Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mammas pieredze
Danei ir 37 gadi, viņa ir laimīgi precējusies divu bērnu māmiņa. Veselības stāvoklis – normāls, noteiktās regulārās ārsta pārbaudes tiek vienmēr ievērotas. Pirms kāda laika Dane ar vīru nolēma, ka viņi grib vēl vienu bērniņu, varbūt pat vairākus. Liels bija pārsteigums, kad pavisam drīz radās aizdomas par grūtniecību. Par pirmajiem diviem bērniņiem nācās krietni pacīnīties, bet šajā reizē pirmais grūtniecības tests – pozitīvs, otrais tests – arī pozitīvs. Plus vēl visas klasiskās grūtniecības pazīmes: nav mēnešreižu, piebriest krūtis, slikta dūša (ne tikai no rīta) un, atšķirībā no pirmajām divām grūtniecībām, milzīga laime, prieks, miers un nosvērtība. Arī pirmos bērniņus viņi plānoja un gaidīja, taču laime, prieks un nosvērtība netika izbaudīta hormonu dēļ. Pirmā vizīte, lai apstiprinātu grūtniecību, jāgaida trīs nedēļas. Kad vizīte beidzot ir klāt, daktere svinīgi apstiprina – jā, grūtniecība ir iestājusies, rit 4. nedēļa! Gaidot nākamo vizīti vēl pēc trīs nedēļām, Dane veic visas nepieciešamās analīzes. Otrās vizītes sākumā daktere komentē, ka nav īsti apmierināta ar progesterona līmeni – tas varētu būt augstāks. Apskates laikā daktere min, ka ierīce īsti nereģistrē sirdsdarbību. Tā kā šobrīd jārit 7.–8. grūtniecības nedēļai, sirdsdarbībai vajadzētu būt skaidri dzirdamai, taču tā tas nav. Bez lieka satraukuma daktere jau nākamajā dienā nozīmē ultrasonogrāfiju.
Dane jūtas pārliecināta, ka viss ir kārtībā, – visas grūtniecības pazīmes joprojām saglabājas, bērniņš ir ļoti gaidīts un gribēts. Visu mājupceļu Dane skaita lūgšanas un stāsta mazajai dzīvībiņai, ka viņa un vīrs mīl viņu, ka visa pasaule gaida viņu, ka viņa tic brīnumiem…
Nākamajā dienā ultrasonogrāfijā daktere ļoti ilgi un rūpīgi pēta mazo auglīti. Procedūra notiek neierasti ilgi, nu jau uztraukums sāk pārmākt drošības izjūtu. Seko slēdziens: auglis atbilst 7.–8. grūtniecības nedēļai, sirdsdarbības nav, jādomā par missed abortion.
Ar šo smago lapiņu rokās Dane dodas atpakaļ pie savas dakteres, kas līdzjūtīgi skaidro, ka šādu gadījumu pēdējā laikā esot ļoti daudz, izskaidrojuma tam neesot, tas varot būt kāds garāmejošs vīruss, kas viņas organismā palicis nepamanīts, bet mazajai dzīvībiņai izrādījies liktenīgs, tā var būt dabiskā atlase, tas var būt jebkas, tas var būt nekas… Sieviete to visu klausās kā filmu, kas uz viņu neattiecas, jo viņā ir milzīga cerība. Kā milzīgs šoks seko nosūtījums uz slimnīcu, lai veiktu tīrīšanu (ar komentāru – jo ātrāk, jo labāk).
Dane nolemj – pirms došanās uz slimnīcu ir nepieciešams vēl viena ārsta viedoklis. Pirms tiek veikts kas neatgriezenisks, ir jābūt pilnīgi drošai, ka nav ne vismazākās iespējas uz brīnumu.
