Rīga +16°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dārza vizītkarte
- Saimnieki: Kreiļu ģimene – geštaltterapeite Kristīne, Rīgas kafejnīcu Andalūzijas suns un Herbārijs saimnieks Māris un viņu trīs bērni.
- Atrašanās vieta: Ikšķile.
- Platība: 1600 kvadrātmetru.
- Dārza vecums: desmit gadu.
- Augsne: atvesta melnzeme.
- Īpašais: perfekts zāliens, varenas dekoratīvās graudzāles un, protams, baseins.
Dārza saimniece Kristīne smejas, ka nonākšana dārza žurnālā viņai šķiet paradoksāla: «Jo es nepavisam neesmu cilvēks ar zaļajiem pirkstiņiem. Lai gan puķes man patīk, taču daudzām pat nosaukumus nezinu. Izaugu daudzdzīvokļu mājā, un man nekad nebija bijis dārza. Māra mammai gan bija dārzs, kurā viņš laistīja tomātus, taču ne daiļdārzs.
Mūsu dārzs tapis vairākos posmos. Pirmās lielās dobes iestādīja dārzniece, un tās izskatījās pavisam citādi nekā tagad. Sākumā doma bija vienkārša: jāiestāda kaut kas, lai zaļotu visu gadu un nekas daudz nebūtu jādara. Mūsu ikdiena ir ļoti dinamiska – abi strādājam Rīgā, un tad vēl bērnu skolas un pulciņi –, un dārza darbiem mēs nevaram veltīt daudz laika. Kopš tā laika dārzs piedzīvojis vismaz trīs atjauninājumus. Un tos jau veicām mēs paši.
Mums ļoti simpatizē Monē dārzs Francijā, kur valda ļoti liela brīvība, nepakļaušanās standartiem.
Un arī es esmu tāda spontāna dārzniece, ja vispār drīkstu uz sevi attiecināt vārdu dārzniece. Piemēram, man patīk peonijas. Izlasīju, ka botāniskais dārzs Salaspilī revidē savas peoniju dobes un pārdod stādus. Staigāju pa dobēm, kur bija salikti stādi ar īsi apgrieztiem stublājiem, un izvēlējos sev sešus tikai pēc tā, ko par tiem stāstīja. Tad sadraudzējāmies ar Ievu Usi-Cimmermani. Ievai dārzs ir aizraušanās un nu jau arī profesija, un viņa mums palīdz saprast, ko vajadzētu stādīt un ko labāk ne. Reizēm, kad kāds augs iepatīkas, nofotografēju un sūtu Ievai – kas tas ir un vai man derēs. Un viņa dažkārt atbild, ka diemžēl ne, jo skaistā smilga ir viengadīga.
Mēs diezgan aktīvi dzīvojam ārā. Draugi, kas dzīvo Rīgā, bieži vaicā, vai arī mums negribētos dzīvokli Rīgā, kur nebūtu tik liela ņemšanās. Jā, varbūt ņemšanās būtu mazāka, bet, kad pēc darbdienas atbrauc un ar basām kājām pastaigā pa zāli, nevajag neko vairāk, lai atslēgtos no ikdienas.
Zāliens mums ir gan sporta laukums, gan balles zāle.
Pirms dažiem gadiem mums šeit notika pat Kreiļu festivāls ar skatuvi, gaismiņām, dzīvo mūziku un dejām. Pēc tam likās, ka zāle ir tā nomīdīta, ka vairs neatdzīvosies. Bet atdzīvojās gan.
Tā kā mūsu ikdiena ir ļoti aktīva, meklējam dažādus veidus, kā nomierināt nervu sistēmu. Baseins ir viens no šiem veidiem. Turklāt mēs to izmantojam ne tikai vasarā, bet arī ziemā. Ļaujam tam dabiski atdzist, aizsalt, cērtam āliņģi un ejam aukstajās peldēs – gan pēc pirts, gan tāpat. Pirmajās ziemās gan mazliet deformējās baseina dibens. Bet lietošanai tas netraucē.
Vasarā baseinu ļoti aktīvi izmanto bērni. Dzīvojas – peldas un plunčājas –, kamēr lūpas trīc no aukstuma, un arī tad vēl negrib kāpt ārā. Tā kā mums ir suns, apsvērām, ka būtu jāiegādājas kāda palīgierīce, lai viņš var tikt ārā, ja gadītos iekrist baseinā. Tādas var nopirkt. Bet, tā kā suns ne reizi nav gājis uz baseinu – acīmredzot tas viņu neinteresē –, tad tā arī neesam nopirkuši.
