Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Annas Psiholoģija» 2016. gada 2. numurā.
– Saka jau, ka mūziku vārdos nevar izstāstīt, tomēr pamēģini: par ko īsti ir tavs pirmais albums?
– Šis albums ir tas, kā es redzu pasauli. Šis ir mans skatījums uz pasauli, uz mūziku. Uz ģitārspēli. Jā, arī uz ticības vēsti. Mūsdienās gan laikam nav moderni runāt par ticību…
– Kāpēc tad ne? Tieši tagad daudzi meklē, kam ticēt, kur slēpjas patiesība.
– Jā, tikai jautājums, kādu patiesību meklē… Atceros, kad kādam no sev tuviem cilvēkiem pateicu, ka ticu Dievam, viņš jautāja – nu, tad jau tu tagad zini, bija Lielais Sprādziens vai nebija? Kā tad īsti to pasauli radīja? (Smiekli.) Ja no ticības gaidām šādas atbildes, tad gan tai nav sevišķas jēgas. Patiesībā man liekas, ka vislabāk, ja par ticību nemaz nav jārunā. Un arī man nebūtu jārunā. Cilvēks vienkārši redzētu to no manas dzīves – jā, šis puisis tic. Turklāt nekad neesmu centies būt sludinātājs, pēc sevis zinu, kā tas ir latvietim – ja kaut ko bāž degunā, rodas dabiska pretestība. Tāpēc mēģinu par to runāt mūzikā.
– Diska iniciators esot Māris Sirmais?
– Jā, sākums bija Māra Sirmā aicinājums uzrakstīt mesu ģitārai un korim uz Garīgās mūzikas festivālu – viņš bija pamanījis, ka man šī tēma ir svarīga.
Apzinos, ka tā varbūt nav mūzika visplašākajai auditorijai, bet tas arī nav skaņdarbs izredzētajiem.
Turklāt cilvēki, man liekas, vairs neizvēlas mūziku tikai izklaidei. Daudzi arvien vairāk sāk baudīt mūziku ne tikai kā fonu. Un tas ir patīkami, jo klausītājs kļūst prasīgāks un zinošāks, arī intelektuālāks. Lai gan esmu pārliecināts, ka visīstākā klausīšanās tomēr notiek ar sirdi. Arī man vislabāk patīk, ja mūzika aizķer sirdi. Albuma nosaukums ir «Mana lūgšana», jo lūgšana – tas ir… Man ārkārtīgi spēcīgi palikusi atmiņā Imanta Ziedoņa rindiņa par to, ka «vien lūgšana ir stiprākā no mums». Cilvēki bieži vien domā, ka cilvēki iet uz baznīcu un meklē Dievu vājuma mirkļos. Bet spēt atzīt savu vājumu, manuprāt, var tikai stiprs cilvēks.
– Vēl ir uzskats, ka lielākais ticības pārbaudījums nav tas, vai meklē Dievu, kad ir grūti, bet vai viņš ir vajadzīgs, kad tev iet labi.
– Jā, un vai tu tajā brīdī vispār aizdomājies, kāpēc tev iet labi.
– Tev jau arī iet labi. Esi uz viļņa. Koncertos zāle elpo ar tevi vienā ritmā.
– Neesmu daudz par panākumiem domājis. Man liekas, ir bīstami, ja cilvēkam ļoti jaunos gados uzkrīt pēkšņas slavas nasta.
Man viss nācis soli pa solim.
