Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2018. gada 42. numurā.
– Seriāla Viņas melo labāk dēļ jūs bieži uz ielas dēvē seriāla galvenās varones Martas vārdā. Kas kopīgs Evijai un Martai?
– Martas temperaments ļoti atšķiras no manējā – viņa krasi reaģē uz dažādām situācijām, kliedz pretī, ja kāds viņu aizskar. Martā ir visas tās skaisti sievišķīgās īpašības, kas ir katrā sievietē, tikai krietni spilgtākās izpausmēs – citu mācīšana, kritizēšana un daudz kas cits. Es esmu krietni mierīgāka, man ir stipri nervi, tāpēc nemēdzu tā uzvesties. Savukārt attiecībā uz draudzenēm, kuru problēmas Marta aktīvi risina un, ja vajadzīgs, atriebjas viņu vietā, seriāla varone ir daudz atsaucīgāka.
Man nav tik daudz laika, lai risinātu citu cilvēku problēmas, es labāk izvēlos risināt savējās.
– Un no kurienes jūsos tas mierīgums, stiprie nervi?
– Piedzimu Kaļiņingradas apgabalā – mans tēvs tur dienēja, un mamma bija aizbraukusi viņu apciemot. Laikam jau vēlējos, lai dzimšanas brīdī man blakus ir abi, tāpēc pasteidzos un piedzimu divas nedēļas agrāk. Kas zina, varbūt mana dvēsele nemaz nav no Latvijas, bet no Kaļiņingradas apgabala Sovetskas… Ne velti režisors saka, ka es neesmu latviete – manī mītot nelatvisks temperaments. Lai gan pēc radurakstiem esmu vistīrākā latviete, manī vispār nav jaukto asiņu.
Manī mīt arī latviskais vienkāršais, mērenais temperaments. Domāju, to karsto temperamenta daļu, kas manī, izlieku uz skatuves, un dzīvē pēc tā vairs nav nepieciešamības. Turklāt mana mamma un tētis ir ļoti mierīgi cilvēki. Jā, viņiem ir bijuši nelieli kašķi, taču trakākais, ko esmu pieredzējusi, ir vien aiziešana ar durvju aizciršanu.
Vecāki nav mani speciāli audzinājuši – esi mierīga, uzvedies tā vai šitā. Visdrīzāk man tas mierīgums ir no tā, ka man ir pietiekami augsta pašapziņa un stabila nervu sistēma.
– Mūsu gadsimta sērga ir «es nekas neesmu», «man nekas nesanāk». No kurienes jūsos pašapziņa?
– Sākums tai ir ģimenē – vecākiem vienmēr esmu bijusi pati labākā un pati gudrākā. Protams, arī man bijuši periodi, kad radušās šaubas, vai esmu gana laba, vai esmu pietiekami vērtīga. Taču zaudēt, neuzskatot zaudējumu par zaudējumu, ir jāiemācās. Jāpieņem, ka tu vari zaudēt, bet ka viens zaudējums nenozīmē, ka esi zaudētājs pēc dabas. Diezgan agri esmu iemācījusies negatīvajam tikt pāri ar smaidu un sevis nenoniecināšanu. Un vispār – lai cilvēks varētu dzīvot labu dzīvi, viņam jārīkojas tā, lai pats būtu apmierināts ar sevi un lai būtu laimīgs. Tas, ko par mums domā citi… Tas ir otršķirīgi.
Ja runājam par pašapziņu, domāju – lielākais atbalsts tās izaugsmē bijusi sajūta, ka man ir droša aizmugure, mana ģimene.
– Nav noslēpums, ka aizgājāt no bijušā vīra (mākslinieks Kristaps Skulte – red.), atzīstot, ka nespējat piedot neuzticību. Vai, par spīti tam, esat mācējusi saviem diviem dēliem nodrošināt tādu aizmugures sajūtu, kāda reiz ģimenē bija jums pašai?
– Iespējams, tā iemesla dēļ, ka vecāki izšķīrās, mani dēli kļuvuši par ciešu komandu. Viņi vienmēr darbojas kopā, viens otru atbalsta, pamāca, palīdz.
