Rīga +6°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultēja Inga Dreimane, psiholoģe un meža terapijas praktiķe
«Aiziešu un lēnām nākšu atpakaļ,» tādi bija Ingas Dreimanes pirmie soļi meža terapijā, līdz ik pa reizei viņa pieķēra sevi, ka individuālie pārgājieni beidzas ar apmaldīšanos. «Kaut kur ielīdu, ieklīdu, sapratu, ka man ir svarīgi tā pasēdēt, vienkārši ļauties. Tolaik tas notika intuitīvi.»
Pēc tam jau izglītošanās ceļā saskārās ar publikācijām par dabas dziedinošo spēku – zinātnē balstītiem pētījumiem, piemēram, ka Skotijā ārsti izraksta došanos dabā, ka ir tāda ekopsiholoģija… «Netīšām kādā sarunā uzvirmoja vārdu savienojums meža terapija. Tad es sāku meklēt, kas tas ir. Pēc dažiem gadiem jau mācījos tālmācībā Portugālē un pēc intensīvām mācībām biju kļuvusi par meža terapijas praktiķi.»
Terapijas, kas izmanto dabu
Pasaulē ir vairākas iespējas, kā dabu izmantot terapeitiskiem mērķiem. Ir, piemēram, piedzīvojuma terapija, kur daba ir vide, kurā meklēt papildu iespējas pārvarēt sevi, izvest sevi ārā no komforta zonas. Meža veldzes jeb meža terapijas uzdevums ir ļauties videi, vērot, kā vide ietekmē cilvēku, bet pats cilvēks tajā maz spēj ietekmēt pretī un izmantot. Ja iespējams, dabu terapijā neizmanto nemaz, bet tā vietā terapijas laikā tiek veidota saikne ar dabu.
«Ja mērķis ir izdzīvošana mežā, svarīgi ir atrast, vērot, ko var paņemt no vides, lai, piemēram, trīs dienas izdzīvotu. Kā migu uztaisīt, kā izveidot sev pajumti?» skaidro psiholoģe Inga Dreimane. «Procesi vairāk mērķēti tieši uz sevis mobilizāciju, jo tāds izdzīvošanas pārgājiens bez mobilizācijas nav iespējams. Tur ik pa laikam ir arī atpūta, bet galvenais ir tieši sevis izvešana ārā no ērtību un ieradumu zonas. Mērķis ir iemest sevi mācīšanās zonā, kur par sevi var atklāt kaut ko jaunu, ļaujoties ievainojamībai. Ir svarīgi atrast saspēli sevī, kurā brīdī izmantot vienu un kurā brīdī otru pieeju, proti, kad ievilkt sevi atpakaļ psiholoģiskajā komforta zonā, drošības zonā un kad doties riskēt, trīs dienas dzīvojot mežā tikai ar dzeramā ūdens pudeli.»
Tikmēr zinātniski biežāk minētā terapijas metode – biofilijas efekts – dabas zinātņu žurnālā Science nonāca jau pagājušā gadsimta 80. gados. Tur publicēts pētījums, kurš parāda, ka jau skats pa logu uz dabu un kokiem krietni paātrināja atveseļošanās procesu pēc operācijām. Profesors Rodžers Ulrihs turpināja savus pētījumus par koku ietekmi uz pacientu veselību un secināja, ka koku grupas pacientiem pēc operācijām bija nepieciešami mazāk pretsāpju līdzekļu un to iedarbība bija ilgstošāka. Šiem pacientiem bija arī mazāk komplikāciju pēc operācijām. Profesors Ulrihs pierādīja, ka labvēlīga ietekme uz slimniekiem ir ne vien kokiem un dabas videi tiešā tuvumā, bet arī istabas augiem un dabas ainavām aiz loga.
Savukārt japāņu profesors, mežu medicīnas virziena pārstāvis Kvings Lī ar pacientu urīna analīzēm pierādījis, ka meža atmosfēra krietni pazemina stresa hormonu kortizola un adrenalīna līmeni. Viena diena mežā vīriešiem pazemināja adrenalīna līmeni par 30%, otrajā dienā – par 35%. Sievietēm adrenalīna līmenis pirmajā dienā pazeminājās vairāk nekā par 50%, otrajā dienā – par 75% salīdzinājumā ar sākuma datiem. Kuri medikamenti gan spēj to panākt? Salīdzinājumam – atvaļinājuma pastaiga pa pilsētu sākotnējos datus vispār nemainīja.
Arī Inga piekrīt, ka viss var sākties ar pastaigu kaut vai parkā: «Esmu lasījusi, ka pietiek, ja augi kaut vai ir uzzīmēti, jau tad iedarbojas efekts. Var kaut vai klausīties dabas skaņu ierakstus vai vērot dabas norises. Var izmantot arī dabas veltes – ziedus, zarus, sūnas. Atnest mājās, lai sajustu smaržas.»
Kaut gan mūsdienās dabas terapeitisko iedarbību apraksta teorētiski, to, cik patiesībā dabai ir liela loma cilvēka dzīves kvalitātē, redzam arī senajās kultūrās, tajā skaitā latviešu dzīvesziņā, tautasdziesmās ir aprakstīts. Gan baltu, gan ķeltu un Amerikas pamatiedzīvotāju kultūrā jau pirms gadu tūkstošiem cilvēki ārstējās, nomierinājās un atjaunoja savu spēku tikai ar dabas palīdzību.
Kā ārstē daba?
Ir procesi dabā, kas rada satraukumu un liek mobilizēties, tāpat ir procesi dabā, kas mūs atslābina. Piemēram, pērkona negaiss palīdz piedzīvot izlādes sajūtu – atpazīt, cik labi ir ļaut sev izlādēties, nevis tikai krāt, krāt un turēt. Tāpēc daži cilvēki brauc uz Mangaļsalu vai Liepājas molu vētrā, lai vērotu haosu, izlādi, piedzīvotu katarsi. Citi tikpat dedzīgi vēro tiešraidē Islandes vulkānu izvirdumus.
Ikdienas stresa pilnajā dzīvē esam pārslogojuši savas maņas, un pārslodzes, stresa situācijās visa ir par daudz – par daudz trokšņu, par daudz dažādības un krāsu, kas jāredz acīm. Neapzināti un dabiski ir izolēt sevi no šīs vides, citādi atslābināties nav iespējams. Vieta un vide, kur krāsas, trokšņi un notikumi nav tik intensīvi, ir daba, bet vislabāk – tieši mežs.
Kāpēc nomierina tieši daudzveidība?
«Dabā netiekam fokusēti uz kaut ko vienu,» uzsver Inga Dreimane. «Pēc rīta seko diena, vēlāk – pēcpusdiena un vakars. Katrā no šiem dienas cikliem cilvēkam ir cits aktivitātes līmenis, kas no rītiem palēnām pieaug un tad uz vakarpusi krītas.»
Tā atbilstoši dienas ritējumam dabā gan skaņas kļūst klusākas, kaut dienas vidū tās ir skaļākas, gan arī gaismas jauda mainās. «Tikmēr pilsēta principā neguļ, līdz ar to arī mūsu dzīve it kā neapstājas.
Televizors, internets darbojas 24 stundas diennaktī. Mēs varam visu laiku atrast action, jo visur kaut kas kaut notiek. Tādējādi mēs būtībā tiekam it kā fiksēti tikai uz vienu no cikla posmiem – aktivitāti, kulmināciju, spriedzes pieaugumu. Tas traucē iedot savam prātam iespēju pavērot no malas un sajust citus cikla posmus.»
To var dēvēt par dabas nomierinošo efektu, kas palīdz iziet ārā no neproduktīvā procesa, kad visu laiku tikai maļamies savās domās, visu laiku uz riņķi vien. «Meža vide ar bioloģisko un ciklisko daudzveidību palīdz izkāpt ārā no domu malšanās ap vienu un to pašu. Cilvēkiem, kuriem raksturīgs hronisks stress, kuriem parādās depresijas simptomi, ir grūti izkāpt no šī domu riteņa, kas ikdienā sagādā diskomfortu.» Došanās mežā pa takām vai klejošana dabā var palīdzēt no tā izkāpt ārā.