Bija grupas «Time after Time» laiks, mēs bijām pieprasīti. Tad atkal ir klusāki periodi. Patiesībā ir ļoti maz mākslinieku, kam mūža garumā visu laiku ir bijis, ko teikt. Varbūt vienīgi maestro Pauls te ir izņēmums, viņš šajā ziņā tiešām ir fenomens. Bet parasti jau ir brīži, kad tev ir, ko teikt, un ir brīži, kad šķiet labāk paklusēt. Te gan vienmēr jautājums, vai pats to saproti un vai esi spējīgs šādos brīžos paklusēt… Tā jau ir tā lielā lieta, ka pirmo dzīves gadu mēs mācāmies runāt un visus pārējos mācāmies īstajā brīdī paklusēt. Es tiešām daudz nedomāju par savu popularitāti. Man gan ir prieks par ģitārspēles atdzimšanu un prieks, ka ģitārai izdodas pievērst aizvien vairāk cilvēku, turklāt ne tikai kā klausītājus. Ģitāra ir ļoti demokrātisks instruments, tā pieņem gandrīz visus. Jebkurš var aiziet uz veikalu un par simts eiro nopirkt instrumentu, uz kura tu iemācies pāris akordu, un tavā mājā jau sāk skanēt mūzika. Dzīva mūzika.
– Pāris akordu – tā nav tāda mazliet… mūzikas profanācija?
– Ne mazākajā mērā! Ko vispār nozīmē profanācija? Man daudz svarīgāk liekas, ka mūzika var ienākt katrā mājā. Jā, tu vari klausīties visizsmalcinātākos ierakstus, vislabākos izpildītājus, bet visskaistākā šūpuļdziesma tomēr ir tā, ko dzied mamma. Un tam nav nozīmes, cik precīzi viņa dzied. Un visskaistākā mīlas dziesma ir tā, ko… Reiz mani sameklēja kāds jauns cilvēks un teica, ka viņš grib bildināt savu meiteni, nodziedot viņai «Mazā bilžu rāmītī», un vai es varētu viņam nospēlēt uz ģitāras pavadījumu. Jā, viņš nebija pats izcilākais dziedātājs, bet viņš cītīgi mācījās un iemācījās! Un biju neizsakāmi laimīgs, ka šādā mirklī varu būt klāt. Tas jau ir tas mūzikas īstums! Kad apsēžamies Jāņos pie ugunskura un cilvēki saka – mēs gribam uzdziedāt, paņem ģitāru, es ar prieku to daru.
Jo mūzika, kas skan uz skatuves, bieži vien nemaz nav tik īsta kā šī.
Jo tad, kad tev sirds prasa uzdziedāt… Es domāju, tas ir skaisti. Tāpēc esmu ļoti priecīgs, ka ģitārspēle iet plašumā. Bērnu mūzikas skolās jau parādās ģitāristi, kas – un es to apzinos – jau itin drīz izrādīs nopietnu konkurenci.
– Vai mūzika dara cilvēku labāku?
– Hm… Es ceru, ka dara. Bet droši vien ne jau nepārtraukta mūzikas klausīšanās. Drīzāk te domāju to mūziku, kas mūs uzrunā, un to, kuru sevī atrodam.
Es pats mūzikā vienkārši dzīvoju, un man ārkārtīgi patīk šis stāvoklis.
Tas mani dara laimīgu. Turklāt šeit nedomāju tikai pacilājošo dvēseles stāvokli uz skatuves. Te pieskaitu arī, piemēram, šo rītu, kad izskrēju krosu un tad paskatījos, vai pirms braukšanas uz interviju vēl nav palicis laiks spēlēt ģitāru.
– Varbūt tev šis jautājums liksies smieklīgs, bet kā ir – ģitāra ir sieviete vai vīrietis?
– Nebiju aizdomājies, bet ģitāras formas tiešām ir ļoti sievišķīgas. Arī kopumā man tas šķiet vairāk sievišķīgs instruments, kam viegli padodas lirika un romantika… Varbūt tāpēc ģitāristu vidū ir ļoti liels pārsvars vīriešu. Protams, gan klasiskajā ģitārā, gan uz popa un roka skatuves ir sievietes, pat spilgtas, tomēr dominē vīrieši. Kaut gan, būsim godīgi, uz skatuves vispār dominē vīrieši. Pat nezinu, kāpēc tā, un te nedomāju kādus aizvainojošus zemtekstus. Varbūt sievietes vairāk mīl klausīties un baudīt vīriešu priekšnesumu.