Līdz brīdim, kamēr sapratām, kā dzīvosim tālāk, vecākais dēls dzīvoja pie manis, bet jaunākais – pie tēva. Gandrīz desmit gadu bijām precējušies, bet pirms tam vēl aptuveni piecus gadus kopā. Biju pieradusi dzīvot konkrētā sistēmā, apstākļos, un visu mainīt – kaut vai saprast sadzīviskās lietas – nebija vienkārši. Protams, tas viss bija izdarāms, taču prasīja laiku. Tāpēc iesākumā nebija skaidrs, kā rīkoties ar bērniem. Taču ātri vien sapratām, ka ar situāciju vieglāk samierinās tas bērns, kas palika savās pamatmājās. Viņš jutās drošībā, un dzīvoja tādu dzīvi, pie kādas bija pieradis. Turklāt jaunākais dēls bija arī pietiekami mazs, lai līdz galam neizprastu situāciju. Savukārt vecākajam dēlam, kurš bija prom no mājām, bija grūtāk. Dažādi eksperimentējām, mainījāmies ar bērniem, te viens, te otrs ņēma pie sevis abus…
Taču drīz vien sapratām, ka dēlus nedrīkst dalīt. Ka tas viņiem ir pat sāpīgāk nekā fakts, ka viņi neredz mammu vai tēti.
Tāpēc, tiklīdz mazais dēls sāka iet skolā, izvēlējāmies kārtību, kāda ir daudzās šķirtajās ģimenēs: divas nedēļas dēli dzīvo pie manis, divas – otrās mājās, pie tēva. Tiklīdz abi bija kopā, dēliem nebija izjūtas, ka ģimenes vairs nav. Trauksme, nemiers ilga aptuveni pusgadu, varbūt pat mazāk.
Jā, sanāk liela braukāšana ar čemodāniem, taču šis likās visvairāk piemērotais risinājums. Šādi mums šķita pareizāk, nekā dalīt bērnus vai ļaut, lai viņi aug pie viena no vecākiem. Kristaps ir apprecējies otrreiz, un bērni, paldies Dievam, ļoti labi pieņem tēva sievu. Viņa ļoti rūpējas par puikām. Līdz ar to arī nedēļās, kad ar dēliem neesmu kopā, man ir drošība, ka par bērniem labi rūpējas. Kristaps – kā jau vīrietis – var neprast pagatavot ēst vai nopirkt drēbes, toties tur ir sieviete, kas to visu lieliski māk un arī uzņemas darīt.
Savukārt, kad bērni ir pie manis, par viņiem rūpējos tikai es. Mēģinu visu savu brīvo laiku – ar atsevišķiem izņēmumiem – pavadīt kopā ar bērniem. Pat tad, ja man vakarā ir izrāde, dienas vidu varam pavadīt kopā, jo dzīvojam centrā un līdz teātrim nav tālu. Bērnus redzu daudz biežāk, nekā varēju atļauties tad, kad dzīvojām Jaunciemā, mums bija ģimene un māja.
– Daudzām sievietēm būtu grūti uzticēt savus bērnus svešai sievietei, kura ir kopā ar viņas bijušo vīru…
– Kopš pirmās dienas, kad bērni kontaktējās ar sava tēva sievu Katrīnu, vēroju dēlu reakciju un attieksmi pret viņu. Ar laiku var just, kāds šis cilvēks ir, kaut arī viņu nepazīsti. Un laiks, lai vienam otru iepazītu, ir jādod. Nu nevar domāt – tā droši vien ir ragana, es viņai savus bērnus neuzticēšu. Mēs nelabvēlīgu apstākļu dēļ bieži mēdzam domāt par cilvēkiem, ka viņi ir slikti, nemaz nedodot iespēju parādīt, pierādīt pretējo. Pēc būtības jau sliktu cilvēku nav vispār, katram ir sava motivācija, kāpēc viņš dara šo vai to.
Jā, kādā ziņā tā ir pārkāpšana savam ego. Un, ja cilvēkam ir labi nodomi, kaut vai tikai attiecībā pret bērniem, man nav pamata bažām.
