Rīga +17°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
[..]
– Tomēr sadzīvot ir jāiemācās. Pieņemu, ka zināt, ko otram nevajag teikt vai darīt, lai nesašūpotu labo atmosfēru mājās.
Zane: – Spēles dienā Harim nezvanu, jo zinu, ka viņam galva pilna ar saviem jautājumiem. Pēc spēles, kad Haris pārnāk, pajautāju, kā gāja, un pēc atbildes saprotu, vai vajag vēl ko jautāt, labāk paklusēt vai runāt par ko neitrālu. Ja spēle zaudēta, Hari nežēloju, jo zinu, ka tas viņu kaitina. Mēs jau tik ilgi esam kopā, ka viens otru jūtam no pusvārda.
Haris: – Ja es pasaku, ka mūsu komandai gāja slikti, Zane tālāk neurķē, neprasa, kas tieši bija ne tā, jo tad man liktos: nu ko tu lien, ļauj man pašam tikt galā! Savukārt, ja gribu par to runāt, tad pats uzsāku.
Sportā emocijas ir šausmīgas: neaprakstāms adrenalīns pēc uzvaras un smaga vilšanās pēc zaudējuma. Vairākumam cilvēku to grūti saprast, jo šķiet: kas tur liels – šodien zaudē, rīt vinnē.
Pēc spēlēm līdz trijiem četriem rītā nevaru aizmigt. Tā kā negribu Zani traucēt, domāju: iešu uz viesistabu kaut ko palasīt, paskatīties. Zane katrreiz aicina palikt: dari savas lietas, mani tas netraucē. Zane ir gatava upurēt savu miegu.
Zane: – Vēl viena lieta, ko nevajag darīt, – mācīt, kas Harim jādara. Bet es to arī nedaru. Lai gan… Varbūt kādam šķiet, ka es Hari komandēju.
Harijs: – Nē, viss ir normas robežās. Mēs arī nekautrējamies otram pateikt: tagad pietiek!
Dažkārt man vajag Zanes atbalstu, bet, kad esmu dzirdējis gana, saku: es visu sapratu.
Var jau būt, ir nedaudz aizskaroši, ka otrs tiek aprauts pusvārdā, bet mēs viens otru labi pazīstam un neapvainojamies.
Savukārt es zinu, ka Zanei nedrīkst aizrādīt par mājas lietām. Mājas ir Zanes dzīve un pasaule, viņa te ir saimniece, šeit mēs pakļaujamies viņas prasībām. Zanei ir ļoti svarīgi, ka māja ir kārtīga. Pirms tā nav sakārtota, viņa no tās neizies. Arī ja steidzamies. Pat ja kādreiz domāju, ka var taču sakārtot vēlāk, paklusēju, jo – kāpēc vajag otru tracināt, izraisīt strīdus? Trūkstošo laiku var kompensēt, ātrāk ejot.
Un nav jau tā, ka man kārtība nepatiktu. Patiesībā esmu iespaidojies no Zanes. Kad Maskavā dzīvoju viens, man tāpat virtuvē nebija nenomazgātu trauku vai uz krēsliem nomestu drēbju.
Zane: – Domāju, ka manu kārtības mīlestību ietekmējusi arī Šveice, kur dzīvojam no 24 gadu vecuma. Šeit ir ļoti sakārtota vide ar nerakstītiem likumiem.
Harijs: – Tie gan var mani tracināt! Piemēram, šveicieši pēc septiņiem vakarā viens otram nezvana. Otrs – ja mājsaimniecībā vajadzīga palīdzība, šveicieši konkrētam uzņēmumam par savu problēmu raksta e-pastu. Mani tas kaitina, jo man problēmu gribas atrisināt uzreiz. Ja tek krāns, es negribu rakstīt e-pastu un trīs dienas gaidīt, kad man atbildēs. Tāpēc uzreiz braucu uz atbildīgo kantori. Mani ieraugot, viņi apmulst, bet, ja stāvu viņu priekšā, nespēj atteikt. Parasti stundas laikā viss ir atrisināts. Zane un vecākā meita, kas jūtas kā šveiciete, saka: tēti, tā nedrīkst darīt, ko par mums nodomās? Bet man ir vienalga, ko nodomās: ja ir problēma, tā ir jāatrisina. Mūsu mājās ir tā: ja esmu uz vietas, problēmu risinu ātri; ja neesmu, to risina Zane un tā, kā Šveicē ir pieņemts. Tāpat ar zvaniem. Zani un Aneti piespiest pēc pulksten septiņiem kādam piezvanīt nav iespējams. Viņas to nekad nedarīs, arī draugiem nezvanīs. Es savukārt draugiem zvanu, viņi jau pie tā ir pieraduši.
Visu interviju lasiet žurnāla «Santa» jaunajā numurā vai «Santa+».
