Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2016. gada 51./52. numurā.
– Zinu, ka sportā saka: otrā vieta ir pirmais zaudētājs. Kā ir būt tik tuvu uzvarai, bet neuzvarēt?
– Nekāda vaina! Mamma man ļoti ātri un labi iemācīja: ja nemāki zaudēt, nav ko piedalīties. Kad biju maza, dziedāju «Olgas disenītēs». Parasti man ļoti labi gāja, bet bija gads, kurā pat netiku līdz finālam – izstājos otrajā kārtā. Es pilnīgā histērijā: raudu un raudu. Mamma ļoti stingri pateica: nepinkšķi, tu zini, ka bija kļūdas! Ja neesi gatava zaudēt, nav ko piedalīties! Jāprot ar godu arī zaudēt! Labi, ka mammai bija tāda pieeja. Atceros bērnus, kuriem vecāki teica: te visi ir muļķi, tu esi vislabākā, tikai te neviens neko nesajēdz un tevi nenovērtē. Esmu pateicīga, ka man tā nebija. Man šķiet, ka dzīvē var būt ļoti, ļoti retas reizes, kad vari domāt: vai nu es uzvaru, vai nepiedalos vispār. Tādēļ es piedalos.
– No kurienes tevī ir dziedāšanas talants?
– Mamma ir dziedājusi korī, vecvecāku tuvinieki spēlējuši pūšamos instrumentus, un tas arī viss.
Dziedošo ģimeņu šovā mēs noteikti nevarētu piedalīties.
Visticamāk, tur augšā tā izdomāja: man jādzied! Es jau vispār esmu tāds drusku neparasts bērns. Māsa ir par mani desmit, brālis – septiņus gadus vecāks. Un tad neplānoti un negaidīti pieteicos es! Vecākiem tas bija pārsteigums: kad mamma gāja pie ārsta, viņai pat prātā nebija ienācis, ka es esmu tas iemesls. Nosūtīja mani Dieviņš no augšas tieši šiem vecākiem un pašos vasaras saulgriežos – Jāņu dienā.
– Atradu senu tavas mammas interviju Dobeles vietējā avīzē. Viņa tur stāsta: lai tu varētu dziedāt, galvenās rūpes sagādā finansiālais nodrošinājums.
– Mums nekad nav nekas trūcis – vienmēr esam bijuši apģērbti, paēduši un pat palutināti: bērnība man nav bijusi grūta, bet gan ļoti laimīga. Zinu, par ko mamma tur runāja: bija un joprojām ir bērnu konkursi ar ļoti, ļoti lielu dalības maksu. Atceros, reiz vienā no šiem konkursiem nepiedalījos, jo vajadzēja naudu brālim operācijai. Katram konkursam vajadzēja šūt tērpu, vajadzēja fonogrammu. Kad to visu sarēķina kopā: liela nauda! Bet es tik daudz kur piedalījos! Konkurss beidzas, mani uzaicina koncertēt pa visu Latviju. Protams! Tas ir tik izdevīgi: koncentrēt kopā ar kāda konkursa laureātiem bērniem, jo viņiem taču nekas nav jāmaksā! Sēdāmies tēta mašīnā un triecāmies pāri visai Latvijai. Tā bija arī milzīga iespēja: dziedi, visi aplaudē, rodas pieredze. Toreiz to īsti nesapratu, bet tagad domāju: cik gadus mājās tika atlikts remonts tikai tāpēc, ka Ievai jādzied. Ļoti novērtēju to, ko vecāki manis dēļ izdarīja. Viņi taču varēja pateikt: nē, Ieva, tu tagad nedziedāsi, jo mums vajag remontu vai gribam aizbraukt atpūsties. Neko tādu neesmu dzirdējusi.
– Tava mamma joprojām cep piparkūkas?
– Jā. Cik mammu atceros, tik viņa cauru gadu ir cepusi un tirgojusi piparkūkas. Tā ir mana bērnības smarža – tik pierasta, ka to pat vairs nejūtu. Tāpēc man Ziemassvētku gaidīšana nesaistās ar piparkūkām. Savulaik mamma un tētis piparkūkas cepa mājās, tad to sāka darīt citās telpās: gatavo mīklu, glazūru, iepako visas iespējamās formas, proti, klasiskās sirsniņas, zaķus un kaķus, mašīnas – mazas, lielas, vidējas –, lāčus, sēnītes, groziņus ar ziediem, zvaniņus, eglītes Ziemassvētkiem, kuģus un zivis Jūras svētkiem. Esmu cepšanā piedalījusies vien tā pa jokam, savulaik mazliet palīdzēju pārdot gadatirgos. Tētim Dobelē ir sava darbnīciņa, kur var izgatavot atslēgas un kaut ko salabot: somiņas, lietussargus. Katrs, kam nav slinkums, var tur ieiet un ar tēti parunāties par dzīvi, arī caur puķēm par un ap mani.
– Vietējie jautā tētim un mammai arī par tevi?
– Jā, jā, kā tad, ka jautā! Kā jau zemgalieši – paskopi ar labiem vārdiem vai uzslavām, bet pajautās to, kas interesē. Kad gatavojos kāzām, daudziem bija doma: ja jau neprecas ar divdesmit gadus vecāku vīrieti, tad jau precas tāpēc, ka tūlīt būs bērns – cits iemesls taču nevar būt! Tētim jautāja: vai tad Oļģertam mazbērniņš būs? Un Oļģerts atbild: man jau sen ir mazbērni – veseli trīs! Ak, no Ieviņas? Nē, no Ieviņas gan vēl nebūs! Interesanti, ka no tēta darbnīcas līdz mūzikas skolai ir kādi trīsdesmit soļi. Jebkurš skolotājs varēja ātri aiziet.
– Vai tad bija jāiet sūdzēties?
– Es mūzikas skolu Dobelē tā arī nepabeidzu. Katram bērnam, kas sāk mācīties mūzikas skolā, jāpārdzīvo lūzuma brīdis, bet man tas pienāca ļoti ātri. Vispirms mācījos vijoles klasē, pēc tam spēlēju koncertkokli.
Neiemīlēju ne vijoli, ne kokli.
Darīju ar instrumentiem tādus grēka darbus, ka nemaz nedrīkst stāstīt. Cik reižu nabaga vijolīte ar visu futrāli tika sviesta dīvānā! Un ar stīgām kaut kas darīts lietas labā, lai nav jāspēlē. Varbūt mamma pirmajā brīdī nesaprata, kāpēc stīga ir pārtrūkusi, bet vijoles skolotāja ļoti labi saprata – nekas tur nav pārtrūcis, tur ir ieguldīts mērķtiecīgs darbs ar šķērītēm. Biju atklājusi, kas jādara, lai kokle skolā būtu jāspēlē iespējami mazāk. Ja to kaut kur piesit, tā atskaņojas. Ejot uz mūzikas skolu, uz katra soļa koklei bija tāds neliels piesitiens pret ceļu… Sākas nodarbība: atkal kokle noskaņojusies! Minūtes piecpadsmit jānoskaņo – man nav jāspēlē.
Vecāki turēja stingru roku: ir jāmācās, ir jāpabeidz, bet kādā brīdī viņi tomēr saprata, ka nekas nesanāks… Sava slinkuma un negantā rakstura dēļ biju ieguvusi skolotāju antipātijas. Biju sliktā meitene – tik slikta meitene, ka ārprāts. Tas, ka dziedāju, ka tiku kaut kur televīzijā vai avīzē – tas nevienu neinteresēja. Drīzāk tas bija mīnuss: nevajadzētu nekādu dziedāšanu pa malu malām, vajadzētu tikai mācīties, lai pabeigtu mūzikas skolu. Tādam kategoriskam bērnam kā es tādas runas vajadzēja vien nojaust, lai būtu simtprocentīga pretreakcija: mūzikas skolai pilnībā aizslēdzos. Palicis prātā, ka mani saprata vienīgi skolas direktore Māra Rozentāle. Tik žēl, ka viņa gāja bojā autoavārijā. Viņa mani redzēja kaut kā citādi. Un – cik interesanti: pagāja piecpadsmit gadi, es pati paņēmu vijoli, pāris mēnešus patrenējos un koncertā vairākās dziesmās to piespēlēju. Līdz katrai lietai ir jānonāk īstajā laikā.