Daudzveidība ir arī pļavas un ūdens klātesamība meža ainavā un meža terapijas kopējā kontekstā. Tomēr psiholoģe uzsver, ka mežam ir savas priekšrocības salīdzinājumā ar pļavas vai ezera un jūras iedarbību pret stresu. «Ja vēlamies atslābināties un gūt labumu veselībai, mežs ir visefektīvākais. Tieši meža sistēma palīdz vairāk atslābināties un iekļauties vidē vieglāk nekā, piemēram, ūdenī, jo – cik daudz mēs fiziski spēsim uzturēties ūdenī nirstot, iepazīstot zemūdens pasauli un visu pārējo? Ja pa mežu staigājam divas trīs stundas, nemanīsim laiku, toties izturēt ūdenī tik ilgi bez pārtraukuma būs ļoti grūti. Pļavā atslābināšanās tik labi arī var neizdoties – karstā vasaras dienā ir jādomā, lai negūstam karstuma dūrienu vai neapdegam saulē. Savukārt no vēja radītā diskomforta pļavā nepasargās koki un krūmi. Arī skaņas pāri pļavām izskanēs citādi nekā mežā, kur koki absorbē skaņas. Mums Latvijā ir paveicies, jo izcili varam just šīs atšķirības arī dažādos gadalaikos, sajust, kā ir ieiet mežā ziemā un kā – vasarā.»
Kas notiek cilvēka organismā?
Tas atkarīgs, ar ko cilvēks dabā nodarbojas, ar kādām aktivitātēm. Piemēram, ja dodas meža peldes jeb meža veldzes (angliski forest bathing) pārgājienā, tas ir daudz lēnāks salīdzinājumā ar parasto pārgājienu, par sporta pārgājienu nemaz nerunājot. «Temps maksimāli ir trīs kilometri stundā, vidēji būtu pusotra, divi kilometri stundā. Tad ķermenis labāk var atslābināties, un aktivitātes līmenis ir tikai tik daudz, lai kustētos bez papildu piepūles. Rezultātā elpošana kļūst mierīgāka, arī pulss un asinsspiediens kļūst lēnāks un zemāks. Turklāt ar ziedu un lapu eļļu un sveķu ēteri mežā uzņemam arī imunitāti stiprinošus mikroorganismus.
Lēnām iekļaujoties meža vidē, ļaujot meža videi sevi ietekmēt, stresa simptomi mazinās, mazinās arī mobilizācijas koeficients. «Stresā mūsu uztvere sašaurinās – gan redzes lauks, gan dzirdes lauks – un ieslēdzas tā sauktā tuneļa dzirde un redze. Tad par apkārtējām smaržām un garšām vispār nav laika domāt un just. Kad viss ķermenis ir mobilizējies, tad, piemēram, pat ēst negribas un ir nepieciešamas daudz intensīvākas garšas, lai tās sajustu, vajag daudz vairāk vai nu, piemēram, sāļu, vai izteikti saldāku ēdienu. Ar tausti ir līdzīgi – ja vien kāds pieskāriens nesagādā sāpes, tam vispār varam nepievērst uzmanību.
Savukārt meža veldzes pārgājienā katrai šai sajūtai tiek pievērsta atsevišķa uzmanība – fokusējoties uz to, ko redzu, nevis to, kas šeit ir skaistākais un pareizākais. Ļaujot sev vērot. Jebko. Piemēram, to pašu gaismu, krāsas, tekstūras, līnijas. Tas ļauj redzei no tuneļa redzes atkal pārslēgties uz perifēro redzi, un redzes lauks paplašinās. Tāpat kā dzirdes lauks.»
Šādās darbībās mēs aktivizējam nervu sistēmas daļu, kura ir atbildīga par resursu atjaunošanos, respektīvi, parasimpātisko nervu sistēmas daļu.
«Kad ar redzi un dzirdi esam sevi nedaudz atslābinājuši, nākamais solis būtu sevi atslābināt ar tausti – vienkārši ļaujot sev pieskarties dažādām tekstūrām ne tikai ar rokām, bet arī kājām, pievēršot uzmanību, kā ir uzkāpt uz koka, uz celma, uz sūnām. Pēkšņi sajust zem kājām kaut ko mīkstu vai cietāku un tamlīdzīgi. Smarža un garša atslābināšanos nostiprina vēl vairāk. Un, kad atslābināšanās ir nostiprināta, varam sevi atjaunot. Nervu sistēma sevi atkal var pārstartēt.»
Nejauši vai apzināti?
Lietas reizēm notiek arī nejauši un var iedarboties terapeitiski, piemēram, bite lido garām, un to sadzirdam, sajūtam. Diemžēl lielākajai daļai cilvēku ikdienā laiks ir ierobežots. Apzināta došanās meža veldzes pārgājienā nozīmē, ka cilvēks ar nodomu jau no pirmās minūtes ļauj sev pakāpeniski atslābināties.
Psiholoģe iesaka doties mežā apzināti: «Piemēram, trīs līdz piecas minūtes ļaujot sev pavērot, kas notiek apkārt, vai paklausīties apkārtējās skaņās. Lai sajustu iedarbību, mums pietiek ar vienu reizi nedēļā uz divām stundām, tāpēc meža veldzes pārgājiens ir 2–3 stundas, un pēc divām stundām cilvēki jau jūtas citādi. To var praktizēt arī 15 minūtes katru dienu, un ikdienā atslābināšanās process notiks daudz efektīvāk.»
Iešana dabā ne tikai var būt kā atpūta un veselības veicināšana, bet arī kļūt par garīgu praksi, jēgas, pieredzes veidošanu un savu vērtību praktizēšanu. «Ja ar nodomu, apzināti iekļaujos meža vidē, ļaujot dabai sevi ietekmēt, veidojas piederības izjūta apkārtējai videi un apziņa, ka esmu daļa no vides. Ekopsiholoģijā vai mežu terapijā uz veselību raugāmies ne tikai kā uz cilvēka veselību vien, tā ir arī vides veselība, dabas veselība, ūdens kvalitāte utt. Pamatdoma – ja vide būs vesela, arī cilvēki tādi būs. Lai to panāktu, nevaram justies kā svešinieki dabā, jārūpējas par to, ar ko mums ir šī garīgā saikne.»
Daba kā svētnīca vai garīgais templis ir aktuāla arī 21. gadsimtā, kad pasaulē runā par vientulības epidēmiju. Piederības izjūta palīdz veidot dzīves kvalitāti ilgtermiņā. «Sajūtu, kad jūtos kaut kam, kādai grupai vai idejai piederīgs, var gūt ne tikai reliģiskajās praksēs, bet arī ārpus tām. Kad ir piederības izjūta, ir vieglāk izturēt ievainojamību, savukārt ievainojamība ir vajadzīga, lai mēs būtu cilvēcīgāki, līdz ar to psihiski veselāki. Proti, nevis padarīt sevi par nejūtīgiem supercilvēkiem, kurus nekas nevar ievainot, bet zināmā mērā ļauties diskomfortam un sāpēm un redzēt, cik daudz tas mani ietekmē, cik daudz es tomēr spēju izturēt.»
Ejot terapeitiskā pārgājienā, cilvēks diskomforta līmeni izvēlas pats, piemēram, vai šodien varu apsēsties slapjās sūnās – varu bez paklājiņa vai ar paklājiņu? Vai varu ielikt rokas vēsā ūdenī un paņemt rokās dubļus? «Pirmajā brīdī nav pārāk forši, ja rokas ir netīras, bet tas ir vērtīgi – ļauties diskomfortam, lai rokas kļūst netīras. Iet cauri peļķēm un ļaut, lai kājas saslapinās vai drēbes kļūst netīras. Jo nekas traks taču nenotiks! Nebaidīties, ka odi iekodīs, mazliet niezēs, un tas arī viss. Nebaidīties ieraudzīt beigtu kurmi uz taciņas – jā, aromāts nav patīkams, bet arī tā ir daļa no meža. Un arī tu esi daļa no meža.»
