Īstā latvju saimniece Ieva Krūmiņa: Man ļoti patīk saimniekot laukos

Saimniecība
Aiva Alksne
Ieva
Ieva
19. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No publicitātes materiāliem un personīgā arhīva
Ieva Krūmiņa, šova Īstās latvju saimnieces dalībniece, ar vīru un četriem bērniem saimnieko sava tēva mājās Kurzemes pusē. Ievai piemīt dzirkstoša enerģija, un viņas sirds ir līdzjūtīga un dāsna.

«Sākotnēji šovam Īstās latvju saimnieces uzrunāja manu bērnības draudzeni – viņa ir īsta zemnieku meita, pašai sava kafejnīca. Taču viņa atteicās un ieteica savā vietā mani. Un atsūtīja man īsziņu: tu tikai neuztraucies – tev tūlīt zvanīs no šova! Sākumā domāju: nē, nu, protams, nē!

Esmu daudzbērnu mamma, strādāju, man ir sava saimniecība un savs tūrisma uzņēmums, kam turklāt rit tikai pirmā sezona. Darba tik daudz, ka nav laika ne paēst, ne pagulēt. Vēl tikai raidījums vajadzīgs! Un, ja vēl pamatā ir ēst gatavošana, tad tas vispār nav man. Esmu saimnieciska, izdarīga, bet nestāvu stundām pie plīts, mani ēdieni ir vienkārši – tādi, ko ātri var pagatavot. Taču raidījuma veidotāji, lai pārliecinātu, to mācēja pagriezt tā, ka šovs ir par Latvijas stiprajām sievietēm, kas dzīvo laukos.

Mans patriotisms darīja savu, un nepaguvu ne atjēgties, kad biju jau piekritusi piedalīties. Draudzenes bija sajūsmā un gatavas nākt palīgā, ja tas būs nepieciešams. Taču arī neizpratnē, kā televīzijas cilvēkiem izdevies mani pierunāt, – neesmu cilvēks, kuru būtu viegli iespaidot. Laikam jau kaut kur zemapziņā biju pieļāvusi iespēju, ka varētu tomēr piedalīties. Biju arī daudz domājusi par to, kas tad mūsdienās ir tā latvju saimniece. Un sapratusi, ka tā ir sieviete, kas māk ne tikai labi ēst pagatavot, bet arī gan bērnus izaudzināt, gan savu sētu sakopt, savu uzņēmumu radīt, kas ir sabiedriski aktīva un sniedz nozīmīgu pienesumu arī savai kopienai. Es varbūt neesmu tā, kas izcili cep kūkas, klāj galdus un uzņem viesus, bet viss pārējais ir par mani.»

Esmu īsta laidzeniece

«Laidzē dzīvoju no savas pirmās dienas un savu klasesbiedru vidū esmu viena no retajām, kas nekur pasaulē nav aizgājusi. Lai gan ir bijuši dažādi varianti – zinu zviedru valodu un varēju mācīties un strādāt Zviedrijā, kur dzīvo mani radi. Bet es nekad neesmu spējusi aizbraukt no savas dzimtās vietas. Rīgā nespēju dzīvot pat laikā, kad tur mācījos, – pirmo pusgadu dzīvoju pie tantes, bet beidzās ar to, ka pārējos trīs ar pusi gadus katru dienu braukāju uz mājām. Man vajag manas mājas, manu vietu. Te man katrs parka soliņš, katrs kociņš kaut ko stāsta. Te ir atmiņas par manu bērnību, par maniem vecākiem, kuri nu jau aizsaulē.

Kad man bija seši gadi, tētis nopirka māju Pērkoņi, kur tagad saimniekoju. Viņš pats to atjaunoja, un arī es, kaut vēl biju bērns, gāju viņam līdzi un piedalījos. Pēc gadiem, kad jau biju iepazinusies ar savu topošo vīru, vajadzēja izlemt, kur mums abiem dzīvot. Pie vecākiem negribēju, jo attiecības ar mammu bija diezgan saspīlētas. Atlika divi varianti – pie vīramātes divistabu dzīvoklī vai lūgt atļauju tētim dzīvot Pērkoņos.

