Rīga +8°C 
Ar savu pārtikas čemodāniņu
Kurš bērns gan nav mēģinājies iekosties kastanī vai zīlē? Sevišķi tajā kārdinošajā mīkstumiņā, kas kā tāds tvirts rieksts paslēpies aiz cietās čauliņas. Iecērt zobus, un – pē, rūgts!
Kas tad ir šis negaršīgais kastaņa kodoliņš? Izrādās – tas ir pārtikas čemodāniņš, lai kastaņkoka dīgsts varētu izdzīvot visu garo ziemu līdz siltajam pavasarim.
Skaidrs, ka kastanis nav dabas dāvana, ar ko spēlēties bērniem un no kā pieaugušajiem darināt dažādus uzlējumus sāpošu kaulu ierīvēšanai. Tā ir vienkārši kastaņkoka sēkla. Latvijas klasiskā ir parastā zirgkastaņa, taču šur tur pie mums zaļo arī sārtās un citas kastaņu šķirnes. Zirgkastaņa nav Latvijas aborigēns, tā ap astoņpadsmito gadsimtu ieviesusies no muižu parkiem, un šī koka dzimtene meklējama kaut kur Balkānos.
Kastanis ar visu savu eža kažociņu patiesībā ir pogaļa. Kažociņā slēpjas brūnā, spožā sēkla, bet tajā, embrija pozā saritinājies, dus jaunā kastaņkoka dīgsts. Un apkārt dīgstam pārtikas čemodāniņā saslēptas daudzas vērtīgas vielas: saponīni, flavonoīdi, kumarīni, ciete, eļļa, olbaltumvielas, miecvielas, rūgtvielas, askorbīnskābe, B1 un K vitamīns…
Kastaņa dzīves cikls ir skaists un trauksmains.
Vispirms maijā kastaņas uzzied ar savām lielajām, baltajām svecēm, kur vienā vālē šūpojas desmitiem maigu ziedu. Nebūt ne visi kļūs par kastaņiem, daudzi nobirs, un uz rudeni katrā vālē šūposies tikai trīs četri adataiņi. Visu vasaru koks no saknēm pumpē barības vielas un kastaņu pogaļas briest, bet adatu kažociņš sēklu sargā no visādiem kārumniekiem.
Visbeidzot rudenī, kad brūnā sēkla iekšpusē ir nogatavojusies un čaula sacietējusi, adatainis krīt. Un iesprāgst, lai brūnais vēderiņš var izripot laukā. Ticis laukā, tas ierušinās kaut kur lapās un gaida savu stundu, līdz pavasarī dīgsts sāk mosties. Ne visi to sagaida, daži sakalst, daži nosalst, bet laimīgie izdzīvotāji pavasarī izlaužas cauri čaulai un iesakņojas.
Neuzzied pusgadsimtu
Tie, kas reizēm paceļ acis uz ozoliem, būs pamanījuši, ka šis ir zīļu gads. Lielas un spīdīgas, pilni zari. Daļa botāniķu pat uzskata, ka arī zīle ir rieksts. Pēc izskata noteikti – cieta čaumala un kodoliņš!
Zīle sāk veidoties pavasarī no ozola sievišķā ziediņa. Retais vispār pamana, ka pavasarī, parasti maijā, zied arī ozoli.
Un ne jau šā tā, bet zied dubultā, jo katram kokam ir pat divējādi ziedi – vīrišķās spurdzes un mazas sievišķo ziedu zvaigznītes.
Visi ozoli gan nezied. Jo ozols, kā jau pieklājas vīrišķā spēka simbolam, ir lēns un pamatīgs koks. Klajumā vai dārzā augošie ozoli pirmoreiz uzzied un pirmās zīles nobriedina, sasnieguši apmēram 20 gadu vecumu, bet meža ozoli reizēm neuzzied pat 50 gadu.
Kad zīles nobriedušas, tās izbirst no micītēm vai vējš tās norauj zemē ar visām cepurītēm. Ja izdodas izmukt no sīļu, vāveru, mežacūku, mazo grauzēju vai citu feinšmekeru pusdiengalda, zīle pārziemo. Arī šis dīgsts ziemai ir labi sagatavots – kodoliņā kā pieliekamajā kambarī savāktas visādas vērtīgas vielas: ciete, cukuri, eļļa, miecvielas, olbaltumvielas un minerālvielas. Pavasarī jaunā ozoliņa dīgsts, tāpat kā kastanis, ar spēku izlaužas cauri ziemā padilušajai čaulai un iesakņojas.
Veiksminieki ar all included
Pilsētas bērni pat nespēj iedomāties, kāds adrenalīns ir meklēt riekstus īstos lazdu čemuros un pēc tam tos kost pušu, riskējot palikt bez kāda dzerokļa. Vai gaidīt, kamēr vecaistēvs pāršķels čaumalas ar lielo āmuru uz malkas bluķīša.
Arī lazdu rieksti, protams, nav domāti mūsu kūkām un šokolādēm, bet radīti kā lazdu sēklas.
Tie sāk veidoties jau agri, agri pavasarī, kad zied lazdas. Lazdai, tāpat kā ozolam, ir gan spurdzes, gan mazi sarkani ziediņi, un no šiem mazajiem ziediņiem lēnā garā top rieksti. Tāds mazs brīnums – koks no saknēm un lapām koncentrē barības vielas un spēku, un sīko ziediņu vietā vispirms veidojas mīksta sēkliņa, pēc tam tās apvalks pamazām sacietē, bet iekšpusē nobriest saldais kodols.
Un iekšā ir dīgsts. No vāveru un citu kārumnieku vēdera izbēgušie rieksti pārziemo, tad dīgsts ar saknīti izspiežas caur čaumalu un noenkurojas zemē, lai audzētu jaunu lazdiņu. Ja kāds rieksts vai zīle siltākā rudenī pagūst izdīgt un ar saknīti sataustīt augsni vēl pirms sala iestāšanās, tad steidzīgais pats sev parakstījis nāves spriedumu. Lielais dabas likums prasa gaidīt līdz pavasarim, kad priekšā vairāki mēneši siltuma un saules.
Taču nav jābēdā ne par neuzdīgušajām un sīļu apēstajām zīlēm, ne nosalušajiem riekstiem un kastaņiem – ja visas zīles izdīgtu, tad pasaule būtu klāta ar ozoliem!
Patiesībā zīles, kastaņi un rieksti jau tā ir lielie dabas veiksminieki – viņiem viss jau ir, tā sakot, all included. Gan savrupmāja, gan savs restorāns, turklāt nevajag īpašus apstākļus, lai uzdīgtu, pietiek ar parastu augsni.
Bērzu rieksti?
Nu jau Latvijā, vismaz parkos un dārzos, iedzīvojušies arī valrieksti. Valrieksts dabā liekas tāds dīvainis – viņa šķietami akmenscietā čaumala nezin kāpēc vēl klāta ar zaļu un samtainu mēteli, kas vēlākā rudenī samelnē un kļūst lipīgs.
Nu kam tas vajadzīgs? Taču, zinot, ka šī koka dzimtene ir daudz karstākā Dienvideiropa, top skaidrs, ka tur mētelītis glābis riekstu no karstās saules un sausuma. Tagad dīgsts iesaiņots trijās kārtās kā Nemirstīgā Kaščeja dzīvība – zaļais virsvalks, čaumala un vēl smadzenēm līdzīgais rieksta kodols.
Arī valrieksta dīgsts pavasarī kā supervaronis izlaužas cauri cietajai valrieksta čaulai.
Sēklas kā riekstiņi ir arī dažiem citiem kokiem. Piemēram, ozola brālim dižskābardim – arī ozols pieder pie dižskābaržu dzimtas. Latvijā tas nav bieži sastopams koks un vairāk apmeties dienvidu un rietumu galā, Kurzemē var atrast pat dižskābaržu audzes.
Dižskābarža rieksts gan ir visai necils, kā mazs, apaļš zirnītis. Lai cik jokaini izklausītos, bet arī tie mazie kriksīši, kas kopā ar spārniņiem vasaras beigās plivinās ap bērziem, uzskatāmi par riekstiņiem. Un arī apaļais zirnītis, kas veidojas pēc liepu noziedēšanas, ir liepas riekstiņš.
Sveiciens no aizvēstures
Melns un ragains? Tas nav pasaku velns, bet Latvijas retākais un īpašākais rieksts – peldošais ezerrieksts. Īpaši aizsargājams dabas retums ar sveicieniem no tālas pagātnes. Atlantiskā laikmeta relikts. Līdz šim tas pie mums bija atrodams tikai trijos dūņainos Latgales ezeros – Pokrotas, Klaucēnu un Priekulānu, bet tad biotopu kartēšanas laikā atklāts vēl ceturtajā – no Klaucēnu un Priekulānu ezera netālajā Bancānu ezerā Jēkabpils novadā.
Dabā tas izskatās tā – pavasarī šajos četros ezeros sāk veidoties tādas kā rozetes, apaļi čemuri ar bērza lapām līdzīgām lapiņām.
Un vidū mazi ziediņi. Vasaras beigās ceri ar visām lapām nogrimst ezera dibenā, un tur dūņās izbirst arī nogatavojušies rieksti. Veiksmīgākie pārziemo un iesakņojas, neveiksminiekus viļņi izmet krastā, kur tie ragaini mētājas izskalotajās ūdenszālēs.
Lai cik rets tagad, reiz Latvijā tas bijis izplatīts un iecienīts pārtikas augs. Arheologi senajās apmetnēs atraduši daudz ragaino čaulu – mūsu priekšteči ar vālēm tās dauzījuši un grauzuši saldenos kodolus. Laura Grīnberga ezerriekstu ir garšojusi – esot garšīgs!
Kāpēc tie kļuva par tādu retumu? Ne jau tāpēc, ka mūsu priekšteči būtu tos izēduši – tolaik iedzīvotāju te nebija tik daudz. Vienkārši kaut kas mainījās klimatā. Ezerriekstam vajag īpašus apstākļus un ļoti dūņainus ezerus.
Bet tie, kuri vasaras sākumā nonākuši pie kāda no četriem ezerriekstu ezeriem, rausta plecus un brīnās – tiešām šis augs ir rets? Viss ezers noklāts ar tā lapu čemuriņiem, pat ūdeni lāgā nevar saskatīt.
Mazliet neparasti
Rudeņos šur tur mūsu upēs kuģo mazas, pasažieru pilnas, neparastas laiviņas. Tās ir savvaļas īrisu – dzeltenās purva skalbes un violetās Sibīrijas skalbes – pākstis ar sēkliņām. Patiesībā tās pēc pākstīm tikai izskatās, bet pēc botānikas likumiem skaitās pogaļas. Un pasažieri ir pārdesmit mazi, plakani zirnīši – skalbes sēklas. Laiviņa kādu laiku peld pa straumi un tad pēc neredzama kapteiņa komandas atveras, pasažieri izbirst, izmirkst, nogrimst, pārziemo, bet pavasarī iesakņojas un sāk audzēt jaunus savvaļas īrisus.