– Nepabeidzi mūzikas skolu, bet iestājies Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā?
– Jā! Draudzene stāstīja, cik lepna viņa bijusi, kad mūzikas skolā jautājuši: nu, un kur tad Ieva? Tad viņa lepni atmetusi matus un pārliecinošā balsī teikusi: Ieva mācās «mediņos»! Visiem bijis: «Ko?! Kā viņa tur tika?! Kādā sakarā?» Ar savu nepabeigto mūzikas skolu, nenormālo slinkumu un drausmīgo attieksmi? Līdz tam «mediņos» no Dobeles bija mācījusies tikai viena meitene! Bet es izturēju eksāmenus un iestājos. Džeza un populārās mūzikas nodaļā nebija obligātas prasības, lai mūzikas skola būtu pabeigta, toties bija iestājeksāmeni, kurus es bez mācīšanās mūzikas skolā nebūtu nokārtojusi. «Mediņos» sapratu, kas tas ir – motivācija mācīties. Man bija! Naktīs pie lampiņas mācījos! Bija priekšmeti, kur ķērās kājas, bet ļoti centos un skolu pabeidzu. Tie, kas mācās «mediņos», visbiežāk izvirza mērķi pēc tam iestāties Mūzikas akadēmijā vai doties studēt mūzikas pedagoģiju. Bieži vien tas tiek tik ļoti pieņemts, ka cilvēki vairs nedomā, vai tas tiešām ir viņu mērķis. Man bija tā: mācīties akadēmijā? Tā kā nē… Studēt pedagoģiju? Uj, nē, nepatīk. Un, ja man nepatīk, cik tas būs reāli izdarāms ar manu raksturu?
Ja man ir griba, varu izdarīt visu, bet tās man tā īsti nebija.
Vecāki saprata un teica: beidz, nomierinies, nesteidzies – aiziet mācīties tu varēsi vienmēr. Tagad tev ir, ko darīt – koncerti, izrādes, nebūs tā, ka sēdēsi mājās. Kad sapratīsi, ko īsti gribi, tad arī darīsi. Viņi zināja: ja iestāšos kaut kur tikai tāpēc, ka tā vajag, būs tāpat kā ar mūzikas skolu. Man kļuva tik viegli! Pagāja četri gadi, sapratu, ka tomēr gribu studēt, un nu neklātienē studēju pedagoģiju Liepājā. Var jau teikt: visiem taviem draugiem jau bakalaurs, tev nekā… Kāda starpība!? Joprojām palieku pie sava: ja īsti nezinu, ko studēt, – nu nevajag steigties. Jo nu es sēžu un mācos!
– Tev esot arī manikīres diploms!
– Tā es izdomāju: iešu manikīru kursos! Man patīk ķimerēties. Sakopju nadziņus sev, mammai, māsai, draudzenēm. Kā manikīre salonā pastrādāju vien tik, cik prakses laikā. Pašlaik strādāju par skolotāju Kultūras un atpūtas centrā «Imanta» – vadu vokālo ansambli. Agrāk strādāju arī Ādažu mūzikas skolā, bet nu esmu paņēmusi pauzīti. Man nepārtraukti ir ar dziedāšanu saistīti projekti.
– Nupat braucu ar prāmi uz Stokholmu, tikām vētrā – brrr! Baidīdamās iedomājos arī par tevi: diez kā tev savulaik bija – nedēļām dziedāt uz kuģa?
