Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2018. gada 10, numurā.
– Aktieros iestājies, kad tev vēl bija tikai jāsāk mācīties pēdējā vidusskolas klasē. Biji jaunākais savā kursā, un vidusskolu pabeidzi nesaprotamā veidā…
– Mēģināšu izlocīties, lai neatkārtotos, jo šis ir mans vizītkartes jautājums, par kuru vienmēr jāstāsta. Toreiz aktieru kursus uzņēma reizi četros gados. Ļoti negribējās pēc vidusskolas trīs gadus mētāties pa pasauli un gaidīt nākamo uzņemšanu. Mūsdienās tas vairs neietu cauri. Bet jautrajos deviņdesmitajos iespējams bija viss. Kultūras akadēmijas un manas Kandavas vidusskolas vadības bija ļoti pretimnākošas.
– Un jaunībā jau šķiet, ka tu pēc četriem gadiem būsi galīgi vecs sūnākslis!
– Ir liela atšķirība starp jauniešiem, kas iestājas augstskolā uzreiz pēc vidusskolas un tiem, kuri divus, trīs gadus meklējuši vietu dzīvē – nav iekļuvuši fakultātē, kurā gribējuši vai studijas pametuši. Tie pāris meklējumu gadi atstāj iespaidu. Ir cits acu skatiens – tas vairs nav jūsmīgā teļa skatiens. Šogad biju klāt iestājeksāmenos, kad uzņēmām mūsu jauno aktieru kursu. Šos divus jauniešu veidus uzreiz varēja atpazīt.
– Tev ir liels vecākais dēls, viņam ir pāri divdesmit. Viņš ir atradis savu ceļu dzīvē?
– Viņš meklē. Iestājās Mākslas Akadēmijā un saprata, ka tas nav viņam. Pastrādāja smagu fizisku darbu un tagad atkal ir iestājies citā augstskolā, vairāk eksaktā disciplīnā. Viņš dzīvo atsevišķi, ir patstāvīgs.
– Tev bija viegli viņu izlaist laukā no ligzdas?
– Jā. Nē. Bet es pieņēmu šādu lēmumu, un viņš tam piekrita. Tāda bija mūsu abu vienošanās – ja nestudē, tad jāstrādā un jāiet pašam savā dzīvē. Protams, mēs kā vecāki viņu atbalstām, bet tas vairs nav vecāku pilnais ledusskapis. Par sava ledusskapja saturu viņam jāatbild pašam. Bažas jau man bija. Visa emociju gamma – no dusmām un raizēm līdz lepnumam un gandarījumam.
Zini, mans varonis, ko atveidoju filmā Homo Novus, sešpadsmit gadu vecumā kopā ar draugu devās apceļot Kaukāzu – tas bija gadsimta sākums, pasaule bija daudz nedrošāka! Toreiz pusaugu puikas mēdza aizbēgt no mājām uz lielajiem tirdzniecības kuģiem, un nabaga vecāki lauku sētā nezināja, kur tas viņu bērns klīst, vai vēl vispār dzīvs. Tad ko lai mēs sakām par manām bažām par savu pieaugušo dēlu, kurš ir tepat Rīgā telefona zvana attālumā? Daudzas no mūsu raizēm dzimst pašas mūsu galvās, izveido tur savu pasauli un izplešas, ja viņām ļauj.
– Bažas par bērniem, pat ja viņi ir lieli, ir vairāk raksturīgas sievietēm.
– Nē, es šajā ziņā esmu diezgan sievišķīgs, jo raizējos par daudz ko. Un mans lielais dēls ir piemērs tam, kā pirmā pamalšanās pa dzīvi maina skatienu. Tas labi. No dzīves neizbēgsi, agri vai vēlu briedums jāiegūst.
– Kad tu ieguvi briedumu?
– Pirmajā kursā. Parastais aplauziens, kad esi ļoti spēcīgi un krāšņi iztēlojies, kā tā aktiermākslas apgūšana notiks, un… Viss ir pilnīgi citādi. Mana ģimene dzīvoja laukos netālu no Kandavas, Rīgā bija jāapgūst patstāvība. Pirmo gadu gan pavadīju siltumnīcas apstākļos.