Jā, man brīžiem uznāk greizsirdības lēkmes – ak Dievs, kāpēc tai brīdī, kad kopā ar bērniem esmu es, piezvana svešā sieviete un prasa manam dēlam, kā viņam veicas matemātikā? Kāpēc?! Nenāc manā teritorijā! Es pati varu savam bērnam paprasīt, kā viņam veicas matemātikā… Bet arī šai ziņā sevi ir jāpārvar un jāsaprot – cilvēks jau negrib neko sliktu, tikai labu. Un, ja viņš par daudz nejaucas manā teritorijā, viss ir kārtībā. Šo sievieti tikpat kā nepazīstu, kaut gan nu jau man šķiet – mēs varētu arī iepazīties, parunāties un kopīgi domāt, ko un kā darīt ar bērniem. Man nav nekādu sarkano līniju. Diemžēl mans bijušais vīrs gan, šķiet, nav atlaidis nepatiku pret mani.
Bērnu dēļ esam spiesti tikties, izrunāt lietas, taču pat pēc piecu minūšu tikšanās man iekšā viss dreb un ir ļoti nepatīkamas izjūtas.
Varbūt tieši tāpēc ar sievieti, kas palīdz manu bērnu audzināšanā, nemaz neesmu satikusies.
Mums ir godīgas attiecības – viss ir uz pusēm. To laiku, kad puikas ir pie tēva, es ļoti respektēju un ar savu personību nejaucos iekšā. Cenšos katru dienu netraucēt arī bērnus – mēs sazvanāmies un sarakstāmies, taču nevēlos viņus traucēt otras ģimenes dzīvē. Savukārt, kad viņi ir pie manis, vēlos, lai tai laikā netraucē mani. Kad bērnus atdodu uz divām nedēļām, pieņemu – man ir viena dzīve, bet vēl pēc divām nedēļām – cita. Drošības izjūta, ka viss ir kārtībā, man ir ļoti svarīga.
Man ir sava dzīve, par kuru esmu laimīga, un man viss ir labi. Man ir prieks, ka ir labi arī citiem, un nav ne vismazāko greizsirdības izjūtu – arī jūtu – attiecībā pret bijušo vīru. Tas viss ir sen pagājis, aizmirsts. Ja vēl maniem bērniem ir labi, tad visiem ir labi. Es nemēdzu krāt sevī ļaunumu. Negatīvās emocijas piesauc negatīvās lietas – rada sliktu veselību, liek pašam justies slikti. Brīžiem var šķist, ka ļoti viegli tveru dzīvi, visu, kas ar mani un ap mani notiek. Taču šī it kā vieglprātība ir ļoti apzināta – apzinoties sekas, ko var radīt negatīvas emocijas.
– Vai nav tā, ka uz āru izvēlaties rādīt tikai skaisto, taču jūsos plosās viskautkas?
– Jā, tur tiešām notiek viskautkas… Esmu emocionāls cilvēks – varu jebkurā brīdī uz skatuves raudāt, nospēlēt komēdiju vai traģēdiju. Tas viss manī sakrāts no pašas pārdzīvojumiem, no pašas dzīves. Taču esmu sapratusi, ka pārdzīvojumus nedrīkst turēt sevī, tie jāizdzīvo. Tas var notikt dažu stundu, dienas, dažu dienu laikā. Reizēm tam nepieciešams mazliet ilgāks laiks. Taču skaidrs ir viens – jācenšas pēc iespējas ātri tikt galā ar sliktajām emocijām, tās aizmirst, nekultivēt sevī. Ja nu kāds cilvēks tevī izraisa šādas emocijas, ir labi ar viņu vispār nekontaktēties, ja vien iespējams.
Jā, kādu brīdi izjūtu nepatīkamas emocijas, dusmas, varbūt aizvainojumu, taču mani stiprie nervi palīdz ātri savākties un par to nedomāt.
– Aizgājāt no sava bijušā vīra, paņemot līdzi tikai drēbes un dažus traukus. Pēc dabas esat rīcības cilvēks?
– Galvenais ir nepazaudēt sevi, zināt, ko gribi, noformulēt savu vēlēšanos, dzīves modeli. Tas, manuprāt, ir vissarežģītākais un grūtākais – nolemt, palikt pie kaut kā konkrēta. Dažkārt saviem lēmumiem vēl piešķiram pārlieku milzīgu nozīmi, un tad vairs nevaram pieņemt nevienu. Jābūt vidusceļam – skaidri zināt, izvēlēties, bet saprast arī to, ka ikvienā brīdī varēšu no sava lēmuma atkāpties.