– Bet varbūt izpildītājmāksla ir nežēlīgi prasīga?
– Jā, šis ceļš prasa daudz. Gan pats darbs, gan arī emocionālais stāvoklis uz skatuves. Kā teica mans profesors, mēs nedzirdam vairāk kā pusi izcilu mākslinieku, jo viņu nervu sistēma neļauj uz skatuves to parādīt. Un tā ir taisnība. Jābūt ļoti spēcīgai un norūdītai nervu sistēmai, lai uz skatuves varētu mūzikā dzīvot, nevis baidīties par to, ka tu netrāpīsi notī. Tieši tāpēc atšķiras to mūziķu saraksts, kuri triumfē konkursos, un to, kurus vēlāk iet un klausās. Jo konkursā vajag ļoti spēcīgu nervu sistēmu. Tās tomēr ir sacensības. Un otri ir tie, kuri beidzot tikuši pāri sev, savai nepārliecinātībai un spēj parādīt savu spilgto un krāsaino iekšējo pasauli. Konkursi ir viens, otrs – tavs mūzikas ceļš un kontakts ar klausītāju. Un, ja tev ir savs klausītājs, tad ir jēga tam, ko tu dari. Vissmagāk ir tiem mūziķiem, kam neizdodas atrast kontaktu ar savu klausītāju. Negribu teikt, ka viņiem nav jēgas darboties, – galu galā par Bahu pa īstam uzzināja pārsimt gadu vēlāk un tikai tad sāka nopietni izvērtēt. Un Mocarta laikā, kā zināms, populārāks bija Saljēri, viņš bija tas, par kuru jūsmoja. Bet nedomāju, ka mums to būs izspriest. Zini skaisto teicienu, kura autoru gan neatceros? «Talking about music is the same as dancing about architecture». Jā, mēs varam daudz par to runāt, bet labāk vienkārši baudīt. Labāk ielūkoties savā sirdī un mēģināt sajust, vai tas mani uzrunā un ko tas man nozīmē.
– Labi, tad parunāsim par tevi pašu! Tu esi Cēsu puika, mūzikas skolās sākumā apguvis klarneti, tad saksofonu, bet ģitāru vispirms pašmācības ceļā, tikai pēc tam Latvijas Mūzikas akadēmijā. Izskatās, ka šaubu par savu ceļu tieši mūzikā tev nav bijis, ja nu vienīgi pusgads, kad laikam tomēr nolēmi dzīvot kārtīga cilvēka dzīvi un studēt Lauksaimniecības universitātē.
– Nesen biju pie draugiem. Mums ir bērni, arī viņiem ir bērni, un mēs spriedām, ka patiesībā jau nemaz nav tik vienkārši atrast savu vietu dzīvē. Kas bija tas, kas man pateica priekšā, uz ko jāiet, es nezinu. Jā, protams, jau tehnikumā (Kaspars apguva lauksaimniecības mehanizāciju – red.) spēlēju ansamblī, darījām to cītīgi, ieskaitot bohēmu un alus dzeršanu, bet tiešām daudz laika veltījām arī mūzikai. Jutām, ka mūzika ļoti interesē un gribas izpausties. Kad tomēr aizgāju uz Lauksaimniecības universitāti, man diezgan ātri bija skaidrs – viss, nu nav man te, ko darīt. Cilvēki, kas bija ap mani, ieskaitot manus vecākus, kolēģus ansamblī, ar kuru es pelnīju naudu, visi teica: Kaspar, padomā! Jo bija jau iespēja spēlēt ballītes, pat labā līmenī, viss forši, stabili ienākumi, bet jutu, ka man gribas kaut ko vairāk. Ka gribu studēt un ģitārspēlē rakt dziļāk. Pat vēl īsti nezināju, kurā virzienā, skatījos uz visām pusēm – džezs, akustiskā ģitāra… Man bija interesants viss, kas nāca pretī. Bet mana ģimene var apliecināt – biju tajā iekšā no rīta līdz vakaram. Spēlēju pilnas darbadienas pa astoņām stundām. Spēlēju un sevi pilnveidoju. Šaubu man nebija.