– Vai, kā man gribētos tagad izbraukt vienu braucienu ar «Tallink» tāpat vien! Tur dziedāju, kad vēl mācījos «mediņos», – man bija deviņpadsmit gadu. Sākumā šķita – tas būs tik vienkārši un forši! Katru vakaru tikai dažas stundas jānodzied, un viss – dzīvo uz kuģa, paēdis, izgulējies, sporta zāle, visu laiku Stokholmā! Drīz sapratu, ko tas īsti nozīmē. Tiek ļoti nodziedāta balss, bet pats trakākais – apnīk. Šausmīgi apnīk! Katru vakaru jādzied vienas un tās pašas dziesmas vienā un tai pašā secībā, turklāt gandrīz nevienu vakaru nav atgriezeniskās saites! Ir jādzied pat pilnīgi tukšai zālei: varbūt kāds bērns priekšā lēkā vai atnāk viens pāris padejot. Tomēr jādzied līdz pusdiviem naktī, lai gan zālē sen nav neviena cilvēka! Ja katru vakaru būtu publika, kas jūt līdzi un aplaudē, – tas būtu forši, pat nodziedātā balss nebūtu problēma. Ir piektdienas vai sestdienas nakts: visi dejo, visi priecājas, viss ir forši – hei! Bet dziedāt tukšumam vai dziedāt, kad neviens neaplaudē, – tas ir briesmīgi! Zūd jēga. Dziedi un jautā: kāpēc es to daru? Ā, jā, tāpēc, ka man par to samaksās… Kad koncertturneja bija beigusies, skatījos, kā uz kuģa uzstājas citi. Redzēju, kā viņi smaida – sejas kā saskavotas ar lūpu kaktiņiem uz augšu. Dziedāšanai nebija nevienas emocijas – ne garšas, ne sāta, kā novārtīti rīsi bez sāls. Tad sapratu: lūk, tā ir pareizā pieeja šāda veida vietām un prasībām: ir jādzied nevainojami kvalitatīvi, bet jāsaprot, ka tas ir darbs, nevis koncerts, nedrīkst sevi atdot par daudz!
– Tu tā prastu sevi taupīt?
– Nu, nē – tur jau tā lieta! Tas nav man. Tāpēc jau man pēc šiem braucieniem balss bija pazaudēta un emocijas uz nulles. Ir cilvēki, kam šāds darbs izdodas brīnišķīgi, bet es tā nevaru. Tā ir kuģu, kazino un līdzīgu vietu specifika. Arī tas ir jāprot.
– Kuģa braucieni tev tomēr bija vērtīgi: sadraudzējies ar savu vīru Jāni Miltiņu.
– Jā, mēs uzstājāmies vienā grupā. Vispirms es Jāni iemīlēju kā pianistu – profesionālu un talantīgu. Jānim Strazdam ir skaista dziesma ar Guntara Rača vārdiem, kam piedziedājums skan: «kā lai notic tam, kas rodas ne no kā un pārvēršas par mīlestību». Tie gan ir skaisti vārdi! Mums ar Jāni mīlestība atnāca, kad viens otru zinājām jau ilgi, ilgi pirms tam. Abiem pirms tam bija citas attiecības, mums vajadzēja izdzīvoties citās vietās, citos laikos un ar citiem cilvēkiem. Kad «mediņos» mācījos pirmajā kursā, Jānis mācījās ceturtajā: zināju, ka viņš ir Arņa Miltiņa dēls. Kad kopā koncertējām uz prāmja, draudzenēm stāstīju, ka braucu kopā ar Miltiņu. Spriedām: Miltiņš… Ak, Miltiņš… Tas jau ir visforšākais, vismīļākais…
Tā meitene, kas Miltiņu apprecēs, nu tā gan būs laimīga…
– Toreiz ne prātā nebija, ka tā meitene varētu būt tu?
