Pļaut vai nepļaut?

Privātmāju un brīvdienu lauku rezidenču īpašnieki pēc atpūtas dienām mēdz nopūsties, ka nekāda atpūta jau nesanāk, viss laiks pavadīts, pļaujot zāli, kā nu kurš to paveic – vēzējot trimeri, stumdot pļaujmašīnu vai plašākās teritorijās braukājot ar mazo pļāvējtraktoriņu. Tikai pašās darba dienas beigās var ar aukstu alu apsēsties un pabaudīt paveikto. Šī nopūta gan visbiežāk ir arī gandarījuma pilna, jo sakopts pagalms, tai skaitā, gluds mauriņš, izsenis ir bijis saimnieku lepnums un goda lieta.

Kāpēc nepļaut?

Iespējams, aicinājumi nepļaut mauriņu mēdz izskanēt arī no mājiniekiem vai kaimiņiem, kuriem apnikusi mūžīgā trimera skaņa, taču publiskajā telpā visbiežāk to aicina dabas eksperti. Kā skaidro Latvijas Dabas fonda eksperte Rūta Sniedze-Kretalova, nepļaujot mauriņu tik bieži, kā ierasts, mēs ļaujam izziedēt ziedaugiem, kas ir nozīmīgs barības avots apputeksnētājiem un citiem kukaiņiem. Ja pļaujam katru nedēļas nogali, mūsu piemājas mauriņā esošie ziedaugi nepaspēj izziedēt un mēs būtībā izslēdzam no aprites vienu no regulējošiem ekosistēmu pakalpojumiem, no kura atkarīgs ne vien bezmugurkaulnieku populāciju lielums un dažādība, bet arī mūsu augļudārza raža, jo samazinām apputeksnētāju barošanās vietas, un līdz ar to mazāk apputeksnētāju tiek arī mūsu kultūraugiem.

Citi lasa

Ievas Virtuve

Kūkas

Vārītais krēms kūkām – klasiskais un šokolādes

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Sevišķi būtiski ir saglabāt ziedošus augus vasaras otrajā pusē, kad arī dabā krietni lielāka daļa augu ir noziedējusi.

Ja mauriņš pie mājas ir ļoti profesionāli veidots un tas patiešām ir sterils graudzāļu paklājs, tad no nepļaušanas nekādas lielās jēgas nebūs, taču lielākā daļa piemājas mauriņu tomēr tādi nav. Tajos, kuros līdzās graudzālēm aug, piemēram, ložņu āboliņš, mārpuķītes, efeju sētložņa, brūngalvītes un citi ziedaugi, noteikti ir vērts samazināt pļaušanas aktivitāti.

Kas ir ekosistēmu pakalpojumi? Tie ir visi labumi, ko dzīvā daba sniedz cilvēkam. Tie iedalās apgādes, regulējošos un kultūras ekosistēmu pakalpojumos.

Nepatikšanas ar pašvaldību nevajag!

Tomēr pilnībā nepļaut mauriņu nevaram aicināt, atzīst Latvijas Dabas fonda eksperte, jo pašvaldību saistošie noteikumi nosaka, kādu garumu veģetācija nedrīkst pārsniegt, un šī noteikuma pārkāpšanas gadījumā var atnākt pašvaldības policija un uzlikt sodu. Jāsaka, ka Latvijas Dabas fonds šobrīd sadarbojas ar Rīgas domi un dažām citām pašvaldībām, lai panāktu to, ka atsevišķās pilsētas teritorijās ir pieļaujams citāds, dabai un apputeksnētājiem draudzīgāks pļaušanas režīms, un šo jautājumu iedzīvotāji var rosināt izskatīt un mainīt arī savās pašvaldībās. Savā lauku sētā, brīvdienu mājā, kas atrodas ārpus pilsētas teritorijas, ir lielāka iespēja rīkoties brīvāk ar pļaušanas režīma regulēšanu.

Kā zonēt pļaušanu un nepļaušanu?

