Armija ir laiks, ko nevar aizmirst — Latvijā slaveni vīrieši atklāj dienestā piedzīvoto

Privātā Dzīve
Zane Piļka-Karaļeviča
6. marts, 2020
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: F64 UN NO IZDEVNIECĪBAS ŽURNĀLS SANTA ARHĪVA
23. februārī savulaik tika atzīmēta Padomu armijas un Jūras kara flotes diena jeb vienkārši – Vīriešu diena. Daudzi Latvijā populāri kungi bija gatavi dalīties piedzīvotajā.

Juris Hiršs, aktieris – konvojēja trakos

«Es biju iesaukumā Maijs 84’. Nonācu Maskavas kara apgabalā un dienēju līdz 1986. gadam. Biju nosūtīts darbam auto konvojā. Pavadīju ar automašīnu vērtīgas kravas un cilvēkus, kuri armijā izliekas par plānprātiņiem, jo negribēja dienēt.»

«Šādus gudriniekus vedām uz muļķu māju uz pārbaudēm un apsargājām, lai neaizbēg,» PDz stāsta aktieris.

«Nodienēt divus gadus izdevās bez īpašiem pārkāpumiem. Tikai vienu reizi man draudēja arests par patvaļīgu rotas apturēšanu. Es tīri labi pratu atdarināt balsis, piemēram, varēju dziedāt kā Kaspars Dimiters, parodēt Armandu Birkenu un Viktoru Lapčenoku. Rotā bija praporščiks, kurš mēdza mūs kaitināt soļošanas laikā. Reiz, kad soļojām uz ēdnīcu un viņš kārtējo reizi mūs čakarēja, nesakot komandu «Stāvi!», un, atdarinot viņa balsi, to izdarīju es. Viņš bija nikns un jautāja, kurš to izdarīja, un solīja – ja neviens neatzīsies, visu rotu pēc pusdienās stundu dzenās pa placi. Vasarā saulainā laikā tas ir pretīgi. Negribēju iegāzt čaļus, tāpēc atzinos. Praporščiks izziņoja man diennakti aresta, bet mani tomēr pažēloja, jo dienests jau gāja uz beigām, un virsnieki man bija kļuvuši par draugiem.»

Normunds Pauniņš, dziedātājs – par mata tiesu no cietuma

«Padomju armijā dienēju no 1987. līdz 1989. gadam Azerbaidžānā, Baku. Biju orķestrī. Gribēju tikt slavenajā Zvaigznītē, bet mani piečakarēja viens džeks, kuram, lai tiktu ansamblī, samaksāju 150 rubļus. Pazuda ar galiem, un līdz pat šai dienai neesmu viņu saticis. Tā es nokļuvu Baku, un tur man arī klājās tīri labi,» atmiņās ar PDz dalās mūziķis.

«Atceros, kā aizlaidu tā saucamajā samavolkā (bez komandieru ziņas pameta dienesta vietu – PDz). Šajā operācijā bija iesaistīts arī orķestra diriģents un viens gruzīnu muzikants. Reiz mūs uz desmit dienām nosūtīja komandējumā uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi remontēt orķestra instrumentus. Taču mēs Tbilisi atradām kaut kādu vietējo meistaru un sarunājām, ka it kā tur būsim, bet patiesībā uz 10 dienām aizbraucām katrs uz savām mājām. Sarunājām, ka desmitajā dienā visi atkal tiekamies Tbilisi.

Uz Rīgu aizlidoju bez starpgadījumiem, bet atgriešanās Gruzijā bija vesels notikums.

Lidmašīna laikapstākļu dēļ pēkšņi izdomāja nosēsties Sevastopolē. Ņemot vērā, ka man līdzi nebija nekādu dokumentu, mani pieķēra. Kaut kāds vīrietis lika man doties viņam līdzi, un es jau domāju – viss, par dezertēšanu man iedos vismaz divus gadus cietumā. Bet džeks mani iesēdināja kravas lidmašīnā, kas mani pēdējā brīdī nogādāja Tbilisi.»

Rolands Tiltiņš, dziednieks – apsargāja Ukrainas valdības vīru vasarnīcas

«Armijā pabeidzu ūdenslīdēju skolu. Tā kā šajā jomā nebija daudz darba, staltākos no mums ielika komandantu rotā un nosūtīja apsargāt Ukrainas valdības vīru dačas. Kad 1979. gadā sākās Vjetnamas un Ķīnas robežkonflikts, mūs nosūtīja uz Hanojas pievārti, kur vajadzēja palīdzēt evakuēties padomju vēstniecībai. Mūs apšaudīja ar artilēriju. Divdesmit dienu laikā no 68 kareivjiem 37 gāja bojā…» Ievas Stāstiem savulaik atklāja dziednieks.

