Raksts publicēts žurnālā «Ieva» Nr.2, 2016.gada 13.janvārī
«Jau kopš bērnības esmu apzinājusies, cik liela personība ir mans opa, tāpēc man dažbrīd grūti noticēt, ka vispār esmu piederīga šai ģimenei. Reizēm skatos koncertā uz opu un domāju – es taču tikko tevi redzēju mājās staigājam čībās, bet tagad visi cilvēki tavā priekšā ceļas kājās un aplaudē. Raugoties uz viņu, man nav viegli domāt par sevi, savu nākotni, jo zinu: lai kā censtos, es nekad nevarēšu sasniegt pat ceturtdaļu no tā, ko sasniedzis opa,» saka Anna.
Maestro mazmeita piebilst: vectēvs vienmēr bijis viņas paraugs, cilvēks, kam līdzināties.
Citi lasa
Opam ir milzīga slava, bet viņš pats to nesaprot. Nē, laikam jau saprot, bet pilnībā ignorē savu popularitāti.
Es vēroju, kā viņš uzvedas attiecībās ar cilvēkiem. Vienalga – cilvēks ir augstā amatā vai pavisam bez amata –, opa pret katru izturas ar cieņu. No viņa nekad dzīvē nevarētu sagaidīt attieksmi: «Es ar šo apkopēju nerunāšu!» Katrs cilvēks viņam šķiet vērtīgs, un es cenšos, lai arī mana attieksme pret cilvēkiem būtu tieši tāda,» saka Anna. «Protams, ir situācijas, kad varu uzvesties gan tā, gan tā. Tad vienmēr domāju: ja viņš mani redzētu, vai viņš lepotos ar manu rīcību, vai viņš lepotos ar manu uzvedību? Ļoti negribu, lai opa par mani kaunētos…» Vēl Anna no vectēva mācās visu darbus izdarīt laikus. «Sākumā man tas krita uz nerviem, bet tagad jau esmu pieņēmusi – opa vienmēr visu izdara laikus, pat pārāk. Ja darbam jābūt gatavam ceturtdien, ir pilnīgi skaidrs, ka tas būs gatavs jau otrdien. Bet trakākais, ka tieši to pašu viņš prasa arī no pārējiem. Nu jau manu, ka sāku vectēvam pielāgoties un pret citiem kļūstu tikpat prasīga kā viņš.»
Uzcītība + darbaholisms
Runājot par vectēva talantu, Anna teic: tikai maza daļa cilvēku zina, cik daudz ikdienā strādā Maestro. «Liela loma, protams, ir talantam, bet opa ir darbaholiķis. Pat pārnācis mājās pēc koncerta, turpina stundām spēlēt. Domāju, vairākums cilvēku nemaz nespētu tik daudz un intensīvi strādāt, bet opa spēj. Ar savu paraugu gan man, gan māsai viņš parādījis – ja gribi būt izcils savā profesijā, tev ir ārkārtīgi daudz jāstrādā. Ar talantu vien ir par maz.»
Sarunas gaitā jūtams, ka Anna sevi vērtē diezgan kritiski, raugās, lai pārāk neizceltu sevi. Gluži tāds pats esot Maestro – ārkārtīgi paškritisks un vienmēr neapmierināts ar sasniegto. «Nesen opa piedalījās raidījumā 1:1, pēc tam mājās visi kopā to skatījāmies. Manuprāt, opa atbildēja ļoti pārdomāti un labi, bet viņš paziņoja, ka vajadzēja citādi, labāk.
Ne jau tikai raidījuma ierakstus viņš skatās. Nezinu, vai kāds komponists, pianists pārskata savus koncertus ierakstā, bet vectēvs to dara, dažreiz pat divas reizes. Un tad analizē, ko varēja izdarīt labāk, ko vajadzēja darīt citādi, kā nākamreiz sasniegt vēl labāku rezultātu.» Anna uzsver – viņasprāt, vectēva panākumu atslēga ir arī cenšanās gūt arvien labāku, perfektu rezultātu. «Tas palīdz arī manā darbā. Darbojos tūrisma jomā un katru vakaru, ejot mājās, domāju, ko es izdarīju nepareizi, ko es varētu labāk, kā varētu uzlabot savas prasmes.»
