Rīga +17°C 
«Izmantot pseidonīmu māksliniekam ir normāla prakse. Ja parakstītu gleznas ar savu īsto vārdu, tas būtu diezgan gari,» uzskata Dana Dombrovska, kura tagad sevi sauc par Annu Mūnu. «Radot šo vārdu, iedvesmojos no vecvecmāmiņas Annas Kreplīnas. Kara laikā viņa bija medmāsa un tika apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Es jūtu viņu sevī, savos gēnos. Arī mans kristītais vārds ir Anna, un tas man ir daudz tuvāks nekā Dana. Jauks stāsts ir arī par vārdu Mūna – man reiz bija kaķene, kuru tā sauca. Dzīvnieki man ir ļoti īpaši. Mani kaķi ir paši labākie asistenti – kopā gleznojam un šujam. Tāpēc arī esmu Anna Mūna.»
Atradusi ideālās mājas
«Esmu dabas bērns, jo mēs neesam no tās atdalīti, ja nu vienīgi savā prātā,» uzskata Anna Mūna. «Man tuva ir Latvijas vidiene – Ērgļu, Madonas, Cesvaines puse, arī dzimtais Cēsu novads. Kāla ezers, Āronas pakalni – tur viss ir lekns un dzīvs. Šajās vietās mani ievelk īstas zemes un sakņu sajūta. Mani saista Annas Brigaderes pastaigu takas – tur ir spēcīga enerģija, vareni koki kā antenas debesīs. Dabā visvieglāk ir sajust dievišķo,» saka viņa. Ilgu laiku sievietes dzīve ritēja ārpus straujā pilsētas ritma. Taču šajā vasarā viņa atkal atgriezusies Rīgā. «Sapnis par savu vietu, kur iestādīt liepu, gan manī dzīvo joprojām,» atzīstas Anna Mūna. «Dzīvojot galvaspilsētā, varu būt tuvāk savējiem – ģimenei un draugiem. Arī radoši darboties ir vieglāk, ja tepat līdzās ir citi meistari un mākslinieki, savējie,» sapratusi Anna Mūna.
«Dzīvesvietu izvēlējos ļoti rūpīgi. Meklēju to gan draugu lokā, gan internetā. Skaidri zinu, kas man ir nepieciešams, pirmkārt, tā ir pietiekami liela un gaiša telpa darbnīcai,» viņa stāsta. «Pacietība vienmēr atmaksājas. Tagad man ir darbnīca pašā Rīgas sirdī – brīnišķīgas, gaišas telpas. Esmu to jau piepildījusi ar savām mīļām lietām – augiem, ziediem vāzēs un mazām lietiņām, kas rotā manu altārīti. Pati īpašākā ir lielā Dievmāmiņas glezna, kas skaista rotājas saulē un sveču gaismā, atgādinot par svarīgo,» tā Anna Mūna.
Rada sakrālus tērpus
Kādreiz sabiedrība viņu iepazina kā skaisto meiteni no piena reklāmas, pēc tam – kā mūziķa Andra Kiviča dēla mammu un stilisti. Pa šo laiku Annas Mūnas dzīve mainījusies daudzkārt. «Ilgus gadus strādāju par stilisti, bet tagad vairāk esmu pievērsusies tērpu un gleznu radīšanai. Ja darbi un laiks atļauj, reizēm vēl pucēju foršas dāmas un mūziķus filmēšanām vai pasākumiem,» stāsta viņa.
«Tērpus sāku radīt laikā, kad ilgus gadus dzīvoju laukos. Ar rokdarbiem aizraujos kopš bērnības. Pabeidzu Lietišķās mākslas koledžu kā apģērbu dizainere, un šī pieredze man dzīvē ir ļoti noderējusi,» teic Anna Mūna. «Mans lielākais veikums ir 2023. gadā notikušās rokoperas Lāčplēsis varoņu tērpi un tēli, ko radīju no skices līdz gala rezultātam. Šie tērpi ir ceļojuši pa izstādēm, un esmu gandarīta, ka mani darbi iedvesmo arī jauniešus,» viņa stāsta.
Ieskats Annas dzīvē fotokadros:
«Ļaudis mēdz teikt, ka radu sakrālus tērpus – tos rotā zīmes, pīnes, bārkstis un krāsu spēles. Drēbes, kuras šuju, top lēni. Strādājot meditēju, klausos latvju dainas vai mantras. Viena īpaša tērpa darināšana var aizņemt pat mēnesi darba, arī naktīs. Divu vienādu spēka tērpu man nav, un tie vienmēr atrod savu īsto cilvēku. Tas ir pamatīgs darbs ne tikai fiziski, bet arī radoši,» atklāj Anna Mūna.
Dziedinošais pieskāriens
Runā, ka Annā Mūnā esot pamodušās arī īpašas spējas. «Pati gan nekad neesmu sevi saukusi vai atzinusi par dziednieci. Drīzāk saku, ka mana māksla ir dziedinoša. Ar vislielāko mīlestību gleznoju Dievmāmiņu, eņģeļus un citus gaismas un mīlestības tēlus,» uzsver viņa. «Tā ir mana visvairāk iemīļotā radīšanas daļa.
Nevaru izskaidrot šo iekšējo aicinājumu, jo tas sniedzas pāri prātam.
Šīs gleznas nes gaismu, un es varu tikai pateicībā brīnīties par to,» stāsta Anna Mūna. «Manas svētbildītes, kas nonāk uz daudziem altārīšiem, rada siltumu, maigumu un mieru. Radot šos darbus, prātu lieku malā un lūdzu Radītāju izpausties caur manām rokām,» viņa stāsta.
«Reizēm cilvēkiem veicu arī dziedinošas pārvērtības, kuru rezultātā top īpašas fotogrāfijas. Varu pavadīt dienu vai pat diennakti kopā ar cilvēku un radīt fotogrāfijas, kas viņam kļūst dziedinošas. Maigi palīdzu atvērties, atbrīvoties no vecā un ieraudzīt sevī patieso. Šādas bildes palīdz cilvēkiem atgriezt prieku un ieraudzīt sevi ar lielāku pieņemšanu un mīlestību,» atklāj māksliniece.
«Jā, tāda spēja just otru neatnāk vienā dienā. Iespējams, dzirdes zudums ir attīstījis manī spēju redzēt, just un pamanīt daudz dziļāk un smalkāk,»
lēš viņa, jo kopš bērnības sadzīvo ar dzirdes problēmām.
Anna Mūna mēdz rotaļāties ar smalkiem zīmējumiem uz savas ādas. «Tā ir rotaļāšanās ar esību. Es varu būt jebkas – raganiņa, meža laumiņa, puķuzirnītis, lauvene, hipsteris vai hipijs, jo radošam cilvēkam robežu nav. Uz ķermeņa ar hennu zīmēju lielākoties latvju rakstus un sakrālās zīmes. Vienkārši jūtu sakrālo ģeometriju. Manu vienīgo tetovējumu man uzdāvināja bijušais draugs, un tā ir skujiņa jeb Laimas slotiņa, kas atbrīvo ceļu, lai iegūtu došanas un saņemšanas līdzsvaru,» tā Anna Mūna.
