• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Brīvvalsts galvenais arhitekts - Eižens Laube

    Leģendas
    Ervīns Červinskis
    31. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Eižens Laube
    Foto: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Latvijas Arhitektūras muzejs
    Eižens Laube
    Eiženam Laubem (1880–1967) patika pašam izzīmēt visu līdz sīkākajai detaļai

    Turpat 200 nacionālā romantisma un neoeklektisma stila ēku Rīgā, Jūrmalā un citās Latvijas pilsētās, gandrīz puse no tām daudzstāvu mūra ēkas, Rīgas pils svētku zāle, vestibils un Triju zvaigžņu tornis, kas lieliski papildina Rīgas vēsturisko panorāmu, greznā Ķemeru viesnīca – 30.gadu Latvijas pārticības simbols, kas greznumā varēja mēroties ar hercogu Bīronu pilīm, kā arī daudzi profesora izskolotie jaunie arhitekti un darbi arhitektūras teorijā – tik bagāts ir Eižena Laubes (1880. gada 25. maijs – 1967. gada 21. jūlijs) mantojums.

    Nebūs pārspīlēts, sakot, ka Laube ir 20.gadsimta pirmās puses, ja ne visa 20.gadsimta latviešu arhitekts numur viens. „Absolūti talantīga personība!” vērtēdams Laubi kā varbūt pašu prominentāko personību Latvijas 20.gadsimta būvvēsturē, saka žurnāla Latvijas Architektūra redaktors, arhitekts Jānis Lejnieks.

    Laubem arhitektūra bija nevis darbs, bet dzīve, un vaicājumi „Kā jums klājas?” un „Vai jūs veiksmīgi strādājat?” – sinonīmi.

    „Tu atkal ieej vecajā Rīgas Politechnikā, sasveicinies ar šveicaru Bonderu un šaubies, kur tālāk doties, nevarēdams atcerēties klausītavas numuru, kas bij tā ap 40, kur šodien savas lekcijas sāk lasīt docents Eižens Laube, mūsu latviešu studentu architektu mazā pulciņa lepnums. Lai gan lekcijas notiek oficiālā krievu mācības valodā, praktisko darbu laikā viņš mums savus ierosinājumus, padomus un mudinājumus nekautrējoties ceļ priekšā mūsu pašu mēlē, kas liek aizdomīgi pacelt galvas pārējiem studentiem, bet mums, latviešiem, gandarījumā un lepnumā,” tā Laubes 80 gadu jubilejai veltītā rakstā savu pasniedzēju vēl no cara laikiem atcerējies arhitekts Ed.Grosbergs, atgādinādams būtisku Laubes īpašību – viņš bija liels Latvijas patriots.

    „Tādā pat jūsmīgā jauniešu aizrautībā mēs šais senajos laikos, kad mūsu zemē valdīja citi, šķirstījām Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen jauniznākušos sējumus, lai skatītu, vai kāds latvietis ir ticis tik tālu, ka viņa darbi tur tiktu ievēroti. Atrodam Purvīti, Rozentālu, bet architektūras daļā – jauno architektu E.Laubi. Tad gājām pa Rīgas ielām, lai apskatītu izdevumā publicētās un citas viņa celtnes un parādītu tās arī mūsu kommīlitoņiem citās fakultātēs vai mūsu draugiem ārpus augstskolas: redziet, mūsu pašu latvieša sniegumi!”

    Starp citu, Laubes patriotisms nebija par šķērsli tam, ka brīvvalsts laikā studijas viņa darbnīcā labprāt izvēlējās nacionālo minoritāšu pārstāvji.

    Pārdaugavietis

    „Darbam tas labprāt izmanto agrās rīta stundas. Kad uz plkst. 8 apsūtītais apmeklētājs pie viņa ierodas, tad profesoram jau ir trīs raženas darba stundas aiz muguras,” – šis laikabiedru fiksētais Laubes dienas režīms var radīt maldinošu iespaidu, ka profesors tāpat kā vairākums 19.gadsimta nogalē dzimušu latvju sabiedrības censoņu, Rīgā būtu ienācis no laukiem. Tomēr ne.

    Eižens Laube bija dzimis rīdzinieks. Tiesa gan, pirmajā paaudzē.

    Viņa tēvs Kārlis Teodors (1852 – 1920), kurš Rīgā ienāca no Smiltenes, bija mācījies podnieka amatu. Laubes dzimtas koks Smiltenes novadā izsekojams līdz pat zviedru laikiem, viņa priekšteču skaitā bijuši ne vien zemnieki, bet arī amatnieki un muižas darbinieki. Tēva tēvs, muižas aitu ganāmpulka pārzinis, par Laubi kļuvis 1850. gadā, līdz tam viņa uzvārds bija Ļuļļe.

    Laubes jaunība pagāja Pārdaugavā, tai Rīgas daļā, kurai viņš palika uzticīgs visu mūžu līdz pat emigrācijai, te 1924.gadā Baložu ielā 20a uzceldams arī savu privātmāju. Ar būvniecību Laube nopietni saskārās jau pusaudža gados, jo viņa mātes patēvs bija būvuzņēmējs.

    Par dažas labas dekoratīvas būvdetaļas patvaļīgu papildināšanu viņam gadījies saņemt ne tikai uzslavas… Tomēr Laubes talants bija pārāk liels, lai to varētu nepamanīt.

