Rīga +15°C 
Pēdējie nāvessodi Latvijā
Pēdējie nāvessodi Latvijā tika izpildīti 1996. gada 26. janvārī, par slepkavībām nošaujot divus vīriešus. Igors Strukovs bija notiesāts par laupīšanu un divu cilvēku nonāvēšanu, bet Rolands Laceklis-Bertmanis — par divu policistu slepkavību.
No 1990. līdz 1996. gadam Latvijā nāvessods tika izpildīts kopumā 13 cilvēkiem.
nāvessods
Toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis tā paša gada septembrī pasludināja nāvessoda izpildes moratoriju, vēsta Jurista Vārds. Skaidrojot savu lēmumu, viņš teica: «Morāle, humānisms, dzīves filozofija ir tas pamats». Lēmums nebija pašsaprotams — oficiālajā tā laika diskusijas atspoguļojumā redzams, ka asi viedokļi par nāvessoda saglabāšanu dalījās.
Nāves sodu Latvijā atcēla pakāpeniski. 1999. gadā Latvija atteicās no nāvessoda miera laikā, pievienojoties Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. protokolam. Kara laikā pieļautā šāda soda iespēja likumā saglabājās vēl ilgāk.
Līdz 2011. gadā Saeima nāvessodu pilnībā izslēdza no Krimināllikuma,
atsakoties no tā arī kara apstākļos. Pamatojums bija tiesību uz dzīvību un cilvēka cieņas aizsardzība. Latvijas kriminālsodu politikas izvērtējumā arī secināts, ka nāvessods neatbilst likumā noteiktajiem soda mērķim.
Kaupēna tiesa un pakāršana Uzvaras laukumā
Nosaukt pirmo cilvēku, kuram tagadējās Latvijas teritorijā izpildīts nāvessods, nav iespējams. Nāvessodu vēsture sniedzās tālu pirms Latvijas valsts dibināšanas. Šādu soda mēru paredzēja jau viduslaiku Livonijas tiesības.
Zināms, ka 1919. gada 22. decembrī Valmieras lauku kara tiesa piesprieda un izpildīja nāvessodu 11 sagūstītiem komunistiem un komjauniešiem. Starp viņiem bija arī sešas sievietes, jaunākajai – vien 16 gadi.
Kara tiesa nāvessodu piesprieda vienam no skaļākajiem Latvijas noziedzniekiem – Ansim Albertam Kaupēnam. Viņa bandas laupīšanas un slepkavības gadiem ilgi turēja spiedzē un bailēs zemgaliešus. Kaupēna 40 smagos noziegumos apsūdzēto bandu tiesāja Jelgavā Virsnieku klubā no 1927.gada 21. marta līdz 3. aprīlim. Ar nāves sodu, ko aizstāja ar spaidu darbiem uz nenoteiktu laiku, tika notiesāts Pēteris Saulītis. Taču 1927. gada 30. augustā Kara tiesa Saulīti attaisnoja. Bandas sastāvā bija arī nolaupītā slēpēji, ieroču piegādātāji un citi. Līdz ar Kaupēnu tika tiesāti Voldemārs Piebalgs, Jānis Vālodze, Jānis Antons Rubenis, Jēkabs Bute un Kaupēna māsa Anete Emīlija Bubelte. Tiesā Kaupēns atzinās 19 slepkavībās laupīšanas nolūkos. 1927. gada 3. aprīlī Kaupēna bandai tika pasludināts spriedums – gan viņu, gan Piebalgu notiesāja ar nāves sodu pakarot.
Kaupēnam sods tika izpildīts 1927. gada 6. maijā.
Ar nāves sodu notiesāja arī Jāni Staņķi, bet ar mūža spaidu darbiem – Jāni Vālodzi. Taču Vālodzi tā laika Valsts prezidents Alberts Kviesis 1936. gadā apžēloja.
1946. gada 3. februārī Uzvaras laukumā publiski pakāra nacistiskās Vācijas amatpersonas, tostarp Frīdrihu Jekelnu, kurš bija saistīts ar ebreju masveida slepkavību organizēšanu. Tā bija publiska okupācijas varas kara tribunāla soda izpilde, nevis neatkarīgās Latvijas tiesas spriedums.
Gandrīz nonāvēja kļūdas dēļ
1982. gadā Zigurdam Dreimanim piesprieda nāvessodu nošaujot.
19 gadus vecais puisis gaidīja nāvi ieslodzījumā,
līdz tika atklāts, ka īstais slepkava ir Staņislavs Rogaļovs. 1985. gadā Latvijas PSR Augstākā tiesa publiski paziņoja, ka Dreimanis un vēl divi cilvēki pie kriminālatbildības saukti un notiesāti nelikumīgi. Viņu spriedumu atcēla.
