Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieturzīmes
- Kopš 2017. gada – uzņēmuma Omniva vadītāja.
- 11 gadus strādājusi banku jomā.
- Studē maģistrantūrā Executive MBA programmā Rīgas Ekonomikas augstskolā.
- Precējusies, mamma divām meitām un dēlam.
– Jūs esat no tiem vadītājiem, kas ik rītu birojā ierodas pirmais un ieslēdz gaismu?
– Bija laiks, kad tā arī bija, bet nu situācija ir mainījusies – varbūt vairs neesmu tik prasīga pret sevi. Kad 2019. gadā man piedzima jaunākā meitiņa, tas ieviesa lielas korekcijas manā ikdienā. Vairs nevarēju būt pirmā darbā – tā, kas ieslēdz gaismu, un varbūt tā arī vairs nebija prioritāte. Bet varu teikt, ka noteikti esmu no tiem, kas aiziet no biroja pēdējie un gaismu izslēdz!
– Nu jau vairāk nekā pusmiljons mājsaimniecību Latvijā lieto Omniva pakalpojumus, un pēdējie divi trīs gadi šīs nozares attīstībā bijuši gluži kā sprādziens. Kā tikāt galā ar šo straujo attīstības lēcienu?
– Tas bija ļoti izaicinoši! Vistrakākajā pandēmijas periodā sūtījumu skaits pieauga četras piecas reizes. Mūsu akcionārs ir Igaunijas valsts, un tolaik finansiālā situācija uzņēmumā nebija spīdoša – nebija iespēju iepirkt papildu pakomātus, kad tos visvairāk vajadzēja. Bijām spiesti kļūt ļoti kreatīvi – pieņēmām darbā rūķus, kas pie pakomātiem dalīja paciņas no busiņiem. Noslogotākajās dienās par rūķiem kļuva arī daļa biroja darbinieku – paši šķirojām, dalījām. Arī es esmu braukusi pie piegādes busiņa stūres. Pirms darba Omniva, vienpadsmit gadu biju strādājusi bankā, un man bija radusies sajūta, ka ir tāda liela stabilitāte, gribas kādu izaicinājumu. Un to tad dabūju pēc pilnas programmas!
Bet izaicinājumi mani tikai vēl vairāk motivē.
Jo viss bija kopā – pandēmija, tik daudz darba, mazā meitiņa. Šobrīd izaugsme biznesam vairs nav tik strauja, bet joprojām liela daļa iedzīvotāju turpina iepirkties internetā, tas kļuvis par paradumu, palīdz ietaupīt laiku.
– Jūs vienmēr dzīvē esat gribējusi būt vadītāja?
– Bērnībā vēlējos kļūt par aktrisi, vēlāk gribēju studēt žurnālistiku vai valodas. Tolaik visi gāja uz juristiem vai ekonomistiem, un tā arī es aizgāju studēt ekonomistos. Sāku strādāt bankā, un mana karjera attīstījās diezgan strauji. Vispirms biju klientu apkalpošanas speciāliste filiālē, un esmu pateicīga visām savām vadītājām, kas pamanīja manu centību un deva iespēju augt. 2009. gadā bija sākusies krīze, man bija piedzimis dēls, biju bērna kopšanas atvaļinājumā, un tad bija jāatgriežas darbā. Attiecības ar pirmo vīru tolaik bija uz izjukšanas robežas, un vienā brīdī… Labi, izstāstīšu atklāti, kā bija. Kādudien mans vīrs, pārnācis mājās, pateica, ka ir saticis citu sievieti un iet prom no ģimenes. Bet mana realitāte bija – man ir divi mazi bērni, ir oktobris un mašīna ar vasaras riepām, kontā pieci lati, bet līdz algai divas nedēļas. Sapratu, ka tā dzīvot vairs negribu. Negribu būt atkarīga no citiem cilvēkiem! Tajā ekonomiskajā situācijā nevarēju uzreiz atrast citu darbu, bet tas, ko tobrīd varēju, – strādāt maksimāli labi esošajā darbā, lai varu sevi parādīt un pelnīt vairāk. Tajā brīdī kaut kas mainījās visā manā saprašanā. Un karjera pa ķēdīti aizgāja uz augšu, drīz jau vadīju nodaļu.
– Krīze kā grūdiens?
– Jā, tāds sāpīgs. Visi mani personīgie attīstības lēcieni vienmēr notikuši caur tādiem traumatiskiem punktiem. Ir kritums, un tad var kāpt jaunā kvalitātē, bet to gan novērtē tikai pēc kāda laika.
– Un, par spīti daudzajām darba stundām, paspējāt no jauna arī sakārtot privāto dzīvi?