Tētis bija ļoti laimīgs, ka mājas vismaz vienam no bērniem ir vajadzīgas, – mans brālis ir ķirurgs, un zemes darbi nav viņa aicinājums.

Un tā es pirms 24 gadiem ievācos Pērkoņos. Tolaik man bija astoņpadsmit. No tā brīža tās ir manas mājas. Māja ir liela, un ir tik labi tajā dzīvot – katram bērnam sava istaba, visur plašums. Nezinu gan, ko darīšu ar tiem 200 kvadrātmetriem, kad būšu veca un bērni savā dzīvē, – vai spēšu no turienes aiziet? Un kā tas vispār būs? Es ļoti pieķeros lietām un vietām. Ja vienreiz esmu iekārtojusi istabu, es to vairs nepārkārtoju. Varu pārlīmēt tapetes, bet ne jau pārbīdīt mēbeles.

Manā bērnībā mums lopu nebija un arī dārza darbos mani īpaši nespieda iesaistīties. Tētis bija lielais darītājs, mamma vairāk bija sabiedrības dāma. Kamēr tētis bija dzīvs, tikmēr viņš rosījās dārzā. Kaut kā pamazām to visu pārņēmu, un tagad arī man ir kārtīgs dārzs. Veikalā nepērku neko, ko pati varu izaudzēt. Lai vai cik kādreiz grūti, bet viss ir izdarīts dārzs s vienmēr izravēts. Katru rudeni šķiet – es taču neko daudz neesmu ziemai samarinējusi, bet, kad paskatos pagrabā, – neviens plaukts vairs nav brīvs. Un pagrabs man nav mazs!

Man ļoti patīk laukos saimniekot – ja varētu sākt dzīvi no jauna, es būtu zemniece. Bet manā jaunībā tas nebija stilīgi. Es vispār par ko tādu nedomāju. Taču tagad man ir vistas, zirgi, suņi, kaķi, dārzs, siltumnīca, puķu dobes… Gribēju arī kazu, jo man garšo kazas piena produkti, bet vīrs atrunāja, un labi vien ir. Tāpat jau citreiz vasarā iekrītu gultā galīgā pārgurumā. Vēl tik kazu vajadzēja!

Kad man kāds saka: «Nesaprotu, kā tu ar visu tiec galā,» – atbildu: vienkārši ir jādara. Man ļoti patīk rūpēties par to, lai manai saimei būtu viss sagādāts. Tāda riktīga saimniekošana.»

Ceļš līdz savam uzņēmumam

«Kultūras akadēmijā izmācījos starpvalstu kultūras sakarus, specializējoties tieši uz Zviedriju. Taču vēlāk man tā izglītība sāka likties tāda gaisā parauta – tur bija mākslas vēsture un mūzikas vēsture, vel tāda vēsture un šitāda vēsture… Ko lai es ar to visu daru? Būšu vienkārši labi izglītots cilvēks? Tāpēc pēc tam vēl Rēzeknes Augstskolā piemācījos klāt ekonomiku. Taču zviedru valoda man noderējusi visu mūžu. Esmu to trīspadsmit gadu mācījusi vidusskolā un, strādājot Swedbank, apkalpoju zviedru klientus. Saviem bērniem saku: vienas tādas valodas zināšanas ir kā vesela augstskola.

Kāpēc tieši zviedru valoda? Mammas māsīcas ģimene kara laikā aizbēga uz Zviedriju. Kad vēlāk radi sāka braukāt uz Latviju, ar vienu no tantēm man izveidojās īpaši ciešas attiecības. Viņa man bija kā mamma, brīžiem – pat vairāk nekā mamma. Sāku braukt vasarās pie viņas ciemos un, kamēr tur dzīvoju, gāju viņas draudzenēm cept bulciņas, tīrīt mājas, tāpēc biju ļoti motivēta valodu iemācīties.