Viņa ļoti uzticas savai dakterei, bet šis jautājums ir pārāk nozīmīgs – ja nu vēl nav tās 7.–8. grūtniecības nedēļas, ja nu ultrasonogrāfijas aparāts arī saplīsis? Ar skaidru prātu tas, protams, neizklausās loģiski, taču Danei šobrīd nav skaidra prāta, viņa, iespējams, ir staigājošs zārks savam nedzimušajam bērniņam. Nakts paiet murgojot, asaras mainās ar bailēm un atkal ar asarām, viņa baidās kustēties, lai netraucētu mazo auglīti. Nākamajā dienā viņa automātiski veic visas ierastās darbības, pat aiziet uz darbu, izskaidrojot savas sarkanās acis ar alerģiju, pēc tam dodas pie ārsta saņemt vēl vienu viedokli. Otras dakteres viedoklis apstiprina pirmo. Dane pierakstās uz operāciju jau nākamajā dienā. Atkal Dane naktī nevar aizmigt. Viņa jūt, kā soli pa solim pazūd visas grūtniecības pazīmes – pēkšņi atskārš, ka krūšturis vairs nespiež, atkal gribas kafiju, varbūt vēl kaut ko. Bet viņa arī atskārš, ka, neskatoties ne uz ko, joprojām tic brīnumiem…
Kādēļ missed abortion?
Tam, ka grūtniecības pirmajā trimestrī pārtrauc pukstēt mazuļa sirsniņa, iemesli var būt dažādi. Ja bērniņa attīstība pārtraucas 3 līdz 5 nedēļas pēc ieņemšanas, visticamāk, pie vainas ir ģenētiski defekti, šūnas nav pareizi sadalījušās un mazulis vienkārši nespēj tālāk attīstīt visu orgānu struktūras. Ja bērniņa sirds pārtrauc pukstēt laikā no 6. līdz 8. grūtniecības nedēļai, bieži tas saistīts ar mammas asins sastāva izmaiņām (palielināta asins recēšana; veidojas trombi ap augļa oliņu, tā nevar pievienoties mātes asinsvadiem un izveidot placentu), kā arī nepietiekamu progesterona jeb grūtniecību uzturošā hormona līmeni asinīs. Līdz 12. grūtniecības nedēļai progesteronu vajadzētu ražot olnīcām, un pēc tam šo darbu lēnām pārņem placenta. Ja progesterona līmenis ir kritiski zems, bērniņš pārtrauc savu attīstību. Ja laikus to konstatē, tad māmiņai dod sintētisko progesteronu un visbiežāk mazulis veiksmīgi attīstās un piedzimst. «Svarīgi atbildēt uz jautājumu, kādēļ progesterons sievietes organismā neveidojas. Viens no iemesliem ir vecas olnīcas, jo arī dzemdētājas kļūst arvien gados vecākas. Bet, iespējams, ka ķermenim ir zināms, ka bērniņam ir kāda ģenētiska vaina, tāpēc notiek dabiskā atlase.
Sievietes ķermenis izlemj, ka bērniņš nav pietiekami vesels, lai turpinātu grūtniecību.
Ar sintētiskiem preparātiem uzturot progesteronu vajadzīgā līmenī, mēs iejaucamies dabiskajos procesos, īsti nezinot sekas,» skaidro ginekoloģe un dzemdību speciāliste Dina Ceple.
Kas notiek pēc tam?
Bieži vien to, ka bērniņš ir aizgājis ļoti ātri pēc ieņemšanas, sieviete pat neuzzina, viņai vienkārši ir mazliet spēcīgākas mēnešreizes. «Tiek uzskatīts, ka no trim ieņemtajiem bērniņiem divi aiziet agrīnā grūtniecības laikā, sievietei to pat īsti nezinot. 4. līdz 5. grūtniecības nedēļās tās ir kā spēcīgākas mēnešreizes. 7. līdz 8. nedēļās tās jau ir kā īstas dzemdības, kurās ir kontrakcijas un asiņaini izdalījumi, ir izstumšanas periods, ar kuru piedzimst maza augļa oliņa un pēc tam arī daļa no placentas. Uzskatu: ja kaut kādu iemeslu dēļ mazuļa attīstība ir pārtraukusies, sievietes dzemde spēj attīrīties pati. Ja pavisam mazais mirušais bērniņš dzimst mājās, svarīgi sekot līdzi tam, lai asiņošana nav pārāk intensīva (tas nozīmē, ka stundas laikā tiek nomainītas 8 pilnas paketes!), tad steidzami jādodas uz stacionāru! Placenta vēl nav nobriedusi, tā nav gatava atdalīties, un sievietei ir liels noasiņošanas risks, tādēļ ieteicams pabeigt procesu stacionārā un veikt dzemdes tīrīšanu,» iesaka Dina Ceple.