Esmu pateicīgs par to, ka man nebija jāraustās – ir vai nav, ir vai nav…
– Labi, ka ar to varēji arī pelnīt.
– Jau Cēsīs ansamblī toreiz nopelnīju labāk nekā mani vecāki savā pamatdarbā. Ballītes, bērītes… Tā nebija problēma. Iztika ne. Bieži gan šādās situācijās mūziķiem saka: tu pārdodies, tu spēlē tur, kur tevi sauc. Jā, esmu spēlējis ļoti dažādu mūziku, arī krogā esmu spēlējis.
– Tā jau esot muzikanta īstā skola.
– Jā, Pauls bieži šo saka. Laikam līdz galam nepiekrītu. Krogs ir laba skola, ja gribi kļūt par mūziķi amatnieku. Ja gribi būt mūziķis mākslinieks, nedomāju, ka krogs tev daudz var līdzēt. Jā, tagad jau esmu laimīgs, ka varu izvēlēties, ko un kur spēlēt, un kaut ko arī nedarīt. Un pateicīgs Dievam par to. Bet tas ir tagad. Mēs nezinām, kas būs pēc desmit gadiem. Varbūt būs tik daudz labu ģitāristu, ka būšu laimīgs, ja varēšu uzspēlēt kādā krodziņā.
– Nu, beidz.
– Māksliniekam jāsaprot, ka situācijas mēdz būt dažādas. Un jāpieņem. Bet cenšos, lai man nebūtu kauns par to, ko daru dzīvē. Cenšos dzīvot jēdzīgi. Vai arī – man patīk šis apzīmējums – sevis cienīgi. Labi arī zinu, ka varu izdarīt tik, cik varu. Jā, var mēģināt skriet un skriet bez apstājas, un tad kādā brīdī noliecies slims. Tā es darīt nedrīkstu, man ir savi pienākumi, tāpēc atbildīgi jāizturas arī pret sevi, savu organismu, jāizguļas un jādara tik, cik varu. Bet es varu daudz. Esmu pamanījis, ka tad, ja pareizi izmantoju savu laiku, es varu daudz.
– Kurš mirklis tev ir viskaifīgākais – kad muzicē, kad esi labi nospēlējis vai kad rodas jauna muzikāla ideja?
– (Smiekli.) Tu tieši visas trīs lietas arī nosauci. Tie ir mirkļi, kas katru mūziķi paceļ un nes. Kad saproti, ka tev ir jauna ideja… Skaidrs, ka uzreiz jāieslēdz diktofons, un es citreiz pat «aipadā» ieslēdzu video, ja man ir tāda «ģitāriska» ideja. Ir perkusiju triki, kam esmu ierakstījis tikai skaņu un pēc tam nesaprotu, kā to esmu dabūjis gatavu. Bet mirkļus uz skatuves varu sākt izbaudīt tikai tagad. Mans profesors reiz teica: ja spēlēsi tikai ar vienu domu – trāpīt uz pareizās nots, labāk nemaz nekāp uz skatuves. Galvenais – tev jāspēj mūzikā pateikt to, ko gribi.
Un, ak tu dieniņ, pat ja aizšaus to pirkstu garām…
– Tev ir labs stāsts par koncertu, kurā kaut kas nebija kārtībā ar krekla pogām un tu visu laiku par tām domāji, dusmodamies uz sevi, ka nespēj īsti koncentrēties. Bet tieši pēc šā koncerta pienācis cilvēks un teicis, cik labi šodien esot spēlējis.