– Jā, savu otro vīru satiku bankā – tas bija dienesta romāns, par ko abi nemaz nejutāmies komfortabli. Tas arī bija iemesls, kāpēc meklēju citas darba iespējas. Pirmo reizi satikāmies, kad strādāju bankas filiālē ar juridiskajiem klientiem un viņš bija praktikants. Vēl šodien smejamies – es viņam devu skenēt līgumus un teicu, ka tas ir atbildīgs darbs! (Smejas.) Tas viss tikai pēc gadiem pārauga ciešākās attiecībās. Pa to laiku vīrs arī ļoti izauga savā karjerā – tagad viņš ir vienas pārvaldes vadītājs Baltijas līmenī.
– Un Omniva tika pie jaunas vadītājas.
–Sākumā man nemaz negāja viegli – iedomājieties tādu standarta loģistikas uzņēmumu, kur strādā pārsvarā vīrieši, un pēkšņi viņiem par vadītāju atnāk blonda meitene no bankas! Daudziem, iespējams, sākumā bija grūti mani pieņemt, bet tagad esam fantastiska komanda, tie ir īstie cilvēki īstajās vietās. Un man nekad nav bijis problēmu, ja vajag, darīt arī darbus, kas vadītājam nebūtu jādara, – sastrēgumā iet šķirot paciņas, piegādāt. Tas arī ir viens no veidiem, kā iekarot darbinieku uzticību, jo tad nav distances. Mana kabineta durvis vienmēr ir atvērtas, un daudzi darbinieki to arī izmanto.
– Ieva nesen rīkoja akciju, kurā sievietes adīja zeķes ukraiņu karavīriem, bet jūsu uzņēmums no visas Latvijas tās bez maksas nogādāja Rīgā. Kāpēc iesaistījāties?
– Man situācija Ukrainā ir arī personīgi sāpīgs stāsts. Tētis ir krievs, mamma bija latviete. Tagad saprotu, kāpēc viņiem bija strīdi arī par nacionālo jautājumu, kaut tētis gan tolaik, gan tagad var runāt latviski. Mani vecāki izšķīrās deviņdesmito sākumā, kad man bija septiņi gadi. Tētis pārcēlās dzīvot uz Krieviju, jo saskatīja tur lielākas iespējas biznesam. Ik pa laikam es braucu uz turieni vai viņš – pie manis. Kad sākās karš Ukrainā, mums radās liels konflikts, jo mūsu pārliecības ir radikāli pretējas. Es nosodu šo karu, bet tēvs ir Krievijas televīzijas skaidri sazombēts, ka Putinam ir taisnība. Rezultātā mēs ar tēti neesam runājuši vairāk nekā gadu.
– Nekāda saruna vairs nav iespējama?
– Nē, viņš mani uzskata par nodevēju. Tēvam ir divi brāļi – viens arī dzīvo Krievijā, strādā par pasniedzēju aviācijas institūtā, un arī viņa ģimenē ir līdzīgs viedoklis. Otrs tēta brālis ir Latvijā, ar viņu mums viedokļi sakrīt, bet ģimene ir sadalījusies divās daļās. Man trūkst ģimenes. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc pēdējā laikā esmu sākusi pastiprināti pētīt dzimtas koku. Vectēvs, mammas tētis, nāca no spēcīgas latgliešu dzimtas, ģimenē bija septiņi bērni, bet vecāmāte – no stipras poļu dzimtas.
– Tas, iespējams, varētu izskaidrot jūsu apņēmību!
–Varbūt! Asinis ir sajaukušās. Atradu materiālos, ka mans vectēvs speciāli organizējis, lai no Daugavpils uz Līksnu regulāri brauktu kora vadītājs – lai cilvēkiem būtu iespēja dziedāt korī. Savukārt pa tēva līniju pētniecībā šobrīd tālāk netieku, jo tēvs ar mani nekomunicē. Taču pēc DNS testa esmu atradusi Krievijā vēl vienu radinieku – trešās pakāpes brālēnu, un kopā ar viņu savilkām radus kopā – tas dzimtas zars jau sāk iezīmēties. Ir ļoti interesanti! Un arī tāpēc man bija svarīgi atbalstīt Ukrainu – tai ir jāuzvar! Ļoti, ļoti ceru, ka ar laiku arī mans tēvs mainīs viedokli. Man sāpe ir, ka citādi es varbūt nekad vairs nesatikšu savu tēvu un mani bērni – vectēvu. To apzināties ir šausmīgi. Man tētis ir cilvēks ar stingru raksturu, savulaik bija ļoti prasīgs pret mani, bet es labi apzinos, ka mēs savus vecākus nevaram mainīt.
Mana mamma nomira, kad mācījos 10. klasē, man bija 16 gadu. Sapratu, ka būtībā esmu palikusi viena. Tolaik gan kopā ar mani vēl dzīvoja vectēva māsa, bet viņa drīz nomira, tēvs jau bija projām Maskavā. Man ļoti pietrūka ģimenes sajūtas. Iespējams, tāpēc apprecējos tik agri – 22 gados – un drīz piedzima pirmā meita. Laikam jau iemīlējos ne tik daudz savā pirmajā vīrā kā viņa vecākos – viņam ir fantastiski vecāki, ar kuriem man joprojām ir lielisks kontakts.
– Tik agri palikt bez mammas…
– Kad tagad atceros – kas tik tajā laikā notika! Ja mani bērni dzīvotu tā, kā es tolaik, – man visi mati stāvus, ko tādu iedomājoties. Bet tad tas likās pieņemami, bija arī brīvības sajūta, ka mani neviens īsti nekontrolē, varēju darīt visādas trakas lietas. Tomēr visas bērnības traumas mūsos kaut kur saglabājas, un tikai pēdējā laikā esmu piefiksējusi, ka ir lietas, ko negribot replicēju uz saviem bērniem. Sapratu, ka man pašai jātiek galā ar savām traumām, tāpēc sāku iet pie terapeita. Ir jāatrod veids, kā būt mierā ar sevi, lai varētu būt labāka pati sev un ģimenei. Savulaik dzirdēju pārāk maz labo lietu par sevi. Nevienu negribu vainot, bet man tas vienmēr ir radījis nemieru, sajūtu, ka neesmu pietiekami laba. Un ar ko līdzīgu cīnās daudzi – kā būt mierā ar sevi un to, kas esi, kā izbaudīt dzīvi, jo tā ir tikai viena?
Mēs neviens nezinām, kas ar mums notiks rīt, tāpēc katram vajadzētu nonākt pie šīs sajūtas – būt šeit un tagad.
– Jūs noteikti esat tur jau tuvu.
– Jā, man šķiet, ka šobrīd jā. Pirms desmit gadiem es tā neteiktu. Nu jau jūtos daudz labāk ar to, kas es esmu, un apzinos, ko gribu un varu sasniegt, ko varu dot cilvēkiem sev apkārt.
– Jūsu maģistra darbam Rīgas Ekonomikas augstskolā ir interesanta tēma – izstāstiet!
– Studijas Rīgas Ekonomikas augstskolā man bija liels sapnis. Un laikam jau dzīvē vajadzēja vēl kādu izaicinājumu – iestājos tur vadības maģistra programmā. Man ir tā – jo vairāk pienākumu sev uzlieku, jo vairāk varu izdarīt. Ideja maģistra darbam radās mums ar kursabiedri – abas esam līderes, ļoti orientētas uz rezultātu. Reiz diskutējām par atalgojumu atšķirībām vienādās pozīcijās starp sievietēm un vīriešiem – Latvijā tie var būt pat 70 procenti. Kad sākām pētīt dziļāk, sapratām – ir tik daudz sieviešu, kas ar to saskārušās! Tomēr sapratām arī, ka izpētei pietrūkst datu, uzņēmumi ar tiem nevēlas dalīties. Tad pārkvalificējām tēmu, tā ir – kā veiksmīgās biznesa sievietes skaidro savus panākumus.
– Un uz kā balstās šie panākumi?
– Pirmais – personīgās īpašības. Visas intervētās aizpildīja personības testu, kur spēcīgi iezīmējās spēja būt loģiskai, mērķtiecīgai, racionālai, spēja risināt problēmas, tiklīdz tās ienākas. Otrs – viņām visām karjeras labā ir bijis kaut kas jāupurē, bijusi vai joprojām vajadzīga palīdzība bērnu audzināšanā. Trešais – viņām ir cilvēki, kas palīdz ar sadzīves lietām: uzkopt māju, tikt galā ar dārzu. Man pašai bija tik ļoti ieaudzināts, ka saviem spēkiem jātiek galā ar visu, bet to fiziski tiešām nevar izdarīt! Tāpēc tomēr pieņēmu lēmumu, ka arī man vajag kādu, kas palīdz uzkopt māju. Iepriekš man bija sirdsapziņas pārmetumi, bet tagad vairs to nav. Un vēl mūsu intervētās sievietes teica, ka daudzām bijis jāsaskaras ar diskrimināciju, nenopietnu attieksmi, kad viņas kā sievietes vadošās pozīcijās sajutušās nepietiekami cienītas.
– Jūs pati arī ar to esat sakārusies?
– Jā. Aizbraucu uz loģistikas konferenci Londonā, kur visapkārt ir tikai vīrieši uzvalkos, bet es – blonda sieviete svārkos no Latvijas. Un tur tevi neviens neuztvers kā uzņēmuma vadītāju!
Domās, ka esi asistente vai sekretāre savam priekšniekam, un es šo attieksmi spilgti sajutu.
Jāsaka gan, ka tagad situācija pamazām uzlabojas.
– Jūs savā uzņēmumā sievietēm un vīriešiem vienādās pozīcijās maksājat vienādu algu?
– Jā, neviens netiek diskriminēts ne pēc dzimuma, ne vecuma. Manā vadības komandā, piemēram, ir identisks skaits vīriešu un sieviešu.
– Nav noslēpums, ka pakomātu sistēma mūsdienās tiek izmantota arī narkotiku un citu aizliegtu vielu piegādēm. Sevišķi tas satrauc pusaudžu vecākus. Kā jūsu vadītais uzņēmums redz tur savu atbildības daļu?
– Protams, esam noraizējušies, ka mūsu tīkls tiek izmantots šādām lietām. Taču tas ir likumdošanas jautājums – mēs nezinām, kas pakās ir iekšā, un šobrīd likums mums neļauj tās atvērt. Varam to darīt tikai tad, ja ir kādas aizdomas un esam izsaukuši policiju. Mums ir arī laba sadarbība ar Muitas policiju, kas regulāri brauc pie mums ar suņiem – gan mēs viņiem varam piezvanīt, gan viņi paši regulāri ierodas vizītēs. Un suņi tiešām ir atraduši aizliegtās vielas. Kopā ar pārējiem nozares uzņēmumiem esam arī vērsušies Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā ar lūgumu, lai regulators iesaistās un palīdz risināt šo jautājumu, bet pagaidām vēl atbildes un risinājumu nav.
– Kā kompetencē vispār būtu šis jautājums?
– Tur jau tā problēma – kā kompetencē? Diemžēl valstiskā līmenī problēma netiek risināta. Bet padoms vecākiem – šie darījumi notiek ar bankas pārskaitījumiem, tas ir attālināts pirkums, skaidrā nauda nefigurē. Un tas nozīmē, ka darījumus iespējams izsekot bērna kontā.
– Vai garnadži bieži mēģina uzlauzt pakomātus, lai tiktu pie dāvanām?
– Jā, un brīžiem par viņu izdomu var tikai pabrīnīties. Ir tādi, kas nākuši ar laužņiem, un ir pat izdevies uzlauzt, taču zagļiem jārēķinās, ka uzreiz sāk skanēt ļoti skaļa signalizācija, turklāt visbiežāk tuvumā ir kāds cilvēks, kas to redzējis un pēc tam var atpazīt lauzējus. Visos pakomātos ir arī novērošanas kameras. Bija tāds gadījums – kāda bērnudārza audzinātāja kopā ar vīru regulāri vakaros brauca pie viena pakomāta un pēc kārtas raustīja visas durvis. Mēs sazinājāmies ar šo personu, viņa visu noliedza, bet, tā kā mums bija videoieraksti, vērsāmies policijā.
– Kam vēl bez darba un ģimenes paliek vieta jūsu dzīvē? Kā atpūšaties?
– Enerģijai un dzīves sparam man regulāri vajag ceļot. Tad arī varu netraucēti būt kopā ar ģimeni. Un ir tāda laba lieta, ka Rīgas Ekonomikas augstskolā vadības maģistra programmā ir iespējami studentu braucieni – pagājušogad biju brīnišķīgā pieredzes apmaiņā Singapūrā, pavisam nesen biju Indijā. Mēs satiekam reālus vietējos uzņēmējus, valdības pārstāvjus, uzzinām par izaicinājumiem, problēmām, inovatīviem risinājumiem. Singapūras brauciens man pavēra pilnīgi citu skatu uz pasauli, deva vērienu! Indijā bijām Mumbajā, skatījāmies, kā darbojas aprites ekonomika, bija jāintervē ielu tirgotāji, vietējie uzņēmēji. Tas bija fantastisks brauciens! Bijām arī graustu rajonā – atceraties filmu Graustu miljonārs? Tur redzēju cilvēkus, kas dzīvo no šīfera gabaliem uzslietās būdās, apkārt skraida žurkas. Bet tur arī satiku tik smaidīgus un laimīgus bērnus basām kājām! Tas bija liels kontrasts – laimīgie bērni un apstākļi, kādos viņi dzīvo! Šiem cilvēkiem dzīvē nav izdevies gūt milzīgus panākumus, bet viņi ir priecīgi par to, kas viņiem ir. Man par to ir daudz jādomā.
