Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts 2012. gada žurnālā Ievas Stāsti Nr.4
Aktrise kopš bērnības
Kad zvanu, lai sarunātu interviju, pirmajā brīdī pat satrūkstos – atbild Karlsons! Bērnībā biju par mazo, jestro vīreli sajūsmā. Vera Singajevska bija īsts bērnu draugs, nevis pieaugušais, kas tēloja. Tādēļ viņa tik labi izprata Astridas Lindgrēnes varoņus, jo arī rakstniece vienmēr sirdī saglabāja bērnību.
Kā gan sīciņā un jautrā Singa nokļuva uz skatuves?
«Jūsmoju par aktieriem jau kopš skolas laikiem. Arī pati bērnībā vairākkārt piedalījos teātra izrādēs, jo labi dejoju un mācījos kustības Beatrises Vīgneres studijā. Vēlāk 3. ģimnāzijā (tā bija meiteņu ģimnāzija), kur mācījos, nodibināju dramatisko pulciņu. Tajā iesaistījās arī manas klasesbiedrenes, vēlāk slavenā aktrise Velta Līne un operas dīva Žermēna Heine-Vāgnere, kas gan nevienā skolas sarīkojumā nedziedāja, tāpēc bijām ļoti pārsteigtas, ieraugot viņu uz Operas skatuves. Meklēju un lasīju literatūru par teātri, ar draudzenēm gājām uz izrādēm. Mans vecākais brālis (viņam tolaik bija sešpadsmit gadu) bija trompetists pie Burharda Sosāra Dailes teātrī, tāpēc es varēju tikt uz izrādēm.
Biju barvede, kas lika pārējām meitenēm matos iesiet melnas lentes, un tad okupējām teātra pirmo rindu.
Par izrādi Jaunaudze bijām sajūsmā! Un man tik kvēla ģimnāzistes jūsma pret brīnišķīgo aktieri Kārli Veitu!
Domāju, ka mācīšos par aktrisi. Kopā ar Veltu aizgāju uz Tautas teātra studiju. Līni uzņēma uzreiz – viņa tikai līdz pusei nodeklamēja Friča Bārdas dzejoli Svešinieks, un visiem jau bija skaidrs, ka viņa būs aktrise. Mani atzina par muzikālu, bet… skatuvei nederīgu! Gāju pie Smiļģa uz Dailes teātri. Kā pa vienām durvīm iegāju, tā pa otrām izgāju… Smiļģis arī vēlāk par mani teica: infantila aktrise. Turpretim studijā Nacionālajā teātrī pie režisora Jāņa Zariņa, kur mani tomēr uzņēma, es skaitījos prīma un ļoti apdāvināta. Viss atkarīgs no cilvēkiem, ar ko sastopies!
Mamma gan negribēja, lai kļūstu par aktrisi, ieteica mācīties par frizieri, jo man ļoti labi padevās ar cukurūdeni ieveidot ondulācijas. Bijām trīs māsas, visām – taisni mati kā striķis, tāpēc šo māku vajadzēja bieži izmantot. Vienīgi mūsu brālim bija skaisti, viļņoti mati. Droši vien arī tāpēc viņam bija liela dāmu piekrišana.»
Kā Singa kļuva par puiku
«No man ļoti mīļas lomas lugā Izlietais trauks atmiņā palikuši vārdi: «Kas ir bijis, tas bijis, un tur nekā vairs nevar darīt, lai nebūtu bijis tas, kas ir bijis.» Toreiz tikko biju sākusi strādāt atjaunotajā Jelgavas teātrī Pārdaugavā, vietā, kur vēlāk ierīkoja televīziju. Tas bija uzreiz pēc kara, bez aktieru studijas beigšanas.
Lomas man nāca viegli, ātri spēju iemācīties tekstus. Pareizi jau saka – uzreiz pēc vidusskolas cilvēks ir visgudrākais!
Vienmēr esmu bijusi ļoti sievišķīga un puiku lomas sākumā šķita kā apvainojums. Jākāpj biksēs! Fui! Pirmo zēna lomu man iedalīja aktrise un režisore Irīna Liepa. Tas bija Belka izrādē Seši mīļi cilvēki. Sākumā izlikos, ka nevaru to spēlēt, jo man it kā piesmakusi balss. Teātrī bija skatuves strādnieks Haris, kas ļoti gribēja kļūt par aktieri. Viņam bija sešpadsmit gadu – apmēram tikpat, cik man vajadzēja tēlot šajā lomā. Rīkojos viltīgi – apmācīju tai Hari, bet pati izlikos, ka mana balss aizsmakusi. Kad režisore tomēr lika pašai ko darīt, izrādījās, ka esmu jau iejutusies lomā. Uzvilku puiku bikses un krievu kreklu, uzliku brilles (jo domāju, ka Belka ir liels lasītājs), uzgāju uz skatuves un… Uzvedos un jutos kā Belka! Lielāko komplimentu par šo lomu saņēmu no lugas autora Alekseja Arbuzova. Viņš bija iebraucis Rīgā uz futbola čempionātu, un mēs ar izrādi viesojāmies vecajā Dailes teātrī (Lāčplēša ielā 25; tagad Jaunais Rīgas teātris – A. B.). Mēs, aktieri, nemaz nezinājām, ka Arbuzovs atnāca noskatīties savu lugu, bet publika pēc izrādes viņu izsauca uz skatuves. Uzskrien vīrietis čirkainiem matiem un klanās! Pēc izrādes bija neliela pasēdēšana pie kafijas. Arbuzovs teica: «Jūs gudri darījāt, ka Belkas lomā paņēmāt īstu puiku! Maskavā viņu spēlēja sieviete un izgāza izrādi. Kur ir šis zēns?» Es sēdēju viņam blakus… Kad viņam to pateica, rakstnieks bija ārkārtīgi pārsteigts! Man tas bija labs stimuls vēlāk tēlot citus zēnus – Tomu Sojeru, Peksīti Vārnu ielas republikā, Šura Tičinkins izrādē Sombrero un citus.
Puiku lomām gatavojos rūpīgi. Atceros, ka rādīja filmu Tarzāns, tādēļ Vērmanes dārzā puišeļi kāpa kokos un tēloja šo džungļu varoni. Kad man bija jāspēlē Petka izrādē Uz bīstamās robežas, kas spekulē ar kinobiļetēm un vispār ir nedaudz noklīdis puisēns, gāju uz Vērmanīti un vēroju zēnus. Sākumā viņi nesaprata, ko es tur sēžu un skatos, bet vēlāk mēs iedraudzējāmies. Viņi stāstīja par savām interesēm, arī par to, ka viņiem nav naudas kinobiļetēm, tāpēc viņi nopērk vairākas un daļu pārdod dārgāk. Viņi nebija ļauni, tikai aizrāvušies ar filmu! Tāpat kā es! Sevišķi man patika Brauciens uz Tilzīti – aizkustinošs skumji romantisks stāsts. Reiz ieraudzīju, ka šī filma atkal tiek rādīta kinoteātrī Teika. Naudas man nebija, tāpēc nolēmu aizbraukt apskatīt skatlogu ar aktieru attēliem. Laiks bija auksts, un es laikam par ilgu tur sabiju, jo saslimu ar plaušu karsoni.»
Aktrise uz brīdi apklust un sapņaini veras pa logu. Iztēlojos mazo, nosalušo Veru pie kinoteātra skatloga un neviļus atceros lasīto par viņas slavenākās lomas Karlsons autori Astridu Lindgrēni, kas jaunībā līdzīgi bija klīdusi un sapņojusi pie Stokholmas centrālās bibliotēkas, bet tad pusbadā gauži raudājusi, kad tajā nedabūjusi grāmatas, jo nebija noformējusi lasītāja kartīti. Abas mākslinieces vēlāk sasniedza daudz un kļuva plaši zināmas ar savu talantu, bet viņu jaunības grūtības un sapņi nu kļuvuši leģendāri un iedvesmojoši.