Taču nepļaušanai nebūt nav jābūt radikālai. Kā norāda Rūta Sniedze-Kretalova, ir vietas, pa kurām regulāri pārvietojamies un zāle tur tāpat tiktu nomīdīta, – taciņas, bērnu spēļu laukumiņi, sauļošanās un grila vietas, tāpēc izpļautas taciņas ir tikai loģiskas. Turklāt tās, kontrastējot un saspēlējoties ar nepļautajiem laukumiem, vēl labāk akcentē savvaļas puķu klātbūtni, bet nerada iespaidu, ka teritorija ir nekopta.

Tāpēc nepļautās joslas un saliņas vislabāk atstāt vietās ar lielāko savvaļas ziedaugu daudzveidību, kā arī tur, kur tās labāk piestāv un izceļas.

Kurā brīdī ķerties pie pļaujmašīnas?

Kad ir tas brīdis, kad tomēr ir jāņem pļaušanas rīki un jāķeras klāt piemājas zālienam? LDF eksperte skaidro, ka labākais laiks pļaušanai ir tad, kad lielākā daļa ziedaugu ir noziedējusi un sākušas veidoties sēklas. Otrs aspekts ir dekorativitāte – ja puķes ir noziedējušas, pie stumbra apakšas lapas nomelnējušas, dominē augi, kas pēc noziedēšanas zaudē savu pievilcīgumu, – droši var pļaut, zāli savācot. Tomēr jāsaprot, ka pareizais pļaušanas laiks katrā vietā būt ļoti atšķirīgs – jo atšķiras vietas apgaismojums, augsnes auglība, mitrums.

Piemēram, ļoti sausi zālieni, kas mēdz būt arī visai daudzveidīgi sugu ziņā ir visai krāšņi visu vasaru un dekoratīvi var izskatīties arī tad, kad ieriesušās augu sēklas. Sausās zālienu platībās Rūta pat ļoti iesaka atstāt dabisko sugu sastāvu, nevis piesēt mitrumprasīgu zālāju sēklu maisījumu, kurš pēc tam ir jālaista, lai tas neizdeg. Eksperte aicina: «Pielāgojamies dabai – tas ir efektīvāk: ietaupām naudu, ūdeni, spēku un laiku zālāja kopšanai, nevis par visām varītēm neauglīgu vietu mēģinām pārvērst zaļojošā mauriņā.»

Vērot un eksperimentēt

Ja pie mājas ir vienkārši zāliens, nevis īpaši iekopts mauriņš – kā tad vislabāk rīkoties pļaušanas ziņā? Rūta Sniedze-Kretalova iesaka eksperimentēt – paskatīties, kas tur var izaugt, ja nepļaujam. Reizēm mums šķiet, ka tur ir tikai zāle, respektīvi, graudzāles, un nekā cita nav, bet varbūt mēs pļaujam tik bieži, ka augiem nedodam iespēju parādīt sevi ziedos? Ja konstatējam, ka piemājas zālienā ziedaugu patiesi nav, tad var apsvērt šajā vietā ierīkot pļavu. Tas gan būtu ilgtermiņa pasākums, kura rezultātu būs iespējams redzēt pēc vairākām sezonām, turklāt vietējo pļavas augu sēklas šobrīd Latvijā nav pieejamas, tās var dabūt, vai nu pašiem ievācot, vai arī sadarbojoties ar kādiem zemniekiem, kuriem pieder dabiskās pļavas. Taču pļavas ierīkošana jau ir atsevišķs samērā sarežģīts stāsts.

Zāle – jāsavāc!

Ja zāliens nav pļauts visu vasaru, tad pirms ziemas iestāšanās gan to vajadzētu nopļaut un zāli savākt, lai neveidotos kūla. Kāpēc ir ļoti svarīgi zāli savākt un aizvest no vietas, kurā potenciāli vēlamies redzēt pļavu augus? Zāle satur barības vielas, un, to atstājot zālienā, rodas mēslošanas efekts, palielinās augsnes auglība, bet, pretēji kultūraugiem, no kuriem sagaidām ražu, pļavai ir vajadzīga samazināta augsnes auglība.

Ja augsne ir pārāk trekna, tajā sāk dominēt graudzāles, suņuburkšķi, gārsas, pienenes un citi augi, kas izkonkurē pļavu sugas un kopumā samazinās sugu daudzveidība.

Nepļautā zālienā ir lielāks ērču risks!  