Jā, toreiz paliku bez nekā.
Ja es neprastu dzīvot pati, iespējams, jau sen būtu apprecējusies un dzīvotu ar kādu kopā. Tā gan būtu pieticība, samierināšanās, ideālā ceļa neatrašana. Jebkurā gadījumā būtu neapmierinātība ar kaut ko. Bet esmu iemācījusies dzīvot viena, varu parūpēties par sevi – nopelnīt tik daudz naudas, cik man vajag. Arī tas nāk no augšas – tik, cik tev vajag, tik tev arī iedod. Tev iedod vienu darbu, tad vēl vienu, vēl vienu un vēl vienu. Tāpēc, ka tev to vajag. Galvenais ir nebaidīties – es nevarēšu, man nepietiks naudas… Jā, man ir bijuši posmi, kad jādomā, kā iztikt līdz algai. Sevišķi jaunās dzīves iesākumā. Bet, ja konkrēti zini savu mērķi, dzīve iedod visu, ko tev patiešām vajag. Tikai jābūt pietiekami drosmīgai un jāiet uz to, kā gribi dzīvot. Tad, kad esi spērusi soli, parādās dažādas iespējas.
Taču jāsaprot arī, ka nav absolūti ideālas dzīves, absolūti ideālu cilvēku. Apziņā jābūt tiecībai pēc ideāla, bet jāprot izbaudīt arī realitāti.
– Kādu laiku regulāri parādījāties dzeltenajā presē te ar vienu, te citu kungu. Tas notika, meklējot ideālās attiecības? Vienās no tām pat izvēlējāties apprecēties Bahamu salās, tomēr šo laulību Latvijā nelegalizējot.
– Iepazīstoties ar kādu cilvēku, mēs piedzīvojam dažādas mīlestības fāzes. Sākumā realitāti redzi mazāk, vairāk dzīvo eiforijā. Šīs eiforijas dēļ vari pieņemt lēmumus, kas, eiforijai beidzoties, šķitīs absolūti kļūdaini. Taču šī eiforija ir tik skaista! Kāpēc neizbaudīt skaistu brīdi? Mēs taču dzīvojam emociju, sajūtu pasaulē. Gribam dzīvot laimīgu, piepildītu un skaistu dzīvi. Un tas tiešām ir laimīgi, piepildīti un skaisti – līdz brīdim, kad saproti: tas bija sapnis, tā nebija realitāte. Tu vari mēģināt turpināt, un kaut ko jau izdotos izveidot, bet… Sievietes ir gudras, mums piemīt intuīcija. Ja saproti – tu pret šo cilvēku kaut ko jūti, bet tas nav īsti tas, ko vēlies, attiecības šai brīdī jābeidz. Es to sapratu ļoti ātri. Man jau iepriekš bijusi pieredze dzīvot apstākļos, kādos nevēlos, un to es vairs negribēju.
Jā, attiecību pārtraukšana ar Hariju bija skarba, nedomājot par otru cilvēku. Nedomāju par to, kā jutīsies viņš, tikai par to, kā jutīšos es.
Taču es neesmu pasaules glābēja, kurai jāsniedz palīdzība visiem nelaimīgajiem.
Es arī neuzskatu, ka man jāziedojas, ja kāds mani nenormāli mīl, un tāpēc jāsagrauj savi sapņi, savas jūtas. Kāpēc?! Nē! Tas bija skaists piedzīvojums, bet tas arī viss.
– Esat saglabājuši draudzīgas attiecības?
– Pēc attiecību pārtraukšanas Harijs aizbrauca dzīvot un strādāt uz citu valsti. Pēc viņa atgriešanās satikāmies, taču sapratu – to darīt nedrīkst. Jo viņš mani uzrunāja: «Nu, mīļā sieviņ, kā tad tev iet?» Sapratu, ka labāk netikties.
