Musiqq dalībnieks Marats Ogļezņevs: Dziedāšana nav mana stiprā puse

Šova X Faktors jaunajā sezonā mentoru sastāvam pievienojies grupas Musiqq dalībnieks Marats Ogļezņevs.
Mūziķi
Zane Piļka-Karaļeviča
10. oktobris

Drukāt

Saglabāt

Foto: KASPARS KRAFTS (F64)

– Nekad neesi slēpis, ka esi noslēgts cilvēks – tev nepatīkot nepazīstamas kompānijas. Bija grūti pieņemt lēmumu iesaistīties X Faktorā?

– Komunikācija tiešām man nepadodas, un sarunas ar svešiem cilvēkiem nenāk viegli. Tāpēc pagāja kāds brīdis, līdz devu galīgo atbildi. Piekritu, jo gribēju kaut ko pamainīt dzīvē. Vienmēr šāda veida piedāvājumiem esmu atteicis, sakot, ka man pietiek ar mūziku, tajā rodu piepildījumu, un publicitāte un uzmanība mani neinteresē. Tā ir joprojām, taču man gribējās izkāpt no komforta zonas. Bija pienācis īstais brīdis teikt jā.

– Savu lēmumu nenožēlo?

– Lai arī cilvēkiem, kuri startē šovā, nav viegli teikt nē, pagaidām nenožēloju, ka piekritu. Jā, pēc katras atlases ir nelieli sirdsapziņas pārmetumi, bet tad es aizeju uz sporta zāli, paskrienu, un viss atkal ir kārtībā.

– Kādu dziesmu tu pats izpildītu, ja piedalītos X Faktorā?

– Es nekad tādā šovā nepiedalītos, jo zinu, ko varu un ko ne.

Dziedāšana nav mana stiprā puse.

Esmu vairāk aizkulišu cilvēks. Hiphops, ko pieprotu, nav X Faktora formāts, ar to nevar izpausties. Melodijai ir daudz lielāks spēks.

– Vairākums šova dalībnieku dzied tā, it kā kāds kaķim uz astes būtu uzkāpis. Kāpēc ļaujat viņiem dziedāt līdz galam?

– Nav nemaz tik viegli cilvēka priekšnesumu apstādināt! Viņš tomēr ir atnācis, gatavojies. Un, ja patiešām nopietni domā, ka dzied labi, negribas viņam šo mirkli bojāt, sakot – ko tu te vispār dari?

– Šādos brīžos klusībā pie sevis nedziedi – Killing Me Softly?

– Nē, mani nepārņem negatīvas izjūtas. Esmu cilvēks ar pieredzi un spēju noklausīties jebkādu priekšnesumu. Turklāt tas pasākumu pat atsvaidzina, īpaši, ja cilvēkam ir skatuves harisma un viņš dziesmu asprātīgi pasniedz.

– Baumo, ka žūrijas locekļi zem galda tur konjaciņu, lai spētu to visu izturēt.

– (Smejas.) Tā nav! Esmu gandrīz pārliecināts, ka neviens no mums nedzer, vismaz neesmu neko tādu manījis. Katrā ziņā par sevi esmu drošs. Turklāt nav tā, ka mēs esam atnākuši TV paskatīties. Mums tomēr jādomā, ko teiksim, kā analizēsim, tāpēc arī pašiem ir neliels satraukums. Kad kameras ir visapkārt, tonusa mums pietiek arī bez alkohola.

– Tantes sūdzas, ka tu, komentējot dalībniekus, izmanto pārāk daudz angļu terminus un izteicienus, kurus neviens nesaprot.

– Jā, man ir šāda problēma. Vainīgs! Centīšos laboties.

– Desmit gadu laikā, kopš pastāv grupa Musiqq, tu vispār neesi mainījies. Emīls Balceris izskata ziņā piedzīvojis transformācijas, bet tu esi gluži kā iebalzamēts.

– Vienkārši Emīlam bija 16 gadi, kad mēs šo visu sākām. Viņš no tīņa kļuvis par vīrieti. Par Emīlu es esmu desmit gadu vecāks, tāpēc manas pārvērtības nav tik pamanāmas. Mēģinu būt formā. Nekādas plastiskās operācijas gan neesmu veicis, vienkārši piedomāju, ko ēdu.

