā norit zinātniskais process. Līdz ar to pašlaik vēl nav pieejami ilgtermiņa zinātniskie dati par to, kā tieši viedierīces ietekmē mūsu psihisko veselību. Tomēr ir zināms, kāda ir ekrānu ietekme uz smadzenēm.

Smadzenes ir mūsu psihiskās darbības pamats, un tās attīstās tādā kā ieprogrammētā šūnu nāvē. Kad bērns piedzimst, viņam smadzeņu centrālajā nervu sistēmā ir ļoti daudz nervu šūnu. Tās vēl nav nobriedušas, nav diferencējušās, nav izveidojušas savā starpā saiknes. Kamēr jūs lasāt šo rakstu, arī jums vairāki simti neironu neatgriezeniski būs aizgājuši bojā. Tas ir normāls smadzeņu attīstības process. Šūnas, kas paliek, – diferencējas, nobriest un savā starpā veido saiknes jeb sinapses. Jo vecāki esam, jo mazāk palicis šūnu, kam specializēties. Tāpēc vietā ir teiciens: grūti vecam sunim iemācīt jaunus trikus. Saiknes starp šūnām jau ir kļuvušas ļoti ciešas un stabilas. Turpretī maza bērna smadzenes ir plastiskas, gluži kā plastilīns, un gatavas pielāgoties videi. Agrīno attīstības periodu ne velti dēvē par kritisku – tas ir laiks, kad vide uz mūsu smadzeņu attīstību atstāj vislielāko nospiedumu. Jo vecāki kļūstam, jo smadzenēm ir arvien grūtāk pielāgoties. Lai apgūtu kādu jaunu funkciju, piemēram, svešvalodu, būs nepieciešama piepūle un bieža atkārtošana.

Tāpēc patiesībā tieši omīšu un opīšu smadzeņu veselībai nāktu par labu apgūt datora un interneta lietošanas pamatprasmes.

Trīsgadīgam bērnam turpretī nevajag speciāli mācīt valodu, jo viņš to vienkārši apgūst no vides.

Dažādas mūsu smadzeņu daļas nobriest atšķirīgā tempā. Pieres daiva jeb prefrontālais kortekss nobriest pēdējais – tas var ilgt līdz pat 25 gadiem. Pieres daiva atbild par vadības funkciju. Spēju koncentrēties, noturēt uzmanību, izfiltrēt nevajadzīgus stimulus, bremzēt impulsus. Piemēram, lai koncertā mierīgi nosēdētu un nedīdītos, cilvēkam jābūt pietiekami attīstītai pieres daivai, kas nobremzē impulsus un atdala domu no rīcības. Vai arī – lai mirklīgu dusmu uzplūdā nesakliegtu uz kolēģi. Pieres daiva ļauj sasaistīt ilgtermiņa sekas ar šābrīža motivētām darbībām. Tomēr, par spīti tam, ka pieres daiva attīstās ilgstoši, tas, kas notiek cilvēka pirmajos trijos dzīves gados, faktiski paliek smadzeņu struktūrā un ietekmē arī pieauguša cilvēka funkcionēšanu.

Kad bērnam dot gadžetus?

Ņemot vērā smadzeņu attīstības posmus, var teikt, ka līdz divu gadu vecumam bērnam dot ekrānierīces nevajadzētu vispār. Zinātniski pierādīts, ka bērns līdz divu gadu vecumam neuztver ekrāna saturu, jo viņa smadzenes vēl tam nav nobriedušas. Ir veikti eksperimenti – filmiņā parādīts, ka istabā esošajā kastē tiek paslēpta rotaļlieta. Pēc noskatīšanās mazie ielaisti telpā, taču bērni nezina, kur meklēt paslēpto mantiņu. Ekrāns, protams, ir kaut kas ļoti stimulējošs, krāsains, interesants, bet līdz divu gadu vecumam tikai piesaista uzmanību un neko labu nedod.

