Kāposta raibie raduraksti

Iepazīstinām ar kāpostu raibo un plašo dzimtu!

Galviņkāposts

Agros galviņkāpostus sēj ne vēlāk kā marta beigās, jo kāposti (tāpat kā citi krustzieži) mīl mērenu temperatūru. Izstāda aprīļa vidū, tiklīdz zeme ir gatava, un stādam jābūt ar vismaz piecām lapiņām. Glabāšanai paredzētos kāpostus sēj aptuveni mēnesi vēlāk. Kāpostiem patīk diezgan bagātīga, irdena augsne, piemēram, smilšmāla. Pēc iestādīšanas bieži jārušina pie auga saknītes, lai neiedzīvojas kaitēkļi, kas vēlāk nograuž kāpostu.

Citi lasa

Elza Krūmiņa

Vēsture un leģendas

Princese, kuras dailes dēļ vīrieši atņēma sev dzīvību

Santa.lv

Slavenības

«Ne gaidību laikā, ne pēc meitas piedzimšanas nav palīdzējis finansiāli.» Dita Grauda atklāti par attiecībām ar Mr. Kauliņu

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Agros kāpostus nevajadzētu stādīt daudz, jo gluži katru dienu taču tos neēdīsi, bet, tiklīdz tie pāraug, tā pārplīst.

Raža ienākas jūnija sākumā. Glabāšanai un skābēšanai piemēroti ir ziemas šķirņu kāposti, ko vāc vēlā rudenī. Pat pirmais sals un sniegs tiem nekaitē, jo apsalst vien virsējās lapas.

Sarkanais kāposts

Sarkanie galviņkāposti ir pateicīgāki audzēšanai, jo kukaiņi tos mazāk bojā, arī svaigu izskatu tie saglabā ilgāk nekā gaišie galviņkāposti. Sarkano kāpostu šķirņu piedāvājums ir samērā plašs: gan agrās, gan vēlīnās šķirnes, gan apaļas, gan koniskas formas galviņas. Koniskās formas kāpostu priekšrocība ir salīdzinoši nelielā serde.

Sarkanie kāposti labi glabājas pagrabā, un vienīgais to trūkums ir ierobežotā izmantošana – tie labi izskatās salātos, bet sautētā vai vārītā ēdienā, piemēram, zupā, ne, jo termiski apstrādāti tie iegūst nepievilcīgu, pelēcīgu krāsu.

Virziņkāposts jeb Savojas kāposts

Šo kāpostu rievainās lapas izskatās interesantas un labi noder, piemēram, tīteņiem, taču audzēšana var sagādāt raizes. Lapas neveido blīvu galviņu, radot īstu paradīzi kukaiņiem. Kaitēkļi bez grūtībām iemitinās starp kāposta lapām un mielojas uz nebēdu. Stādīšana un audzēšana ir tāda pati kā vidēji agriem vai vidēji vēliem galviņkāpostiem.

Novāktus tos nevar uzglabāt tik ilgi kā parastos kāpostus tieši lapu neblīvuma dēļ, jo tās apdraud ne vien kukaiņi, bet arī vides apstākļi, piemēram, mitrums, kas var veicināt bojāšanos.

Virziņkāpostus var stādīt dārzā kā kaitēkļu pievilinātājus, tādējādi pasargājot no iznīcināšanas pārējo šķirņu kāpostus.

Ziedkāposts

Ziedkāpostu izaudzēt ir sarežģīti, jo tas ir visai prasīgs augs. Lai tas izaugtu skaists, ar kūtsmēsliem vien nepietiks, vajadzīgs bagātīgs barības vielu klāsts, piemēram, obligāts mikroelements ir molibdēns. Tas dod attiecīgajai ziedkāposta šķirnei raksturīgo krāsu: baltu, zilu, dzeltenu vai salātzaļu. Tātad būs nepieciešams sintētiskais organiskais mēslojums, ko bioloģiskās saimniecībās neizmanto, cenšoties visu augiem nepieciešamo nodrošināt dabiski, teiksim, rudeņos iestrādājot augsnē nokritušās koku lapas, kas satrūdot bagātina augsni ar molibdēnu.

Ziedkāpostiem nepatīk ne auksts, ne pārāk karsts laiks. Tos parasti izstāda aprīļa beigās, nedaudz vēlāk nekā galviņkāpostus.

Augšanas periodā tie bieži jārušina un jāravē.

Novākt vajadzētu nelielas galviņas, lai tās nepagūst pāraugt un izziedēt. Vēsā telpā ziedkāposti saglabā labu izskatu pāris dienu, bet nepiemērotos apstākļos jau nākamajā dienā pēc novākšanas sāk brūnēt.

Brokolis

Brokoļus sēj vēlāk nekā agros kāpostus, bet, ja ir liela vēlēšanās tikt pie tiem agri, var audzēt siltumnīcā. Tiesa gan, jānodrošina mērena temperatūra, tāpēc vēlams, lai siltumnīcai sānos ir atveramas lūkas (ja iestāda aprīlī, bet maijā ir ļoti karsts, brokolis var ātri izdzīt ziedus un neizveidot galviņu).

Audzēšanai uz lauka brokoļus parasti sēj maijā, turklāt sēt var ik pēc divām trim nedēļām, tad būs gan agrā, gan vēlā raža. Izstādīt dēstus vēlajai ražai jūnija beigās ir riskanti, jo aukstā laikā augšana apstājas un kāposts vairs nevar izveidot labu galvu. Bet, ja, piemēram, oktobrī vēl turas krietni grādi virs nulles, tad vēlāk stādītie brokoļi izaugs ļoti labi un būs pat kvalitatīvāki, jo vairs gandrīz nav kaitēkļu, kas tos posta. Brokoļus neizdosies ilgi saglabāt.

Romanesko

Romanesko kāposti ir iegūti, krustojot ziedkāpostu un brokoli, līdz ar to arī jāaudzē tāpat kā ziedkāposti. Taču nevajag lolot pārāk lielas cerības, ka izaugs tieši tāds kā bildē uz sēklu paciņas. Iespējams, krāšņa galviņa tomēr neizveidosies.

Arī šie kāposti ir regulāri jāaprušina, lai izdzenātu kaitēkļus. Labā ziņa – tā kā romanesko nav balti, molibdēna trūkums, par ko liecina arī sīki, tumši punktiņi (izskatās kā mazi kukaiņi vai oliņas), parasti nav tik izteikts. Raža jānovāc atbilstoši šķirnes veģetācijas periodam (skatīt uz sēklu iepakojuma!). Ilgstoši tos neuzglabāsi – pāris dienu būs svaigi, pēc tam sāks zaudēt labo izskatu.

Briseles kāposts

Briseles kāpostus izaudzēt nav nekādu problēmu. Sēj agrā pavasarī, lai novāktu vēlu rudenī, teju ziemas sākumā. Arī laukā jāizstāda agri – aprīļa beigās, maija sākumā. Augustā katram stādam jānogriež galotne, lai sānu zaros izveidojas galviņas. Ja to neizdara, galviņas veidojas ļoti, ļoti mazas.

Kaitēkļi šos kāpostus nav sevišķi iecienījuši. Iespējams, augs pats sevi pasargā, jo kāpostiņi izveidojas vēlu.

Nav jāuztraucas, ja kāpostus skar rudens salna – tie kļūst tikai labāki, tajos veidojas cukuri, kas uzlabo garšu. Bet problēmas var sagādāt ražas novākšana – Briseles kāpostu nevar vienkārši izraut, stublājs ir tik ciets, ka tas jānozāģē. Tad seko rūpīgs darbs, lai katru mazo galviņu noņemtu un attīrītu no virsējām lapām. Briseles kāpostus var lieliski uzglabāt saldētus un ēst visu ziemu.

Pakčojs

Āzijas izcelsmes krustziežu dzimtas augu pak choi pieskaita pie kāpostu kompānijas, taču tas vairāk atgādina salātus. Lapas tam mēdz būt violetas vai zaļas.

Pakčojs nav kaprīzs, taču pakļauts to pašu kaitēkļu uzbrukumiem, kas nograuž citus kāpostus.

Jau agrā pavasarī var audzēt siltumnīcā, iesējot vienā laikā ar spinātiem un redīsiem, turklāt var sēt un audzēt bez piķēšanas. Uz lauka stādīt gan nav lietderīgi, jo gardās lapas ātri vien nograuž kaitēkļi. Pakčojs ir ēdams visai drīz, jau dīgļlapu stadijā, bet var paaudzēt arī sprīža garumā. Augs veido pietiekami biezu – trīs četru lapu kārtu – krūmiņu un sver 300–500 gramu. Pēc novākšanas labāk necensties saglabāt, bet ēst uzreiz.

Lapu jeb kalē kāposti

Lapu kāpostus sēj un stāda tāpat kā citus kāpostaugus, turklāt šos var audzēt gan siltumnīcā, gan uz lauka. Ieteicams dēstus izstādīt ar distanci, lai būtu diezgan vietas veidoties lielam augam. Tiklīdz kāposts veido lapas, ražu var novākt teju nepārtraukti līdz pat ziemai – vienas noņem, izaug nākamās. Lapu kāpostu apdraud tie paši kaitēkļi, kas citas kāpostu šķirnes, tāpēc jānoķer brīdis, kad kaitēkļi uzklupuši lielākajām lapām, un tās jānorauj.

Novembrī lapu kāpostu var novākt, bet var arī atstāt – pat ja lapas apsalušas, ienestas istabā, tās jau pēc brīža izskatīsies svaigas.

Lapu kāposts ziemu pārlaidīs, bet bojāsies, un, tiklīdz kļūs silti, lapu vietā putra vien būs.

Kolrābis

Jā, arī šis ir krustziežu dzimtas kāpostaugs. Sēj ar tiešo sēju jūnijā, kad visi citi sēšanas un stādīšanas darbi jau beigušies. Kolrābjus kaitēkļi neiekāro. Atkarībā no šķirnes tie mēdz būt balti vai violeti.

Kolrābi ir viegli pāraudzēt, bet, ja sēj vēlu, izaug tenisa bumbiņas lieluma bumbuļi, kam ir ir maiga, patīkama garša, kas nav šķiedraini un cieti. Lielākos kolrābjus pakāpeniski novāc, līdz ar to stādi izretinās un mazākie turpina augt. Kolrābi kādu laiku var uzglabāt vēsā vietā, tikai pirms tam ir jānogriež lapas, kas uzsūc mitrumu un var veicināt bojāšanos.

Laimas kāpostu audzēšanas gudrības

• Audzējot kāpostus bioloģiski, daļu noteikti vajadzēs norakstīt zaudējumos. Ja kāposti sastādīti taisnstūra laukumā, visapkārt malās tie būs kaitēkļu sabojāti, bet vairāk uz vidu jau mazāk sagrauzti. Var rīkoties divējādi: stādīt augus, kas atbaida kaitēkļus, piemēram, samtenes, vai pa starpu kāpostiem iesēt bloķētājus – tās pašas krustziežu dzimtas augus, piemēram, rukolu vai sinepes, kas ļoti garšo kaitēkļiem un novērš uzmanību no kāpostiem. Jānodrošina, lai kāpostu augšanas laikā kukaiņiem vienmēr būtu pieejami svaigi bloķētājaugi – ja tie pāraugs, kļūs negaršīgi, un kaitēkļi uzbruks kāpostiem.
• Lai raža būtu labāka, par ļaunu nenāks ievērot dārza darbu kalendārā atzīmētās sēšanas, stādīšanas un ražas novākšanas dienas. Tās patiešām strādā! Laika apstākļi, protams, var ieviest korekcijas – ja nākamajā dienā sola sniegu, būs diezgan muļķīgi gaidīt dilstošo Mēnesi, lai novāktu saknes. Laima orientējas pēc Marijas Tūnas kalendāra un iesaka izvēlēties tikai vienu informācijas avotu, jo ieteikumi dažādos kalendāros var atšķirties. Nav nepareizu kalendāru, ir tikai dažādi skatpunkti.
• Lai pasargātu kāpostus no kaitēkļiem, labi noder insekticīdu siets (var meklēt pleve.lv), ar ko apklāj, piemēram, ziedkāpostus, romanesko vai brokoļus uz visu augšanas laiku un noņem vien tādēļ, lai uzrušinātu un izravētu. Ja pie rokas ir veci kaprona aizkari ar nelieliem caurumiņiem, arī tie der.
• Obligāti jāievēro augu seka! Rudenī mēslotā zemē pirmajā gadā stāda lapu augus, pie kuriem pieder arī kāposti. Tie ir visprasīgākie pēc barības vielām. Nākamreiz tajā pašā laukā kāpostus audzē ne agrāk kā pēc četriem gadiem.
• Bioloģiskajā saimniecībā audzētie ziedkāposti (brokoļi) nereti neizaug tik glīti kā veikalā nopērkamie. Tad jāatceras, ka lielražotāji parasti izmanto kodinātas sēklas, bet cīņai ar kaitēkļiem – lauka miglošanu. Bioloģiskajās saimniecībās sēj vienīgi nekodinātas sēklas un nelieto nekādu ķīmiju.