Šad tad mēdzu meditēt, un tam man ir sava vietiņa starp pirti un baseinu.
Sēžu starp lielajām krastkaņepēm un miskantēm, skatos uz rīta sauli aiz abām akmens galvām, un sajūta ir mazliet nereāla – it kā tiešām atrastos džungļos.
Taču kaimiņiem tur ir siltumnīca, un tas noskaņu mazliet izjauca – it kā es meditētu uz siltumnīcu. Iestādījām šauru dižskābaržu dzīvžogu, un uz zaļā fona galvas izskatās vēl labāk. Lai gan vēlme pēc tām man radās pēc ceļojuma uz Indiju, vainags asociējas arī ar latviešu tautumeitu un it kā apvieno Indijas meditatīvo noskaņu ar latvisko.»
Kristīnes un Māra pieredze
- Agrāk šajā vietā audzēti burkāni un bijis aroniju lauks, bet vēlāk teritorija piemēslota ar būvgružiem. Tāpēc visu augsni nomainīja un vietā atveda melnzemi. Sākumā šķita, ka tā ir laba, tomēr zāliens auga ļoti slikti. Tad Māris sāka augsni kaļķot un cītīgi aerēt. Kļuva jau mazliet labāk, bet īstais uzrāviens notika pēc tam, ka aizpagājušā gada vasarā ierīkoja automātisko laistīšanas sistēmu. Datoriņš pats izrēķina, cik daudz jālaista, ņemot vērā laika prognozi. Piemēram, ja vairāk nekā trīs dienas ir karsts, laista par 30 procentiem vairāk. Sistēmu ir vienkārši vadīt no mobilā telefona. Tikai jāiestata tā, lai laistītājs neieslēgtos vakarā pārāk agri – kamēr paši, pēc pirts atslābuši, vēl guļ zālienā un skatās zvaigznēs.
- Zāliens ir sēts, iztērējot ne mazums sēklu. Vietās, kur zāliens tika bojāts, ierokot laistīšanas sistēmas caurules un mainot bruģi, un slikti atauga, labošanai izmantots paklājzāliens. Tagad, kārtīgi laistīts, zāliens aug tik dūšīgi, ka reizēm pļaušanas robots, kas par to diendienā rūpējas, netiek galā, un tad talkā nāk Māris ar pļaujmašīnu.
- Lielajai dobei pie saimniecības ēkas, kur viss aug sevišķi spēcīgi, papildus rakta tranšeja un piepildīta ar auglīgu augsni. Puķu dobēs ierīkota arī pilienlaistīšanas sistēma. Tāpēc pagaidām var iztikt bez mēslošanas. Arī jāravē nav daudz, jo stādījumi ir tik blīvi, ka nezālēm nav, kur izspraukties. Sākumā gan bijis diezgan daudz kosu, taču pamazām tās iznīkušas.
- Graudzāles un arī hortenziju ziedkopas nogriež diezgan vēlu pavasarī, kad no zemes jau spraucas jaunie dzinumi. Tāpēc tas jādara uzmanīgi un apmēram sprīdi augstu, lai netraumētu asnus. Griež ar rokām un parastajām dārza šķērēm. Lielākoties to dara Kristīne, bet resnākās miskantes nogriež Māris. Kad graudzāles nogrieztas, katru pavasari liekas, ka jāiestāda vēl kaut kas, jo nekas neizaugs. Bet vasaras beigās vienmēr ir tāda pārbagātība, ka jādomā, kur ko pārstādīt.
- Vienīgais iemesls, kādēļ dažreiz liekas, ka graudzāles tomēr vajadzētu nogriezt rudenī, – rudens vēji aplauž un izmētā skaras pa dārzu, un jāpastrādā, lai tās savāktu. Tomēr tas ir pieciešams sīkums, salīdzinot ar prieku, ko sniedz sausās zāles viļņošana, sanēšana, čabēšana un palaikam arī sarmas ņirboņa un mirdzums uz sausajām lapām, stiebriem un ziediem.
- Vasaru pie baseina pavada strelīcija lielā podā. Ziemā, ienesta mājā, tā sāka kalst, jo acīmredzot bija vai nu par siltu, vai par tumšu. Toties atguvās saimniecības ēkā, bijušajā garāžā, kas kovida laikā pārveidota par ģimenes mazo, privāto sporta zāli. Tajā ir lieli logi un vēsāks, jo apkure tiek ieslēgta tikai tad, kad kāds trenējas.