Tolaik vairāk par visu gribēju būt daļa no skaistās Zviedrijas. Un tas arī saprotami – man, padomju bērnam, ieraudzīt to pārpilnību veikalos, cilvēku laipnību, tīrību…

Iekārtoju kladīti un katru jaunu vārdu, ko uzzināju, kā dzirdēju, tā uzreiz pierakstīju. Nepagāja ne pāris vasaru, un jau runāju zviedru valodā. Pēc tam bija studijas Kultūras akadēmijā, skolotājas darbs, mācot šo valodu, un arvien vairāk sāku izprast visas gramatikas mežģīnes.

Dzīvojot mazpilsētā, darba iespēju nav daudz. Ja tev ir mazi bērni, regulāri braukāt uz Rīgu arī nav iespējams. Tātad jāskatās darbs tepat uz vietas. Vadīju Talsu televīziju, Talsu tautas namu, bet tas beidzās ar pārstrādāšanos, izdegšanu, un no tā visa cieta veselība. Tad sāku domāt: vai tā vispār ir opcija – visu laiku būt atkarīgai no darba devēja, uztraukties, vai tavs postenis būs vajadzīgs vēl pēc gada vai nebūs. Un tad vīram radās iespēja nopirkt zemi pie Sasmakas ezera. Aizbraucām uz turieni – džungļi!

Un mums taču jau ir saimniecība – vai man darba trūkst? Bet kaut kā doma par to zemi tomēr mieru nelika, teicu vīram: ja tu man ļausi darīt tā, kā es gribu, tad esmu gatava darīt. Rakstīju projektus, līdz dabūjām finansējumu un ezera krastā izveidojām atpūtas vietu Dunduriņi – mums ir divas latvieša vientuļnieka mentalitātei atbilstošas kotedžas un divas glempinga teltis. Pērn decembrī sākām strādāt, un sezona bija fantastiska – booking.com atsauksmēs teju tikai vieni desmitnieki.

Man gribējās, lai mūsu Dunduriņos ir tā, kā es pati gribētu, ja kaut kur atpūstos. Lai par visu ir padomāts – lai ir ziedi, lai nav jāved līdzi ne kafija, ne tēja, ne pamatprodukti ēdienu gatavošanai, lai ir salvetes, sveces, pludmales dvieļi, lai ir, ko lasīt un ko spēlēt. Un cilvēki to ļoti novērtē. Man reiz paziņa teica: tu esi no tiem cilvēkiem, kas nevar maz. Ja māju, tad kārtīgu; ja bērni, tad daudz; ja kartupeļi, tad tā, lai pietiek pašiem un vēl vīramātei. Par laimi vai nelaimi, bet tikai tā es protu dzīvot.»

No nekā mums ir viss

«Es jau smejos – ar tādu sievu kā es vīram nav iespēju atpūsties. Vienmēr redzu, ko vajag izdarīt, daru pati un arī viņš iet un dara. Citreiz paaicinu bērnus palīgā. Vīram ir savs uzņēmums Talsos. No nekā mums ir viss – visu paši esam nopelnījuši un izdarījuši, un ir tik labi. Kad dzirdu kādu sakām, ka galvenais ir nenobīties, vienmēr domāju – tie ir tikai vārdi. Ja man kāds tos būtu teicis pirms gadiem piecpadsmit, es nesaprastu, par ko tas cilvēks vispār runā.

Tolaik man šķita, ka normāls standarts ir kārtīgs, labi atalgots darbs, pēc kura nāc mājās un atpūties. Bet tad izej tam visam cauri un saproti: tas darbs tev vienu dienu ir, bet otru var nebūt. Un ko tālāk? Bet pienāk brīdis, un iegūsti savu redzējumu, saproti, kur likt to savu lielo galvu un darbaspējas. Tā izaugu līdz savam uzņēmumam, kur pati varu pieņemt lēmumus, patiešām kaut ko ietekmēt un saņemt atlīdzību – ne tikai materiālo – atbilstoši ieguldītajam.