Tikai divgadnieks sāk saprast ekrānā notiekošo. Tad kvalitatīvs, vecumam atbilstošs saturs var veicināt valodas, mācību prasmju attīstību.

Ar nosacījumu, ka tas ir interaktīvs – kāda spēle, kur vajag iesaistīties, darboties, bakstīt ar pirkstu. Turklāt tas būtu jādara kopā ar pieaugušo, un mamma vai tētis paskaidro notiekošo. Tad šādai mediju patērēšanai ir vislielākais pozitīvais efekts.

Turklāt jāatceras: jo mazāks bērns, jo lēnākam ir jābūt tempam, proti, lēnākai multenei. Piemēram, iemīļotā Maša un lācis mazajiem nemaz īsti nav piemērota, jo ir pārāk dinamiska un pati galvenā varone ir hiperaktīva. Tas var būt kaitīgi nervu sistēmas attīstībai.

Intensīva kopābūšana ar ekrānierīci vairāk nekā divas stundas dienā negatīvi ietekmē valodas attīstību. Bērni, kas līdz piecu gadu vecumam intensīvi skatās ekrānā, vēlāk sāk runāt, viņiem ir grūtības ar uzmanības koncentrēšanu, ar īstermiņa atmiņu, kognitīvo un arī vadības funkciju attīstību.  Jebkuras prasmes mēs apgūstam, tikai tās lietojot. Tāpēc, lai apgūtu pieres daivas funkcijas, piemēram, spēju koncentrēties, tā ir regulāri jātrenē. Lai skatītos televīziju vai spēlētu datorspēli, koncentrēties nevajag, jo tur nepārtraukti parādās jauni stimuli. Šis varētu būt viens no iemesliem, kāpēc pieaug dažādu nervu sistēmas attīstības traucējumu izplatība sabiedrībā, piemēram, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). Ekrāns ir patīkams, stimulējošs un vecākiem ērts, jo bērni ar UDHS, kuri nespēj ilgstoši koncentrēties, darot ko citu, pie televizora, datora vai viedtālruņa var nosēdēt kā pielipuši stundām ilgi.

Lai nu kā, der atcerēties, ka rotaļāšanās un spēles mazajiem ir ne vien laika pavadīšanas veids un izklaide, bet arī viens no vecumposma galvenajiem uzdevumiem.

Ja gadžeti traucē rotaļāties, tātad var teikt, ka tie nevis veicina, bet kavē bērna attīstību.

Ģimenes kopīgā laika zagļi

Diemžēl intensīva darbošanās ar ekrānierīcēm samazina vecāka un bērna būšanu kopā. Pierādīts, ka mazi bērni, ja viņiem tiek dota izvēle, līdz piecu gadu vecumam gandrīz vienmēr dod priekšroku dzīvajai mijiedarbībai – komunikācijai ar vecākiem vai citiem cilvēkiem, nevis ekrānam. Tikai, jo biežāk vecāki paši lieto ekrānierīces, jo lielāka iespējamība, ka bērns kopēs šo uzvedību. Un, kad tomēr gribēs sev uzmanību, tad izmantos negatīvas uzvedības stratēģijas – ja reiz pieaugušais nepārtraukti blenž ekrānā un nereaģē uz pozitīvām lietām, jāpievērš uzmanība ar blēņām.

Viedtālrunis sagrauj arī robežu starp privāto dzīvi un darbu. Darbs vecākiem tagad iešmauc arī mājās – ar zvaniem, WhatsApp ziņām vai e-pastiem. Laiks, kas patērēts darbam, arī mājās esot, ir laiks, ko atņemam no komunikācijas ar bērniem, īpaši agrīnajā periodā.

Ko ar to visu iesākt?

