Karaliene Merila. Nekas neliecina, ka viņa plānotu apstāties

To, ka Merila būs Merila, izlēma viņas tēvs. Viņas dzimšanas apliecībā gan rakstīts – Mērija Luīze Strīpa. «Mana māte bija Mērija, un viņas māte bija Mērija, un vecvecmāmiņa bija Mērija, un arī es nosaucu savu meitu par Mēriju, jo tā bija pieņemts, dzimtas tradīcija, bet mans tēvs vienmēr sauca mani par Merilu. Bērnībā necietu šo vārdu. Gribēju būt Patija vai Ketija, vai Debija. Bet es valkāju brilles, un mani sauca par Merilu.» 

Merilas tēvs strādāja farmācijas uzņēmumā, māte bija māksliniece, un Merilai ir divi brāļi. Tieši māti Merila piemin, runājot par cilvēkiem, kas viņu iedrošinājuši dzīvē sapņot un censties sapņus sasniegt. «Viņa bija mana mentore, sakot: tu esi spējīga, lieliska un vari darīt visu, kas vien tev ienāk prātā. Ja būsi slinka, neko nesasniegsi, bet, ja izlemsi būt mērķtiecīga, tev būs panākumi, lai kas tas būtu!» Merila bija introvertāka nekā māte, tomēr pat pieaugušā vecumā, kad vien viņai vajadzēja iedrošinājumu, viņa vērsās pie mātes. 

Merila neslinkoja, skolas laikā viņa piedalījās drāmas pulciņa iestudējumos, uzstājās kā soliste skolas uzvedumos, turklāt uzcītīgi apguva dziedāšanu pie vokālās pedagoģes. Līdz reizei, kad Merilai nācās izpildīt dziesmu, kuras domu viņa pati līdz galam nesaprata.