Izgudrotājs vai izšāvējs?
«Izrādi Neredzamais Dimka spēlējām gan Rīgā, gan Maskavā. Luga ir par puiku, kas uzliek lielu cepuri un domā, ka kļuvis neredzams, tādēļ var ielavīties skolotāju istabā un no klases žurnāla izsvītrot savas sliktās atzīmes. Mani uzaicināja šo lomu spēlēt Maskavas Centrālajā bērnu teātrī – slavenā krievu režisora un aktiera Oļega Jefremova diplomdarbā. Visu vasaru mācījos tekstu krieviski. Maskavas publika mani uzņēma ļoti labi! Tikai nepamanīju, ka pārteicos… Vajadzēja teikt izobretateļ (izgudrotājs), bet es pateicu – iztrebiteļ (izšāvējs). Publika uz to reaģēja smiekliem un aplausiem.
Misēklis gadījās arī Latvijā – spēlēju izrādi Jaunatnes teātrī un… nespēju pārslēgties uz latviešu valodu. Neapmulsu un rāvu vaļā krieviski! (Māksliniece bez aizķeršanās noskaita dziesmas tekstu krieviski.) Tā kā tie bija padomju laiki, viss bija kārtībā.
Brīnos par savu dēlu, aktieri Gundaru Āboliņu, piemēram, Ķelnē Oblomovs viņam jāspēlē vāciski, bet Jaunajā Rīgas teātrī – latviski.
Viņš atzīst: jā, pārslēgties no vienas valodas uz otru ir grūti.»
Emīla un Profesora mīlestība
«Teātrī biju ļoti noslogota un nemaz nepamanīju, ka pienācis laiks dibināt ģimeni. Piepeši uzreiz uzradās vairāki precinieki. Nebija, nebija – un nu veseli četri! Visi ir sabiedrībā pazīstami cilvēki, tāpēc nesaukšu viņus vārdā, tikai pateikšu: viņi visi ir gudri, talantīgi un interesanti. Nu biju sprukās – kuru izvēlēties? Tālivaldis Āboliņš visvairāk iekrita sirdī.»
Viss sācies izrādē Emīls un Berlīnes zēni, kur Tālivaldis spēlējis Emīlu, bet Singa – prātīgo zēnu Profesoru. Teātra kritiķis Gunnars Treimanis aprakstījis, cik lieliska bijusi viņu saspēle, bet pati aktrise atceras, ka uz viņas Profesora jautājumu: «Vai tu ļoti mīli savu māti?» – Tālivalža Emīls atbild: «Mēs par to maz runājam…» Un ieturējis ilgu pauzi. Singa nospriedusi, ka viņš aizmirsis, kas jādara, un klusi teikusi: «Saki – jā!» Tālis ieskatījies Verai dziļi acīs un izjusti teicis: «Jā!» Turpinājumā – īsta mīlestība gan uz skatuves, gan dzīvē.
«Viņš lūdza mammai manu roku. Dienā, kad bija noliktas kāzas, Tālivaldis saslima. Pārcēlām nedēļu vēlāk, bet neiedomājos, ka viņam tajā vakarā ir izrāde. Ātri sareģistrējāmies, nofotografējāmies, un viņš aizskrēja spēlēt izrādē Nulle uzvedībā, bet es paliku ar viesiem dzīvoklī. Tālis pārnāca no teātra un mums pievienojās. Nākamajā dienā svinējām kopā ar kolēģiem – aizlienējām no kaimiņiem krēslus, saklājām galdu, daudz dejojām. Aktieri nāca un gāja atkal uz teātri, gluži kā atvērto durvju dienā.»
Līdz saulrietam jāsalabst
«Saka – apprecēties nav grūti, bet sadzīvot gan.
Mans vīrs bija īsts ģimenes cilvēks, ļoti mīlēja mūsu bērnus, un mēs centāmies viens otram atvieglot viņa pienākumus.