Plānveida dzemdes dobuma tīrīšana jeb abrāzija notiek stacionārā, narkozē, ar instrumentiem veicot abortu (bērniņš ar visiem apaudiem tiek izkasīts ārā, nav atšķiramas atsevišķas ķermeņa daļas, un kopā ar visiem pārējiem audiem viņš nonāk medicīniskajos atkritumos).
«Ja sievietes dzemde ir bijusi tīra, nav bijušas nekādas infekcijas, mazulis pats par sevi nav infekcijas avots. Mammām dažkārt šķiet, ka ar mirušo bērniņu vēderā viņas ir kā staigājoši kapiņi, un nevienu dienu ilgāk nevar dzīvot ar šo sajūtu. Bet tas ir noticis kādu laiku, pirms sieviete par to uzzina… Nevajag nobīties un palaist bērniņu vaļā, viņš pats var piedzimt! Ja mirušais bērniņš ilgāku laiku ir zem mātes sirds, viņš izkūst kā sniegpārsliņa, pieplacis dzemdes sieniņai,» stāsta Dina Ceple.
Dod laiku sērām
Mums šķiet saprotami, ka bērns kā vērtība ir tad, kad viņš jau ir piedzimis, bet arī dzīvība ir vērtība, lai cik maziņa tā arī būtu. «Kristīgajā pasaulē ir uzskats, ka mātes un tēva mīlestībā rodas bērna miesa, un šajā mirklī Dievs rada arī cilvēka garu. Nav nozīmes, cik ilgu laiku bērns ir dzīvojis. Viņš ir bijis dzīvs, tādēļ mums būtu jāizrāda cieņa pret šo dzīvību. Viņš jebkurā gadījumā ir bijis mīļotais bērns saviem vecākiem – vienalga, cik ilgi nodzīvojis, – un pārējiem tieši tā pret to arī būtu jāizturas,» uzsver Dina Ceple.
Ja bērniņš kaut kādu iemeslu dēļ ir aizgājis, tās ir lielas bēdas, lielas sēras ģimenei, un viņiem pienākas atbalsts. Vispirms apkārtējiem vajadzētu atzīt, ka tas ir bijis bērns, nevis tikai šūnu piciņa vai auglis.
«Atbalsts nozīmē būt līdzās, nenobīties, būt blakus vecākiem, mammai, saukt lietas īstajos vārdos: ir aizgājis viņas mīļotais bērniņš, un tas ir ļoti, ļoti bēdīgi. Jāļauj mammai piedzīvot visas sēru stadijas. Sākot no nolieguma (tas nevar būt!), kam seko dusmas (kāpēc tas noticis tieši ar mani!), vainīgā meklēšana, dziļas sēras, un tikai pēc tam seko samierināšanās ar bērniņa zaudēšanu.»
Atvadīties no mirušā bērniņa var palīdzēt tuvs cilvēks, draudzene, dūla, mamma, psihoterapeits vai mācītājs. Atvadīties nozīmē palaist zaudēto bērniņu vaļā (gan garīgi, gan fiziski), atdarīt savu sirdi, pateikties par kopīgi pavadīto laiku un būtiskajām mācībām, ko mazā bērna mūžs vienmēr ienes savu vecāku dzīvē. Iemācīties atrast sevī spēku sadzīvot ar to, ka mēs visi uz šīs pasaules esam tikai kādu īsu laiku un tad aizejam.
Atkopšanās laiks
Tiek uzskatīts, ka tikpat ilgs laiks, cik pavadīts, bērniņu gaidot, nepieciešams, lai ķermenis atkoptos. Asiņainie izdalījumi, līdzīgi kā mēnešreižu laikā, var turpināties apmēram vienu līdz divas nedēļas. Ķermenis atkopjas daudz ātrāk nekā gars, bet bailes no bērniņa zaudēšanas saglabājas uz visu atlikušo mūžu.
Populārākie raksti