– Ņemot vērā šķiršanās pieredzi, vēlākās attiecības, kas neizveidojās… Neesat kļuvusi piesardzīga attiecībās ar vīriešiem?
– Noteikti nē! Cilvēki manā dzīvē ir mainījušies – gan ne tik daudz, kā to atspoguļo dzeltenā prese –, jo es nebaidos no izmēģināšanas. Esmu ar mieru sākt attiecības, lai ātri vien saprastu – vai ar šo cilvēku ilgstoši spēšu būt kopā vai ne. Neesmu tik piesardzīga, lai gadiem sēdētu mājās un nevienu nelaistu sev klāt, jo baidos. Es ņemu pretī cilvēkus – lūdzu, mēģināsim, veidosim. Bet, ja jutīšu, ka šis nav mans cilvēks, ātri vien teikšu nē. Var sāpēt, var nesanākt, bet ir svarīgi mēģināt, nevis norakties bezcerībā.
Vēl viena lieta, kas man ļauj mēģināt, – es nebaidos palikt viena. Esmu pašpietiekama, man ir bērni, par ko rūpēties, pietiekami daudz darba. Es protu baudīt dzīvi, dzīvot viena, arī viena ceļot. Es pati tikšu galā ar visām problēmām un, ja netikšu, atradīšu, kas man palīdz. Vienīgais, ko man gribas, – mīlēt. Tās ir emocijas, kā galvenokārt pietrūkst brīžos, kad esi viens. Taču pat šīs emocijas vari gūt ne tikai no mīļotā cilvēka, bet arī no bērniem, vecākiem, draugiem. Arī no īslaicīgām attiecībām ar kādu cilvēku, ar kuru vienkārši ir simpātijas.
Man nav ne panikas, ne baiļu par to, ka kaut kas neizdosies kādās attiecībās. Ja neizdosies, meklēšu tālāk. Ja neatradīšu, būšu viena. Bet, ja esmu ar kādu kopā, tad gan gribu, lai viss ir ideāli. Lai es justos labi. Tikai tad laimīgu varēšu darīt arī otru.
Varbūt man raksturīga vīrišķīga domāšana? Man nepatīk, ka rada problēmas no nekā.
– Tad jau jums atšķirībā no seriāla Martas nav vēlmes kādu glābt.
– Tas gan. Es reti prasu palīdzību savās lietās, bet piedzīvojuma dēļ reizēm dalos ar draudzenēm savās emocijās, dzīves pārdomās. Ja uznāk depresijas pazīmes, ir patīkami, ja ir cilvēki, kas uzklausa. Arī es labprāt uzklausu draudzenes, ja viņām rodas tāda vajadzība. Ir tik patīkami, ja otram vajadzīga tava palīdzība, ja vari viņu uzklausīt, ļaut izrunāties un pašam tikt pie atrisinājuma.
– Jums šobrīd ir izdevies atrast cilvēku, ar kuru kopā jūtaties labi?
– Jā, ir. Šajās attiecībās mēs abi jūtamies kā mēs paši. Nav svešinieka sajūtas, nav sajūtas, ka kādam kaut kas nepatīk, ka kāds grib tevi mainīt. Mums kopā ir labi, turklāt labi tieši tādiem, kādi esam. Sapratne, cieņa un respekts, gribēšana izmainīt otra slikto garastāvokli, lai tikai viņam būtu labi. Ko es mācu savam draugam – katrs cilvēks ir savs tipāžs. Vienam vajag nemitīgu rīvēšanos, citam savu telpu. Man vajag tā, lai otra cilvēka nav par daudz, lai viņš netraucē manu ierasto lietu kārtību, lai viņš saprot, kas man vajadzīgs. Un lai, esot kopā, mēs patiešām simtprocentīgi būtu kopā. Lai ir romantika, mīlestība. Vienīgi mīlestības nedrīkst būt par daudz – citādi tā nomāc otru.
Esot attiecībās, gadās – es nejūtu savu telpu, gribu izrauties, lai pabūtu vienatnē.
Tādā veidā gūstu enerģiju, savācos, lai varu strādāt, radīt un vispār dzīvot. Nereti cilvēks, kas tevi ļoti, ļoti mīl, var nesaprast – kā tu vari negribēt būt ar viņu kopā katru brīvu brīdi. Šo es pagaidām savam draugam vēl tikai mācu, bet domāju – viņš to jau ir iemācījies.