Rūta Sniedze-Kretalova uz šo jautājumu skatās zinātniski – ērces ir Latvijas dabas sastāvdaļa, un tas, vai mēs savu piemājas zālienu pļaujam intensīvi vai kādu tā daļu atstājam izziedēšanai, neietekmēs ērču kopējo populāciju. Ērci mēs varam dabūt arī Rīgas centrā, tāpēc labākais, ko varam darīt, – pasargāt sevi no ērču encefalīta potējoties, lietojot ērču aizbaidīšanas līdzekļus un ikreiz sevi pārbaudot pēc atrašanās dabā.

Protams, pļaut vai nepļaut savu piemājas zālienu, atstāt tajā savvaļas puķu nostūrus vai tomēr priecēt ar viendabīgu zaļumu, ir katra paša izvēle (pašvaldību saistošo noteikumu robežās!), taču pasaulē un arī Latvijā arvien biežāk redzam dabai atstātas zonas zālienos. Tas ir viens no soļiem, ko mēs varam paveikt, lai palīdzētu saglabāties dabas daudzveidībai.

Konsultēja Rūta Sniedze-Kretalova, bioloģe un Latvijas Dabas fonda projekta Pilsētas pļavas vadītāja

Eksperta viedoklis

Par zāles nepļaušanu pilsētvidē*

Andrejs Svilāns, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors:

«Dabas aizsardzības pārvalde ir informēta par vairāku Latvijas pašvaldību saistošajiem noteikumiem, kuri reglamentē gan publisko apstādījumu un ceļa nodalījumu joslu, gan pilsētu un novada iedzīvotāju īpašumu sakopšanu. Vairāku pašvaldību saistošajos noteikumos iekļautas arī prasības par zāles nopļaušanas laiku, biežumu, pieļaujamās zāles augstumu, kā arī paredzēti naudas sodi par šo noteikumu neievērošanu. Iedzīvotāji norāda uz, viņuprāt, pārāk stingru regulējumu attiecībā uz zāles pļaušanu, kas noved pie zālāju bioloģiskās daudzveidības noplicināšanās (piemēram, nav iespējams salasīt jāņuzāles, tiek apdraudēti apputeksnētāji, sapļauti dzīvnieki, traucēta putnu ligzdošana u. c.), tai pašā laikā ir iedzīvotāju grupa, kas uzskata, ka zāli nepieciešams pļaut vēl biežāk.

Kā bieži argumenti nepieciešamībai regulāri pļaut zāli, kā arī nodrošināt, ka zāles augstums apdzīvotās vietās nedrīkst pārsniegt 20 cm augstumu, tiek minēta ērču klātbūtne zālājos. Pārvalde skaidro, ka, atbilstoši pētījumiem, ērcēm svarīgi ir vides apstākļi – siltums un mitrums, taču zāles biežāka pļaušana ne vienmēr nozīmē to, ka ērču kļūs mazāk. Ārpus pilsētām un apdzīvotām vietām arī vienreiz sezonā pļautā zālājā ērču var būt tikpat, cik vairākas reizes nopļautā.

Diemžēl daļa sabiedrības daudzas dabā sastopamās augu sugas uzskata par nezālēm. Kā arī daļas sabiedrības viedoklis par retāk pļautiem zālājiem kā nekārtīgu vidi uzskatāms par nezināšanā un informācijas trūkumā par bioloģisko daudzveidību un tās ietekmi uz cilvēka dzīves vidi balstītu viedokli. Līdz ar to ieviešot un uzlabojot esošās pilsētvides apsaimniekošanas prakses, sākotnēji ir nepieciešams lielāks skaidrojošais darbs.

Dažādu nozaru speciālisti atzīst, ka uz dabu balstīta saimniekošana arī pilsētvidē ilgtermiņā ir uzskatāma par ekonomiski izdevīgāku, jo līdzekļi, kas būtu nepieciešami pilsētu vides radīto negatīvo seku mazināšanai, ir daudz lielāki nekā tie, kas nepieciešami dabai draudzīgo principu ieviešanai.»

*Šis ir fragments no Dabas aizsardzības pārvaldes nosūtītā aicinājuma Latvijas Pašvaldību savienībai pārskatīt pašvaldību noteikumus un regulējumus, kas zāles nepļaušanu ierobežo vai nosoda.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.