• Šobrīd

    weather img

    Rīga -5°C Mākoņains, DA vējš, 1.03 m/s

    Mazulis vecāku gultā! Labi vai slikti?

    Ģimene
    Madara Ozoliņa
    Madara Ozoliņa
    24. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Piedzimstot bērnam, vecāki ir tie, kas pieņem lēmumu – gulēt kopā ar zīdaini vienā gultā vai jau kopš pirmajām dienām likt mazo savā gultiņā. Nav vienas patiesības, kā ir pareizi. Bet ir notikumi, lietas un faktori, kurus ietekmē gulēšana kopā ar bērnu. Skaidro klīniskā psiholoģe un ģimenes psihoterapeite Inna Rezgale.

    Mūsu ikdiena ir tik piesātināta ar dažādiem notikumiem, ka reizēm mēdzam aizmirst par pietiekamu atpūtu, it īpaši tad, kad ģimenē ienāk bērni. Rūpes par bērniem bieži vien tiek noliktas pirmajā vietā, savas vajadzības atstājot novārtā. Skaidro psiholoģe Inna Rezgale: «No tā, kā vecāki mācēs parūpēties paši par sevi, būs atkarīgi arī lēmumi, kurus pieņems saistībā ar bērnu aprūpi. Ja vecāki pieņems, ka viņi ģimenē ir galvenie un viņu resursu atjaunošana ir primāra, gan viņu, gan bērnu ikdiena būs harmoniskāka.» Lai bērni izaugtu emocionāli veseli, mierīgi, patstāvīgi un radoši, vecākiem jābūt ļoti pacietīgiem. Nav viegli sabalansēt robežu noteikšanu ar maigumu. Lai tas izdotos, jautājumos, kas saistīti ar bērnu audzināšanu, vecākiem jādomā un jārīkojas līdzīgi. Ja mamma un tētis abi gribēs nakts mieru baudīt viens otram blakus, pieradināt mazuli gulēt savā gultiņā izdodies veiksmīgāk.

    Kopā vai atsevišķi?       

    Visvieglāk pierast pie savas gultas bērniņam noteikti būs tad, ja viņš nemaz nebūs mēģinājis gulēt blakus vecākiem. Bieži vien mamma grib gulēt līdzās zīdainim un just mīļumu un siltumu, kas gaidīts deviņus mēnešus. Arī bērniņa barošana ir daudz ērtāka, ja naktī nav jāceļas no gultas, bet mazulis ir līdzās mammai. «Pirmos sešus dzīves mēnešus mazulim ir labi gulēt kopā ar mammu un just viņas tuvumu. Bērniņš jutīs īpašo saikni ar mammu, savukārt mamma iemācīsies reaģēt uz bērna vajadzībām. Ja bērns pareizi attīstās un nav citu vērā ņemamu iemeslu, kāpēc mazajam būtu jāguļ blakus vecākiem, pēc šī pusgada kopā gulēšana var kļūt par diskutējamu jautājumu. Tomēr jāatceras, ka, liekot mazuli gulēt atsevišķā gultā, tas nenozīmē, ka vairs nekad neņemsi viņu sev blakus. Zobu šķilšanās, slimošana, traumatiski pārdzīvojumi vai zaudējums, podiņmācības apgūšana un bērnudārza gaitu uzsākšana mazajam cilvēkam jau tā būs emocijām piepildīti notikumi. Šajos brīžos gulēšana blakus mammai mazinās spriedzi un dos vajadzīgo mierinājumu,» stāsta psiholoģe, norādot, ka šāda kopā gulēšana grūtajos brīžos bērnam sniegs drošības izjūtu arī ilgtermiņā.

    Kā radināt pie savas gultiņas?

    Tas var notikt pārsteidzoši viegli un ātri, bet arī ne tik veiksmīgi, tādēļ reizēm vecākiem ir jāapbruņojas ar lielu pacietību. Atsevišķo gulēšanu ieteicams veidot pamazām, attālumu no mammas palielinot lēnām. Sākumā mazuļa gultiņa var stāvēt blakus vecāku gultai – bērna gultai var izņemt redelītes vai noņemt vienu malu, lai bērns naktī justu mammas klātesamību. Pēc laika mazuļa gultiņu jau var nolikt tālāk no vecāku gultas, visiem joprojām guļot vienā istabā. Tas ļaus mammai gana ātri reaģēt uz bērna vajadzībām naktī. Ja viss izdodas mierīgi, pēc noteikta laika bērna gultiņu jau var pārlikt atsevišķā istabā. Reizēm vecāki izmēģina tā dēvēto trīs dienu metodi, kad rūpes par bērniņu naktī uzņemas tētis, bet mamma šīs trīs naktis guļ citā istabā. Tā bērniņš tik ļoti nejūt mammas tuvumu un spēj ātrāk pielāgoties jaunajiem apstākļiem. «Ir dažādas metodes, kā mazuli pieradināt gulēt savā gultiņā. Bieži vien mammai vai tētim atliek vien būt līdzās bērnam aizmigšanas laikā. Būtiskākais – lai izvēlētais variants būtu saskaņā ar abu vecāku sajūtām. Noteikti nevajadzētu atmest ar roku bērna gulēšanai atsevišķi, ja vairākas reizes pēc kārtas tas neizdodas. Ir vajadzīgs laiks, lai bērns pieņemtu ieviestās pārmaiņas un justos drošs, ka, arī guļot atsevišķi, mamma un tētis ir sauciena attālumā,» skaidro Inna Rezgale, uzsverot, ja bērniņš dienas laikā būs saņēmis pietiekami daudz nedalītas vecāku uzmanības un tuvības, arī nakts miegs būs mierīgāks un vecāku tuvums miedziņā netiks meklēts. Tāpat, lai aizmigšana būtu vieglāka, svarīgi ievērot ikvakara rituālus – mazgāšanās, zobiņu iztīrīšana, pidžamas uzvilkšana, grāmatiņas lasīšana vai dziesmiņas nodziedāšana bērnam dos papildu drošības izjūtu.

