Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mūsu saruna notiek Maijas saimniecībā Stores – mājās, kas drīzāk atgādina pusmuižu, nevis latviešu sētu. Reiz, ulmaņlaikos, tā bijusi paraugsaimniecība, kuras saimnieki Eduards un Milda Stokini Valmieras pusē bijuši slaveni ar daudziem jaunievedumiem, piemēram, beramajiem minerālmēsliem. Viņu draugs un meitu krusttēvs bijis pats Kārlis Ulmanis, un pagastā klīdušas leģendas par saviesīgām ballēm Storēs, kas rīkotas gan plašajās istabās, gan parkā.
Saimnieki te dzīvojuši un strādājuši ar vērienu un pilnu krūti.
Maija nav Stokinu asins radiniece, bet garā gan ar viņiem vienota. Viņa ir apņēmības pilna Storēm atdot veco spozmi. Soli pa solītim, istabu pa istabai, taciņu pēc taciņas un iestādot smaržīgu rožu krūmu pagalmā. Un, ja Maija kaut ko ir apņēmusies, tad to izdarīs, jo tāda viņa vienkārši ir.
– Pabeidzot vidusskolu, mums visiem ir lieli sapņi un mērķi – kādi bija tavējie?
– Konkrētu mērķu man tolaik nebija, bet man patika darboties, apgūt kaut ko jaunu, kolekcionēt zināšanas un prasmes. Pēc vidusskolas aizgāju mācīties uz Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju, studēju uzņēmējdarbību. Studijas man ļoti patika, tur bija ļoti radoša vide. Pēc dabas esmu čakls un uzņēmīgs cilvēks, un šīs īpašības palīdz sasniegt iecerēto.
Čaklums un tas, ka visi darbi tiek izdarīti līdz galam, noved pie rezultāta – tieši tik vienkārši.
Studiju laikā piedzima mans pirmais dēls Mārtiņš. Paralēli studijām arī strādāju. Grozījos, kruķījos, šeptējos – tirgoju mobilos telefonus, dzinu un pārdevu auto Valmierā, jo man bija svarīgi, lai man un manam bērniņam visa pietiktu. Kursabiedri brīnījās un šķībi skatījās, bet drosmīgākie pavaicāja, kur es to naudu rauju, jo man bija gan foršas drēbes, gan mobilais telefons. Klīda pat runas, ka es pa naktīm darot kaut ko nelegālu.
– Kad diploms bija kabatā, kā tālāk izvērtās tava karjera?
– Pirmā darbavieta bija kokapstrādes uzņēmums Byko-Lat. Liktenīga darbavieta, jo tur es arī iepazinos ar savu tagadējo vīru Alekseju, Kārļa, Aleksandras un Nikolaja tēti. Apprecējāmies, sāka dzimt bērni, vīrs labi pelnīja, un es aizgāju no algota darba, lai rūpētos par ģimeni. Ilgi gan tas nebija, jo mierā nosēdēt nespēju. Abi ar vīru uzsākām veiksmīgu nekustamo īpašumu biznesu. Pirkām un pārdevām, bet paralēli es attīstīju arī skaistumkopšanas biznesu. Mums bija iegādāti nekustamie īpašumi Valmieras centrālajā ielā, piemērota vieta šādam biznesam.
Mans koncepts bija, ka tas būs salons dāmām ar ienākumiem virs vidējā līmeņa, kur personāls pārzina katras klientes vēlmes un spēj tās izpildīt.
Otrā salonā, ko atvēru, varēja saņemt Taizemes masāžu, tur strādāja taizemietes. Viss ritēja tā, kā biju izplānojusi. Taču saloni nebija mans peļņas avots. Iesaistījos arī biznesā, kurā izgatavojām un uz Vāciju eksportējām dažādus sūnu vainagus un pamatnes. Biju ražošanas procesā iekšā no A līdz Z, tas bija mans pamatbizness. Darbs sākās trijos naktī, jo bija vajadzīgas vēl mitras sūnas – sausas tās drūp un nepakļaujas veidošanai. Naktī braucu pēc darbiniekiem, vedu uz mežu, vācām sūnas, un tad ap pusdienlaiku sākās mana otrā darbdiena – salons un bērnkopība.
– Izklausās, ka tu laikam nemāki darīt vienu darbu. Paralēli vairākiem darbiem vēl būt mammai…
– Es drīzāk teiktu, ka protu apvienot vairākus darbus. Dievs man ir devis tādas spējas, ka man tas izdodas. Un es labi protu pārvaldīt savu laiku. Patiesībā jau tur nav nekā sarežģīta – vienkārši vajag izdarīt vienu darbu līdz galam un ķerties pie nākamā. Neizdarītas lietas un domāšana par to, kas nav paveikts, paņem ļoti daudz enerģijas.
Vienkārši izdari un nemoki sevi.
Bērnu audzināšanā man daudz palīdzēja mana mamma, un tas daudz ko atviegloja. Bērnus arī bieži ņēmu līdzi uz darbiem, piemēram, kad Kārlis bija mazs, viņš gulēja auto, kamēr lasīju sūnas. Pirmie divi bērni dzima agrā jaunībā, tagad jau paši savā dzīvē, jaunākie piedzima pēc trīsdesmit. Jaunākajam dēlam ir 11 gadu. Man patiešām liels prieks, ka bērni ir mana atbalsta komanda un labprāt iesaistās darbos – palīdz, gan strādājot pie lopiem, gan izbraukuma tirdzniecībā. Mums ir liela māja ar malkas apkuri, katram bērnam sava istaba, un viņi ir atbildīgi gan par siltumu mājās, gan kārtību savās istabās.
– Salons, bizness ar Vāciju, nekustamie īpašumi, bet tagad – lopkopība. Kas notika?
– Es jau smejos, ka īsais manas karjeras apraksts varētu skanēt tā: pucēju dāmu nagus, tagad pārgāju uz gočiņu nagiem. Tāds krīzes priekšvēstnesis bija, kad vīram nodega darbvieta, bet punktu pielika bēdīgi slavenā krīze 2008. gadā, mēs pazaudējām visus īpašumus, palikām parādā bankai, bija tiesu izpildītāji un viss pārējais. Manas kartes tika bloķētas, mums reāli bija tā, ka nav, ko ēst, nevaram pat veikalā maizi nopirkt.
Pieņēmām lēmumu pārcelties no Valmieras uz laukiem, kur saimniekoja mana mamma.
Sapratām, ka naudas nav un jāņem tas, ko zeme mums var iedot.
Bija jumts virs galvas, bija zeme, kur audzēt kartupeļus, kūts, kur turēt vistas. Atceros, tajā laikā mums galdā visbiežāk bija dažādos veidos pagatavoti kartupeļi un olas. Taču mēs bijām kopā, veseli un apņēmības pilni izkārpīties. Lopus sākām ieviest, lai būtu piens, sviests, krējums un gaļa, tolaik vēl plānā nebija, ka tie būs gaļas lopi. Tagad mums ir tīršķirnes ganāmpulks – franču Šarolē govis. Paralēli saimniekošanai laukos mācījos dažādos kursos. Piemēram, pateicoties tiem, tagad mūsu saimniecība ir bioloģiskā. Izgāju kursus un ķēros klāt šim projektam.
Šogad ir pirmais gads, kad vairs neesmu nevienam parādā.
Atskatoties uz piedzīvoto, esmu laimīga, ka saspiesto pilsētas vidi, kur cilvēki dzīvo cits citam uz galvas, esmu nomainījusi pret lauku plašumiem, kur augsti ir ne tikai griesti, bet arī debesis. Te palaistās domas ātri aiziet kosmosā un dubultā atgriežas. Laukos domām nav robežu. Te ir skaisti visos gadalaikos. Jā, arī pelēkajā dubļu laikā. Tā ir tik laba sajūta, kad drūmā rudenī brauc mājās, ieraugi logos gaismas, ieej iekšā, un tur tevi apskauj silti sakurinātas istabas mīlīgais gaiss.
– Tu ne tikai audzē gaļas lopus, bet arī piedāvā augstvērtīgu gaļas produkciju.
– Jā, es neeju vienkāršāko ceļu – izaudzēt un nodot, mani urda vēlme izmēģināt kaut ko jaunu. Nokārtoju visas atļaujas, un tagad mēs varam piedāvāt gan steikus, gan burgerus, gan pelmeņus. Patiesībā maltās gaļas produktu ražošana sākās līdz ar vispārēju dzīves sadārdzināšanos. Sapratām, ka daudzi mūsu klienti vairs nevarēs atļauties steikus, tāpēc sākām piedāvāt arī no maltās gaļas gatavotus produktus. Sākām ar burgerpankūciņām, tad nāca burgerkotletes, tagad ir arī pelmeņi. Braucam uz tirdziņiem, piedāvājam iespēju burgerus un pelmeņus notiesāt arī uz vietas, pastāstām, kā pašiem mājās pagatavot.
– Darbs, darbs un darbs, bet kad tu pati uzlādē savas baterijās? Vai tev ir kādi hobiji?
– Laikam jau mans hobijs ir fitnesa zāle. Ar fitnesu sāku nodarboties diezgan nesen, bet nu jau piedalos starptautiskās sacensībās. Sākās viss ar to, ka veselības problēmas lika par sevi manīt un ne tajā patīkamajā veidā. Man bija mūsdienās tik bieži sastopamā diagnoze veģetatīvā distonija – panikas lēkmes, trauksme, sāka arī sāpēt mugura. Pirmais apmeklējums pie fizioterapeites beidzās ar lēkmi un ātro palīdzību.
Tad lēnām un pamazām sāku izprast savu ķermeni, iemācījos pareizi elpot, pareizi kustēties.
Turklāt man ir nosliece uz aptaukošanos, un tā bija papildu motivācija regulāri būt kustībā. Es gribu izskatīties un justies labi. Man svarīgi, lai tā sieviete, ko redzu spogulī, man patiktu. Bet starptautiskās fitnesa sacensības ir papildu motivācija un spēriens nepalaisties. Sākt nodarboties ar sportu ir grūti. Ļoti grūti. Bet palaisties ir viegli, tāpēc es strikti ievēroju to, ka 3–4 dienas nedēļā eju uz zāli, bet brīvdienās skrienu vai braucu ar velosipēdu. Tāpat piedomāju, ko un cik daudz ēdu, veicu savus labsajūtas rituālus.
– Kādi tie ir?
– Rīts sākas ar to, ka pasaku vīram: eju pamosties! Un tas nozīmē, ka – ziema vai vasara – eju piemājas dīķī izpeldēties. Pēc peldes norīvēju ādu, ieziežos ar krēmu, paēdu brokastis un dodos uz sporta zāli.
– Vai ir brīži, kad visam gribas atmest ar roku?
– Protams, tādi brīži ir neizbēgami. Visam jābūt līdzsvarā. Tracina dažādas birokrātiskas lietas un nejēdzīgi likumi, kad jāpierāda acīmredzamais. Tad tiešām nolaižas rokas. Vēl man dažreiz sirds nosāp par to, ka vīrs, kurš strādā algotu darbu, atnāk mājās pārguris un neieinteresēts mūsu saimniecībā. Jā, esmu stipra sieviete, bet šādos brīžos sajūtos, it kā būtu kliba ar vienu kāju. Tik ļoti gribētos pie kāda turēties un balstīties! Taču vide, kurā dzīvoju, mani atjauno. Es redzu darba augļus, redzu dabas skaistumu un varenību un katru rītu mostos labā garastāvoklī tāpēc, ka esmu tieši šeit.
– Kāda būs tava saimniecība pēc desmit gadiem? Kāda būsi tu pati?
– Es nedomāju tādās kategorijās, dzīvoju no darba uz darbu, no viena projekta uz citu. Cik tālu būšu nonākusi pēc desmit gadiem, atkarīgs no daudziem faktoriem. Es vienkārši eju – dragāju uz priekšu. Sapņoju par tūrisma attīstīšanu Storēs, par putnu kūti, aitām un kazām. Pēc desmit gadiem ziņošu, cik tālu ar šiem projektiem esmu tikusi.
– Ko tu – sieviete, kas izgājusi cauri krīzei un izrāpusies no dzīves raktām bedrēm, – vari ieteikt tiem, kuri pašlaik tur atrodas?
– Nevajag izsamist! Tas melnais nav tik melns, un tā bedre nav tik dziļa. Der atcerēties arī seno tautas gudrību – kad sasniegts bedres zemākais punkts, tad beidzot var atsperties. Es domāju, ka sākumā svarīgākais ir atgūties un sākt lēnām un mierīgi elpot. Paskatīties apkārt, padomāt, kas nemitīgajā steigā un darbos palaists garām. Tālāk jāmeklē savs talants – tāds ir katram cilvēkam. Tad jāsaprot, vai ar šo talantu var nopelnīt. Ja talantu var savienot ar mūsdienu lielisko palīgrīku internetu, tad varbūt talants var pārtapt par biznesu, kas aptver visu pasauli.