Tālis gan bija straujas dabas, bet prata atzīt savas kļūdas. Reizēm, kad ar viņu nerunāju, viņš jautāja: kāpēc tā? Paskaidroju, ka viņš ir pateicis to un to. «Vai! Es nemaz tā nedomāju!» izsaucās Tālis. Tad mums otram vajadzēja paraustīt kreisās auss ļipiņu un sabučoties, jo līdz saulrietam konfliktam taču jābūt likvidētam!
Ja ļoti grib, ģimeni ar darbu teātrī var apvienot. Paši vārījām ēst un mazgājām bērniem autiņus. Vēl 1959. gada novembra beigās biju uz skatuves, bet 1960. gada 7. janvārī man piedzima dēls, un drīz pēc tam atgriezos darbā. Kad vajadzēja braukt uz televīziju vai radio, ņēmu taksometru (tolaik tas bija lēts), ieliku grozu ar bērnu un braucu strādāt. Tikmēr grozu ar Gundaru noliku frizētavā. Teātra zālē baroju bērnu un vadīju mēģinājumu Sprīdītim. Aldziņas nebija lielas, bet iztikām. Bērnus auklēt un mājas darbus apdarīt palīdzēja mana mamma. Viņa līdz mūža pēdējai dienai dzīvoja pie mums. Ja kādreiz ar vīru sastrīdējāmies, tieši mamma bija tā, kas mūs samierināja. Tālis viņu ļoti cienīja un kopa, kad viņa bija slima. Cilvēkam vajag ģimeni un cilvēkus apkārt, jo tikai tā viņš kļūst stiprs un nav vientuļš!
Katrs nāk no savas ģimenes, un katram ir savas tradīcijas. Tad ir jāskatās, kuras var pieņemt, kuras ne, bet varbūt jāveido jaunas. Kad vīrs ienāca manā ģimenē, viņš mammai teica, ka ēdīs visu, ko viņa gatavo, tikai ne zivju zupu. Savukārt mammai un man dikti garšoja asarīšu zupa. Kad to ēdām, Tālim uzcepa kotletītes. Viņš skatījās, ka ēdam zupu ar lielu apetīti, un lūdza, lai ielej viņam arī – nogaršošot. Izēda divus šķīvjus! «Mana mamma tā nevārīja,» viņš teica un turpmāk vienmēr zupu ēda.
Tomēr ir lietas, pie kā es pati nevaru pierast. Piemēram, ķiploki. Tam gan ir senas saknes, vēl no tām dienām, kad braucām ar viesizrādēm pa lauku kultūras namiem vai šķūņiem. Tur nebija elektrības, bet karbīda lampas, ko ik pa laikam vajadzēja uzpumpēt, lai tās spīdētu. Karbīda smaka ļoti atgādina ķiplokus! Izrādē Mīla un viltus biju Luīze, kas iedzer indi, bet mans iemīļotais Ferdinands vēl nebija to iedzēris un teica: «Luīze, neaizej no manis!» Šajā brīdī zālē satumsa, un Ferdinandam vajadzēja celties un iet uzpumpēt lampu, lai skatītāji redzētu, kā mirstam. Pēc tam turpinājām ainu, bet smirdīgās lampas bojāja romantiku…»
Netīrie palagi
Stāstu par izbraukumiem aktrisei ir daudz. Lielākoties tie ir jautri, bet skarbi. «Nebija viegli, jo tolaik tādu viesu māju kā tagad nebija, tāpēc paši gājām, piemēram, grābt sienu no šķūņa, ko paklāt, lai būtu, kur gulēt. Vēlāk mums izgatavoja koka lažiņas, ko kravas automašīnā kopā ar dekorācijām vadāja līdzi uz viesizrādēm. Mēs tās saucām par zārkiem, jo tās bija tikpat cietas.
