Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gandrīz divas diennaktis pretī uzvarai
«Backyard ultra jeb pagalma skrējieni ir samērā jauna skriešanas disciplīna. Šogad notika otrais šāds skrējiens Latvijā. Pirmajā aplī devās 154 dalībnieki – 58 dāmas un 96 kungi,» PDz stāsta 47 gadus vecais valmierietis Ritvars Kalniņš, kurš parādīja Latvijā labāko rezultātu. Viņš skrēja gandrīz divas diennaktis.
«Kad vēroju pirmās Backyard ultra sacensības, sapratu, ka gribu piedalīties. Tā kā šogad sacensību plāns pandēmijas dēļ ir miglā tīts, pirms skrējiena nopietns treniņprocess man nemaz nebija, tikai ikdienišķa skriešana sportiskās formas uzturēšanai,» atzīst Ritvars.
«Skrējiena ideja nāk no ASV, un nolikums paredz 100 jūdzes sadalīt 24 stundās, tas ir – 6,706 kilometri stundā. Katras stundas sākumā jāuzsāk noteiktā distance, un tālāk jau ir plānošana – cik ātri veiksi apli, cik spēka pietaupīsi, cik laika veltīsi atpūtai un daudz citu nianšu.
Grūtākais bija neziņa, jo nebija noteikts distances garums vai laika posms.
Uzvar tas, kas trasē paliek pēdējais,» atklāj viņš. Ritvars distancē izturējis visilgāk. «Šobrīd pasaulē vīriešiem tās ir 75, bet dāmām – 68 stundas,» atklāj Latvijas skrējiena uzvarētājs. «Izpētot iepriekšējo sacensību dalībnieku rezultātus, man plāns bija skaidrs – 40 minūtes skrienu, 20 atpūšos,» savu stratēģiju atklāj Ritvars. Pirmajā skrējiena aplī viņš devās 3. aprīlī astoņos no rīta.
47 gados pierāda, ka ir pats izturīgākais
«Liela nozīme ir atbalsta komandai. Pavadot trasē vairākas stundas, var uznākt apātija vai arī esi tik pārņemts, ka aizmirsti padzerties vai ieēst, par cepuri un cimdiem pat nerunājot. Tad talkā nāk palīgi, kas no acīm prot nolasīt vēlmes un vajadzības. Ja jūtu, ka mani aprūpē kā mazu un nevarīgu bērnu pēc smagas slimības, tad viss ir kārtībā!» teic Ritvars.
Pandēmijā katrs sacensību dalībnieks pats izraudzījās vietu, kur tās aizvadīt. Ritvars izvēlējās dzimto Valmieru. «Puikas gados, skraidot ar basām kājām gar Gauju, nespēju pat iedomāties, ka reiz šajās pašās takās nobriedis, 47 gadus vecs vīrs centīsies pierādīt sev un pārējiem, ka ir pats spēcīgākais, pats izturīgākais, pats, pats, pats…» atzīstas viņš.
«Skrējiena laikā bija emocionāls pacēlums, jo šajās vietās bija tik daudz, ko atcerēties! Izaicinājums bija Lieldienas, jo vietām trase veda pa pilsētā izveidoto svētku pastaigu maršrutu. Tāpēc kilometru garā posmā riteņbraucējs, kurš mani pavadīja, ik pa laikam ziņoja: «Uzmanību! Notiek sacensības!» Cilvēki izbrīnīti atskatījās un deva man ceļu. Daži zināja, ko daru, un gavilējot sveica.
Pats emocionālākais brīdis, kad pārskrēja tirpas un asaras sariesās acīs, bija otrās dienas pievakarē.
Man sveši cilvēki, šķiet, māte ar meitu, bija uzzinājušas par sacīkstēm un speciāli gaidījušas, lai satiktu mani un atbalstītu. Tajā brīdī sapratu, ka man ir tikai viens variants – uzvarēt!»
Valmierieša sīvākais konkurents padevās pēc deviņu stundu ilga dueļa. «Vienāda rezultāta gadījumā sacensības paliek bez uzvarētāja.