Vecāki, gribot pasaudzēt, iekārtoja mani pie kundzes, kura man arī taisīja ēst – iedomājies, kamēr citi studenti kopmītnēs rūcināja vēderus, mani vakarā gaidīja šķīvis ar siltu ēdienu.
Pēc gada tomēr devos uz leģendārajām kopmītnēm Baltā kaza. Dzīvoju vienā istabiņā ar komponistu Kārli Lāci un mūziķi Gintu Pabērzu. Un iztiku pats no kartupeļiem un vecāku audzētās cūkas speķa. Vecāki laukos audzēja kartupeļus un pārdeva.
Deviņdesmitajos vēl paši ar tēti braucām ar busiņu uz Kauguriem, kur tirgojāmies daudzdzīvokļu namu pagalmos. Abi ar tēvu uzcēlām šķūni un pagrabu. Dzīvojamo māju gan cēlām sešpadsmit gadus no kartupeļu naudas. Mamma man ir veterinārārste, tēvs – pasniedzējs tehnikumā. Viņi ar tēvu ir lauku inteliģence – tie, kuriem bija svarīgi bērnus sūtīt augstskolās, lai viņi var veidot labas dzīves. Mēs visi trīs bijām čakli un paklausīgi, labi mācījāmies.
– Tev gandrīz nav bijis interviju glancētajos žurnālos – ne vīriešu, ne sieviešu. Laikam jau īpaši sieviešu žurnāliem esi metis taktisku līkumiņu. Toties ievēroju, ka tev bijis pietiekami daudz interviju reģionālajās avīzēs.
– Šķiet, es pat kaut kad esmu publiski nievājoši izteicies par sieviešu žurnālu intervijām… Jā… Cenšos savas publiskās izpausmes dozēt, jo intervija vienmēr nozīmē sevi kaut kā pasniegt, it kā pašam izkrāsot savu portretu. Negribot sanāk sevi slavēt vai pelt, piemēram: «nekad neesmu krāpis sievu» vai «nožēloju, ka dzīvē daudziem esmu darījis pāri». Tā ir sevis krāsošana brīnumainās krāsās, abos gadījumos atziņas šķiet satriecoši cildenas. Man tas pēc būtības šķiet diezgan nepareizi. Tajā vienmēr ir nepatiesuma deva.
Tāpēc vairos no intervijām, man šī sevis skaidrošana un iztēlošana rada neērtības izjūtu. Reģionālajā presē esmu runājis viesizrāžu sakarā. Un atbalsts neatkarīgai reģionālajai presei ir ļoti svarīgs! Es aicinu visus latviešu teātra cilvēkus un citus publisko profesiju pārstāvjus – sniedziet intervijas neatkarīgajos reģionu medijos! Nevis saulainajās pašvaldību sponsorētajās avīzēs, kas reklamē kādu no politiskajām varām.
– Mēs esam satikušies, pateicoties filmas Homo Novus pirmizrādei. Anšlava Eglīša romānu pirmo reizi lasīju studiju laikā, smējos kā kutināta.
– Lasot Homo Novus, acīm pēkšņi paveras spilgta, kolorīta, priekpilna trīsdesmito gadu Rīga un mākslinieku sabiedrība, kurā dzīve kūsāt kūsā. Filma būtībā izseko visam romānam no sākuma līdz beigām, tā nav versija par Anšlava Eglīša darbu vai scenārijs, kam maz līdzības ar oriģinālo literatūru.
– Anšlavs Eglītis ir unikāls ar savu lielisko humora izjūtu – sulīgu ironiju, pašironiju, asredzīgumu. Un asu mēli. Viņš bija nešpetns rakstnieks.
– Mans varonis Fēlikss Kurcums ir romāna un filmas galvenā varoņa – jaunā, gaišā cilvēka pretmets. Viņš nav rakstnieka izdomāts, tam ir reāls prototips, kura atraitne uz Eglīti grāmatas dēļ bijusi diezgan nikna! Šo cilvēku sauca Visvaldis Peņģerots, viņš bija mākslas teorētiķis, vēsturnieks, arhivārs, enciklopēdists, matemātikas skolotājs un ietekmīgs mākslas kritiķis un publicists. Ģeniāls cilvēks ar ļoti sarežģītu raksturu, tāpēc dzīves laikā ar visiem agri vai vēlu sanīdās.
Inteliģents snobs. Ambiciozs, ekstraverts, pat teatrāls. Grāmatas gaitā viņš vairākkārt grasās izdarīt pašnāvību un nosūta atvadu vēstules. Īstais Peņģerots tiešām tā esot darījis, allaž novedot izmisumā savus tuviniekus un draugus.
Atšķirībā no Eglīša romāna un filmas, īstais Peņģerots diemžēl beigās tiešām izdarīja pašnāvību – 1938. gadā.
Viņam bija veltīts tikai viens maziņš nekrologs žurnālā Latvijas Architektūra. Kaut dzīves laikā viņš bija rakstījis daudzos žurnālos un avīzēs, bijis tiešām svarīgs cilvēks mākslas vidē. Pelēkais kardināls, tenku un intrigu centrs ar milzīgu sava svarīguma apziņu.Un viss, kas pēc viņa palika, bija šis mazais nekrologs. Kā tāds skumjš Dieva smaids.
– Stāsta, ka, veidojot savas lomas, tu kļūstot par trako zinātnieku – vēsturnieku, kurš par savu tēlu izpētīs visu: biogrāfiju, laikmetu, laikabiedrus.
– Par maz, vajadzētu pētīt vairāk! Meklēju to vienu matiņu, aiz kura tēlu izvilkt laukā. Meklēju kontekstu tēlam, notikumiem. Visam, ko daru vai runāju uz skatuves, vajag aizmugures sajūtu. Zinu, ka no tā manis izlasītā un uzzinātā uz skatuves izmantošu varbūt tikai piekto daļu, bet man nepieciešama konteksta sajūta. Katra darbība uz skatuves ir aisberga redzamā daļa, bet manī pastāv šī neredzamā daļa zem ūdens.
– Izrādē Cerību ezers aizsalis ir citi noteikumi, jo cilvēks, kuru atveido, nav vēsturiski izpētāms – tas ir tavs kolēģis, laikabiedrs un režisors Vlads Nastavševs.
– Ar Vlada tēlu bija jāmeklē cita pieeja. Ikdienā strādājot pie izrādes, tik intensīvi un daudz bijām kopā, ka tu sarunās un tajā kopā būšanā otru izjūti un saproti. Tomēr palika kādi pieci procenti, kuros es Valdu nesaprotu. Tādēļ ar lomu neesmu līdz galam apmierināts. Tas ir mazais piliens, kas mākslu atšķir no labi padarīta darba…
– Homo Novus galvenais varonis ir lauku puisis, kurš ierodas Rīgā ar sapni kļūt par mākslinieku, iekļūt mākslas aprindās. Bet tādi jau mēs visi esam. Nākuši no laukiem. Arī tu ar savu sapni par teātri.
– Nu jau es jūtos kā rīdzinieks, pārdaugavietis. Esmu iesakņojies. Savu lauku izcelsmi mēdzu vairs piesaukt tikai kā attaisnojošu iemeslu – sak’, es jau no laukiem! Īstajos, dzimušajos rīdziniekos ir kaut kas tāds… Pirmajā kursā mani tas tiešām pārsteidza – viņi ne par ko nebrīnās! Vai prot neizrādīt izbrīnu? Es, no laukiem nācis, varēju brīnīties par daudz ko: «Oho, kā, tiešām, ja???»
Man piemita brīnīšanās un labticība. Rīdzinieki ir it kā dabiski zinoši un nepielaidīgi…
– Šķiet, tu savā būtībā esi ļoti introverts cilvēks. Klusais, sarežģītais zvirbulēns.
– Dažos dzīves aspektos esmu introverts. Ar ģimeni un kolēģiem esmu runīgs un atklāts. Tiklīdz ir iešana uz āru «citos» cilvēkos, varu atstāt ļoti introvertas personas iespaidu. Mēdzu kā gliemezis ierauties savā mājiņā un nelīst laukā.
Studiju laikā to pārdzīvoju, jo ko gan citu mēs varētu gaidīt no aktiera, kā nemitīgu iziešanu no komforta zonas, ekstravertumu. Aktierim taču jāsarunājas ar cilvēkiem, jāpēta un jāiepazīst cilvēki! Kas man patiesībā liek ierauties sevī – tā ir vēlme netraucēt citus, nebūt par apgrūtinājumu, neuzbāzties.
– Un pareizs, kārtīgs tu esi, vai ne? Nekāds izslavētais siržu lauzējs un brunču plēsējs, nedz arī ballīšu lauva.
– Vienmēr esmu bijis pareizais. Noteikti ir kolēģi, kuri ir daudz spontānāki, nepareizāki un bohēmiskāki ar mani. Arī to studiju laikā pārdzīvoju, domāju – kāds es aktieris, ja nevaru iziet no komforta zonas, izdarīt ko pilnīgi traku?
Būdams labs skolnieks, arī šajā jomā centos mācīties un izmēģināt brīvā kritiena izjūtas… Bet bohēma nav mans formāts.
Es to varu, ja ļoti vajag. Varu Centrālās stacijas laukumā sešos no rīta dzert šņabi. Bet es bez tā varu arī labi iztikt. Man piemīt īpašība, kas nav ne laba, ne slikta. Es protu izdabāt. Spēju būt tāds, kādu mani vēlaties, kāds esmu jums katram ērts un patīkams. Kādu jūs mani gribētu? Ak, šādu? Labi, es iekļaušos jūsu orbītā tā, kā jums ērtāk…
Savā ziņā tieši tāpēc varu būt aktieris. Tā ir profesija, kas saistīta ar pakļaušanos režisora vīzijai un brīžam arī viņa neprātam. Pakļaušanās un iekļaušanās. Bet uz skatuves es varu sevī atraisīt un izspēlēt visa veida nepareizību. Nepakļāvīgie, nepareizie raksturi manī arī izraisījuši to lauku puikas apbrīnu. Tos pareizos pats ne pārāk apbrīnoju. Lai gan zinu, ka arī pareizībā ir kaislība, saproti?
– Tu domā – tajā, ka cilvēks netrako un nedullojas, dzīvo kārtīgi un krietni, arī var būt kaislība?
– Nu ja! Stāsts ir par Mocarta tipu un Saljēri tipu, šiem pretstatiem. Impulsīvais, instinktīvais un nepareizais pret prātīgo, kārtīgo, pareizo. Saljēri tips nespēj noskatīties uz Mocarta tipa dzīvi un izpausmēm – kā tā var, kā drīkst, tas ir amorāli, nepieņemami! Bet Saljēri savā veidā arī ir baigi kaislīgs.
– Un tu esi Saljēri?
– O, jā. Kaislīgs pareizais. Un man ir bauda spēlēt mocartiskos tipus, nepareizos un sliktos zēnus. Saprast to garšu, kāpēc ir forši tādam būt. Un kāpēc meitenēm patīk tie sliktie, lai gan viņas taču zina, ka tas beigsies ar asarām.
– Meitenēm patīk skaisti ciest. Sievieti nekas tā nepievelk kā nojausma, ka dabūsi lauztu sirdi.
– Jā! Tas iedod baigo dzīves garšu, ne?
– Tava bohēma ir laivošana. Esi izbraukājis gandrīz visas Latvijas upes.
– Jā, tā gan. Vienpadsmit gadus esam braukuši kopā ar kolēģa Viļa Daudziņa ģimeni. Laivošanā man patīk neparedzamība. Tu iemet sevi, sievu un bērnus dabas un laikapstākļu rokās. Lietus, pērkons, auksti, vējš, dunduri, odi… Bet pilsētniekam vismaz reizi gadā tas ir jādara! Lauciniekam ne, viņš visu gadu dzīvo sadarbībā un arī pakļautībā dabai.
– Tev ir sava mīļā upe?
– Nē, jo katru reizi ticis braukts pa citu upi. Gribētos palu laikā nobraukt pa Tartaku Latgalē, kas braucama tikai agrā pavasarī. Jau sen sapņoju par palu laiku, bet tad man ir sezona, izrauties uz trim dienām gandrīz neiespējami. Man ir savs upju konts, kurā ieskaitu izbrauktās upes, tas ir fetišs! Latvijas kartē ar krāsainiem flomāsteriem tiek iezīmēti mūsu nobrauktie maršruti. Kontā krāju arī velomaršrutus un pārgājienu ceļus gar jūru. Ceļu no Latvijas Nidas līdz Mērsragam, kurš sakrāts vairāku gadu laikā, pa mazam gabaliņam.
Tu ej visu dienu un satiec… nevienu cilvēku. Tā var būt tikai Latvijā. Neticama mums tā jūras piekraste.
Redzot, kā bulgāri lepojas ar savu vienīgo balto smilšu liedaga gabaliņu, ved speciāli ar jahtu rādīt, un tur ir pilns ar cilvēkiem! Te vari iet pa baltajām smiltīm desmit stundas un sastapt tikai vienu butu makšķernieku. Butu vai bušu, kā ir pareizi? Plekstu vai plekšķu?
– Butu un plekstu.
– Visu, ko tev stāstu par upēm vai jūru, es redzu caur karti. Mēs runājam, un es acu priekšā redzu karti. Esmu pasists uz kartēm. Varu stundām tajās blenz, vilkt ar pirkstu…
– Nesen intervēju Uldi Dumpi, viņam arī ir karšu slimība!
– Redz, kā… Man patīk vecās Rīgas kartes un vecās Latvijas kartes, kara laika vācu ģenerālštāba kartes. Vecie ceļi. Kad staigāju pa Rīgas pievārti, pētu vecās vietas – muižas, kas saglabājušās, vecos ceļus un alejas, kas saglabājušās.
Uz pārgājieniem pa Rīgu mani pavedināja sieva. Abi aizbraucam ar autobusu uz kādu galapunktu un ejam. Tas ir ceļa vilinājums. Ceļa sentiments, kā rakstīja Imants Ziedonis. Mūsu cilvēki ļoti daudz dzīvo pa iekšu. Labāk nopērk sev lielo plazmas televizoru nekā velosipēdu vai mazu motorlaiviņu. Rīga ir ūdeņu pilsēta. Kopā rēķinot visu Rīgas ezeru, kanālu, Daugavas un tās atteku krastmalas, Rīgai ir 400 km ūdens krasta līnijas! Un tā nav izmantota! Pa kādam gabaliņam šur tur, pa kādai laivu piestātnītei.
Bet vairumā Rīgas ūdeņi ir pamesti novārtā vai nepieejami. Tu tam ezera krastam netiec klāt vai tevi nelaiž klāt. Varētu vismaz pa tauvas joslu izvilkt pastaigu takas, bet… Un cilvēki tik ļoti izvēlas televizoru pastaigas vietā.
– Tu drīz svinēsi divdesmit gadu jubileju savai idejai par ģimeni. Apprecējies ļoti jauns.
– Man bija divdesmit četri gadi. Tas bija klikšķis. Īpaši attiecībā uz bērnu radīšanu. Jo es tobrīd vēl ļoti negribēju bērnus, biju norūpējies par šādu iespējamību. Biju bremzētājs, bet mana dzīvesbiedre jau gribēja bērnus. Un pēkšņi man likās, ka viss ir nenopietni.
Viss pārējais dzīvē ir nenopietni, tikai bērni ir kaut kas pa īstam nopietns.
Biju ar nākamo sievu jau trīs gadus kopā nodzīvojis. Un es pieņēmu lēmumu, ka mums būs bērni. Tas bija nopietnākais lēmums manā dzīvē. Grandiozākais dzīves plāns, kas tapa vēlā vakara stundā, sēžot pie galda – mums būs bērni, ģimene!
– To, ka jums būs četri bērni, būtu varējis iedomāties?
– To neatceros, bet šis lēmums par ģimeni laikam pavēra iespējas jebkam.
– Kā tu uzturēji ģimeni, būdams jauns aktieris?
– Vienmēr esmu ierunājis audioreklāmas un filmas. Tā ir mana otrā maize, ar kuru tajā laikā arī pabaroju ģimeni. Tik vienkārši. Nekad neesmu vadījis pasākumus, jo man tas nepadodas. Kā jau tu redzi, man sarunājoties ir daudz garu paužu. Tas aparāts, kas smadzenēs domas pārvērš vārdos, man ir sarežģīts un lēns, ar vairākiem filtriem. Vārdi, asprātības un replikas no manis neplūst brīvi.
Man ir kursabiedrs Jānis Kazaks, kurš mācījās kultūras vēsturi, nevis aktiermākslu, bet viņš ir labākais pasākumu vadītājs, kādu zinu. No viņa burtiski plūst tas gruzīnu tamadas fenomens! Viņam nevajag scenāriju, jo viņš pats vislabāk katrā minūtē sajutīs, ko teikt: kā sasmīdināt, aizkustināt, likt ļaudīm pieklust vai sapurināties.
– Esi gandarīts ar dzīvi, ko pats esi veidojis?
– Jā un nē. Slēdzienus ar tēmu «Vai tavs mūžs kam lieti der?» es izvairos veikt. Bet pusmūžs ir interesants. Jūtos esam vienādā attālumā no saviem vecākiem, kam tagad ir pāri sešdesmit, un no jauniešiem, ko uzņēmām teātra kursā. Es atceros, kā ir būt jaunam, un redzu, kā būs būt pēc vēl divdesmit gadiem.
Esmu pašā vidū. Bez skumjām par aizgājušo jaunību un bez bailēm no vecuma.
Apmēram iztēlojos, kāds būšu. Šiverīgs večuks, kurš ļoti raizējas par katru savu mazbērnu dzīves sīkumu. Es dzīvi neredzu nogriežņos, bet kā garo distanci. Arī laulību un darbu redzu kā garo distanci. Vecumā ap septiņpadsmit, kad veidojas jaunieša personība, ir liela nozīme tam, kādu ķieģeli viņš izlasa – ar to domāju kaut ko no pasaules klasikas. Es jaunībā izlasīju Tolstoja Karu un mieru. Pjēra Bezuhova dzīves ceļš manī iemeta pamatīgu enkuru. Veidoja pasaules izjūtu, kurā valda garā distance.
– Jau trešo stundu ar tevi kopā sēdot, varu iztēloties, ka tev mājās uz istabas durvīm uzlīmēta lapiņa Lūdzu ievērot klusumu…
– Nē, mājās ir brizdu brazdas, četri bērni, kāds tur klusums! Jaunākajam bērnam seši gadi! Kad vakaros pārnāku mājās no darba, ir jau vēls. Vakari tiek atdoti citiem, ne manai ģimenei. Labākajā gadījumā sieva vēl ir nomodā, ja nav aizmigusi, midzinot mazo… Viens pats esmu virtuvē savā klusumā. Tā ir mana klusā stunda līdz pusnaktij.
– Kāds tu esi pirms pirmizrādēm? Homo Nervosus?
– Sieva saka, ka es ieeju sevī. Neesmu īpaši runājams un, ja runāju, pēc acu skatiena var pateikt, ka esmu kaut kur citur… Bet mūsu abu divdesmit kopdzīves gados tas viss ir atstrādāts mehānisms. Agrāk abi šīs mūsu nesatikšanās pārdzīvojām. Tie ir brīži, kad it kā esmu mājās, bet manis nav, jo esmu iegājis savā zonā.
Es savulaik ļoti pārdzīvoju, ka tas sievai sagādā skumjas. Gribēju, kaut ar mani būtu vieglāk. Bet ar mani laikam ir tas nepanesamais esības vieglums…
Man ar sievu ir paveicies. Mums vienkārši saskan. Iekšējie ritmi, attieksme pret pasauli, temperaments. Mēs neesam pretpoli, kas pievilkušies. Bet man šķiet, ka kopdzīves garajā distancē pretpoliem ir grūti, pārāk daudz sprādzienu, promiešanu un atgriešanos. Mūsu spriedze pastāv starp šīm divām pasaulēm – manu teātra pasauli un mājas pasauli, un ar šo spriedzi pilnīgi pietiek. Tā ir nostieptā stīga, pa kuru staigājam. Bet tā ir tik intīma un neizprotama zona, kā katrs pāris risina savu kopdzīvi! Tā ir mistērija, kā katram tas izdodas, kāds pārim ir tas ķīmiskais savienojums. Atkal jau jācitē Ziedoni – mēs uztinamies kā kamols kamolā. Brīžam abi kamoli ir līdzsvarā, brīžam viens uztinies liels un resns, bet otrs notinies pavisam maziņš. Un tā visu laiku.
– Šķiet, nekad mūžā neesmu uzdevusi kādam aktierim šo muļķīgo jautājumu, bet, ja jau reizi simts gados man ir iespēja intervēt Kasparu Znotiņu… Tev meitenes uz teātri sūta mīlestības vēstules, kartītes, daudznozīmīgus ziedu pušķus?
– Jā, aizvien gadās.
– Vai, cik labi. Es jau baidījos, ka šī skaistā aktieru pielūgsmes kultūra būs izmirusi.
– Ir dzīva. Protams, tas ir sarežģīti. Tu jau saproti, ka cilvēks ir redzējis tevi uz skatuves un pārnesis tavu tēlu uz savu iedomu realitāti, un šajās fantāzijās tavam tēlam nav pilnīgi nekā kopīga ar to, kāds esi īstenībā… Bet tā jau mīlestība darbojas. Kad iemīlamies, mēs radām iztēlē otra cilvēka tēlu, būtībā iemīlamies savā fantāzijā. Man ar šo bija ļoti traumatiska pieredze vidusskolā.
– Sasapņojies par kādu skuķi?
– Jā, uzbūru visādas iztēles ainas ar mums kā darbojošajām personām, ar sižetiem, notikumiem… Klausījos Eltona Džona balādes un sapņoju, ilgojos, cietu! Līdz atklājās, ka manai iedomu meitenei nav nekādas līdzības ar īsto. Tā nebija viņas vaina. Tāda ir mīlestība.
– Noklausījos pirms gada tapušu interviju Radio Naba studijā, kur tev bija jāatskaņo piecas sirdij tuvas dziesmas. Mani aizkustināja tava izvēle – ļoti sentimentāla, smeldzīga mūzika, piemēram, Ulda Stabulnieka Solījums.
– Sentimentam es šad tad labprāt ļaujos. Tam īpašajam kamolam kaklā, kurš kaut kad bērnībā ir pirmo reizi ticis sajusts un apzināts. Tā ir īpaša vieta manī, kurā visu laiku ir skumji. Bet tās nav rūgtas, drīzāk saldas skumjas. Skaista smeldze. Mūzika ir viens no kanāliem, caur kuru šai smeldzei un kamolam pieslēgies.
Runājot par Stabulnieka dziesmu, tas ir laimes apsolījums: neskumsti un nebēdājies, tas būs drīz, pavisam drīz… Parasti jau cilvēks ir bijis laimīgs bērnībā. Bet tā ir laime, ko spēj izjust tikai bērns. Man tā bija vecvecāku mājās Latgalē ar četrām istabām un krāsni viducī. Vai vectēva mājās pie Kandavas. Tā paspārnes sajūta, kur vari ieritināties un būt pilnīgi bezrūpīgs.
Kad esam pieauguši, mēs mēģinām celt savas lauku mājas vai kā citādi atjaunot šo bērnības laimes izjūtu līdzīgās dekorācijās, bet tas nav iespējams. Jo bezrūpība ir zudusi.
Tu esi tas, kurš par visu rūpējas un atbild. Bērnības laimi nevar atjaunot. Pieaugušajam ieslēdzas atbildības slēdzis un cita programma, bet ilgas pēc tās tīrās laimes paliek. Bet neskumsti un nebēdājies… Es spēlējos ar to skumju un ilgu zonu. Tas, kā mēs veidojam savas ģimenes un būvējam savas pieaugušo ligzdas, rodas no vēlmes atjaunot bērnības laimes sajūtu. Neskumsti un nebēdājies, tas būs drīz…