– Tu arī, kad kāp pa kāpnēm, centies elsot klusāk, lai kaimiņi nedzird, kā tu cīnies par dzīvību?

– Dzīvoju pirmajā stāvā jau daudzus gadus. Man visai maz jācīnās, lai tiktu līdz mājām.

– Kuru dziesmu dzirdot tu nodomā – žēl, ka es neesmu tās autors?

– Bastas dziesmu Sansara.

– Cik dziesmu šogad esi sarakstījis?

– Nav ne jausmas, jo es nekomponēju dziesmas, bet radu idejas. To gan man ir ļoti daudz. Taču tie ir aizmetņi, nevis veselas dziesmas ar pantu un piedziedājumu.

– Vai kāda miljonāra sievai, kurai nav nekādu vokālo dotību, piekristu par milzu naudu sakomponēt dziesmu?

– Mierīgi! Neredzu tajā neko sliktu. Manai ģimenei nauda noderēs.

Esmu atvērts miljonāru piedāvājumiem.

 

– Taisnība, ka liela daļa Latvijas mūziķu raujas ar Musiqq iedziedāt kopā kādu dziesmu, jo tas garantē nokļūšanu topa virsotnē?

– Uz savas ādas to vēl neesmu izjutis – neviens par mums nekaujas. Pa visiem šiem gadiem mums bijušas tikai divas sadarbības – viena ar liepājnieku, jo viņš ir mans draugs, otra – ar Prāta vētru. Savulaik arī Donam bija ideja par kopēju dziesmu, taču pirmie mūs uzrunāja Prāta vētra.

– Kā jūs ar Emīlu ievingrināt balsi pirms koncerta?

– Emīls padzied gammiņas, es paklepoju. Lielāko daļu atbildības dzīvajos koncertos Emīls ņem uz sevi, es vairāk esmu palīgs.

– Mēdzat uzstāties ar fonogrammu?

– Nē, mutes plātījuši neesam.

– Kāpēc nestartējat konkursā Jaunais vilnis?

– Neredzam no tā nekādu ieguvumu. Krievu tirgus pagaidām nav mūsu mērķis. Man vislabāk patīk dziedāt latviski, jo tad es vismaz saprotu, ko dziedu.

– Ja mūziķiem atsāktos garo matu kults, jūs ar Emīlu savējos atlaistu?

– Mēs nekad kultiem neesam skrējuši pakaļ. Bet, ja es gribētu, savus matus mierīgi varētu atlaist – nekādu problēmu. Tie man ir bijuši pāri pleciem, kad mācījos 8. klasē.

Staigāju pa skolu izlaistiem matiem, un mani saukāja par ģevočku.

Tā vairāk bija mammas ideja un pārliecība, ka tas ir stilīgi.

– Jums grupā ir skatuves kostīmi?

– Pārsvarā tās ir saskaņotas žaketes vai T krekli. Speciāli tērpus nešujam, ar dažiem izņēmumiem. Redzi, man ir viegli žaketi nopirkt, bet Emīls miesās ir druknāks un muskuļaināks, tāpēc viņam ne visas der. Tad viņš piemeklē tādas pašas krāsas audumu un uzšuj.

– Ja runājam par tavu otru projektu – Bermudu divstūri –, kur jūs pasūtāt tās ķēdes, kuras liekat ap kaklu?

– Tas jums jāprasa Bermudu divstūra menedžmentam vai jāzvana Bicepsam un Tricepsam, es tiešām nezinu.

– Pie spoguļa esi kādreiz izmēģinājis skaistākās grimases un labāko smaidu?

– Grimases ne, bet pozas savas karjeras pirmsākumos, iespējams, esmu izmēģinājis. Lai fotosesijās nestāvētu kā stabs.

– Zvaigžņu slimību esi izslimojis?

– Nē, man ar to nav bijis jāsaskaras. Nebija tā, ka kļuvu atpazīstams un baigi visiem vajadzīgs vienā mirklī. Sākumā man bija grupa Device, nenormāls bums tai, protams, nebija, bet pamazām augām un attīstījāmies. Tikai vēlāk nāca Musiqq.

– Kuru no multeņu varoņiem tu gribētu satikt reālajā dzīvē?