Pirmkārt, nekrist panikā un saglabāt mieru. Mēs vairs nevaram atbrīvoties no ekrānierīcēm – tā ir daļa no mūsu dzīves un smadzeņu attīstības. Galvenais ieteikums: līdz divu gadu vecumam apzinātai saskarsmei ar ekrānu nebūtu jābūt vispār. No diviem līdz pieciem gadiem saskarsmei jābūt, bet vēlams rādīt speciāli domātas lietotnes ar mācošu saturu, kas tiek patērēts kopā ar pieaugušo. Ilgums – aptuveni stunda dienā, jo netīši bērns gadžetus dabūs arī citur. Protams, pieaugušajiem vajadzētu zināt, kādu saturu bērns patērē. Mazu bērnu nedrīkst atstāt savā nodabā ar neierobežotu piekļuvi internetam. Ja divgadīgs bērns ir atstāts viens ar YouTube un nav uzlikti filtri, tad nav tik grūti aizklikšķināt, piemēram, līdz seksuālam saturam, kuru nejauši uziet ekrānā ir tikpat traumatiski kā ieraudzīt īstajā dzīvē.

Ģimenei vajadzētu nodrošināt laiku, kas ir pilnīgi brīvs no jebkādiem ekrāniem, īpaši kopīgu aktivitāšu brīžos.

Apzināt esošos paradumus un ieviest noteikumus, kad un kādiem nolūkiem drīkst vai nedrīkst izmantot gadžetus. Piemēram, ēdot vai spēlējot galda spēles, ekrānierīces neizmantojam. Svarīgi atcerēties, ka visiem ģimenes locekļiem jābūt vienādām prasībām. Ja bērnam nav atļauts pie ēdamgalda blenzt telefonā, arī pieaugušais to nedrīkst darīt. Tāpat nav ieteicams izmantot gadžetu kā audzināšanas ierīci vai kā apbalvojumu – labāk izmantot citas stratēģijas. Robežas var būt atkarīgas no ģimenes – kādā plašākas, citā šaurākas, bet vecāku noteiktajām robežām ir jābūt skaidrām, konsekventām un vienmēr izturētām, tad bērns tās ievēro. Tiesa, robežas vajag pārskatīt un attiecīgi pārbīdīt, kad bērns paaugas. Piemēram, stāsts par pusaudžiem un viedierīcēm ir pavisam cits – tur prasmīga gadžetu lietošana var sekmēt pozitīvas identitātes veidošanos, piederības izjūtu, tāpēc ar 30 minūtēm interneta dienā būs par maz.

Tāpat ieteicams izslēgt ekrānus, kad tos neizmanto. Īpaši tas attiecas uz televizoru – zinām, ka arī fonā ieslēgts televizors darbojas kā kairinātājs, novērš bērna uzmanību no spēlēšanās, mācīšanās un attīstības. Viens no miega higiēnas stūrakmeņiem – izvairīties no ekrāna lietošanas vismaz vienu stundu pirms došanās gulēt.

Ļoti kaitīgi, ja bērna privātajā istabā ir televizors, kam ir brīva piekļuve. Tad nav jābrīnās, ka bērnam ir miega traucējumi.

Pētījumos parādīts, ka ekrānierīce guļamistabā saistīta ar mazāku miegā pavadītu laiku un zemāku miega kvalitāti. Arī pieaugušajiem guļamistabā nevajadzētu lādēt viedtālruni uz naktsskapīša.

Galvenais – nav svarīgi, ko vecāki saka, bet gan ko mamma un tētis dara paši un kādu piemēru rāda. Bērni mācās no pieaugušajiem – tas nozīmē, ka jāmodelē veselīgi ekrāna lietošanas paradumi visai ģimenei. Vecāku uzdevums ir viedierīču vietā piedāvāt veselīgas alternatīvas. Ja to nav, tad negaidiet, ka bērns darīs ko citu. Jāpiedāvā spēlēšanās svaigā gaisā, jādara kaut kas radoši, jāpūš burbuļi, jāveic eksperimenti. Tas attīsta bērna domāšanas spējas, iztēli, bet arī vecākiem ir jāiesaistās šajā procesā. Arī garlaikoties nav slikti – laiks, kas pavadīts garlaikojoties, veicina iztēles attīstību. Un, ja bērnam nav interesanti, viņš sāk kaut ko izdomāt un radīt. Bet ar ekrānierīci rokās garlaicīgi nav nekad.