– Redzi, šis ir tas, par ko mēs sākām sarunu. Tev ir jāstrādā, cik vien labi vari, bet ne viss ir atkarīgs no tevis. Jo mēs visi uz skatuves gaidām brīnumu. Man bija saruna ar režisori Indru Rogu, un viņa lietoja teicienu – šī nelaimīgā loģiskā domāšana… Mums viss ir tik loģiski, visu varam salikt pa plauktiņiem, un tas viss ir super. Bet gaidām mēs brīnumu. Gan tie, kas ejam uz skatuves, gan tie, kas nāk uz koncertu. Un, ja tev ir bijis šis brīnums, ja esi sajutis ko tādu, kas pieskaras dvēselei, tas ir notikums, kam visbiežāk ir mazs sakars ar to, cik pareizi spēlējot pirkstus saliku. Kad brīnums ir noticis, mēs izstrādājam shēmu, nākamreiz darām tieši tāpat, bet nav! Un nevaram saprast, kāpēc nav. Bet varbūt tieši tas ir skaistākais.
– Jaunībā tu esot bijis mazliet citāds Kaspars, vai ne?
– Jā, tolaik biju diezgan… traks. Mēdzu būt neprognozējams. Tādā ziņā esmu kļuvis baigi pareizs. Laikam pat neinteresanti pareizs…
– Kāpēc? Varbūt – interesanti pareizs?
– O, paldies… Cerēsim, ka vienkārši esmu kļuvis nedaudz dzīvesgudrāks. Bet ceru, ka esmu saglabājis humora dzirksti, to gan cenšos turēt. Lai nav par grūtu. Arī uz sevi cenšos skatīties ar humoru. Kaut gan par to, kāds biju un kāds esmu, – tas jājautā sievai.
– Bet pats juties labāk toreiz vai tagad?
– Tagad. Bet varbūt tāpēc, ka varu salīdzināt. Biju stipri dumjāks. Taču tā ir lietu kārtība. Divdesmit gados es biju… (Domā, tad ierauga Annas Psiholoģijas iepriekšējā numura vāku un sāk smieties – red.) Nu, es biju tāds, kā rakstīts uz jūsu žurnāla, – mīļš, bet mazliet infantils. Joprojām cenšos pieaugt. Un man ir ārkārtīgi patīkami sajust savu briedumu. Var jau būt, ka tagad kādam krītu uz nerviem ar moralizēšanu, bet savu briedumu izbaudu gan. Jo būt vīrietim ir lieta, kas ir jāmācās. Nemaz jau nav tik daudz vīriešu, kam ir «īsta vīra» reputācija, ka viņš dara, ko runā,un izdara, ko apsolījis. Mūsdienās tas nav diez ko moderni. Kaut gan ap mani ir daudz šādu vīriešu. Negribu, ka tas izklausītos pēc lielīšanās… Starp citu, par lielīšanos – bijām ar Busuli koncertā Krievijā, mēģinājumā kāds puisis rāda bildes, kur tik nav bijis un kur nav spēlējis, un Intars viņam tiešā tekstā jautā: klau, bet tu tagad nelielies? Viņš saka: nē, es nelielos, es dalos priekā! Tas man patika!
– Bet tev arī nav jātaisnojas. Vai tad drīkst lielīties tikai tie, kuri dzīvo, kā ienāk prātā?
– Ai, nē, es arī netaisos nevienu nosodīt, mums katram savas kļūdas. Arī Dievu meklēju ne jau tāpēc, ka esmu svēts. Ļoti labi apzinos, ka esmu nepilnīgs, un tāpēc ar sevi strādāju. Zinu, kāda ir mana atbildība, diezgan labi jūtu, ko gribētu paveikt, un man nekas cits neatliek kā, no rīta pamostoties, kaut soli paiet šajā virzienā. Un to es arī ietveru kārtīga vīrieša attieksmē pret dzīvi.
– Vīrišķība tev tātad vispirms ir atbildība.
