Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmskara Latvijā te bija paraugsaimniecība
Filmas Emīlija. Latvijas preses karaliene 5. sērijā redzams, kā Jura Bartkeviča atveidotais pirmskara Latvijas preses izdevējs Antons Benjamiņš atpūšas Valdeķu muižas terasē un priecājas, ka var dzīvot saskaņā ar dabu, prom no Rīgas sabiedrības.
Reālajā dzīvē Benjamiņš 1931. gadā 1882. gadā celto muižas pils ēku bija nopircis no tēlnieka Antona Dzirkaļa un izveidojis šeit paraugsaimniecību. Tagad par saimniecību ir tikai atmiņas, bet par pils ēku un tās apkārtni rūpējas tagadējais saimnieks – Emīlijas un Antona Benjamiņu radinieks Pēteris Benjamiņš. Pētera tēvs Juris Benjamiņš bija Emīlijas māsas Annijas dēls Georgs Aihers, kuru izdevēji adoptēja, un viņš tika nosaukts par Juri Benjamiņu.
«Esmu galvenais un vienīgais dārznieks. Skaistās rozes diemžēl ir nosalušas, bet baltās begonijas kļuvušas zaļas,» uzņemot PDz muižas pagalmā, it kā taisnodamies un norādīdams uz plašo parku, saka Valdeķu muižas tagadējais saimnieks. Taču gan filmā redzētā terasē, gan pie kāpņu margām vēl zied dekoratīvi augi, ko Pēteris iegādājies tuvējā stādaudzētavā. Viņš labprāt izvadā pa muižas parku un lepojas ar paša stādītiem kokiem, kā arī norāda uz viņa mammas Johannas Benjamiņas veidoto ābeļdārzu.
Piedzima Latvijā, uzauga trimdā
«Es piedzimu Latvijā 1943. gadā. Man bija deviņi mēneši, kad vecāki devās bēgļu gaitās uz Vāciju, tad tēvs atrada darbu Anglijā, vēlāk pārcēlāmies uz dzīvi Kanādā, kur tētis 1953. gadā nodibināja Benjamiņa fotodarbnīcu.
60. gadu beigās viņš vairāk nodevās fotografēšanai, zemūdens pētniecībai un jau uzticēja man vadīt viņa izveidoto uzņēmumu, kurā bija vairāk nekā simts darbinieku. Vēlāk biju uzņēmuma prezidents,» par dzīvi ārzemēs stāsta Pēteris.
Uz Latviju viņš pirmo reizi atbraucis 1989. gadā. «Pirms tam vaicāju tēvam, ko viņš man ieteiktu apskatīt, kurp man būtu obligāti jāaizbrauc. Viņš teica – pirmā vieta, kas noteikti jāredz, ir Valdeķu muiža. Mēģini atrast to vietu, kur es šāvu māla baložus,» sacīja tēvs, 1936. un 1937. gadā Latvijas čempions māla baložu šaušanā. Viņš būtu devies arī uz olimpiādi, taču šāda disciplīna tolaik spēlēs netika iekļauta, tāpēc lielākās sacensības, kurās viņš ir piedalījies, bija pasaules čempionāts Berlīnē.
Kad atbraucu, redzēju, ka muiža ir diezgan labā stāvoklī, jo to bija uzturējis Kandavas sovhoztehnikums, vēlāk poliklīnika. Vienīgi dārzs gan nebija tāds, kādu es to būtu gribējis redzēt – dažas vietas bija pamatīgi aizaugušas,» pirmajos iespaidos par muižu dalās Pēteris.
Viņa mamma Johanna no Kanādas uz Latviju pārcēlās 1996. gadā.
«Bet jau gadu vēlāk mēs atguvām Valdeķu muižu un īpašumus Rīgā. Viņas pirmā doma bija muižā izveidot fotoekspozīciju Jura Benjamiņa piemiņai. Mamma mira 1999. gadā, un mēs palikām trīs mantinieki – māsa, brālis un es. Brālis gribēja kaut ko darīt ar laukiem, bet viņam īsti nevedās, māsai svarīgāk šķita būt kopā ar mazbērniem, nevis veltīt laiku muižai. Atpirku viņu daļas, un tagad esmu vienīgais īpašnieks. Varbūt, kad pats aiziešu mūžībā, to visu mantos mana meita Rūta, kas dzīvo Kanādā un paturējusi uzvārdu Benjamiņa,» stāsta Pēteris.
Uz Latviju pārcēlās pirms 17 gadiem
Savu dzīvi ar Latviju Pēteris saista kopš 2004. gada, kad viņš pārcēlās no Kanādas uz Valdeķu muižu un pārveda visas savas mantas. «Uzturu kārtībā muižu. No Vācijas pasūtīju dakstiņus, ar kuriem atjaunoju jumtu. Tiem ir 50 gadu garantija. Par laimi, bija saglabājušies oriģinālie logu rāmji,» par muižu stāsta Pēteris.
Tas, kas visvairāk viņam patīk, – ka var pats izlemt – laist vēsturiskajā īpašumā ekskursantus vai nelaist.
«Pēc filmas ir liela apmeklētāju interese apskatīt muižu, taču man ir lielas bailes no Covid-19. Negribu saslimt! Man savā vecumā arī svarīgi, lai šeit neviens netraucē.
Kad gribu, strādāju, uzkopju apkārtni – pļauju, rūpējos par stādiem un kokiem –, kad negribu to visu, eju atpūsties.
Ar pļaušanu vien nākas noņemties divas pilnas dienas. Sēžos uz Husqvarn traktoriņa un pļauju, malas pielīdzinot ar citu nelielu pļāvējiņu. Tagad man ir lapu pūtējs. Varu mierīgi četras līdz sešas stundas dienā dzenāt lapas parkā. Tā man ir kā pastaiga. Darba visapkārt daudz, ņem tik un strādā,» nosmej Pēteris.