Tagad saviem bērniem mācu – jā, ej pamēģini, noteikti pastrādā pie kāda, bet atceries, ka labi nopelnīt un labi dzīvot tu varēsi tikai tad, ja tev būs pašam savs uzņēmums. Bērni redz, kā mēs to darām, – kā strādājam, kā atliekam naudu. Tāda laba mācība. Vecākajam dēlam tagad deviņpadsmit gadu, viņš pāris vasaru bija nostrādājis Talsu namsaimniekā, un visu naudu, ko nopelnīja, atdeva man uz procentiem. Bija sakrājies jau tūkstotis.

Tad dēls aizbrauca uz Angliju pie radiem un vienu mēnesi nostrādāja salātu fabrikā. Atbrauca galīgi šokēts, cik tas darbs ir truls, bet atveda mājās divus tūkstošus, un nu jau viņam ir trīs tūkstoši, ko iedevis mammai.

Un mamma uztaisa vienu skaistu glempinga telti un saka: dēls, šī telts ir iekārtota par tavu naudu, un puse no peļņas ir tava.

Un pa šiem diviem mēnešiem viņš jau klāt ir nopelnījis pusotra tūkstoša. Vidējam dēlam nu ir āķis lūpā. Saku: labi, dēls, sakrāj naudiņu, nākamā telts, ko celsim, būs tava! Tā mēs mācām viņus domāt un pelnīt, nevis tikai tērēt.»

Trīs dēli un meitiņa

«Piedzimu mammai 40 gadu vecumā. Un es atkārtoju to pašu – 40 gados nāca pasaulē mans jaunākais puisītis. Esmu 16 gadu jaunāka par brāli, un maniem bērniem ir gandrīz tikpat liela gadu starpība.

No sešu gadu vecuma esmu zinājusi, ka gribēšu savā ģimenē pieņemt bērniņu. Ja man būtu dota viena vienīga vēlēšanās, kas piepildīsies, es vēlētos, lai nevie bērns ns neciestu badu un visi būtu mīlēti. Un joprojām daru, ko varu, lai palīdzētu tiem, kam klājas grūti, – jau divdesmit gadu Talsu novadam koordinēju humānās kravas no Zviedrijas.

Mans vecākais dēliņš piedzima ar iedzimtu ārēju defektu. Neviens nezina, kāpēc. Kad gaidīju nākamo bērniņu – drošs paliek drošs –, ar vīru veicām analīzes. Brāļa sieva, kura ir mediķe, zvana un saka: Ieva, tevi meklēja no sieviešu konsultācijas, uzreiz piezvani! Atnāku, un man saka: analīzes rāda, ka bērniņam, ko gaidāt, ir milzīgs Dauna sindroma risks. Domāju: nē, Dievs, kāpēc man atkal jāiet cauri šīm sāpēm?

Aizsūtīja mūs uz valsts ģenētikas centru, un analīzes atkal rādīja to pašu. Pēdējais variants – amniocentēze. Jā, risks liels, bet tas ir vienīgais ticamais variants, kā vēl pārbaudīt. Atceros kā šodien – es guļu, dur to adatu manā apaļajā vēderā, un man tek asaras. Tiklīdz pieceļos, tā jūtu – mans bērniņš pirmo reizi sakustas. Bet atbilde jāgaida piecas mokošas nedēļas… Bija smagi.

Tad devu Dievam solījumu, kurš man sirdī dega jau sen: ja viss būs labi šim mazulim, izaudzināsim arī vienu nelaimē nonākušu bērniņu Dievam par godu.

Un bija viss kārtībā – Mārcis piedzima vesels un tagad ir ļoti gudrs, apdāvināts jauns vīrietis. Vienkārši analīzes bija veiktas neīstajā laikā…