    Lai intīmā dzīve nepazūd!

    Nenoliedzami, bērna ienākšana ģimenē ietekmē pāra attiecības. Nu ir vēl viens cilvēks, par kuru jādomā un jāgādā. Tā ir papildu slodze un atbildība, kas spēj izsist no ierastā dzīves ritma pat visnosvērtākos un par sevi pārliecinātākos pārus. «Kad piedzimst bērns, vecāki sāk regresēt. Mamma un tētis kļūst nedaudz bērnišķīgāki un sāk satraukties par to, kas iepriekš nav šķitis tik būtiski. Tas ir dabisks un normāls veids, kā vecāki jūtas tuvāki bērna pasaulei un mācās saprast savu bērnu. Sievietes šo regresu parasti piedzīvo vairāk, un reizēm vīrieši ir nesaprašanā – kur ir palikusi mana saprotošā, atbalstošā sieva? Pārmaiņu dēļ vīrietim var būt grūti izturēt ikdienu. Tomēr, ja vīrietis grib palikt ģimenes ligzdā, viņam ir jāmācās pieņemt sievietes regresu un jāatpazīst pārmaiņas, kas notikušas ar pašu,» stāsta psiholoģe.

    Protams, bērns ievieš pārmaiņas ikdienas paradumos, un, ja iepriekš tuvība ar otru pusīti bija iespējama tad, kad pāris to vēlējās, nu tas vairs nav tik vienkārši. Ir jārēķinās ar mazo cilvēciņu, un reizēm vecāki ir tik noguruši no jaunās lomas, ka tuvība tiek atstāta novārtā. «Ja bērns guļ vecākiem pa vidu, cieš ne tikai miega kvalitāte, bet arī pāra seksuālā dzīve. Ja pieaugušie ir neizgulējušies un noguruši, viņi ātrāk var zaudēt emocionālo līdzsvaru – var biežāk strīdēties, sākt atsvešināties. Vecākiem ir jābūt īpaši radošiem un jāmeklē veidi, kad, kur un kā piedzīvot tuvību un intimitāti. Patiesībā tas var pat uzšķilt jaunu dzirksti pāra attiecībās.»

    Mammu pieredzes

    Stāsta Kristiana Nikola Elksne, Olivera (trīsarpus gadu) un Garbriellas (7 mēneši) mamma:

    «Jau no dzimšanas abus bērniņus mēģināju likt gulēt atsevišķās gultiņās, taču sākums nebija viegls. Abas reizes blakus lielajai gultai likām mazuļa gultiņu, kam bija nolaista viena mala. Pirmais bērniņš aizmiga man rokās, pēc tam pārliku mazo viņa gultiņā. Protams, aktuāla bija arī nakts ēšana, bet tas nebija iemesls, lai bērns gulētu vecāku gultā. Dēls pie savas gultas pierada pamazām, un ap triju gadu vecumu Olivers sāka gulēt arī savā istabā. Meitai, kurai šobrīd ir septiņi mēneši, miedziņš pirmajos dzīves mēnešos bija pavisam trausls, un naktīs Gabriella bieži modās. No meitas likšanas savā gultiņā neatteicāmies un mēģinājām dažādus variantus, lai gulēšana viņai tur būtu pēc iespējas patīkamāka. Mūsu gadījumā ļoti palīdzēja mazuļa ietīšana sedziņā un whitenoise jeb baltais troksnis.

    Vīrs ir ļoti saprotošs, arī viņš bieži naktīs ir cēlies, gājis pie bērniem, sildījis pienu, mainījis autiņbiksītes. Nezinu, kā būtu, ja bērni būtu gulējuši pie mums lielajā gultā, bet mūsu gadījumā nejutām viens otra tuvuma trūkumu. Domājot par miega kvalitāti, iesaku bērnus jau no dzimšanas radināt pie savas gultiņas. Protams, to darot, jāpadomā par dažādiem drošības aspektiem. Gultā nedrīkst atrasties mīkstās mantiņas, spilveni vai citas lietas. Ja bērns ir vecumā, kad sāk celties kājās, gultai jābūt tādai, lai bērns nevarētu saviem spēkiem no tās izkļūt.»

