Jānis Dimants: Ir bijuši gadījumi, ka no kauna uz ielas pat negribas rādīties

Pieredzes stāsts
Zane Piļka-Karaļeviča
24. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Dmitrijs Suļžics F64
Leģendārais LTV raidījuma Panorāma lauku korespondents, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Jānis Dimants laidis klajā savu grāmatu Simtgades dullais letiņš. Apskaidrības.

– Jautājums – kā iet lauksaimniecībā? – savulaik bija jūsu firmas zīme. Kā pats uz šo jautājumu atbildētu šodien?

– Neko jau daudz nezinu, jo preses izdevumi par laukiem tikpat kā neraksta. Domāju, ka laukos šodien ar ražošanu iet tīri normāli. Tiem, kas uz to ieciklējušies, iegādāta laba tehnika. Siens vairs nav jāgrābj. Arī jāravē nav – iekāp modernā traktorā šlipsītē ap kaklu, ieslēdz mūziku un dragā, traktors pats visu priekšā pateiks, kur griezties, kur braukt.

– Jūsu balss ir tāda pati kā Anatolijam Kreipānam. Ja vajadzētu, varētu viņa vietā nokomentēt kādu hokeja spēli?

– Oi, nē! (Smejas.) Starp citu, nesen satiku Anatoliju. Esmu no Jersikas, viņš kaut kur no Ilūkstes puses – varbūt tāpēc mums tā balss intonācija un runas maniere ir līdzīga? Negribu, protams, lielīties ar savu balsi, bet televīzijas skatītāji tieši tās dēļ mani zina. Kad aizbraucu uz laukiem, vecāka gadagājuma cilvēki mani uzreiz atpazīst, ja ne pēc izskata, tad pēc balss.

Reiz bankā kārtoju papīrus un pēkšņi sajutu, ka aiz muguras stāv divi vīri un uz mani skatās. Palika neomulīgi.

Un tad viņi man saka: «Dimanta kungs, atvainojiet, mēs speciāli ienācām, lai uz jums paskatītos. Sadzirdējām pazīstamu balsi.» Agrākajos laikos lauciniekiem biju tāds kā savējais. Acīmredzot tāds arī esmu palicis.

– Par ko jums labāk patika strādāt – par lauku korespondentu vai Panorāmas galveno redaktoru?

– Par korespondentu, protams. Tajā brīdī jau bija mainījušies laiki, izteikties varēja daudz brīvāk. No mana diezgan pagarā mūža tas ir labākais periods, kas palicis atmiņā.

– Pēc desmit ballu skalas – cik labs priekšnieks jūs bijāt?

– Nu, tāds ļoti viduvējs. Starp piecām un sešām ballēm. Nevienu gan nekad neesmu atlaidis un arī rājienu nevienam neesmu iedevis. Bet biju diezgan negants, daudz piekasījos, lai sižeti būtu labi, lai tajos būtu kāda odziņa… No tā baidījās un dažreiz arī niknojās uz mani.

– Vai ir kāda vieta laukos, kur vēl neesat bijis?

– Nav tāda pagasta, kurā neesmu bijis. Tāpēc tagad, paņemot rokā kādu avīzi un izlasot ziņu par kādu Latvijas vietu, tā man uzreiz vizuāli uzpeld acu priekšā – aha, tas bija tur!

– Lauku cilvēki jūs labāk redzēja ejam vai nākam?

– Tas ir pārsteidzoši, bet, kad ierados, cilvēki mani uztvēra kā savējo. Nemulsa un nebaidījās, ka man kamera aiz muguras un mikrofons rokā. Runāja brīvi, it kā daudzus gadus būtu bijuši pazīstami! Tur arī bija tā sāls un arī mans ieguvums, ka viņi runāja no sirds. Mākslīgi nepozēja un neatreferēja iestudētus tekstus. Ja bija dusmas – gāza tās ārā, ja prieki – neslēpa tos. Tāpēc savus panākumus lielākoties esmu guvis, pateicoties cilvēkiem, kuri ar mani bija atklāti.

– Jums ļaudis zaptes burkas un marinējumus dāvināja?

– Man ir jautājuši – cik tev laucinieki maksāja par labu sižetu? Uz to vienmēr atbildu ar anekdoti. «Kāda dāmīte žēlojas – ārprāts, klausos ziņās, ka apkārt tik daudz izvarošanu notiek! Es katru dienu pa mežu staigāju – kaut vai viens vismaz pamēģinājis būtu, bet nē – pilnīgi neviens!» Tā arī ar mani – neviens nekad nav nedz ko solījis, nedz devis. Ja neskaita to, ka pie pusdienu galda ir saukuši un kādu graķīti ielējuši, kā jau laukos piedien.

– Katrā lauku mājā ir suns. Kā atbaidījāt niknos mājas sargus?

– Man konfliktu ar suņiem nekad nav bijis, neviens nav kārojis man uzbrukt.

– Kā vienkāršu sižetu par govju slaukšanu var padarīt interesantu?

– Un kā padarīt sižetu par traktoristiem interesantu? No mūsdienu viedokļa raugoties, tas tiešām ir sarežģīts jautājums. Savulaik rubrikas TV vimpelis meklē īpašnieku laikā mums katru nedēļu bija jābrauc uz laukiem, kur tika noteikti labākie graudaugu, kartupeļu, cukurbiešu kombainieri. Arī šķita – kas tur var būt interesants!? Bet man viens radagabals pirms kāda laika atsūtīja īsziņu, ka bijis bērēs, kur mācītājs pie kapa teicis, ka aizgājējs ir bijis TV vimpeļa saņēmējs un vimpeli viņam pasniedzis pats Jānis Dimants. Cilvēkiem tolaik šī balva daudz ko nozīmēja.

– Tagad kombainierus vairs neapbalvo?

– Notiek tradicionālā Sējēja balva, kas savā laikā bija tikpat nozīmīga kā Spēlmaņu nakts teātriem. Tā notika ar tiešajām translācijām, grezniem pasākumiem. Tagad par šīs balvas saņēmējiem var izlasīt laikrakstā pāris rindiņās kaut kur pie līdzjūtībām. Un viss! Man ir škrobe, ka šāda attieksme pret cilvēkiem, kas būtībā ir tautas varoņi. Sirds sāp, ka mediji par laukiem un lauku darbu darītājiem neko nestāsta.

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

Nākamais: Kolhoznieces jūs nemēģināja pavedināt?

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs