Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
52
-
1
-
0
-
67
-
2
-
3
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2018. gada 9. numurā.
Dumpis slikti redz. Tik slikti, ka gandrīz neredz. Bet viņš redz cilvēkus, īpaši bērnus. Pašam četri mazbērni un trīs mazmazbērni. Sēžam Brīvdabas muzeja āra kafejnīcā, runājam par augstām lietām, un pēkšņi kāds maziņš pusītis uz ceļa nokrīt no skrejriteņa. To viņš redz, pārtrauc sarunu, saka – vai, mazais nokrita! Saka tik silti, ka man gandrīz asaras saskrien acīs. Un tie Dumpja joki! Viņš pat no beigtas skudras izspiestu smieklus. Dzirdam tālumā uz šosejas sirēnas, Dumpis tūliņ izmet: «Klau, laikam tas jūsu žurnāla fotogrāfs brauc šurp, ja?» Nav nekā pievilcīgāka par vīrieti ar labu humora izjūtu, nodomāju.
– Jums bijis tik daudz teātra un kino lomu, ka izcelt kādu šķiet nevietā. Bet pavisam drīz sākas jaunā teātra sezona, būs svinīgais kolektīva foto ar ziediem un smaidiem. Jaunas lomas. Jo darbs jūs vaļā nelaiž. Jūs to visu gaidāt ar prieku?
– Gan gaidu, gan vienkārši zinu, ka jāiet. Mūsu teātra dzīves cikls ir līdzīgs skolas gadam – visu ziemu kopā maļamies līdz apnikumam, vasarā atpūšamies cits no cita, augustā ir atkalredzēšanās prieks… Šajā ciklā dzīvoju jau vairāk nekā piecdesmit gadu un vairs neanalizēju savas īpašās sajūtas sezonas sākumā. Tas ir tik iestaigāts ceļš, ka viss šķiet pašsaprotami. Šovasar man nebija jāstrādā, un es arī darīju visu, lai tā būtu. Jo saprotu vienu lietu, ko saprot katrs cilvēks manos gados, – visu naudu tāpat nevar nopelnīt, visas lomas nevar nospēlēt un… Cik tad man to vasaru dzīvē vēl atlicis? To nevaru zināt. Gribas tās vasaras izbaudīt, būt laukos, pļaut zāli, uzņemt viesos draugus. Nevis skriet un kārties augšā ar darbiem! Kad biju jauns, protams, skrēju un darīju. Visa Kinostudijas dzīve notika vasarā, kad aktieri brīvi no teātra. Pirms neilga laika man zvanīja no Maskavas, aicināja uz kinoprovēm, bet man vienkārši negribas nekur braukt.
– Un sen jau ir tā, ka negribas?
– Ziniet, es visu mūžu esmu bijis diezgan paslinks. Reizēm esmu priecājies, ja izput pat tādi pasākumi, kuros varētu labu naudiņu nopelnīt, – cik labi, nebūs jādara! Ko es tur savos gados izlikšos, ka esmu bijis briesmīgi čakls vai godkārīgs! Vai vispār izlikšos par labāku. Nu jau tas vairs nebūtu gaumīgi. Ja man ir darbs, tad daru; ja nav – nedaru. Nekad neesmu cepies par lomām – dabūju, nedabūju.
– Pirms vairākiem gadiem Ievas Stāstos bija manas kolēģes Līgas Blauas rakstu sērija par jums. Runājot par lomām Skroderdienās Silmačos, teicāt – reiz es ienācu šajā izrādē kā jauniņais, kas spēlē tautu, un tagad atkal esmu tautā. Loks skaisti noslēdzies. Teicāt to tik viegli, bez rūgtuma – ak, man vairs nav lielas lomas…
– Nē, nē. Laikam neesmu no tiem, kas darbu teātrī uzskata par ziedošanos un dzīves jēgu. Man tas vienmēr bijis darbs. Nekad neesmu juties tā, ka bez teātra nevarētu dzīvot.
Patiesībā gribēju kļūt par ģeogrāfijas skolotāju, bet kaut kā iekūlos tajos aktieros…
Ziniet, reiz Eduards Pāvuls intervijā atzinās, ka viņam uz teātri jāiet ar piespiešanos. Burtiski pēc nedēļas man Mālpilī bija tikšanās ar skatītājiem. Kāda kundze man jautāja, ko domāju par šo Pāvula izteikumu, – nu kā tā var runāt! Es atbildēju: ziniet, man ir tieši tāpat. Tad gan viņa bija sašutusi! Pavaicāju: kundze, par ko jūs strādājat? Esot skolotāja. Vai tiešām, kad septiņos no rīta zvana modinātājs, jūs, aiz prieka plaukšķinādama, lecat laukā no gultas – urrā, iešu uz darbu? Mēs, aktieri, arī neplaukšķinām. Mēs arī esam cilvēki, kas iet uz darbu arī tad, kad negribas ne celties, ne iet. Bet, kad aizejam, tad cenšamies no sirds.
Man vienmēr tā bijis, ka dzīve ir dzīve, bet teātris ir darbs, nevis visa dzīve. Un ir taču jāapzinās, ka pienāk gadi, kad lomu kļūst arvien mazāk. Ir pat franču zinātnieku pētījums par pasaules dramaturģiju, kur procentos izrēķināts, cik kurai aktieru vecuma grupai ir lomu.
Večiem zelta laiks bija no 25 līdz 50 gadiem. Sievietēm vadošās lomas beidzas vēl agrāk. Un ar to jārēķinās.
Nevar tā, ka asinis nāk pa muti un degunu un tur, ķer, grāb un sūdzies, ka nav lomu… Es ļoti labi zinu, ka man kaut kad tā svītra būs jāpavelk visam apakšā. Un es no tā tiešām nebaidos. Būšu pavēlnieks pār savu laiku. Varēšu septembrī braukt ceļojumā, ilgāk dzīvot laukos. Esmu jau ar sevi to izrunājis – man nebūs žēl, ka netieku uz skatuves. Man būs žēl nesatikt kolektīvu, žēl tās mūsu kopīgās ikdienas, teātra sadzīves. Man trūks cilvēku, nevis lomu. Turklāt zināmu laiku man ir sajūta, ka teātrī uz visu raugos it kā no malas…
– Un kā tas no malas izskatās?
– Tas laikam sākās pēc tam, kad mūsu teātra ēkai veica kapitālo remontu un mēs pēc diviem ļoti grūtiem gadiem VEF Kultūras pils telpās atgriezāmies savā teātrī. Kā teica kāds mana gadagājuma kolēģis – vairs nejūtos šeit piederīgs, tas ir kaut kas baigi svešs. Es jutos līdzīgi.
Kā lai to precīzi noformulē? Protams, nāk jaunas aktieru paaudzes, kas ir savos aktīvajos gados, tie vairs neesam mēs. Bet ir vēl kas tāds, ko nevar izteikt. Teātris ir dzīvs organisms, kas mainās, un nevar gaidīt, ka iekšējās tradīcijas un gaisotne paliks nemainīgas, lai gan mūsu teātrī nemitīgi tiek runāts par tradīcijām. Bet tās sen ir izzudušas. Un sevi pieķeru pie domas – oi, mūsu laikā tā nebija! Runa ir par atmosfēru. Attiecībām savā starpā. Tās ir citādas.
– Kādā ziņā citādas?
– Jaunie ir daudz praktiskāki, mērķtiecīgi domājoši. Mēs viņu vecumā bijām lielāki bohēmisti un sapņotāji, daudz bezrūpīgāki. Bet jaunajiem tāda dzīve – katram sava automašīna pie dibena. Kredīti, atbildība. Šķiet, mēs savā laikā teātrī kā kolēģi bijām čomīgāki. Strādājām dumjības bez sava gala, jokus plēsām. Varbūt daudzie vasaras izrāžu izbraukumi pa Latviju mūs satuvināja. Bija savstarpēja ģimeniskuma, siltuma sajūta. Tagad man šīs sajūtas teātrī trūkst. Jaunie ir racionāli. Es pat teiktu – apzināti karjeras cilvēki.
Bet redzu arī to, ka teātrī ir ienākusi ļoti, ļoti talantīga jauno paaudze. Ko viņi spēj! Biju uz Precībām Liepājas teātrī. Kā viņi dejo, kā dzied un darās! Es viņu gados nebūtu varējis no tā visa pat ceturto daļu izdarīt!
– Kuri jums pašlaik ir tuvākie cilvēki teātrī?
– Protams, Ģirts Jakovļevs, Astrīda Kairiša, Ivars Puga. Mani teātra krustdēli, abi garie – Juris Lisners un Mārcis Maņjakovs, garākie aktieri mūsu teātrī. Anžītis man tuvs. Un dižais zemgalietis Gundars Garsbergs ar sieviņu Ingu Misāni, viņi mūsu ģimenei ļoti mīļi.
Man patiesībā nekad nav bijis kolēģu, ar kuriem būtu tiešām sliktas attiecības.
– Jūsu pieminētie draugi vienmēr teikuši, ka esat brīnišķīgs sarunu biedrs. Ka veči jums krata sirdis, stāsta savas bēdas, uzdod jautājumus. Pats apzināties, kāpēc cilvēki jums ļoti uzticas?
– Nē, nemaz neapzinos.
– Kam jūs pats sirdi esat kratījis?
– Tāda viena cilvēka nav. Man bija ļoti labas attiecības ar mammu. Augu bez tēva, kurš pazuda un gāja bojā karā, kad biju pavisam mazs. Ar mammu mēs bijām tuvākie, visu savā starpā izrunājām. Arī ar mammas brāli, kurš man faktiski bija tēva vietā. Teātrī vecākais kolēģis Karps Klētnieks man bija ļoti īpašs cilvēks – vairākās lomās sagadījās, ka spēlēju viņa dēlu, abi kaut kā sasējāmies. Viņš man ļoti daudz ko par dzīvi interesantu pateica, kas vēlāk precīzi piepildījās.
– Jūsu mamma bija ļoti jauna, kad tēvs karā pazuda. Viņa tā arī vairs neapprecējās?
– Nē. Viņai bija civilvīrs, ar ko nodzīvoja apmēram astoņus gadus. Bet neapprecējās un nepalika kopā. Man ar patēvu bija labas attiecības, satikāmies vēl ilgus gadus, pēdējo reizi, kad viņam nāca tuvu deviņdesmit. Kāpēc viņi izšķīrās, nezinu. Toreiz gāju ceturtajā klasē un ne ko sapratu, ne interesējos par pieaugušo attiecībām. Nojaušu, ka viņam bija sānsolis, ko mamma nepiedeva.
– Pēc kara daudziem puikām nebija tēvu, tāds laiks. Bet jūs neesat tipisks vientuļās mammas dēls.
– Kāds tad tas būtu?
– Kad zeme zem kājām nav diez ko stabila. Atkarības no alkohola, daudz šķirtu laulību, pamestu bērnu un daža zaudēta darbavieta…
– To gan var attiecināt arī uz tēvu dēliem! Un man netrūka iespēju noiet no ceļa. Kad vēl biju skolnieks un pusaudzis, mamma vakaros piepelnījās, spēlējot klavieres pašdarbnieku vakaros, sarīkojumos. Biju brīvs kā putns gaisā, varēju nez ko sastrādāt vai aizklīst… Bet liktenis mani pasargāja.
Mamma mani ļoti liberāli audzināja. Nekad īstu pērienu neesmu dabūjis, izņemot vienu reizi. Mamma lika pašam iet mežā un sagriezt žagarus savam pērienam. Noskatīju eglīšu zarus, kam tobrīd bija jaunas, mīkstas un maigas skujiņas. Kāds es biju muļķis! Tās skujas ātri izšķīda un nokrita, palika pliki asie zari! Bet nekas jau nebija. Ar gadiem esmu sabiezinājis šo stāstu. Tagad daudzi piedzīvojumu stāsti ir tā sabiezējuši, ka kļuvuši par folkloru, kur patiesības tā pamazāk…
Man patīk muldēt. Tāpēc Vikipēdijā rakstīts, ka esmu dzimis Vācijā, Ostlandē. Blakus pat Hitlera karogs ar kāškrustu! Skatos, mans viengadnieks aktieris Rihards Rudāks gan dzimis Latvijā, bet es – Ostlandē!
Laikam kaut kad būšu muldējis, ka esmu dzimis vācu okupācijas laikā un tāpēc man pienākas Vācijas pensija. Un šito joku vairs no Vikipēdijas neizdzēst.
Mammai bija ļoti reāls, skaidrs skatījums uz dzīvi, ko viņa iedeva arī man. Kopš viņa zaudēja manu tēvu un kopš izsūtīšanām… Iedomājieties, 1941. gadā paklīda runas, ka drīz notiks izvešanas. Un tās arī notika. Bet runāja, ka vedīs uz Krimu. Nez no kurienes tas radās? Mana mamma un viņas draudzene, divas naivas Bauskas meitenes, pieļaudamas, ka būs izsūtāmo sarakstā, sašuva sev puķainas vasaras kleitas – lai ir, ko Krimā vilkt mugurā, pie Melnās jūras dzīvojot.
Kad ģimeni aizveda uz Sibīriju, mammas naivajam dzīves redzējumam bija pielikts punkts. Kad nomira Staļins, biju aizgājis Rundālē mammai pretī uz darbu. Viņa nāca raudādama. Sabijos, jautāju – kāpēc raudi? Viņa atbildēja, ka Staļins miris. Vēlāk cilvēki sāka apcelt tos, kas raudājuši par Staļina nāvi, un es biju apjucis, jo mana mamma, kuras vecāki bija izsūtījumā Sibīrijā, arī raudāja. Kāpēc? Viņa teica – aiz bailēm! Aiz neziņas, kas nāks Staļina vietā, varbūt vēl briesmīgāka, represīvāka jaunā vara? Varbūt būs jaunas izsūtīšanas? Tāpēc vairs nesmējos par tiem, kas raudājuši par Staļina nāvi. Cilvēki bija tik traumēti, ka jebkuras pārmaiņas radīja paniku. Bailes no jaunām šausmām bija tik šausmīgas!
– Sakāt, ka liktenis jūs saudzējis. Es gan domāju, ka pats neesat sev ļāvis noiet no ceļa, noslīkt bohēmā līdz kaklam vai pamest ģimeni. Negribu teikt, ka esat pareizs, bet labs paraugs gan. Patiesībā – retums teātra vidē…
– Tā ir mana pienākuma apziņa. Darbs ir darbs, un ģimene ir ģimene – tas ir pienākums. Man patīk tas Bībeles teiciens, ko cenšos ievērot: nekad nedari otram to, ko negribi, lai dara tev. Ne vienmēr tas izdodas. Bet šis vienkāršais likums ir vislielākā patiesība.
Tikai nedomājiet, ka esmu bijis eņģelis, kam bohēma garām gājusi. Visādi bijis.
Es ļoti agri apprecējos, pirmajā teātra gadā. Cilinskis toreiz teica – vai tu traks esi, tikai pirmā sezona teātrī, un tu jau precies, dullais! Drīz piedzima meita Dace. Un ģimene zināmus iemauktus uzliek. Iemaukti skan briesmīgi, bet tas man nāca tikai par labu. Bija pienākumi, atbildība, nevarēju dzīvot, kā pagadās.
Bet man nav nekādas intereses sevi analizēt. Nekad nav bijis. Neesmu no tiem, kas sevi apcer – kāds esmu, kāpēc? Manos gados ir dabiski reizēm aizdomāties, ko būtu vajadzējis dzīvē darīt citādi, ko tiešām nevajadzēja darīt. Bet tādas domas ir vecuma pavadonis…
– Jūsu spēka gadi pagāja padomju laikā. Daudzi saka – esat zudusī paaudze. Ja Latvija būtu bijusi brīva, mūsu okupācijas laika mākslinieki, rakstnieki un aktieri būtu slaveni visā pasaulē. Jakovļevs, Dumpis, Cilinskis, Pāvuls un daudzi citi būtu tikuši līdz Holivudai, būtu miljonāri.
– Tik naivi. Man nav tādas zudušās paaudzes vai zaudētās dzīves sajūtas. Protams, mums bija obligātie repertuāri, izrādes par Ļeņinu, kur biji spiests spēlēt. Bet aktiera profesiju padomju režīms skāra pietiekami maz.
Un tās naivās iedomas, ka mēs, Baltijas aktieri, tiktu ar ovācijām uzņemti Holivudā, ka mums tur dotu lomas, tikai mūs vien tur gaidījuši, – lai nu paliek!
Skaidrs, ka operas dziedātājiem padomju dzelzs priekškars gan daudz ko nolaupīja. Zābers būtu varējis dziedāt daudzos slavenos Eiropas opernamos, taču viņam tas bija liegts. Bet aktieri? Šaubos. Bija aktieri, kas no padomijas aizbēga un aizkūlās uz Ameriku, taču neko tur nesasniedza, jo tā ir ļoti noslēgta vide ar nenormālu konkurenci.
Piemēram, čehu režisors Milošs Formans pusi dzīves pavadīja gaidīšanas režīmā kaut kur Holivudas durvju priekšā, līdz tika pie filmēšanas. Teātris atšķirībā no kino ir ļoti lokāla lieta – uz to iet savējie, vietējie. Teātra aktieris kalpo savai tautai, un viņš nekad nebūs ne diži bagāts, ne slavens visā pasaulē.
– Skaista atziņa. Un savā ziņā arī skarba. Uldi, kuri, jūsuprāt, ir vīrieša labākie gadi? Zelta laiks?
– Tagad. Visi gadi un visu laiku. Jebkurš brīdis. Man šķiet, ir ļoti aplami izdalīt kādu dzīves posmu kā labāku par citiem. Sak, mans zelta laiks bija trīsdesmit gados – kur tad paliek pārējā dzīve? Visa dzīve ir zelta vērta. Katra diena.
– Savu sievu Dainu pirmo reizi redzējāt teātrī ložā, pats būdams jauns skatītājs. Parterā sēdēja skaista meitene, un jūs nospriedāt – tā būs mana sieva.
– Tā bija mirkļa doma. Nepazīstama meitene. Un pēc dažiem mēnešiem mūs nejauši iepazīstināja. Atpazinu savu meiteni… Un apprecēju.
– Esat kopā vairāk nekā piecdesmit gadu. Jūs sakāt par sievu: «Mana Daina, mana Dainīte.» Mīļi jokojat, ka visiem sen jaunas sievas, tikai jums tā pati vecā. Bet es esmu neganta un neticu, ka vienmēr esat bijis pilnīgi uzticīgs eņģelis ar lieliem spārniem, ko vakarā nolikt pie gultas. Ne jau vīrieši vien jums gribējuši kratīt sirdis…
– Nu ko es tur daudz stāstīšu vai noliegšu. Kā tagad saka: viņš atturas no komentāriem. Par tādām dziļi personīgām lietām negribu runāt. Skaidrs, ka nekāds eņģelis neesmu bijis… Daina bijusi tik gudra, ka daudz ko laidusi pār galvu. Piedevusi visādus manus izgājienus. Bet mūs ar Dainu saistījis gan liels prieks, gan lielas nelaimes. Mēs zaudējām dēlu (Jurģi uzveica vēzis septiņpadsmit gadu vecumā –aut.). Un visa šī kopīgā dzīves pieredze ļoti sakausē (acīs asaras). Tā ir, tā ir…
Daina tagad saka, ka viņa mani katru dienu speciāli kaitina, lai es sadusmojos un man smadzenes labāk apasiņojas, tas nākot par labu veselībai.
Tādi mēs esam. Viss ir ļoti vienkārši. Kā man viņa jaunībā patika, tā tagad aizvien patīk. Neko gudrāku nevaru pateikt. Ieraudzīju smuku meiteni. Tieva, gara un mella bija… Tās lietas nevar izstāstīt. Un kaut kas iekrita sirdī.
– Ar to gan nepietiek, lai nodzīvotu kopā tik ilgi.
– Es vienreiz ar šo jautājumu Dainu ļoti nokaitināju. Televīzijas raidījumā man jautāja, kā esmu varējis nodzīvot tik ilgi ar vienu sievu, es teicu – vienkārši aiz slinkuma. Daina bija tik cemmīga, ka divas dienas ar mani nerunāja!
– Lai arī Daina reizēm ar jums divas dienas nerunā, man ir aizdomas, ka patiesībā jūs esat tas, kurš nerunā, kad ir kādi kreņķi vai konflikti. Paturat sevī.
– Nē, es nevaru ilgi noturēties! Neesmu klusētāja tips. Protams, ir reizes, kad negribas muti vērt vaļā, bet drīzāk esmu tas, kam vajag izrunāties. Es augu ar mammu, un sievietes tomēr ikdienā uztur sarunu, pieradina pie sarunāšanās, jo viņām tas ir svarīgi. Varbūt tāpēc protu izrunāties, nenoklusēt.
– Daina par jums teica, ka esat kļuvis emocionāls. Acis jums esot slapjā vietā. Īpaši, kad runa ir par ģimeni, mazbērniem un mazmazbērniem. Vīriešu asaras – kur tās rodas?
– Tās asaras… Kad esi ilgāk dzīvojis, sakrājas pieredze. Viss, kas dzīvē noticis. Daudz emociju. Tie ir lieli krājumi. Vēl arī saprašana par to, kas ir vērtīgs. Bērni, mazbērni, mazmazbērni – tā ir lielākā vērtība. Tā rodas asaras.
Acis ir mana lielākā problēma… Zūd redze. Ļoti traucē darbam teātrī. Lomu tekstus vajag izdrukāt lieliem burtiem, reizēm Daina man lasa tekstu priekšā. Kad iestudējām Juveliera jubileju, bija traki – teksta ļoti daudz, pats nevaru izlasīt. Patiesībā lasīt vairs nemaz nevaru. Tas ir neatgriezeniski, tikai kļūst sliktāk, un izdarīt tur neko nevar.
It kā jau esmu pieradis, ka neredzu. Visvairāk žēl, ka arvien retāk pats braucu ar mašīnu. Tas man visu mūžu bijis vienīgais īstais hobijs. Sēsties pie stūres un braukt! Vienkārši braukt. Ar ģimeni visu Latviju izbraukājām mana braukšanas prieka dēļ. Man abi mammas brāļi bija šoferi, es kā mazs puika vēl pedāļus nevarēju aizsniegt, kad jau stūrēju!
– Vienīgā īstā jūsu vājībā, ko zinu, ir ceļošana. Sirdī esat Kristofors Kolumbs, kuram allaž jāmeklē jaunas zemes un horizonti.
– Ceļošana man ir visīstākā indeve! Esmu traks! Mēs esam apmēram divdesmit draugu kompānija, kas jau divdesmit gadu brauc kopā ceļojumos. Sevi saucam par autobusa pakaļgalu, jo mūžīgi ieņemam to pakaļgalu un tur dauzāmies, un braucam. Jau bērnībā biju pilnīgi apsēsts ar kartēm, varēju tās stundām pētīt – tas jau bija mazliet klikšķis, katram cilvēkam tāds ir.
– Napoleons arī bijis gluži vai apsēsts ar kartēm, tāpēc viņam paticis karot – lai varētu pārzīmēt kartes.
– Tad manī ir kaut kas no Napoleona! Bērnībā, kad sapratu, ka nemaz tā nevaru no Padomju Savienības brīvi ceļot un redzēt pasauli, man bija liela pārestības sajūta. Kāpēc nevaru aizbraukt uz Roka ragu, galējo Rietumu punktu? Es tā gribēju redzēt Roka ragu!
– Vai jūs vēlāk to izdarījāt, redzējāt savu Roka ragu?
– Jā! Protams! Otra vieta, ko noteikti gribēju redzēt un redzēju, bija Botnijas līča galējais ziemeļu punkts, kur satiekas Somijas un Zviedrijas krasti. Ļoti akmeņaina, klinšaina pasaule. Tundra. Diena, kas nebeidzas, visu laiku ir gaišs. Ziemeļbrieži nāca bičot kārumus. Skaisti! Un vēl skaisti ir Grieķijā oktobrī. Agrā tumsa, siltais ūdens un rāmie, siltie vakari. Esmu zemgalietis, tātad Latvijas dienvidnieks, un sirds ļoti velk uz tiem dienvidiem. Mums, zemgaliešiem, ir karstākas asinis. Mums kartupeļi jau zied, kad vidzemnieki tos tikai sāk stādīt.