     

    Stāsta Margarita Ozola, Elijas (5 gadi), Matiasa (trīsarpus gadu) un Auroras (9 mēneši) mamma:

    «Vecākā meita pirmos divus mēnešus bija ļoti mierīga – gulēja savā gultiņā, kur viegli varēja viņu iecelt aizmigušu. Naktīs modās ik pēc trim četrām stundām, paēda un gulēja tālāk. Divu mēnešu vecumā meitiņa kļuva ļoti emocionāla, sāka daudz raudāt un varēja aizmigt tikai man pie krūts. Mums visiem sākās miega bads, un meita pārcēlās uz lielo gultu. Drošības pēc gulēju bez spilvena, ar savu galvu viņas sejas līmenī, sedzos ar vieglu sedziņu un blakus lielajai gultai piestūmu viņas redeļu gultiņu. Ap pusotra gada vecumu sākām radināt meitu gulēt otrā istabā, jo gaidīju otro bērnu. Šajā vecumā arī nakts ēšana meitai vairs nebija aktuāla. Lai arī visādi centāmies stāstīt un rādīt, cik jauki ir gulēt pašai savā gultiņā, meitas miegs bija ļoti trausls un viņa katru nakti nāca pie mums, raudāja. Līdz ar to tētis gulēja pie viņas, un tikai četrarpus gadu vecumā meita sāka izgulēt naktis savā gultā.

    Dēls jau no pirmajām dienām bija nemierīgs, bieži ēda krūti, tāpēc uzreiz nolēmām gulēt kopā – naktis kļuva mierīgas. Kad dēlam apritēja gads un četri mēneši, viņš atteicās no krūts, un kopš šī brīža vairākkārt mēģinājām pārlikt dēlu gulēt lielās māsas istabā. Tomēr visu laiku bija kāds traucējošs faktors – nāca visi dzerokļi, dārziņa gaitu uzsākšana, podiņmācība, smagākas slimošanas. Tad piedzima mazā māsa, un es sāku gulēt kopā ar abiem jaunākajiem bērniem, lai dēls nejustos atstumts. Neilgi pirms triju gadu vecuma dēls pats pateica, ka ir liels puika un iešot gulēt istabā pie lielās māsas. Vakarā lasām pasakas, es paguļu viņam blakus, bet uz lielo gultu viņš nāk reti, naktīs neraud un guļ mierīgi.

    Atvedot mājās no dzemdību nama jaunāko meitiņu, domāju – varbūt likt viņu gulēt atsevišķā gultiņā, taču man bija tik žēl, ka paņēmu viņu sev blakus, un tā joprojām guļam kopā.

    Ja ir mazi bērni, jebkurā gadījumā vairāk sanāk būt mammas un tēta lomā, nevis kā pārim. Svarīgākais ir abiem domāt līdzīgi un vienoties par to, kā rīkoties. Bērni ir mazi tikai īsu brīdi un ātri vien iemācīsies gulēt paši, vairs tik daudz neprasot mammas un tēta uzmanību. Mūsu gadījumā gulēšana kopā ar bērniem ir ļāvusi daudz labāk izgulēties mums visiem.»

     

    Stāsta Santa Dubulte, Marata Lukasa (6 gadi), Elizabetes Esteres (4 gadi) un Katrīnas Annas (2 gadi) mamma:

    «Kad piedzima pirmais dēls, viņš gulēja man blakus līdz divu gadu vecumam, līdz piedzima meita. Ar otru bērnu gulēju kopā līdz viņas divarpus gadiem, bet šobrīd man blakus guļ jaunākā meita, kurai ir divi gadi. Jutu, ka gribu gulēt kopā ar bērniem, – man tas šķiet tik dabiski un bērniem vajadzīgi. Mani ļoti baidīja zīdaiņu pēkšņās nāves sindroms, tādēļ jutos drošāk, ka bērni naktīs ir man blakus.

    Tā kā mums ir liela gulta, vīrs gulēja savā pusē vai nereti nakšņoja arī uz dīvāna. Mēs abi domājam, ka miegs ir vissvarīgākais, absolūti neiespringstot, ka vīra vietā guļ kāds no bērniem. Uzskatām, ka dzirksti attiecībās var uzturēt arī citādi un viens otram laiku varam veltīt ne tikai naktīs, bet jebkurā citā laikā.

    Abi vecākie bērni, nekā īpaši neiespringstot, jau ir sākuši gulēt savās gultiņās. Katram bērnam pirms divu gadu vecuma iekārtojām savu gultu ar sedziņām, mantām, un tā pamazām bērniem savas gultiņas sāka šķist jaukas, ērtas un viņi paši izrādīja vēlmi tajās gulēt. Neviens no lielajiem bērniem naktīs nenāk pie mums uz lielo gultu. Izņēmumi ir slimošanas reizes, kad es vai vīrs dodamies pie bērniem.

    Katra mamma pati vislabāk pazīst savu bērniņu, un lēmums par gulēšanu kopā vai atsevišķi jāpieņem, balstoties uz savām iekšējām sajūtām. Kopā gulēšana ar bērniem ir viens no skaistākajiem notikumiem manā dzīvē.» 

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+