Vectēva «tulce» – Lana
Maestro mazmeita nenoliedz, ka bērnībā no vectēva mazliet baidījusies, pret viņu bijis liels respekts. Abu attiecības uzlabojusi vecmamma Lana. «Viņa vienmēr bija kā starpniece, kā tulce, kas izskaidro, ko opa patiesībā gribējis teikt. Ja viņš, piemēram, nerunāja, tas nenozīmēja, ka viņu neinteresēju. Tā bija droša pazīme, ka opa tai brīdī kaut ko prāto, ir iegrimis domās. Pateicoties vecmammas «tulkojumam», tagad daudzas viņa reakcijas neuztveru personīgi, neapvainojos. Piemēram, nav iedomājams, ka viņš varētu sēdēt un sarunāties par jūtām, – to es varu darīt ar vecmammu. Opa piezvana, paprasa, kā iet, un viss – čau. Jūtu, ka viņam svarīgi, kā man klājas, bet viņš netaisās pusstundu pļāpāt pa telefonu. Tāpat gadās, ka viņam kaut ko stāstu, skaidroju, bet viņš pēkšņi pieceļas un aiziet. Kad iesaucos: «Eu!» – viņš it kā attopas: «Tu vēl runā?!» Un… mierīgi dodas tālāk!»
Ja nu dzīvē rodas kādas nopietnas problēmas, Anna tieši pie Maestro vēršas pēc palīdzības. «Tas nenozīmē, ka raudāšu viņam uz pleca, – viņš mani izdzītu laukā. Ne žēlošanās, ne žēlošana nav viņa dabā. Tomēr zinu: ja atgadās kas patiešām nopietns, opa vienmēr atradīs kādu risinājumu. Šis ir veids, kā viņš izrāda savu mīlestību,» ir pārliecināta Maestro mazmeita.
Bet kā izrādīt savu mīlestību vectēvam? O, tas esot sarežģīti, jo nekādu mīlināšanos viņš neatzīst.
Apskāviens viņa gaumē ir tāds draudzīgs uzsitiens pa plecu, turklāt tā, ka nokrakšķ.
Tāpēc mēs ar vecmammu smejamies – ja kādreiz gribas viņu apķert, tas jādara tā, lai opa nekur nevar sprukt. Vienkārši jāmetas viņam virsū un jāapķer tā, lai rokas piespiestas pie sāniem. (Smejas.) Bet arī tad viņa ķermeņa reakcija ir tāda, it kā būtu noķerts svešs kaķis, kas mēģina izlocīties no apskāviena. Esmu dzirdējusi, ka viņa vecāki sevišķi neizrādīja jūtas, bērnus neapķēra, neņēma klēpī. Droši vien šis ir iemesls, kāpēc viņam nepatīk apskāvieni.»
«Anna, tevi rāda!»
Lai cik robusts šķistu vecaistēvs, Anna pamanījusies nozagt īpašos tuvības brīžus kopā ar viņu, izveidot savus rituālus. «Kad aizeju pie vecvecākiem, dažreiz kopā skatāmies filmas. Neko tur nevaru padarīt – man un vecmammai filmas laikā parasti uznāk nekontrolējama vēlme visu laiku runāt, apspriest, ko režisors izdarījis nepareizi un kā filmu uzņemtu mēs. Nevaru vārdiem aprakstīt opas sejas izteiksmi, ar kādu viņš uz mums tad skatās… Un uzbļauj: «Vai jūs varat vienreiz beigt?!» Mēs uz pāris sekundēm apklustam, bet tad turpinām. Jau iedomājoties vien šo ainu, man sirdī ieplūst siltums,» smejas Anna.
Viņa atklāj, ka vectēvam patīk ne tikai vesterni un līdzīgi joki kā multfilmā Toms un Džerijs, bet arī kanāls Animal Planet – to skatīties esot tikpat interesanti, kā uz politiķiem… «Skatoties šo kanālu, viņš parasti bļauj no otras istabas: «Anna, ātri skrien šurp! Tevi rāda pa televizoru!» Kad aizskrienu, izrādās, ka televīzijā rāda kādus pērtiķus vai ko tamlīdzīgu. Šāds joks viņam liek smieties līdz asarām. Tas nekas, ka mēs visas jau zinām, kāpēc viņš sauc un ko redzēsim televīzijā, – mēs uzcītīgi spēlējam līdzi.»
Vairāk smieklu
Ko Anna vēl vectēvam jubilejā? «Vienīgais, ko varu vēlēt, – lai viņam ir laba veselība un spēks vēl ilgi spēlēt klavieres, darīt visu to, ko tagad. Ko citu es viņam varētu vēlēt… Novēlēt viņam mīlestību? Jau ir – klavieres un Lana. Laimi? Viņam tā ir, ja opa spēlē. Turklāt nedrīkstu vēlēt neko tradicionālu – domās jau redzu viņa ironisko sejas izteiksmi.
Vēl es gribētu, lai viņam nav kauns par mani. Pagaidām man īsti nav, ar ko lepoties, bet vismaz lai nav kauns.
Man ir arī milzīga vēlme, vajadzība redzēt, ka opa smaida. Ja izdodas pateikt kaut ko tik interesantu un aizraujošu, ka opa par to pasmejas, man šķiet – esmu sasniegusi kaut ko ļoti lielu. Arī to novēlu – vairāk smieklu!»