Ko viņš viņā atradis? Kāpēc vīrieši iekāro vienas, bet precas ar citām?

Pazīstu pāris vīriešu, kurus jaunībā dēvēja par centra čalīšiem, – viņi apmeklēja gandrīz vai katru tobrīd populārāko diskotēku, viņiem apkārt bija skaistākās meitenes, bet vēlāk šie čalīši, daudziem par pārsteigumu, apprecēja pilnīgus pretstatus – šķietami neuzkrītošas sievietes, ar kurām dzīvo vēl šodien. Savukārt tie, kuri palika pie modelēm, sen jau šķīrušies.

Kad jautā, kas mainījies viņu uztverē par sievietēm, izkristalizējas viena ass – ārēji spožās cēla pašapziņu apkārtējo acīs, bet dubultoja nemieru. Savukārt neuzkrītošās deva pašu svarīgāko – mieru un drošības izjūtu.

Un neizskatās, ka viņi būtu samierinājušies, atmetuši ar roku jaunības ideāliem. Drīzāk sapratuši ko dzīvē būtisku.

Zinu čomu, kuru radu loks mēģināja savest kopā ar kādu sievieti. Viņa nostāja: «Jā, ļoti efektīga, bet es gribu, lai man norauj jumtu. Ar viņu būtu ļoti patīkami iziet sabiedrībā, celt pašapziņu, bet tas būtu vienīgais pluss!» Cik zinu, čoms neaizgāja šīs priekšrocības pavadā.

Ne gulta, ne raksturs

Vīrieša dzīve lielā mērā ir stereotipu laušana. Īpaši jau attiecībās ar pretējo dzimumu. Agras jaunības iedomu tēli sabrūk – gan tāpēc, ka iztēlē nostiprinātās sievietes nav dabonamas, gan tāpēc, ka tās, kuras izdevies iegūt, nebūt nebija tik labas. Ne gultā, ne raksturā.

Vīrieša sapņu sieviete parasti ir skaista. Tāda, uz kuru atskatās citi. Taču dzīve ievieš korekcijas. Modeles cienīgs augums ne vienmēr garantē kopdzīvi, kurā gribas palikt ilgāk par trim dienām. Un tad, apsities gar dzīves stūriem, vīrietis loģiski nonāk līdz sievietei, par kuru ne radi, ne draugi sajūsmā nesaka: «Vecīt, kur tādu dabūji!» Turklāt nereti tieši sievietes ir tās, kuras spriež: viņš tāds izskatīgs, gudrs, interesants, bet blakus tā, par kuru jābrīnās – ko viņš viņā atradis? Kāpēc ne to studiju biedri, kuru iekāroja puse kursa, vai simpātisko kolēģi, kura viņā bija ieskatījusies? Vai viņam ir slikta gaume?