Pasaki, kādu ābolkūku cep, un es pateikšu, kas tu esi. Leģenda par paradīzes garšu
Varbūt viss būtu beidzies citādi, ja Ieva aizliegto augli Ādamam būtu pasniegusi termiski apstrādātu? Ar sviestu. Mazliet cukura un šķipsniņu kanēļa. Gadsimtus vēlāk esam atraduši veidu, kā ar to pašu ābolu paradīzē uz mirkli atgriezties. Laba ābolkūka nudien ir dievīga.
Foto: Unsplash
Stāstu par pasaulē pirmo ābolkūku, visticamāk, nekad neuzzināsim. Taču – ir slavena 1381. gada angļu recepte, ko bieži piesauc kā vienu no agrākajām dokumentētajām šī augļa pīrāga receptēm. Tajā līdzās āboliem bijušas arī vīģes, rozīnes, bumbieri un safrāns. Taču ābolu tartes un radniecīgi konditorejas izstrādājumi viduslaikos eksistēja dažādās Eiropas vietās.
Ne tikai kūka
Gandrīz katrā kultūrā ir sava paaudzēs auklēta ābolkūkas versija. Katrai savs augļa daudzums un konsistence pildījumā, savs mīklas veids – no gaisīga biskvīta, rauga un smilšu mīklas līdz kraukšķīgai filo mīklai.
Tā tas ir – pasaki man, kādu tu cep ābolkūku, un es pateikšu, kuras zemes gars tevī mīt. Amerikānim – liels, sulīgs, kanēļains pīrāgs, tāds mazliet paviršs; francūzim – eleganta tarte ar rūpīgos apļos izkārtotām šķēlītēm; austrietim – strūdele, caurspīdīgi plānas mīklas rullējums ietver ābolu, rozīņu un grauzdētas rīvmaizes pildījumu. Latvietim – poļu un vācbaltiešu Apfelkuchen tradīcijā sakņots kaucmindiešu darinājums ar putota olbaltuma cepuri.
Iespējams, pasaulē slavenākā kulinārā kļūda ir māsu Tatēnu otrādi izceptā tarte.
