Rīga +16°C 
Abi ar Marinu itin bieži apmeklējat dažādus pasākumus. Jums labāk patīk vērot saviesīgo dzīvi nekā būt tās vaininiekam?
Valdis: Studiju gados man bija devīze, ko veidoja četri burti VDOK – vērot, domāt, organizēt un kustēties. Nekas daudz nav mainījies, tikai ar to vērošanu redzes problēmu dēļ ir grūtāk. Varbūt arī tāpēc man vairs nepatīk lielas kompānijas. Labāk jūtos šaurākā lokā, jo tad visu varu pārskatīt un normāli kontaktēties. Taču tāpēc vien mājās nepalieku, es labprāt piedalos dažādos pasākumos. Vēl aizvien esmu arī Madrides kluba biedrs un braucu uz ģenerālajām asamblejām, kur mani regulāri aicina. Beidzamajos gados Madrides klubs finansē gan manu, gan Marinas vizīti, jo viņa ir mans pavadonis, bez kura tagad nevaru iztikt.
Viņa bija briesmīgi sprigana.
Valdis: Smejos, ka Marina ir mans nomenklators – Senajā Romā patrīcietim vienmēr līdzi bija cilvēks, kurš zināja nosaukt, kas ir kas. Es redzu cilvēkus, viņu kontūras, taču sīkus vaibstus gan ne. Tie, kas zina, ka man ir problēmas ar redzi, parasti nosauc savu vārdu. Ja kāds nezina, cenšos uzminēt, kas viņš ir, bet visbiežāk Marina man pasaka priekšā. Parasti gan šajos burziņos cenšos ievērot principu, ko iemācīja mans jahtas kapteinis nelaiķis Egons Stieģelis. 1989. gadā mēs pirmo reizi bijām Parīzē. Atstājām jahtu piestātnē, un es divas dienas aizelsies skrēju pa pilsētu, lai visu paspētu apskatīt. Kad atgriezos un sāku kapteinim to stāstīt, viņš man teica: «Bet es sēdēju kafejnīcā pilsētas lielajos bulvāros, un visa Parīze gāja man garām!» Tāpēc lielā pasākumā, kur ir daudz cilvēku, nevienu nemeklēju. Apsēžos un gaidu. Kurš gribēs ar mani aprunāties, pats atnāks.
Cik ļoti redzes problēmas mainījušas jūsu dzīvi?
Valdis: Beidzamajā laikā regulāri sapņos redzu skaistas pilsētas, dabas skatus un skaistas sievietes.