– Bet tā nav tāda atbildība, kas būtu nasta. Rūpes par ģimeni – tā jau nav nekāda nasta, tā ir laime.
Šī atbildība ir laime! Atbildība kļūst par nastu tad, ja nepaveicas, ja izdarām pārsteidzīgus lēmumus, un tad par to, gribi vai ne, jāuzņemas atbildība. Bet, ja tev paveicas un atrodi īstos cilvēkus, ar kuriem būt kopā un par kuriem rūpēties, tā ir laime.
– Savu privāto dzīvi uzskati par veiksmi?
– Katrā ziņā ne jau tikai par savu nopelnu vien. Tā ir veiksme un mūsu abu ar sievu Andu kopīgs nopelns, ka esam sapratuši, ka vēlamies būt ģimene, un visu tam darījuši. Un to jau es uztveru vairāk nekā ģimeni. Jau kā savu dzimtu. Man vienmēr paticis šis vārds – dzimta.
– Nuja, tev kā pasakā – trīs dēli.
– Nē, nav kā pasakā, jo tur parasti viens muļķis, bet man visi gudri! (Smiekli.) Protams, tas ir mans lepnums. Mana ģimene reiz aizbrauca projām, domāju, nu gan izbaudīšu, dari mājās, ko gribi, bet no rīta jau sāc trīties – kaut kas īsti nav, kā vajag. Es arī esmu mājas cilvēks, ģimenes cilvēks, apbrīnoju tos, kas var braukt lielās tūrēs… Nedēļa projām man ir lielākais, kad vēl jūtos komfortabli. Vēlos tomēr dzīvot šo dzīvi, un mana dzīve nav tikai mūzika. Mana dzīve ir arī ģimene, bērni, arī mani studenti – pasniedzu Mūzikas akadēmijā. Starp citu, kļūt par ģitāristu nav tik vienkārši. Nesaku, ka, piemēram, būt vijolniekam ir vienkārši, bet vienmēr jau var cerēt uz vietu orķestrī. Arī ģitāru var spēlēt ansambļos, tomēr ģitāra ir vairāk individuāls ceļš. Un ir jābūt pietiekami spilgtam, lai tevi pamanītu.
– Vai tavi dēli spēlē ģitāru?
– Nē. Viņi nodarbojas ar mūziku, vecākais dēls beidza pianistus, spēlē vairākās grupās, arī vidējais ar savu grupu plāno izdot debijas albumu, bet ģitārai nevienu īpaši nevirzīju. Jā, viņi māk pāris akordu uzspēlēt; ja nogurstu kādā saviesīgā pasākumā, Kārlis paņem ģitāru un uzspēlē kādu dziesmu, bet tas arī viss. Jaunākais mācās Doma korskolā. Man ļoti patīk, ka šajā skolā ir ielikta cieņpilna attieksme pret katru audzēkni.
Diemžēl dzīvē tas sāk zust – šī cieņas pilnā attieksme pret cilvēku, pret personību.
Mēs visu nonivelējam līdz nodokļu maksātājiem un brīvo tirgu un piedāvājuma, pieprasījuma attiecībām.
– Izskatās, ka tev dzīvē lielās lietās viss ir skaidrs. Vai kaut kas tomēr nav?