– Nemaz! Kur tad es – šitais mazais Suķis! Galīgi ne! Mans augums ir simtu piecdesmit divi centimetri. Kad man bija iepriekšējā mašīna, es uz sēdekļa liku spilventiņu, lai redzētu ceļu! Jānis ir simtu deviņdesmit divus centimetrus garš. Biju pārliecināta, ka Jāņa tips ir garas, blondas meitenes – ar brīnišķīgu raksturu, bet tādas dāmītes. Reiz makdonaldā Stokholmā skatāmies: visas pārdevējas garas blondīnes. Ķircinājāmies: Miltiņ, paliec te – paskaties, kas te notiek! Kad sapratu, kādas izskatās Jāņa bijušās draudzenes, man tas bija milzīgs pārsteigums. Viņas bija foršas, smukas, bet ne tādas, kādas biju izdomājusi. Tad jau aizdomājos: arī es varētu būt…
– Nu, un kā ir: vai meitene, kas apprecējusi Miltiņu, ir laimīga?
– Skaidrs, ka laimīga! Pat nezinu, ko esmu izdarījusi, ka Dieviņš man tādu cilvēku atsūtīja… Īsto! Dzīvojam Rīgas centrā mazā, tumšā, klusā aliņā. Katru dienu domāju par lielu, skaistu, plašu dzīvokli. Kamēr mēs ar Jāni esam tikai divi, mēs varam arī tā. Gan jau atnāks tas plašums, pēc kura tik ļoti ilgojos.
– Nupat rakstīju par bērnu augšanu, un daktere teica, ka gara auguma cilvēkiem pavērts daudz vairāk durvju nekā mazajiem.
– Ja? Tā viņa teica? Cik interesanti! Nebiju tā iedomājusies. Apmēram saprotu, ko viņa ar to domāja un kā tas ir dzīvē. Atnāk gara meitene žaketītē ar sarkanām lūpām uz darba interviju un atnāk ļoti maziņa meitene žaketītē sarkanām lūpām. Kuru pamanīs vairāk? Mazajai gan jau pat pajautās: cik jums gadu? Mazus cilvēkus vienmēr uztver kā jaunākus! Reiz savā vecmeitu ballītē gandrīz netiku naktsklubā! Es – bez somiņas, bez telefona, bez nekā. Plīvuriņš galvā, aiz manis stāv piecas vienādi saģērbušās meitenes, un es lūdzos apsargam, lai mūs ielaiž: tā ir mana vecmeitu ballīte! Ma-na! Bet viņš atbild: tagad arī no sešpadsmit gadiem ar vecāku atļauju drīkst precēties. Beigās tomēr ielaida.
Augumā garākie cilvēki mazajiem bieži vien skatās pāri, redzot tikai tādus pašus kā viņi paši. Šādas situācijas biežāk rodas sabiedrībā, kas sevi uzskata par smalku.
Reizēm šķiet, ka mani pat neredz: nevis tāpēc, ka būtu galva jānolaiž uz leju, bet tāpēc, ka viņi to nemaz neprot izdarīt.
Ja es ikdienā staigātu zābakos ar milzīgiem papēžiem, uzkrāsotām lūpām, ieveidotiem matiem un kažokā, iespējams, pret mani izturētos citādi. Joprojām šad tad jūtu: augumā garāko cilvēku acīs es it kā neesmu pa īstam sieviete, pa īstam dziedātāja, bet tikai tāds bērnelis. Savulaik man bija ļoti bēdīgi, atkal un atkal dzirdot: nu, ko tad mazais, ko mazais… Kāds mazais! Bieži vien esmu vecāka par cilvēkiem, kas man stāv blakus! Mana mazā auguma dēļ cilvēki pat mēdz mainīt balss toni. Atnāku uz mēģinājumu, un cilvēks sāk čiepstēt: kas tad te mums atnācis? Ko tad tu mums šodien dziedāsi? Īsāk izsakoties: jā, augumā mazajiem sevi bieži jāpierāda no jauna, lai pirmoreiz satiktie cilvēki nedomātu – ai, ko tad tas mazais, mazajam jau vēl jāpaaugas…
– Šova «Izklausies redzēts» žūrijā bieži skanēja: mazs cinītis gāž lielu vezumu…
– O, tas ir kompliments, tas ir citādi! Mans augums ir arī ieguvums: mazas sievietes ir fifīgākas, mazā auguma dēļ mani gan pamana, gan atceras, pienāk un saka: tu esi tik maziņa, tik foršiņa, ka gribas tevi samīļot! Un tā brīnīšanās: kā no tāda maza cilvēka var tik liela skaņa nākt ārā! Cik es būtu bagāta, ja saņemtu vienu eiro par katru reizi, kad man pasaka: vai, cik tu maziņa, bet TĀ dziedi!