Normunds Laizāns, aktieris – gribēja dienēt Afganistānā

«Kazahijā braucām ekspedīcijās pa milzīgo Kapčagai tuksnesi. Kad ielika sardzes rotā un vajadzēja apsargāt visu, ko vien var apsargāt, tā bija tāda suņa dzīve, ka vienā brīdī gribēju doties uz Afganistānu. Gribējās tikt prom. Man likās, ka lielāka jēga ir tur, kur šauj un viss notiek pa īstam.

Vienīgi domas par vecākiem mani atturēja. Sargājām armijas lidlauku un redzējām, kā katru nedēļu no Afganistānas nāca iekšā divas trīs lidmašīnas ar cinka zārkiem. Domāju, kā mamma pārdzīvos, ja ar mani kaut kas notiks. Bet, ja man ne par vienu nebūtu jādomā, es būtu pieteicies uz Afganistānu,» atmiņās par armijas laikiem ar Ievas Stāstiem dalījās aktieris.

Gunārs Meijers, dziesminieks un krodzinieks – no armijas atgriezās bagāts

«Gribēju studēt augstskolā, taču 18 gadu vecumā apprecējos ar skolas laika mīlestību, piedzima meita un vajadzēja gādāt par ģimeni. Drīz mani iesauca armijā,» intervijā žurnālam Ievas Stāsti savulaik atklāja mūziķis. «Kara komisārs aizsūtīja pelnīt ģimenei naudu – netālu no Ļeņingradas bija celtniecības bataljons, kur dienēja precēti vīrieši. Vienīgā dienesta vieta, kur maksāja algu. Divus gadus strādāju betona rūpnīcā, iemācījos celtnieka amatu un saņēmu mēnesī vairāk nekā simt rubļu. Tēriņiem izsniedza kādus desmit rubļus, bet pārējo naudu ieskaitīja krājkases kontā. Mājās atgriezos bagāts puika – biju nopelnījis pāris tūkstošus rubļu! Dienestā muzicēju arī armijas ansamblī. Ciematā spēlējām dejas, praporščiks iekasēja naudu, bet mums visžēlīgi atļāva iedzert šņabi.

Armijā dabūju labu mācību. Rūpnīcā kopā ar mums strādāja par zādzībām un sīkām blēdībām notiesātie. Pēc domstarpībām ar viņiem divas reizes liku lietā boksera iemaņas. Biju kādam kārtīgi sadevis, un kādu nakti vairāki noziedznieki nāca uz kazarmām man atriebties.

Viņiem bija nazis, gribēja mani nodurt, bet nepaguva, jo viņus iztraucēja.

Tajā brīdī es piedzimu otrreiz. Pēc tam gan viņi no manis dabūja! Neviens vairs nenāca uz armijas daļu,» žurnālam Ievas Stāsti stāstīja Gunārs.

Andris Skuja, astrologs – spēlēja kāzās un bērēs

«Dienēju Krievijā. Spēlēju armijas orķestrī. Apkārtnē nebija civilā orķestra, tāpēc mēs spēlējām pilnīgi visur – svinīgajās sanāksmēs par godu revolūcijai, Ļeņina dzimšanas dienai un kam tik vēl ne, arī kāzās un bērēs. Kaut gan likums aizliedza karavīriem dzert, uz mums virsnieki skatījās ar pievērtām acīm, mēs puslegāli to drīkstējām. Krievijā nedzert kāzās un bērēs – tas nav iedomājams!

Dažkārt dienā bija pat divas bēres… Tik daudz kā armijā nekad dzīvē neesmu dzēris. Un tas tomēr ievelk…

Tā kā jau biju precēts cilvēks un ar bērnu, man bija jādomā, kur ģimenei dzīvot. Tāpēc, kad man piedāvāja palikt virsdienestā Rīgā un piesolīja dzīvokli, piekritu. Nodienēju vēl divus gadus, bet izrādījās, ka tikai pēc pieciem virsdienesta gadiem uzņem dzīvokļa rindā. Aizgāju no armijas uz REK – Rīgas estrādes koncertapvienību.»

Andrejs Ēķis, producents un režisors – divpadsmit stundas mizo kartupeļus

«Labi atceros laiku, kad mani, tādu zaļu gurķi, iemeta armijas bedrē. Sākumā es dienēju radistos, bet pēc tam biju kinomehāniķis. Mans uzdevums bija vienkāršs – kad izbraucām mācībās, man 30 minūtes mežā bija jāiekārto improvizēta Ļeņina istaba ar visām politbiroja bildēm un Ļeņina krūšutēlu un jārāda kino. Es gan pret to izturējos ļoti radoši.

Armijas laikā vienas dienas laikā esmu nomizojis divas vannas kartupeļu. Toreiz mēs bliezām divpadsmit stundas no vietas. Dienas beigās visi pirksti bija nejutīgi, sačokurojušies. Šausmīgi!» PDz stāstīja producents.