Un tad nejauši uzzināju, ka bāriņtiesas darbinieki iepriekšējā dienā šķūnī atraduši un no ģimenes izņēmuši bērniņu – neēdis, kaut kādās lupatās saģērbts. Tieši tobrīd biju salikusi savu bērnu drēbītes, lai pa ceļam aizvestu tās uz Talsu sieviešu un bērnu krīžu centru. Asaras birst, nevaru vien nomierināties. Izraudājos un pieņēmu lēmumu: Ieva, tagad tu iesi uz krīžu centru, atdosi drēbītes, kā plānoji, un parunāsies – uzzināsi, kas tas ir par bērniņu. Aizbraucu, jā, ir atvests bērniņš, un – kāda sagadīšanās! – ar tādu pašu uzvārdu kā man. Daniela Krūmiņa. Sapratu, ka man steigšus jārunā ar vīru. Nezinu, kas notiktu, ja viņš pateiktu nē, bet viņš sacīja: protams, jā! Un tā mūsu dzīvē pirms sešpadsmit gadiem ienāca gadu un divas dienas veca meitenīte.

Un nu mums ir brīnišķīga meita. Viņa, protams, zina, kas ir viņas īstie vecāki. Nekad neesmu viņus nosodījusi – mēs taču neviens nezinām, kādi būtu, ja mums būtu tik briesmīga dzīve…
Esmu pārliecināta – ar kādu attieksmi bērnu audzini, bērns tāds arī izaug. Nekad neesmu domājusi, ka būs grūti vai būs problēmas. Un Daniela ir brīnišķīga. Tagad, kad auklēju savu divgadīgo Robīti, arvien biežāk domāju, ka varbūt varētu pieņemt vēl kādu bērniņu. Tāpēc esmu nolēmusi iet audžuģimeņu apmācībā.»

Visa ģimene kopā: Mārcis Roberts, vīrs Raivis, Roberts Svens, pati Ieva, Daniela un Kārlis Andrejs.

Rudens atnāk ar atelpu

«Jā, es zinu, ka esmu parādā sev brīvo laiku, – šī ir pirmā nedēļa pēc vairākiem mēnešiem, kad man bija brīvas četras dienas. Ar Robīti aizbraucām uz jūru, un man likās – ja pasaulē ir laime, tad tā ir šajā brīdī. Bet laime ir arī, piemēram, tad, ja desmitos vakarā man atved četrus spaiņus ar sēnēm un es varu tās tīrīt un gatavot. Pusvienos viss ir sacepts un samarinēts, un es atkal varu savas desmit burkas nonest lejā uz pagrabu. Man tā tiešām ir laimes izjūta!

Taču, kad gribu mierīgi pasēdēt un palasīt, atskan mana iekšējā balstiņa: Ieva, ko tu sēdi – vai tad tev tiešām nekā nav, ko darīt? Man riktīgi ir sevi jāpiespiež neko nedarīt. Citreiz daru tā – ja man tiešām ir sajūta, ka gribas paslinkot, uzlieku kādu seriālu un tad skatoties vismaz lobu pupas vai kaut ko gludinu. Vienkārši sēdēt un skatīties – nu nē! Ja jāiet ravēt dārzs, atrodu kaut ko, ko paklausīties podkāstā, – ravēju un klausos. Tas ir mans laiks, kad gūstu arī barību prātam vai sirdij.

Bet grāmatām un lasīšanai atrodu laiku vienmēr, kaut pēc visdarbīgākās dienas. Mans sapnis ir, lai man reiz būtu saulaina, klusa istaba, kur pie sienām plauktos būtu vismīļākās grāmatas – kā draugi, kā domās izdzīvotās citas dzīves, kuras vienmēr ir ar mani. Bet, ja gadās kādas nepatikšanas, dodos izjāt, un viss aizmirstas. Zirgi ir mans bērnības sapnis. Kolhoza laikos netālu no mūsu mājām bija stallis. Un katrā brīvā brīdī kā uzburta gāju pie tiem zirgiem, palīdzēju tos apkopt, neko citu jau man neļāva. Bet trīsdesmit piecu gadu vecumā nopirku pati sev zirgu. Un, protams, zirgs nevar būt viens, tāpēc nopirku otru. Tagad jau labu laiku meita ir galvenā kopēja – viņai ļoti patīk. Un, tā kā mums tagad ir tūrisms, viesiem varam piedāvāt izjādes, tāpēc nopirkām vēl trešo zirgu.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+