– Vai šis īpašais draugs, par kuru runājāt, ir Aimars – uzņēmējs no Igaunijas?
– Jā, tas ir viņš. Satikāmies pavisam nejauši. Man bija beidzies Espa baseina abonements viesnīcā Radisson SAS, un es nespēju izlemt – pirkt jaunu abonementu vai ne. Taču tajā dienā man tik ļoti gribējās uz baseinu, ka izlēmu šo abonementu tomēr nopirkt. Izrādās, Aimars bija vērojis, kā es peldu, un īsi pirms baseina slēgšanas saņēmās mani uzrunāt. Es gan negrasījos ne iepazīties, ne tikties, taču no viņa plūda ļoti labvēlīga enerģija, bija sajūta – varu uzticēties. Pateicu viņam savu vārdu, un viņš mani atrada feisbukā.
Atzīšos – iepazīstoties ar viņu un uzzinot, ka viņš ir igaunis, man šķita – kā tas iespējams? Vai kāds ņirgājas par mani?! Jo mans bijušais draugs bija lietuvietis. Turklāt zināju arī ēnas puses situācijai, kad draugs dzīvo ārpus Latvijai. Un vēl īslaicīgas bažas – ko par to padomās cilvēki. Taču tās bija tikai acumirklīgas šaubas. Pēc tam pati sev atgādināju: kam tad tu īsti dzīvo – citiem vai sev?
Sākumā abi sarakstījāmies, tikai tad satikāmies.
– Kas jums patīk Aimarā?
– Viņš ir grāmatu izdevējs, ļoti gudrs, erudīts, inteliģents. Viņam patīk runāt, izrunāt lietas, kas ir ļoti svarīgi. Brīžiem man šķiet – pat par daudz. Manī nav tik lielas vēlmes otrā izzināt katru sīkumu. Bet varbūt tā ir tikai viņam raksturīga īpašība – otru izzināt līdz pēdējam sīkumam, saprast un pieņemt. Ja kāds karstasinīgs itālis asākā situācijā, piemēram, triektu vāzi pret grīdu, Aimars rīkotos pavisam citādi – viņš vēsā mierā izrunātos, saprastu. Viņš vienmēr mani mīlēs tik ļoti, lai izprastu un gribētu saprast vēl vairāk. Un pieņems mani, kāda esmu. Pat ja izdaru kādu stulbību – kādā ballē par daudz atļaujos, dejoju, pakoķetēju ar kādu vīrieti, viņš nenosodīs, bet ļaus darīt visu, ko vēlos.
– Jums ir recepte, kā palīdzēt sadraudzēties draugam un jūsu bērniem?
– Es īpaši neiesaistu bērnus savās attiecībās, un par tām arī pārāk daudz nerunājam. Tās divas nedēļas, kamēr bērni dzīvo pie sava tēva, mēs ar Aimaru pārsvarā dzīvojam kopā. Savukārt, kad bērni ir pie manis, mēs tiekamies, bet galvenokārt atsevišķi no bērniem. Mani bērni Aimaru ļoti labi pieņem, viņš viņiem patīk, taču diemžēl ir valodas barjera, kuras dēļ viņi nevar brīvi sarunāties. Bērni nezina krievu valodu, arī angļu valoda nav tik laba, lai runātu par dvēseliskām lietām.
Ja jāsaka godīgi, domāju, mēs ar Aimaru apprecēsimies – mana sievietes intuīcija saka, ka kuru katru dienu saņemšu bildinājumu –, un gan jau atradīsim arī kopīgu dzīves telpu.
Bijuši brīži, kad esmu domājusi par bildinājumu, par jāvārdu un mazliet šaubījusies.
Taču vairāk par savu brīvību, nevienā brīdī par cilvēku. Tas, protams, ir atbildīgs solis, īpaši tāpēc, ka esam bijuši kopā pietiekami ilgi – pusotru gadu. Pienācis laiks izšķirīgajam brīdim – vai nu tu ej tālāk, vai atkāpies. Un man gribas iet tālāk.