Harijs Joniškāns, grupas Kantoris 04 līderis – dienests deva stingrāku mugurkaulu

«10. maijā, kad liepas bija izplaukušas, viss smaržoja un ziedēja, pielaikoju armijas formu. Sieva strādāja Cēsu restorānā par galveno tehnoloģi, un biju labi paēdis, svēru 110 kilogramus. Formu man piemeklēja, bet zābakus nevarēju dabūt kājās. Kurpnieks grieza pušu pa vīli un taisīja ķīļus. Armijā sāka dzenāt, vingroju, pēc restorāna ēdiena griķi un prosa manī radīja nepatiku un pirmos mēnešus pārtiku no zupas, maizes un kartupeļiem.

Tas bija smags trieciens manai figūrai, pēc pāris mēnešiem mani sauca par Runci zābakos, jo biju nokrities svarā par 30 kilogramiem.

Dienēju Ļeņingradā radistos. Ja tu neslēp savas mākas, ir vieglāk. Reiz mani izsauc ģeds, domāju, nu būs ziepes. Aizeju pie viņa, skatos – pudeles uz galda, viens strinkšķina ģitāru. Ģeds saka: «Dzirdēju, ka tu māki dziedāt.» Un ielēja man vīnu. Teicu, ka man kartupeļi jātīra. «Neuztraucies! Tavā vietā cits tos notīrīs. Dziedi!» Piedzima dēls, un es pēc pusgada atgriezos mājās. Lai gan sākumā centos izvairīties no dienesta, pēc armijas sapratu, ka vismaz pusgadu vīrietim nepieciešams šis rūdījums. Dienests man deva stingrāku mugurkaulu, vīrišķību, iemācīja patstāvību, spēju pašam pieņemt lēmumus.»

Ēriks Kalnmeiers, jurists – aiz polārā loka dzēš ugunsgrēkus

«Dienēju aiz polārā loka ugunsdzēsējos, divus gadus stūrēju ugunsdzēsēju mašīnu. Aiz polārā loka aukstums, ko piedzīvoju, bija mīnus 56 grādi. Mums bija ziemeļu specapģērbs, biju tā ieģērbts, ka tikai acis varēja redzēt. Tur bija sauss gaiss, tik traki sals nekoda. Kazarma gan mums bija ekstremāla, jo dzīvojām vecā baznīcā, tualete – kā jau armijā – dēļu būdiņa ārā. Tas gan bija pārdzīvojums apmeklēt tualeti šādā salā.

Dienesta laikā piedzīvoju vairākus iespaidīgus ugunsgrēkus. Vienu reizi dzēsu zenītraķešu iekārtu. Dievs, stāvi klāt, jo tu jau nezini, kurā brīdī tā elles mašīna var iet pa gaisu! Ilgākais ugunsgrēks bija kādas divas dienas, tad dzēsām vienai karaspēka daļai štābu, smagi gāja,» žurnālam KLUBS atklāja jurists.

Ivars Geidāns, uzņēmējs – būvēja aizsardzības objektus

«Beidzu Rīgas 2. vidusskolu, pēc tam iestājos Politehiskā institūta Celtniecības fakultātē. Kad beidzu institūtu, mani vienīgo no visas latviešu plūsmas izvēlējās dienestam padomju armijā. Devos uz ziemeļiem, uz Murmanskas apgabalu. Man ļoti paveicās, ka abus dienesta gadus (no 1982. līdz 1984. gadam) strādāju par celtniecības inženieri. Būvējām raķešu glabātuves kuģiem.

Viena raķete bija aptuveni tik liela kā dzelzceļa cisterna. Pēdējā pusgadā vēl piedalījos PSRS atbildē uz Reigana zvaigžņu karu jeb stratēģiskās aizsardzības iniciatīvu. Būvējām antenu laukus – antenas 500 metru augstumā. Stroibatā tajā laikā iesauca tikai Vidusāzijas pārstāvjus vai no Eiropas daļas tādus, kas bija nedaudz ar aizturēm un citās karaspēka daļās nederēja. Bija arī tādi, kas sēdējuši cietumā. Ar tādiem man bija jābūvē aizsardzības objekti. Tas bija diezgan smieklīgi. Ne es, kas tikko no skolas sola, zināju, kas jādara, ne viņi kaut ko saprata,» KLUBAM stāstīja uzņēmējs.

1 komentārs

Haralds Elceris
es Padumjo Savienības okupācijas armijai uzliku mīksto. klāt nebiju, tak dzirdējis, ka bijis tā - Tērbatas ielā (toreiz Volksver†rei†era S†učkas ielā) 36 Kara Komisariā†ā okupācijas armijas oficūcieris jautā 10 iesaucamajiem. vai grib iet armijā. 9 pateikuši, ka negrib, tos paņēmuši. 1 pateicis, ka grib, to aizsūtījuši uz kreizeni pārbaudīties uz psihumu! bet ja nopietni, par psihu ņenormaļniju bija jānoformējās PIRMS ietrāpīji okupācijas armijā!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+