«Man bērnības faktiski nav bijis»
«Jau sen gribēju pieteikties šim šovam. Domāju par to vairākus gadus, jo bišķiņ baidījos, taču šogad piezvanīju savai draudzenei un teicu: «Piesaki mani Caur ērkšķiem uz…!» Viņa vēl pārjautāja, vai es tiešām to gribu, bet es savā lēmumā biju nelokāma. Varēju, protams, arī pati iesūtīt pieteikumu, bet sapratu: varu pēdējā momentā pārdomāt, tāpēc lūdzu to izdarīt kādam citam. Man tobrīd bija pilna sirds. Tā turpināt vairs nevarēju. Sapratu: ja es kaut ko nemainīšu savā dzīvē, tad vienkārši aiziešu postā.»
Ingūnas dzīvesstāsts ir smags –
bērnībā piedzīvota vardarbība, vēlāk arī seksuāla izmantošana,
bet pieaugušā dzīvē arvien lielāku vietu ieņēma alkohols un agresija.
«Mani dzīve nekad nav lutinājusi. Esmu cietusi jau no bērnības. Man faktiski bērnības nav bijis, jo mani sita un dauzīja – neko labu neredzēju. Dzina ārā no mājas, esmu piedzīvojusi izmantošanu un izvarošanu. Šo gadu laikā sakrājies bija tik daudz, ka grūti bija pat elpot. Man bija vajadzīgs kāds grūdiens vai roka, kas man palīdzētu izrāpties no bedres, kurā pati sevi biju novedusi.»







































































































































