Šeit rezultāts nav atkarīgs tikai no tavas fiziskās formas un sagatavotības, bet gan cieši saistīts ar tavu konkurentu, kurš var kļūt par sabiedroto rekorda sasniegšanā. Kad devos pēdējā – uzvaras – aplī –, bija deviņi vakarā. Vēl nezināju, ka pretinieks jau ir izstājies, un domās jau biju nākamajā aplī, kad divus kilometrus pirms beigām no slēptuves izlēca mana galvenā līdzjutēja māsa, un paziņoja: «Viss! Uzvara!» Pārņēma neizsakāms vieglums, jo uzvarai jau biju gatavs, bija tikai viens jautājums – kad? Lai gan biju noskrējis 254 kilometrus, nejutos pārmocījies. Jau pēc dienas man vislabākā doma, kā sevi palutināt, šķita 25 kilometru treniņš,» pasmaida Ritvars.
Skriešana palīdz pārvarēt atkarību no alkohola
«Skriešana man padevās jau skolā,» atzīst valmierietis. «Rudens un pavasara kross – tas man bija obligātais pasākums, un ar diplomiem bija piekrauta visa māja. Smejoties stāstu, ka pamatu pamats manai skriešanas attīstībai bija velosipēds. Nezinu, kādēļ, bet mums ar brāli bija tikai viens velosipēds.
Tā kā emu jaunākais, mana vieta bija uz bagāžnieka.
Nolēkt, uzlēkt, stumt pret kalnu, palīdzēt pārvarēt šķēršļus – tas bērnībā lieliski attīstīja manas skriešanas iemaņas,» stāsta Ritvars.
«Pieaugot mainījās prioritātes, un sportošana tika atstāta novārtā. Kad dzīve bija novedusi no kalna lejā un viss, kas tika būvēts un sapņots, vienā dienā sagruva, kad alkohola atkarība nemanot sāka pārņemt saprātu, tad apskaidrības brīžos radās jautājums – kas tālāk? Pateicoties māsai, kā līdzjutējs nonācu skriešanas sacensībās.
Tad arī man radās plāns – es to gribu, varu, un izdarīšu! Pirmais bija Valmieras maratons, kas beidzās bēdīgi – trauma jau pēc pirmajiem desmit kilometriem, jo tad man šķita, ka rūpīgs sagatavošanās process domāts nīkuļiem. Sākumā, ja gada laikā izdevās saskriet vairāk nekā 1000 kilometru, tas man šķita ļoti daudz. Tagad gadā noskrienu vairāk nekā 6000 kilometru, un tas ir normāli,» stāsta viņš.
«Man skriešana bija ātrākais ceļš, kā uzsākt sportošanu, neieguldot nekādus līdzekļus.
Mīlestība uz to nerodas pēkšņi, nereti pat jāpārvar pretestība, kas daudziem izveidojusies skolas laikā. Tāpēc esmu izveidojis biedrību Skrienam kopā, kur cenšamies apvienot pusaudžus, kas ar sportu ir uz jūs. Kopā sekmīgi tiekam pāri ar sportošanu saistītām negācijām. Saviem audzēkņiem atgādinu – lai sasniegtu augstus mērķus, ir smagi jātrenējas. Lai būtu veselība, ir jātiek līdz finišam, arī iešana ir virzība uz priekšu.»
Pārstāv Latviju pasaules čempionātā
«Pēc būtības esmu kā mājas kaķis, kas ar lielu interesi vēro aiz loga notiekošo, bet tur nonākt nevēlas. Ar pašmāju sacensībām man pietiek, lai pašapliecinātos un gūtu pozitīvas emocijas,» atzīst valmierietis. «Tomēr, ja Latvija sauc palīgā, es pārvaru riebumu pret ceļošanu un sēžos lidmašīnā. Tā 2019. gada rudenī nonācu Albi Francijas dienvidos, lai pārstāvētu Latviju pasaules čempionātā diennakts skrējienā. Ceru, ka šogad man atkal būs gods kļūt par izlases dalībnieku 24 stundu skrējienā Rumānijā,» teic viņš.
«Manos tuvākajos plānos ir 107 kilometrus garais skrējiens – soļojums Rīga–Valmiera, bet tālejošs plāns ir saglabāt veselību, lai varētu skriet vismaz līdz 80 gadu vecumam,» saka Ritvars.