– Kad tu pati saprati, ka ļoti labi dziedi?
– Ļoti labi? Kādu gadu man šķiet, ka es dziedu labi, un šāda apziņa man ir liels sasniegums. Kad paklausos, kā esmu dziedājusi pirms gadiem pieciem, sešiem, man ir kauns. Ir arī kaut kas normāls, bet… par ļoti daudz ko saķeru galvu: ak, debess – kā es tā varēju nodziedāt?! Un tas vēl ir nofilmēts un parādīts citiem! Kolosāli, vai ne? It kā jau nav, par ko kaunēties – esmu jauna, man vēl tikai veidojas balss, zinu, ka man ir jāmācās vēl tā, ka ū-ū-ū! Latvijā ir vīrietis ar vārdu mūzikā, kas saka: viņam riebjas, kā es dziedu un kā izskatos. Acīs šis cilvēks man nav to sadūšojies pateikt, bet sarunās ar citiem spriedumos par mani nežēlo vārda «riebjas» daudzumu. Jā, tas ir arī gaumes jautājums, bet man pašai šā cilvēka viedoklis nešķiet svarīgs: viņš tā spriež ne tikai par mani, bet arī par citiem jauniem mūziķiem – un tā, ka zāle neaug! Ja to, ka es riebīgi dziedu vai izskatos, man pateiktu cilvēks, kas man ir autoritāte, – tad gan es aizdomātos. Un vēl vairāk aizdomātos, ja ko tādu man pateiktu vecāki.
– Tev joprojām svarīgs vecāku viedoklis?
– Kad esmu priecīga un lepojos, kad man ir kāds jauns piedāvājums, vispirms zvanu mammai: uzmini, kas man šodien piezvanīja! Kad biju maza un mājās pirms konkursiem dziedāju, mamma noklausījās un teica: nu, nav, Ieva, kaut kā nav… Ja mammai šķiet, ka kaut kas nav īsti labi, ir pilnīgi skaidrs, ka svešiniekam tas pats izskatīsies vai izklausīsies vēl sliktāk. Viņa neliekuļos, nesitīs plaukstas un neteiks: ak, Ieviņ, tu esi pasaulē labākā, labākā, labākā! Arī pēc šova priekšnesumiem mamma bieži zvanīja un teica: nē, nu forši, forši, bet varēja dzirdēt, ka tu esi salēkājusies.
Esmu pateicīga mammai par šo patieso kritiku.
– Ieva, vai vari pateikt kādu savu slikto īpašību?
– Protams! Man ir šerps raksturs, riktīgi šerps. Ja es esmu dusmīga, tad riktīgi dusmīga – kā sarkans vēzis. Tad tiek pacelta balss un otram netiek piedotas pat cilvēcīgākās kļūdas. Ļoti ātri aizdegos, uzkurinos, īpaši stresa situācijās. Jau kopš bērnības esmu bijusi ļoti kategoriska. Pēdējā laikā cenšos ar šo īpašību cīnīties: skatos uz citiem kategoriskiem cilvēkiem un secinu – es negribu tāda būt. Nav, nav Ieviņa visu laiku smaidīga un pozitīva…