Kāpēc mežs?
SKAŅAS.
Mūs tiešā veidā gan fiziski, gan psihoemocionāli ietekmē skaņas, to intensitāte un daudzveidība. Savukārt mežs palīdz absorbēt skaņas, tās vairs nav tik asas, tik griezīgas un dzirdei ir komfortablāk uztveramas. Arī skaņu dažādība un amplitūda mežā ir daudz plašāka nekā urbānajā vidē.
GAISMA.
Meža vide palīdz pasargāt acis no tiešas saules gaismas, mīkstina gaismas ietekmi. No fiziskā aspekta tas ir iemesls, kāpēc mēs varam ilgstošāk uzturēties mežā, nevis pļavā vai pludmalē. Mežs palīdz mums izvairīties no karstuma stresa jeb pārkaršanas un apdegšanas, no pārāk spožas gaismas.
DZĪVES CIKLU DAUDZVEIDĪBA.
Tā ir mežā novērojama ne tikai biodaudzveidība, bet arī dzīves cikla daudzveidība. Ko tas nozīmē? Piemēram, mežā kaut kur būs pamanāms kāds mazs kociņš, turpat blakus – jau jauns koks, kā arī atradīsies liels un varens koks, būs arī tikko nolūzis koks un jau satrunējis koks. Varam redzēt un novērot visu dabisko dzīves ciklu. Mūsu psihei tas ir vajadzīgs, jo urbānajā vidē visbiežāk viss ir pārlieku sakārtots, turklāt ļoti selektīvi. Kādi izskatās, piemēram, parki? Tur ir tikai konkrētu sugu koki, un nolūzušie, vecie zari ātri vien tiek nokopti no redzesloka.
VĒJŠ.
Kad gribam atslābināties, mums ir jābūt komforta un ērtību zonā, līdz ar to mežs mūs pasargā no spēcīgām vēja brāzmām. Mežā arī gaisa kvalitāte ir citāda nekā pilsētas vidē, kas mūs ietekmē.
AUGI.
Augu ēteriskās eļļas, kas ir ziedos, zāles stiebros, koku un krūmu mizās, arī ietekmē mūs gan fiziski, gan mentāli, tostarp arī gaisa kvalitāti, ko ieelpojam.
RELJEFS.
Liela nozīme arī meža reljefam, tam, cik tas ir dažāds: ar saknēm, bez saknēm – vietām mīkstāka zeme zem kājām, citur cietāka, grubuļaināka, akmeņaināka un tamlīdzīgi. Vai tā ir no koka veidota laipiņa vai asfaltēts veloceliņš, kas iet cauri mežam. Vai mīkstās takas. Vai, teiksim, iespēja bez takām.
Mežs kā terapija.
Ja šie kritēriji vidē ir sastopami, pieredzētais un piedzīvotais var būt terapeitisks.
1. Bioloģiskā daudzveidība.
Jo lielāka bioloģiskā daudzveidība, jo labāk.
2. Krāsu gamma.
Vai var vērot ne tikai vienas pastaigas ietvaros, bet, piemēram, mēneša vai gada laikā, kā mainās krāsu gamma?
3. Augi dažādos augstumos.
Ne tikai koki, ir arī krūmi, zāle un sūnas. Lai nav tā, ka ir tikai tundra vai tikai koki, teiksim, brīnišķīgs sils, kurā nav pameža, krūmāju.
4. Koku grupējumi.
Lai būtu gan īpaši veci koki vai pat iespēju robežās dižkoki.
5. Atvērtā telpa.
Piemēram, ūdens telpa – upe, ezers vai ezeriņš. Der arī pakalniņš vai pļaviņa, kas dod atvērto telpu.
6. Reljefs.
Kāds ir reljefs, pa kuru mums ir iespēja pārvietoties?
7. Taku dažādība.
Atklāti redzamas takas un tādas, kas pēkšņi parādās ne no kurienes vai pazūd nekurienē.
8. Smaržu dažādība.
Vai, ejot pa taku, ar ožas palīdzību sajūtam, ka vienu koku, augu, krūmu grupu nomaina cita?
Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