– Zini, kā ir, – mirklī, kad dzīvē tev viss šķiet pavisam skaidri, notiek kāds pagrieziens, kas saka: mīļais draugs, šī lieta tev likās pārāk skaidra, paskaties tagad no citas puses… Dzīvē tā ir visu laiku. Bet man ir ārkārtīgi interesanti iet un izbaudīt – jā, tieši izbaudīt – šo dzīvi. Viens no bērniem, kad vēl gāja bērnudārzā, pirms iešanas gulēt mums ar sievu uzdeva jautājumus, kādus mēdz uzdot tikai bērni: «bet, tēti, vai mēs šeit tagad pirmo reizi dzīvi izbaudām?» Mani pārsteidz tieši vārds – izbaudām. Bet dzīve tiešām jāizbauda, to nevajag vilkt. Nedrīkst tikai eksistēt. Nuja, kāds teiks, tev jau viegli runāt, tev viss forši, bet visiem jau tā neiet. Protams, mēdz būt posmi, kad neizdodas, bet tā jau ir katra atbildība – meklēt to, kas izdodas. Protams, sava loma ir veiksmei, tam, kā dzīvē viss saliekas, bet, ejot cauri dzīvei, visu laiku mēģinu to uztvert tā: nu, kas ir tas jaunais, kas te nāk man pretī? Ir kaut kas, kas neiepriecina, un ir, kas iedvesmo, un tev kā kārtīgam vecim ir jāmāk tikt galā ar abām – gan izbaudīt, gan atrisināt.
– Kas tev ir izbaudīšana?
– Spa procedūras katrā ziņā nav nekas tāds, tur sievai mani ir pagrūti pierunāt. Būtu jocīgi teikt, ka izbaudu savu darbu, kaut gan tā ir. Bet ko tad es vēl izbaudu? Es sportoju. Ar sportu sāku nodarboties, kad reiz ieraudzīju, kā izskatos. Tas bija vēl vecos laikos, kad braucām uz Vāciju uz ielām spēlēt, pludmalē laidām pūķi, un tad ieraudzīju sevi no malas. Un nobijos, pēc kā es izskatos, – ne pēc kā. Tāds nepaēdis, kaulains… Domāju, nu nē, tā nevar, gribu izskatīties jēdzīgi. Un galvenais – justies. Tagad gan skrienu, gan aizeju uz svaru zāli, gan ar draugiem uzspēlēju futbolu. Pagājušovasar beidzot sāku nodarboties ar vindsērfingu. Bura mani vienmēr ir ļoti vilinājusi, un tagad man jau maijā ieplānota nedēļa, kad ar sievu brauksim uz kādu siltāku vietu, kur ir viss arī sērfošanai.Laikam man tomēr vajag adrenalīnu. Un zini – visi tagad lamā medicīnas sistēmu, un ir, par ko, bet, mīļie draugi, padomājiet, cik atbildīgi jūs paši esat pret savu ķermeni! Mēs prasām, lai kāds piešķir finasējumu, kad būsim slimi. Bet labāk domāt, kā būt veseliem. Nerunāju par slimībām, kas uzbrūk, tomēr jādomā arī pašiem. Vai, tā atkal ir daļa no manas moralizēšanas…
– Vai tu kaut ko nepareizu arī dari?
– Man nav sāta sajūtas. Ja sieva nopirkusi kilogramu vai divus kilogramus ābolu, izriju tos vienā vakarā. Tagad esmu iemanījies trauku nolikt maksimāli tālu, tad vismaz jāpieceļas, lai paņemtu nākamo… Bet tas ir arī iemesls, kāpēc nedzeru šņabi, – man tur kaut kas no drošinātājiem nav ielikts iekšā. Ar ēšanu ir līdzīgi. Labi, ka bija gavēnis, ir iemesls sevi ierobežot. Tur gan vienmēr jautājums, kāpēc gavēt. Kā ticīgs cilvēks to daru Dievam par godu, bet man arī svarīga apziņa, ka varu atteikties. Man vispār liekas, ka spēja atteikties dzīvē ir ļoti būtiska. Labāks jau tu no tā nekļūsi, tas nu skaidrs, tuvāks Dievam arī, visticamāk, ne. Dzīvoju ar pārliecību, ka neesmu ne tuvāks, ne tālāks no Dieva par pāvestu. Mēs esam visi vienādā tuvumā.
– Tev pašam ir vieglāk dzīvot tāpēc, ka tev ir ticība?
– Ticība jau zināmā mērā ir mans dzīves mugurkauls. Bet vieglāku dzīvi tā diez vai padara… Varbūt pat sarežģītāku. Tu esi spiests sākt domāt par daudzām lietām, kas agrāk nelikās tā vērtas. Pat nezinu, kad kļuvu ticīgs, nevaru noformulēt. Patiesībā ir ļoti dažādi veidi, kā mēs iemīlamies un kā iepazīstam Dievu. Bet ticībā jau esmu pietiekami ilgi, lai piedomātu, kā nekļūt par cilvēku, kam viss pārāk skaidrs. Kā nesen sprediķī teica viens no mūsu mācītājiem – būtiski, lai mēs nekļūtu par farizejiem. Kad Jēzus nāca, baznīcās jau bija cilvēki, kuri zināja, kā lietas «stāv». Par tādu es negribētu kļūt. Bet par to, ka man savā ticības dzīvē vēl garš ceļš ejams, es nešaubos. Un ticība ir arī ļoti reālas lietas. Maksāju savu desmito tiesu, un tad, kad jēdzīgi nopelnu, tas pat ir paliels cipars. Bet zinu, ka tas ir mans pienākums, un priecājos, ka mums Torņakalna draudzē izdodas padarīt gan mazākus, gan lielākus darbus, lai cilvēkiem pateiktu, ka ticība Dievam nav tikai krustu mešana. Ticība Dievam ir atbildīga dzīves pozīcija un darbi, kurus tu vari paveikt ārpus savām ikdienas rūpēm. Mums katram ir savi mērķi, arī man ir mazāki un lielāki. Bet ir kāds svarīgs mērķis, ko labi noformulēja dziedātāja Evita Zālīte, – palikt par cilvēku jebkurā situācijā, pat tādā, kas tevi provocē kļūt par zvēru. Un večiem šādas situācijas ir.
– Tu runā par kārdinājumiem?
– Par dažādu veidu kārdinājumiem. Piemēram, par kārdinājumu nosodīt. Arī par tiem kārdinājumiem, ar kādiem cilvēki uz skatuves sastopas diezgan bieži. Jo, protams, kad ej uz skatuves, tu jau liecies baigi foršs, neredz ne tava darba un sviedru, ne ēnas daļu. Un uz tevi skatās citām acīm. Bet katram būt par cilvēku laikam nozīmē kaut ko mazliet citu.
– Iedomājies, kādā rītā skrienot satiec pasaku vīriņu, kurš saka: nu, Kaspar, tu tāds labs puisis, kārtīgi dzīvo, es tev varētu kaut ko skaistu uzdāvināt. Ko tādu, ko tikai liktenis var uzdāvināt. Ko tu gribētu?
– (Pauze.) Nez kāpēc pirmais, kas ienāk prātā, ir Zālamans, kuram gandrīz tā arī dzīvē notika. Un viņš izdarīja varbūt negaidītu izvēli – lūdza gudrību. Prāta skaidrību un gudrību dzīvot jēdzīgi. Man ir aizdomas, ka es lūgtu ko līdzīgu. Taču ne jau mašīnu vai vislabāko ģitāru! Protams, ir ģitāras, ko nevaru atļauties, bet ar ģitārām ir līdzīgi kā ar mūziķiem – tu audz un ņem aizvien jaunu instrumentu, un skaties, kā tas spēj izpaust to, ko gribi pateikt. Turklāt man ir sajūta – ja tiešām gribēšu, iespēja to nopirkt atnāks.
Tāpēc gribētu, lai man būtu šī gudrība dzīvot.
Un pat nevajadzētu, lai man iedod spēju uzrakstīt tādu skaņdarbu, kādu vēl neviens nav uzrakstījis…
– Tiešām ne?
– Nē. Jo man gribas, lai tas, ko izdaru, esmu es. Lai būtu to izlaidis caur sevi. Man ir svarīgi, lai es būtu sevi realizējis. Domāju, ka Zālamans labi saprata, ko izvēlas.
