Krūšu rekonstrukciju gaidīju desmit gadus

Tomēr tas ir vēzis

Kad man bija 18 gadi, mana mamma nomira no dzemdes kakla vēža. Tajos laikos ārsti vēl nerunāja par to, ka vajadzētu speciāli izmeklēties, ja ģimenē ir bijusi saslimšana ar vēzi. Bet, tā kā esmu mediķe, apzinīgi vienreiz gadā veicu vispārējo veselības pārbaudi.

2010. gadā man radās aizdomas, ka ar veselību kaut kas īsti nav kārtībā. Parādījās netipiski izdalījumi no krūts – sākumā pēc intensīvas sportošanas un pirtī iešanas, bet pēc tam jau arvien biežāk. Nolēmu pierakstīties pie ārsta, bet rinda bija ļoti gara – uz vizīti gaidīju trīs mēnešus. Kad augusta sākumā beidzot nokļuvu pie ārsta, pēc izmeklējumiem atklājās, ka vienā krūtī ir atrastas ļaundabīgas šūnas. Man bija jau krūts vēža otrā stadija. Tas, ka man atklāja vēzi, nebija pārsteigums, tā drīzāk bija tāda vilšanās sajūta – ka tomēr tas ir vēzis.

Ārstēšanās sākās ar operāciju Stradiņa slimnīcā. Dienu pirms operācijas ķirurgs paziņoja, ka līdz rītam man jāpieņem lēmums, vai gribēšu izņemt tikai audzēju vai veikt mastektomiju. Bet, kā pieņemt šādu lēmumu, ja neko daudz no tā visa nesaproti?! Labi, ka varēju lūgt padomu kolēģiem… Izšķīros par krūts noņemšanu. Pēc tam sekoja seši ķīmijterapijas kursi. Protams, bija grūti, bet zināju, ka tas ir jādara, ja gribu dzīvot. To visu var izturēt, lai pēc tam būtu vesela.

Man bija hormonu atkarīgs vēzis, tādēļ vēlāk tika veikta arī ginekoloģiska operācija. Vēl pēc laika man tika atklātas izmaiņas arī otrā krūtī, tās gan nebija ļaundabīgas, tomēr bija nopietns un liels audu defekts, tādēļ 2014. gadā veica otras krūts mastektomiju.

Citāda dzīve

Tā es paliku bez abām krūtīm un gandrīz desmit gadus dzīvoju ar ārējām krūšu protēzēm. Skatoties spogulī, redzēju, ka viss ir slikti! Diezgan bieži arī no apkārtējiem saņēmu pazemojošus komentārus, piemēram, kad bez protēzes peldējos baseinā. Pirmais, kas pārņem šādā brīdī, ir absolūts izmisums.

Emocionāli bija ļoti grūti un, lai gan centos aizmirsties darbā un rūpēs par ģimeni, tāpat nonācu līdz depresīvam stāvoklim, ilgu laiku lietoju medikamentus. Labi, ka tagad ir pieejams psiholoģiskais atbalsts vēža pacientiem, bet pirms gadiem desmit tā nebija.

Vēža diagnoze ir liels stress visai ģimenei. Paldies manai ģimenei, tētim un kolēģiem, kas mani ļoti atbalstīja! Abām meitām – tagad viņas jau ir pieaugušas – sākumā bija liels šoks, jo viņas saprata, ka mamma var nomirt.

Vislabākā dāvana dzimšanas dienā

Lai gan biju domājusi par krūšu rekonstrukciju un pat izpētījusi, kādas krūts rekonstrukcijas operācijas iespējams veikt – gan ar implantiem, gan rotācijas metodi (izmantojot rotētu lēveri) –, sapratu, ka pati sakrāt naudu operācijai nevarēšu. Kad feisbukā ieraudzīju akciju, ka Latvijas Mikroķirurģijas centrs aicina pieteikties uz konsultācijām sievietes, kuras pārslimojušas krūts vēzi, šaubījos, vai man ir vērts pieteikties, jo man tomēr ir abpusējā mastektomija. Es taču neesmu izdevīgs klients rekonstrukcijai, jo tas ir divreiz dārgāk! Tomēr riskēju un pieteicos. Un tā 2020. gada rudenī biju uz pirmo konsultāciju. Meitām neko par to nestāstīju, jo domāju, ka kaut kas tomēr var noiet greizi.

10. novembrī, kad mājās klusi svinējām manu piecdesmito dzimšanas dienu (tad bija stingri kovida ierobežojumi), man piezvanīja un paziņoja, ka jāierodas uz otro konsultāciju. Tā man bija tāda dzimšanas dienas dāvana! Man ir liels prieks, ka ar ķirurgu Jāni Zariņu, kas veica operāciju, mums uzreiz izveidojās ļoti labs kontakts. Jau 29. novembrī notika operācija – abas krūtis rekonstruēja vienā reizē, ņemot audus no gluteālā jeb sēžamvietas apvidus, veica transplantāciju un atjaunoja abu krūšu apjomu un formu. Operācija ritēja vairāk nekā 10 stundas. Pirmās dienas pēc operācijas bija grūtas, bet kopumā atlabšanas periods bija veiksmīgs. Jau februārī uzkāpu uz distanču slēpēm.

Atceros, ka pirmais, ko meita teica, kad atgriezos mājās, bija: «Mammu, kad mēs iesim tev nopirkt jaunu krūšturi?» Uz to gan bija diezgan ilgi jāgaida, jo kovida dēļ visi apģērbu veikali bija slēgti.

Pēc krūšu rekonstrukcijas man bija jāpierod pie jaunajām formām, un rezultāts ir tiešām ļoti labs – simetriskas un skaistas krūtis.

Esmu ļoti laimīga, ka varēju pilnvērtīgi atgriezties dzīvē, vairs nejūtoties citāda.