Varbūt nākotnē cilvēci patiešām gaida tiešais interfeiss starp smadzenēm un datoru, kad varēsim pieštepselēties un patērēt saturu bez maņu orgānu starpniecības. Iespējams, viss būs virtuāli, arī ilgstoša koncentrēšanās vairs nebūs nepieciešama. Tad redzēsim, kā tas ietekmēs cilvēka psihisko veselību. Skaidrs, ka apstādināt tehnoloģisko progresu vairs nav iespējams. Vien jāapzinās riski un jārada iespēja vingrināt smadzenes arī bez gadžetu starpniecības.

Ekrānierīču pozitīvā puse

Gadžeti ir palielinājuši piekļuvi izglītībai – visa informācija ir iegūstama internetā un dod iespēju mācīties arī tiem, kas dzīvo, piemēram, nelabvēlīgos sociālajos apstākļos, kompensējot deprivāciju ģimenē un vidē. Kvalitatīvs saturs bērniem pēc divu gadu vecuma var veicināt sociālās un valodas prasmes. Tas var palīdzēt mazināt stereotipus, attīstīt toleranci, empātiju, cieņu. Piemēram, ja populāra seriāla varonis ir cilvēks ar Dauna sindromu, tas maina priekšstatu, veido atvērtākus, tolerantākus cilvēkus pret dažādību.

Interaktīvās lietotnes efektīvi var palīdzēt arī bērniem ar dažādiem traucējumiem.

Bērni ar autisko spektru, kam ir valodas attīstības traucējumi, izmanto lietotnes, kas ar piktogrammām un vizuāliem stimuliem runā viņu vietā.

Mērķtiecīgi lietots, ekrāns īslaicīgi var nomierināt uzbudinātu bērnu. Piemēram, bērnam jādodas pie stomatologa – ja tur ir ekrāns ar atbilstošu multeni, uzmanība tiek novērsta un var veikt nepieciešamās manipulācijas. Tomēr šo metodi var izmantot īslaicīgiem nolūkiem. Tas, ko redzam ikdienas praksē, – vecāki bieži vien problēmas bērna uzvedībā risina, iedodot ekrānierīci. Mazs bērns negrib ēst un spļauj ārā putru, viņam noliek priekšā ekrānu un tad automātiski kaut ko iebaro. Taču mazais līdz ar to neiemācās ēst patstāvīgi un regulēt savas emocijas. Pirmie četri dzīves gadi ir svarīgākais periods, ja runājam par spēju iemācīties regulēt emocijas un uzvedību. Šī metode ir pieļaujama ārkārtas gadījumos, tā nedrīkst kļūt par vienīgo problēmas risināšanas veidu.

Lai nekaitē fiziskajai veselībai

Laikam, kas pavadīts pie ekrāna, nav obligāti jābūt pasīvam, gadžeti var arī veicināt un papildināt fizisko aktivitāti, piemēram Wii un aktīvās videospēles. Pēc triju gadu vecuma bērni labprāt iesaistās aktīvajās videospēlēs, ja tās ir jautras, vecumam atbilstošas un iekļauj imitāciju vai atkārtošanu. Tomēr agrīna, intensīva ekspozīcija pret ekrānierīci ir saistīta ar samazinātu fizisko aktivitāti un visām no tā izrietošajām sekām. Pārmērīga ekrānierīču patērēšana veicina arī neveselīgus ēšanas paradumus, aptaukošanos. Un laiks, kas pirms naktsmiera pavadīts ekrānā, saistīts ar paaugstinātu miega traucējumu risku. Viedtālruņa zilā gaisma traucē ķermenim izstrādāt melatonīnu – aizmigšanai nepieciešamo vielu.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs