Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
1
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2015. gada 50. numurā.
– Pirms gadiem runāja – un jūs par to pārdzīvojāt –, ka mamma jums izkārtojusi vietu teātrī. Tagad tas ir piedots un aizmirsts?
– Piedots ir, bet nekas nav aizmirsies. Taču es par to vairs nesatraucos. Mani šī tēma vairs nevar izsist no līdzsvara – acīmredzot bieza āda uzaugusi. Milzīgu prieku un pacēlumu man sagādāja arī Spēlmaņu nakts skatītāju balva – tas ir ļoti augsts un man dārgs novērtējums.
Runājot par vietas izkārtošanu teātrī… izmantošu izdevību un lūgšu piedošanu savai mammai. Ja reizēm pašas zemā pašnovērtējuma dēļ esmu mēģinājusi it kā attālināties no mammas vārda un, iespējams, nejauši nicīgi pret to izturējusies, man no sirds jāatvainojas. Es lepojos ar to, kas ir mana mamma, ļoti lepojos. Es lepojos arī ar to, ka pēc Piecu pirkstu iznākšanas, kas ir visvairāk lasītā grāmata Latvijā, viņai radusies jauna elpa, mamma tikusi jauna viļņa virsotnē.
– Saka – kļūšana par māti uz savu mammu liek paskatīties citām acīm. Tas kaut ko mainīja jūsu attiecībās?
– Jā, spēju novērtēt, ko izjutusi un ko manā un brāļa labā darījusi mamma. Pārdzīvojusi katru veiksmi un neveiksmi, katru mazāko slimībiņu… Tas viss man tagad pazīstams.
Kad man piedzima bērni, beidzot sapratu, kāpēc dzimšanas dienās sveic ne tikai pašu gaviļnieku, bet arī viņa mammu. Šī diena visu mūžu būs tā diena, kad sieviete laida pasaulē savus bērnus. Tāpēc tagad ik gadu savā dzimšanas dienā piezvanu mammai un apsveicu viņu. Tās ir atmiņas, kas katrai sievietei paliks dzīvas līdz kapa malai. Ar pirmajām izjūtām, ar balsīm, ko es vēl joprojām spilgti atceros… Tieši tāpat droši vien ir manai mammai.
Šķiet, pēc bērnu dzimšanas kaut kas mainījies arī mūsu – divu sieviešu – attiecībās.
Tik atklātu sarunu, kādas beidzamajā laikā man ir ar mammu, nav nekad bijis. Mēs vienmēr esam daudz sarunājušās, esmu pieradusi daudz ko pārrunāt ar viņu, tomēr… Agrāk varēju teikt, ka varam kā draudzenes pļāpāt par visu, toties tagad varam sarunāties arī kā divas sievietes – tieši par sieviešu lietām. Par lietām, ko nekad neuzzinās mans tēvs, vīrs vai draugi. Tikai mamma. Šķiet, ka mūs vieno pirmatnējā sievietes – Zemes mātes – līnija.
– Zināt, kā šo sievietes – Zemes mātes – līniju ieaudzināt savā meitā?
– Šo jautājumu joprojām uzdodu pati sev. Vēl nezinu, kā attīstīsies attiecības ar manu meitiņu, tomēr man ļoti gribas cerēt, ka būsim tuvas. Mana mamma apgalvo, ka Emīlija mazliet atgādina viņu bērnībā. Kaut kas jau, protams, viņā ir arī no manis. Piemēram, viņa ir sievišķīgi piesardzīga – aiztaisa acis, ja multenē nāk kāds sliktais. Bet reizē viņa ir arī ārkārtīgi žiperīga, mazliet dumpiniece – kā mana mamma. Cik sevi atceros, man nekad nav piemitusi liela apņēmība un spars cīnīties par savu domu vai taisnību. Viņai ir. Ja Emīlija ko ieņem galvā, cīnīsies, kamēr ar saviem ragiem to arī izsitīs, – viņa pēc horoskopa ir Auns.
Iespējams, sievietes – Zemes mātes – līniju Emīlijā palīdzēs ielikt arī mana mamma. Viņa smejas – bērnu dzimšana un pieaugšana vecākiem ir sāpīgais un grūtais posms, kas jāizdzīvo, lai tiktu pie mazbērniem. (Smejas.)
Īpaši tagad, kad bērniem veidojas savas domas un vērtību sistēma, patīk runāt par filozofiskām tēmām, man gribas, lai viņi pēc iespējas vairāk pavada laiku ar vecvecākiem. Esmu to teikusi arī bērniem – no vecvecākiem viņi var iemācīties daudz vairāk nekā no manis un Artūra (Ilzes vīrs, Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš – A. M.). Jo mūsu, vecāku, funkcija ikdienā dažbrīd ir ļoti sadzīviska, tehniska. Bet kopā ar vecvecākiem notiek gan paaudžu satikšanās, gan domu apmaiņa, arī izfilozofēties var, cik tik gribas.
Arī man ir īpašas atmiņas par vecmāmiņu, mūsu sarunām. Vecmāmiņa daudz lasīja, un es katrreiz pirms gulētiešanas vaicāju, par ko viņa lasa. Grāmatu satura atstāsts man vakaros bija pasaku vietā.
Kad sākās skola un augstskola, biju aizņemta. Tikai tagad saprotu, ka vajadzēja biežāk vecmāmiņai piezvanīt. Vajadzēja, bet… vecmāmiņas diemžēl vairs nav, viņa aizgāja Ziemassvētkos pirms trim gadiem. Tad atskārtu, ka nāve manī joprojām izraisa bailes un neziņu. Ceru, ka ar laiku tas mainīsies.
– Juris Rubenis saka – bez nāves un ciešanām nav iespējama pieaugšana…
– Jā, noteikti. Nestāstīšu par savām ciešanām, kas man lika pieaugt – tas ir pārāk personīgi –, bet, piemēram, bēru rituāls taču ir absolūti dzīvi apliecinošs. Gadsimtiem sens, absolūti gudrs un pareizs, jo jau bēru laikā pēc sērām un atvadām cilvēki sāk svinēt to, ka viņi paliek, ka viņi ir dzīvi.
– Patiesais stāsts, kas aprakstīts grāmatā Pieci pirksti, arī ir par ciešanām, par nāvi. Skarbais ģimenes liktenis arī jūsu zemapziņā ierakstīts?
– Noteikti. Esmu no paaudzes, kas Sibīrijas, okupācijas notikumiem ir salīdzinoši ļoti tuvu. Uzaugu Latvijā, kas tikai pavisam nesen bija kļuvusi brīva. Līdz ar to kopš agras bērnības biju labi informēta par visu, kas risinājies pirms brīvības atgūšanas, gan par visu to, kas notika pēc tās. Arī par Sibīriju zināju daudz – vismaz savas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas stāstus noteikti. No tām šausmām, ko viņas pieredzējušas, nevaru atbrīvoties, – runājot par šo tēmu, esmu ļoti jūtīga.
– Kā šī jūtība izpaužas ikdienas dzīvē?
– Dažbrīd pārāk radikālā nacionālismā. Ja kāds skar šo tēmu, man vienmēr ir viedoklis, ko es arī nekavējos paust.
Tagad, kad man ir bērni, ik pa laikam domāju, ko tas nozīmēja vecākiem – mājās, kur bija mazi bērni, mute bija jātur ciet. Bērni taču, pat to nemanot, uzsūc visu, kas ap viņiem notiek, tāpēc nedrīkstēja bilst ne pusplēsta vārda, bija tikai meli un noslēpumi. Citādi bērns varēja aiziet uz skolu un, izmetot pat kādu šķietami nevainīgu frāzi, sabojāt dzīvi gan sev, gan vecākiem. Bieži vecāki baiļu dēļ vārdu Sibīrija nepieminēja vispār.
Par piemēru varu minēt stāstu par vīra vectēvu. Artūrs visu mūžu uzskatīja, ka viņa vecaistēvs pazudis bez vēsts. Bet vakarā pirms Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas viņš kārtējo reizi iegūglēja vecātēva, mammas tēva, vārdu un mājaslapā www.nekropole.lv pēkšņi izlēca vectēva vārds un informācija par viņu. Artūrs jau iepriekš bija meklējis, bet internetā tādas informācijas nebija, taču, kā meklēšanu veikt arhīvā, viņš nezināja. Acīmredzot tagad kāds šo informāciju bija ievietojis. Izrādās, Artūra vecaistēvs bijis Latvijas armijas virsnieks, kas 1941. gadā izsūtīts un diezgan drīz pēc tam nošauts.
Tagad ir skaidrs, ka Artūra ģimene zināja, kas noticis, bet neviens par to nerunāja, jo baidījās.
Varu minēt arī piemēru ar savu dēlu Maratu. Kādu vakaru viņš vaicāja: «Mammu, tad sanāk, ka Krievijā vairs nav siera?» Vaicāju: «Dēliņ, kāpēc tu tā domā?» Viņš atbild: «Tāpēc, ka jūs ar imammu – tā viņš dēvē manu mammu – vienu vakaru runājāt, ka tie idioti krievi ar ceļa ruļļiem sabraukuši sieru.» Protams, mēs mājās pļāpājam visu, kas ienāk prātā, nemaz neiedomājoties, ka bērni tam pievērš uzmanību. Līdzīga saruna droši vien notika laikā, kad Krievijā iznīcināja pārtiku, kas nākusi no Rietumiem. Marats tikpat labi varēja to pašu, ko man, pateikt bērnudārzā. Un ja tas būtu noticis astoņdesmitajā gadā? Viss, cauri… Pēc šādām pārdomām ļoti novērtēju, kāda tā ir laime, ka varam lietas saukt īstajos vārdos. Tā taču arī ir brīvība, milzīga dāvana. Mums vairs nav jādzīvo dubulta dzīve.
– Runājām par jūsu mammu, bet īpaša loma jūsu dzīvē ir arī tētim (Jānis Ķuzulis – A. M.).
– Tēvs man ir ļoti svarīgs, tas nu man ir absolūti skaidrs. Tieši viņš veidojis manu priekšstatu par to, kādam jābūt īstam vīrietim.
Kas man šķiet ļoti svarīgi: ja sieva, meita vai cita sieviete pie tēta vēršas ar kādu lūgumu, nekad pirmā atbilde nebūs – nē, es to nevaru. Viņš vienmēr atbildēs: «Jā, nav problēmu!» Man tā patīk šī īpašā izteiksme, ar kādu viņš to saka. Šis viņa «jā» vienmēr ir tik pierasts un atvieglojumu sniedzošs… Ikreiz, kad to atkal dzirdu, domāju: ak Dievs, cik ļoti es to gribēju dzirdēt! Tēvs vienmēr devis un joprojām dod pilnīgu paļāvības un stiprā pleca izjūtu.
Apzinīgā vecumā, kad sākam saprast sevi, gribam sakārtot savu dzīvi, piepeši izproti arī ārkārtīgi svarīgo ģimenes struktūru, cik ļoti tā mūs ietekmējusi. Tas uzliek milzu atbildību arī tev pašam, jo saproti, cik ļoti jebkas, ko dari vai nedari, ietekmē tavus bērnus.
– Pirms kāzām ar Artūru jūsu tēvs jokoja, ka, viņam par prieku, jums izdevies atrast cienīgu vīru.
– Jā, droši vien būtu grūti, ja tēvs teiktu: ai, tas tāds plankums mūsu labajos papīros! (Smejas.) Protams, es nemaz nevarētu būt kopā ar cilvēku, kas netiek pieņemts, kas nav savējais. Bet tāpēc jau cilvēki, manuprāt, ir kopā, jo viņi ir savējie. Mums ar Artūru šī izjūta bija gandrīz uzreiz.
– Jūsu tēva paraugs, iespējams, Artūram uzliek dubultslodzi. Bet kā tad ar vīrieša novērtēšanu, slavēšanu, kas esot tik ļoti nepieciešama?
– Ja grib puskaraļvalsti un princesi par sievu, ar dažām lietām jārēķinās. (Smejas.) Tā ir, ko lai dara… Ja ir pelnījis, arī princim pienākas atzinība. Bet jāpacenšas jau gan. (Smejas.)
Ja nopietni, attiecībās vissvarīgākais ir, sastopoties ar personīgiem un kopīgiem kāpumiem un kritumiem, saglabāt kopā būšanas vērtību.
Kad pirms dažiem gadiem nomira vecmāmiņa, es pirmo reizi sapratu, cik svarīgi, ka ir brāļi un māsas. Tai dienā, kad tas notika, mana mamma un viņas māsa, šķiet, pat uz brīdi neatlaida otras roku. Tā lielākā saikne bija aizgājusi, bet viņas palika – viena asins.
Priecājos, ka mani bērni jau tagad ir divi un vienmēr būs viens otram. Arī viņiem reiz pienāks diena, kad būs jāsaķeras rokās, tai brīdī viņi būs viens otram.
Lūk, tas man šķiet svarīgi arī laulībā, attiecībās, ka cilvēki ir viens otram. Ka ir roka, kuru turēt. Ne visiem tas dots.
– Sadoto roku sajūtu ir viegli noturēt?
– Galvenais saprast, ka rokām ne vienmēr jābūt fiziski cieši sadotām. Jūs varat būt arī miljons kilometru attālumā viens no otra, galvenais, lai ir sadoto roku sajūta. Noturēt… Neko nevar noturēt – ja tas ir tavs cilvēks, savējais, kā runājām, tad rokas viena pēc otras pašas tiecas.
Tas, protams, neizslēdz to, ka ir sīki strīdi, nesaprašanās, domstarpības, bet tam pāri tik un tā ir sadoto roku sajūta.
Par vīrišķo un sievišķo runājot, visiem iesaku izlasīt grāmatu Ādama atgriešanās. Tā nejauši nonāca manās rokās brīdī, kad gribējās vairāk izprast sevi, savu sievišķību. Tas neizbēgami noveda pie tā, ka jāpievēršas arī vīrieša būtībai.
Ļoti izjūtu, ka mūsdienās vīrietis jau a priori ir vīrietis, kaut arī nav neko izdarījis, lai par tādu kļūtu. Sabiedrība, apkārtējie viņu ieceļ par vīrieti, bet viņš nezina, ko šai lomā darīt, kā uzvesties, tāpēc sākas dažādi kompleksi, nav piepildījuma. Šajā grāmatā runāts par to, ka ikvienam vīrietim jāiziet iniciācija, lai viņš par tādu vispār kļūtu. Labi, mūsdienās vairs negriež rētas, neveic asiņainus rituālus, bet iniciācija mūsdienu izpratnē tāpat ir nepieciešama. Tas nozīmē, ka vīrietim ir jāpiedzīvo izjūta, ka viņš nonāk viszemākajā punktā, tikai no tā viņš atkal var celties un izaugt par vīrieti ar lielo burtu.
Redzu, ka sievietes un vīrieša loma, attiecības sabiedrībā mūsdienās aizgājušas šķērsām. Un es nerunāju par homoseksualitāti vai ko tamlīdzīgu, bet tieši par mūsu sievišķību un vīrišķību. Esmu pārliecināta, ka pamatlietām atkal jāatkaro sava vieta. Citādi vismaz es jūtos diskomfortā. Mana sievišķība var izpausties tikai tad, ja blakus ir vīrišķīgs vīrietis, un es atkal nerunāju par kādu konkrētu vīrieti, bet vīriešiem kopumā.
Atzīšos, biju izmisumā, kad bērni man pavaicāja, kas ir Končita Vursta. Saķēru galvu, un man gribējās raudāt no bezpalīdzības un izmisuma, – ko lai es viņiem saku? Sieviete? Bet kāpēc ar bārdu? Vīrietis? Bet kāpēc kleitā?
Domāju – sabiedrība, kāpēc mēs aizejam no vērtībām?!
Un, ja vērtību nav, tad kā lai uzbūvē mazā cilvēka uztveri, lietu kārtību? Vienīgais, uz ko varu paļauties, – uz ģenētiski, Dieva ielikto izpratni, sirds gudrību un vērtību sistēmu.
– Kā tas ir – būt kopā ar sava vīra bijušo?
– Gadi iet, arī cilvēki mūsu dzīvē nāk un iet. Iespējams, pagātnes lietas mani absolūti netraucē tāpēc, ka Rēzija ir cilvēks, ar kuru esmu atradusi vienu valodu, daudzās lietās sakrīt mūsu uzskati un domāšana.
Bet… nevaru teikt, ka pagātnes lietas mani nekad netraucē. Ja tā būtu cita sieviete, ja mums nebūtu savstarpējas sapratnes, iespējams, ka traucētu gan. Kā sieviete uz šīm lietām neesmu absolūti nejūtīga. Ja vajag, spēju būt diezgan čūskaina un katrai parādīt, kur ir mana un kur viņas vieta. Esmu to arī darījusi – robežas ir jānovelk –, bet šis nav tas gadījums.
Tai pašā laikā apzinos, ka ikvienam vajag savu laiku un telpu un ir reizes, kad varu pateikt vīram: tu paliec, bet es iešu mājās.
– Esat teikusi, ka attiecībās ar Rēziju valda māsu izjūta. Tā tiešām ir?
– Manis teikto nevajadzētu vispārināt – to teicu par izrādi Ilgu tramvajs, kur spēlējām māsas. Tieši iestudējot šo izrādi, satuvinājāmies, atradām kopīgu valodu. Tā kā man māsas nav, bet Rēzijai ir, viņa daudzkārt dalījās savās izjūtās. Tas bija ļoti vērtīgi. Un viņa joprojām ir man tuvs un īpašs cilvēks.
Par māsu lietām runājot… Man ir brālis, kuru ļoti mīlu un ar kuru man ir lieliskas attiecības, bet ar māsu attiecības noteikti ir citādas, jo vieno jau pieminētā sievietes – Zemes mātes – izjūta. Tā man vismaz šķiet…
Acīmredzot vienmēr esmu neapzināti meklējusi māsu. Kopš bērnības man ļoti tuva ir māsīca.
– Ilze, runā, ka pēc trīsdesmit šai vecumā mēdz piemeklēt krīze.
– Nē, nē, es jūtos brīnišķīgi. Turklāt man joprojām, veikalā pērkot vīnu, ik pa laikam mēdz paprasīt dokumentus. (Smejas.) Man ļoti patīk mans vecums, es tajā jūtos ļoti labi.
Varbūt lielā krīze man vēl priekšā?
Ā, viena neliela krīzīte garajā atpūtas laikā pēc pagājušās sezonas teātrī bija gan, bet es to nosauktu par ārkārtīgi veselīgu jauna sākuma iestāšanos. Tad, kad tev dots brīvs laiks, gan prāts, gan ķermenis pēkšņi saprot, ka tagad esi aci pret aci pats ar sevi, ar savu Es. Tai brīdī pēkšņi sapratu, ka mana Es vairs nav. Ka tas kaut kur pazudis. Acīmredzot tas tik ilgi slēpās aiz mūžīgajiem darbiem, smalki izplānotajiem grafikiem un regulāro ikdienas slodzi, līdz pazuda pavisam.
Šobrīd cenšos atkal atrast savu Es, sevi. Tikai man ļoti negribas stāstīt, kā, jo tas ir dziļi personisks process. Pieļauju, ka ikvienam kādā brīdī šķiet – kaut kas jādara, citādi pilnībā jāpazūd izplatījumā. Tikai jautājums, ko katrs ar šo sajūtu iesāk – pieņem kā normu un dzīvo depresijā vai meklē risinājumu?
Skaidrs ir viens – ar trīsdesmit gadu vecumu tam droši vien nav nekādas saistības. Arī ar skaistumkopšanu un laiku savam ķermenim ne. Manikīram un pedikīram nav grūti atrast laiku, bet tas, ka sakop savu ķermeni, neko neatrisina. Svarīgi sakopt savu dvēseli, savu iekšējo cilvēku.
