Rīga +18°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ledusmatu autore – sēne
Ik pa laikam kādai dabas parādībai izdodas iekļūt trendā – cilvēki metas to medīt, fotografēt, dalīties ar atradumiem sociālajos tīklos. Droši var teikt, ka Jaunais gads iesācies, rampu gaismās nonākot ledusmatiem, – ne viens vien savos mežu klejojumos atklājis skaistās, trauslās ledusmatu pinkas gan kokos, gan zaros, kas sakrituši uz zemes.
Skaistie fotoattēli uzreiz aplidoja publisko telpu, un daudzi gribēja zināt: kur jāiet un kas jādara, lai savām acīm samedītu šos skaistuļus; un kāpēc tādi nav redzēti nekad agrāk? Par neparasto dabas fenomenu vēstīja raidorganizācija BBC, atklājot, ka arī cilvēki citās valstīs aizrāvušies ar matu medībām.
«Visticamāk, ledusmati tomēr nav nekāds jaunums – dabā tie bijuši vienmēr, taču līdz šim vienkārši nav gana pamanīti un kaut kā izcelti,» uzskata dabas pētnieks Juris Smaļinskis. «Lai tie izveidotos un lai tos varētu ieraudzīt, jāsakrīt zināmam apstākļu kopumam. Ledusmati būtībā ir sasalis ledus, un tos rada sēne, kas iemetas koksnē, – Exidiopsis effusa (latviskais nosaukums tai vēl nav izdomāts). Šie ledusmati ir sēnes darbības ārēji redzamais blakusprodukts.»
Ledusmati veidojas lielākoties uz atmirušas koksnes, kur iemitinās šī sēne, – zemē nokritušiem vai vēl kokā esošiem zariem, kritalām.
Tie parādās ar mizu nenosegtās vietās – tieši uz koksnes.
«Es pats devos mežā meklēt ledusmatus tūlīt pēc tam, kad izlasīju ziņu par tiem Latvijas Mikologu biedrības mājaslapā. Tobrīd biju Pierīgā un jau astoņu minūšu laikā tuvējā mežā atradu pirmos skaistos ledusmatus. Kad padalījos ar šīm fotogrāfijām tīklos, biju pārsteigts par cilvēku sajūsmu un atsaucību – simtiem cilvēku komentēja un dalījās. Vairāki desmiti iesūtīja savas atrasto ledusmatu bildes. Citi vaicāja, kas tas ir un kur to meklēt. Vienīgais, ko nevaicāja, – vai tos var ēst,» smejas dabas pētnieks.
Pats viņš atminas, ka redzējis ledusmatus vēl deviņdesmitajos gados un pašreizējo plašo interesi skaidro ar lielāku informācijas pieejamību, iespējām fotografēt un dalīties ar interesantiem atklājumiem, sevišķi tad, ja cilvēki jau zina, ko un kur meklēt.
Jāzina, kad medīt
Katrs gājiens mežā pēc nesaķemmētajiem skaistuļiem tomēr nevainagosies panākumiem – ir jāzina, kad iet. Tiem jābūt noteiktiem, specifiskiem apstākļiem, un, ja tādi ir, tad gan ledusmatus mežā varēs sastapt teju ik uz soļa.
To rašanās notiek šādos apstākļos:
- dažas dienas novērojama gaisa temperatūra, kas svārstās ap mīnus 1;
- nav stipra vēja (mati ir ļoti trausli);
- nav sniega – tie gan sastopami arī sniegotos apstākļos, taču sniegā tos ir grūti pamanīt. Savukārt, ja mežs ir zaļš, tad teju visi redzamie baltumi būs ledusmati.
Par ledusmatu veidošanās mehānismu bioķīmiķi un mikologi vēl joprojām strīdas, taču vairums uzskata, ka mati veidojas šādi: temperatūrai pazeminoties nedaudz zem nulles, sēnes apdzīvotais koks sāk sasalt, no tā porām pamazām izspiežas ūdens. Sēne izdala dažādas specifiskas ķīmiskas vielas, kas liek katram jaunajam no koka izkļuvušajam ūdens pilienam atstumt iepriekš jau sasalušā ūdens kristāliņus tālāk no sevis un tikai pēc tam pašam sasalt ledus gabaliņā. Tā pa pilienam matiņš stiepjas garāks un garāks un var sasniegt 4–5 centimetrus garumā un 0,1–0,2 milimetrus platumā. Ledusmati veidojas, kamēr vien sēnes apdzīvotajā koksnes daļā saglabājas ūdens.
«Būtībā ledusmati ir noteiktos apstākļos sēnes darbības rezultātā sasalis ūdens. Līdzīgi kā lāsteka gravitācijas ietekmē aug virzienā uz leju, tā smalkie ledusmati aug un smuki izgriežas ārā uz visām pusēm. Visbiežāk tas notiek uz zariņiem, kuriem nav mizas, bet, kā esmu novērojis, iespējams, pats ledus ir tas, kas izspiež mizu. Acīmredzot šim procesam ir tik milzīgs spēks un spiediens, ka ledus spēj paspiest mizu nost,» skaidro Juris Smaļinskis. «Viss ķīmiski fizikālais process līdz galam joprojām īsti nav skaidrs. Pētniekiem jau vienmēr gribas izpētīt līdz sīkumiem, bet pagaidām esošais izskaidrojums ir tāds.»
Uz mājām neaiznesīsi
Mati, kas vizuāli brīžiem atgādina cukurvates kumšķus, var būt gan taisni, gan saliekties un izvīties visos virzienos – tas atkarīgs no vēja virziena, gravitācijas, mitruma daudzuma un citiem apstākļiem.
Pieskaroties tiem, ledus stiegriņas sadrūp, tāpēc diez vai izdosies zaru ar matiem paņemt līdzi kā meža trofeju.
Juris Smaļinskis smejas: nebūtu brīnums, ja drīzumā izveidotos Ledusmatu cienītāju biedrība – matu pētniecība kļūst arvien populārāka, jo kovida apstākļos cilvēki vairāk laika pavada pašmāju dabā un vērīgāk ieskatās, kas skaists un interesants tajā atrodams.
Tā kā sniegs ir tikpat neparedzams kā bites, nākamais labais ledusmatu medību laiks būs, kad sniegs uz brīdi atkal pazudīs un būs arī pārējie vajadzīgie priekšnoteikumi. Tad matus varēs meklēt mežos jebkur Latvijā – tie redzēti pat Rīgā Biķernieku mežā. Matu medības dabas pētnieks iesaka apvienot ar kādu īpaši gleznainu pārgājiena maršrutu.
Piemēram, Mežtakas posms no Rāmkalniem līdz Valmierai cauri Gaujas Nacionālajam parkam būtu ideāla vieta šādam pasākumam. Iespējams, arī gaisa mitrumam ir kāda nozīme, jo viņš pats visvairāk matu esot redzējis mežā netālu no neaizsalušas, mazas upītes un arī vairākos posmos gar Daugavas krastiem. Mazāka iespēja ieraudzīt ledusmatus varētu būt tipiskos piejūras priežu silos, kur nav pameža, toties lapu koku mežos – tik uz priekšu!