Skaistā izrādē Dziļās saknes spēlēju melnādaino kalponīti Honeiju, tādēļ no galvas līdz kājām biju nokrāsojusies ar brūnu krāsu (šķiet, tas bija okers ar alu), bet Elza [Radziņa], kas tēloja lēdiju, rozā. Pēc izrādes krāsu vajadzēja nomazgāt. Laukos pēc kara daudzviet pat ūdens nebija. Turklāt bija ziema. Izskrējām laukā un vārtījāmies sniegā, kamēr dabūjām krāsu nost. Bijām laimīgi, ja kāds atnesa spainīti ar siltu ūdeni un beidzot varēja nomazgāties.
Kad pēc piecu dienu izbraukuma atgriezāmies mājās, mamma sūdzējās, ka mani palagi vēl nedēļu ir brūni…
Izbraukumu laikā gājām pa sētām un mangojām ēdienu, jo no pašu mājām neko līdzi paņemt nevarēja – tur pēc kara arī nebija, ko ēst. Dabūjām kādu oliņu vai speķa gabaliņu, vasarā dārzos čiepām zirņus un novārījām uz petrolejas lampiņas. Reiz cepām uz tās arī kartupeļus zivju eļļā, jo parastās taukvielas nebija. Tas gan garšoja pretīgi! Turējāmies kopā ar Elzu – viņa bija saimnieciskāka. Un vispār Radziņa bija vienkārša, sirsnīga un akurāta, turklāt ļoti uzmanīga pret otru cilvēku. Ja kādam teātrī bija jubileja, viņa vienmēr apsveica. Spilgti atceros pārpratumu, kad 17. septembrī rīta mēģinājumā uz Verām Elza apsveica ģērbēju Pīlādžu Veriņu, bet mani ne. Man nosāpēja sirds, jo labākā draudzene teātrī mani neapsveic. Vakarā, kad satikāmies uz izrādi, viņa teica: «Mīļo Singulīt, atvaino mani, es aizmirsu, ka tevi arī sauc Vera! Lai nu ko, bet tevi man gribējās apsveikt vissirsnīgāk!» Viņa ļoti pārdzīvoja, ka aizmirsusi. Mani jau teātrī visi sauca par Singu. Šī iesauka jau no skolas laikiem man nākusi līdzi.»
Par hokeju!
«Man nekad netrūkst spraigu izjūtu un pārdzīvojumu. Tagad mana sirds un dvēsele pieder hokejam! Sekoju līdzi mūsu puišiem un pilnā balsī kliedzu, kad viņi iesit golu. Šeit nevienam netraucēju un varu aurot, kā gribu. Manas senas paziņas Maijas Smildziņas trīs dēli – brāļi Rēdlihi – tik labi spēlē! Hokejam slimo līdzi arī daudzas manas draudzenes. Man hokejistiem gribas teikt lielu paldies – kā aktieriem par labām izrādēm,» aktrise norunā īstā radio balsī.
Pašlaik Vera Singajevska ir ļoti aizņemta. «Ilgāku laiku sēdēju uz gultas malas un skatījos grīdā, kur kā uz ekrāna uzplaiksnīja mana dzīve. Vērojot šīs ainas, nolēmu uzrakstīt grāmatu par sevi, par cilvēkiem, ko esmu sastapusi, un to, ko esmu paveikusi vai sapņojusi un neesmu izdarījusi. Jādara tas, kas pašam un citiem rada prieku! Notikumu, ko gribas izstāstīt, ir tik daudz! Pašlaik grāmatu ierunāju diktofonā Ivetai Mielavai, tad to atšifrēs un, ja būs nauda, arī izdos. Ja nebūs, tad manas atmiņas paliks vismaz mājas arhīvā bērniem un mazbērniem.
Atmiņas jau arī aizaug tāpat kā ezeri, bet būtu labi, ja jaunie mācītos no mūsu kļūdām un paņemtu labo, ko esam darījuši.
Mēs, vecie, esam stingrs pamats! Gribu novēlēt, lai svētu turam savu zemi, nepametam to un, cik vien spētu, saglabātu savu valodu. Būsim laimīgi!»