– Džinu. Ja nu arī vēlēšanās viņš varētu piepildīt…

– Tev izdevies ar savu sievu Ievu kopā nodzīvot teju simt gadu. Kā to dabū gatavu?

– Galvenais ir mīlēt. Ja radīsies attiecībās problēmas, bet mīlestības nav, neko daudz glābt nevarēs.

– Jums ģimenē valda patriarhāts vai matriarhāts?

– Mums katram ir savs spēcīgs viedoklis. Viens zem otra stabules nedancojam.

– Kura ir tava dēla iemīļotākā dziesma no Musiqq repertuāra?

– Viņš vēl ir pārāk mazs, lai varētu izvēlēties. Kuru uzliek, tā arī ir viņa iemīļotākā. Pēdējā, kas viņam patika, – Tētis var visu.

– Kāpēc ledusskapī ir gaismiņa, bet saldētavā nav?

– Varbūt temperatūras dēļ? Saldētavā ir pārāk zema temperatūra, lai lampiņas tur izdzīvotu.

– Kura filma kļūtu ievērojami labāka, ja tā tiktu pārveidota par mūziklu?

– Noteikti kaut kāda neizdevusies šausmu filma, kur cilvēkus griež bezjēgā, piemēram, Motorzāģa slaktiņš Teksasā.

– Kas ir rupjākais, ko tu varētu pateikt svešiniekam uz ielas?

– Jebkas! Visrupjākais, ko vien vari iedomāties. Ar noteikumu, ka tas ir pelnīti.

– Braucot pie stūres, lamājies?

– Ja pēc maniem ieskatiem cilvēks nemāk braukt, tad jā.

– Kāpēc tomātos nav tārpu? Viņi zina ko tādu, ko mēs nezinām?

– Tiešām nav tārpu? Varbūt tāpēc, ka tos apsmidzina. Vai arī tajos ir pārāk daudz šķidruma, un tārpi baidās noslīkt.

– Ja tevi laika mašīna pilnīgi kailu izsviestu 400 gadu senā pagātnē, kā tu cilvēkiem pierādītu, ka esi no nākotnes?

– No sākuma droši vien katram gājējam nelielītos, ka esmu no nākotnes. Pēc tam droši vien meklētu kādus zinātniekus vai filozofus, kuriem atklāt savas zināšanas par tehniku, pasauli un citas interesantas lietas.

– Visdrīzāk cilvēki nodomātu, ka esi traks, un sadedzinātu tevi uz sārta…

– Ja es to klāstītu parastam cilvēkam, tad noteikti. Bet filozofi, kas meklē dzīves patiesības un Visuma funkcionēšanas likumus, noteikti manī ieklausītos.

– Kāpēc tik daudzi cilvēki uz publisko tualeti iet ar flomāsteriem?

– Visticamāk, tie ir skolnieki, kuriem penāļi vienmēr līdzi un gribas radoši izpausties. Pieaudzis cilvēks tādus uzrakstus nekad nerakstītu.

– Tu esi beidzis programmētāju pirmo kursu. Kad varētu pabeigt otro?

– Nekad. Tolaik augstskolā stājos, jo vienkārši tā bija pieņemts darīt, beidzot vidusskolu. Tagad, ja uzsāktu studijas, droši vien izvēlētos ar mūziku vai video saistītu specialitāti. Mūsdienās visu var iemācīties arī internetā.

– Tev vienmēr ir ļoti interesantas brilles – gan optiskās, gan saulesbrilles. Cik liela ir tava briļļu kolekcija?

– Es to nesauktu par kolekciju. Musiqq pirmsākumos man bija brilles ar parastajiem stikliem. Nezinu, kāpēc, bet izdomāju, ka man tādām jābūt. Reiz kādā koncertā taustiņnieks iedeva man pamērīt savas optiskās brilles. Kad uzliku tās, man burtiski acis atvērās! Pēkšņi ieraudzīju to, ko daudzus gadus nebiju redzējis, – koku lapiņas, dažādus priekšmetus tālumā. Man tā likās kaut kāda zinātniskā fantastika! Drīz pēc tam optiskās brilles pasūtīju arī sev. Vairs nevaru iedomāties sevi bez brillēm un neapsveru iespēju tikt pie lēcām vai veikt acu operāciju.

Brilles ir mana atpazīstamības zīme.

 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs