Rīga +14°C 
«Es slidoju Latvijas dēļ – vienmēr esmu gribējis būt tas latvietis, kurš dara kaut ko īpašu savas valsts labā. Tomēr, reizēm izskatās, ka mans nacionālais romantisms valsti neinteresē.» tā intervijā žurnālam IEVA atzina Deniss. Šaubu un izmisuma brīžos viņam palīdz teiciens If you’re going through hell, keep going – pat ja tu ej cauri ellei, turpini iet,» saka viņš.
«Pat melnākajā svītrā ir jākustas uz priekšu. Tāpēc neatkarīgi no situācijas cenšos iet uz priekšu – nezinu, vai varu garantēt labu rezultātu, taču kustos. Protams, nezinot, kur īsti iet, var paspert kādu soli nepareizi, bet tas nekas – ja arī ceļā pieļaušu kļūdas, pēc tam centīšos tās neatkārtot. Ejot uz priekšu, vienmēr kaut ko iemācos – kļūstu gudrāks un kādam jautājumam atrodu atbildi. Mans sporta veids gan prasa būt vienam, bet es domāju arī par citiem pat tad, kad man ir grūti. Tāpēc nekad nejūtos un nepalieku viens,» skaidro Deniss.
Daiļslidotājs ar nožēlu piebilst:
«Diemžēl daiļslidošana Latvijā joprojām nav profesionāls spoprta veids.
Tomēr joprojām gribu darīt to, ko protu, – veidot daiļslidošanas kultūru –, nebaidoties, ka ekonomisku iemeslu dēļ kādā brīdī to vairs nevarēšu darīt. Nezinu, vai varu sevi saukt par laimīgu vai nelaimīgu. Zinu tikai to, ka ir sarežģītākas dienas un ir dienas, kad slidojot jūtos brīvi un daru to ar patiesu prieku. Divdesmit trīs gadi daiļslidošanā ir viena no ilgākajām karjerām pasaulē. Kamēr to daru, daru maksimāli un nekad neatkāpjos. Jo augstāk kāp kalnā, jo stiprāks vējš. Bet es turpinu iet. Ja sāk salt, elpoju dziļāk – kāpju un kāpju, atceroties, kāpēc daru to, ko daru.»