    1899.gada pavasarī absolvējis Pētera I reālskolu, Laube iestājās Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, un jau pirmajos studiju gados saņēma uzaicinājumu, kas ietekmēja viņa turpmāko dzīvi: 1900.gadā viņu darbā aicināja otrais profesionāli izglītotais latviešu arhitekts, viens no jūgendstila pionieriem Konstantīns Pēkšēns (1859 – 1928), kura lielajā arhitektūras birojā 20.gadsimta sākumā ilgāku vai īsāku laiku paguva pastrādāt gandrīz visi tālaika talantīgākie jaunie latviešu arhitekti.

    Sākās Laubes ražīgākais darba posms – jaunā arhitekta radošā enerģija sakrita ar Rīgas „zelta laikiem”, straujo saimniecisko uzplaukumu un latviešu īpatsvara pieaugumu Rīgā.

    Gadsimta pirmajā desmitgadē tapa vairāk nekā simt Laubes namu projektu, tie bieži vinnēja projektu konkursos, izvirzot viņu labāko latviešu arhitektu līderos.

    Kopā ar savu darba devēju E. Laube 1901.gadā projektēja un uzcēla savu pirmo jūgendstila dzīvojamo namu Tallinas ielā 23, pazīstamu kā Kaminciusa namu. 23 – 25 gadu vecumā. Vēl būdams students, Laube kopā ar Pēkšēnu strādāja pie tādām arī šodien labi zināmām Rīgas ēkām kā nams Tērbatas ielā 13/15 un K.Pēkšēna paša nams Alberta ielā 12, kurā tagad ir Rozentāla un Blaumaņa muzejs. J.Lejnieks stāsta: ir saglabājusies šīs ēkas projekta skice, kur, pēc rokraksta spriežot, Laube vēlāk pierakstījis „projektējis Laube”. 1940. gadā Laubes 60 gadu jubilejā viņa akceptēto darbu sarakstā iekļauts arī šis nams. 

    Laube pie Pēkšēna nostrādāja līdz 1907.gadam, kad atvēra pats savu arhitektūras biroju, kurš darbojās līdz Pirmajam Pasaules karam. Laubes projektētajā Romanova bazārā nams Lāčplēša ielā 70a piederēja pašam projektētājam, te atradās arī viņa arhitektūras birojs.

    Starp citu, vispār Laube nebija arhitektūras biroju piekritējs, uzskatīdams, ka tie nenāk par labu arhitektūrai un ir attaisnojami tikai lielos arhitektu trūkuma laikos, jo rūpnieciskas projektēšanas metodes gremdē arhitektūras mākslas līmeni. Laubem patika visas detaļas zīmēt pašam. Tā milzīgajai Ķemeru viesnīcai jeb sanatorijai viņš zīmējis arī interjera detaļas un mēbeles. Apbrīnojamā kārtā Laubem šo principu – būt klāt visos savas arhitektoniskās ieceres realizācijas sīkumos – izdevās īstenot arī tādos lielos projektos kā minētā Ķemeru viesnīca, Romas viesnīcas pārbūve un Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija.

    „Somu stils”

    27 gadu vecumā uzsācis pastāvīgu arhitekta praksi, Laube projektēja un būvēja lielus namus, kļūdams par vienu no jauna stila – nacionālā romantisma – redzamākajiem pārstāvjiem. Ar to sākās viņa nacionālās jeb reģionālās identitātes meklējumi, kas vēlāk evolucionēja nacionālā konservatīvisma virzienā.

    Latvijas ārēs vien jaunā stila saknes nebija smeltas. Nacionālā romantisma attīstībai Rīgā spēcīgu impulsu deva tālaika Somijas arhitektūra. 1904. gadā Laube kopā ar otru jaunu latviešu arhitektu A.Vanagu devās studiju ceļojumā uz Somiju, kur iepazinās ar vietējo arhitektu celtnēm, kā arī nodibināja personīgus kontaktus ar somu arhitektiem K.Vasašernu un G.Lindbergu. Drīz vien pēc šā iedvesmas pilnā ceļojuma arī Rīgā sāka parādīties nacionāli romantiskā garā veidotas celtnes.

    Laubes pazīstamākais darbs šajā stilā ir 1908.gadā tapušais Krastkalna nams Brīvības ielā 47.

    A.Vanaga un E.Laubes radošajos rokrakstos ir jūtamas atšķirības. Kā grāmatā Jūgendstils Rīgas arhitektūrā raksta Jānis Krastiņš, Vanaga veidotais ornamentālais dekors vairāk kopē etnogrāfiskos izšuvumu un adījumu rakstus, kamēr Laubes celtņu fasāžu rotājumu grafiskais zīmējums ir daudzveidīgāks, zināmā mērā tuvāks vispārējam jūgendstila līniju raksturam un simbolikai, tajā jūtama spēcīga E.Sārinena, A.Lindgrēna un citu somu arhitektu ietekme.   

    „Runājot par Rīgu kā jūgendstila metropoli, pārspīlēti tiek izcelti M.Eizenšteina darbi, Alberta ielas bagātīgi dekorētā arhitektūra, kas faktiski ir fasādisms,” saka J.Lejnieks. „Šīs ārišķīgās ēkas veidotas galvenokārt krievu tirgotāju un jaunbagātnieku gaumes apmierināšanai, bet to iekšējais plānojums ir slikts. Laube tajā pašā laikā projektēja kvalitatīvākus īres namus, kuru fasādē dominēja ziemeļu jeb somu stils.”

    Laube bija arī viens no dedzīgākajiem nacionālā romantisma virziena propagandētājiem, aicināja „nogremdēties mūsu senču garā”. Šo propagandu viņam bija iespēja veikt arī pasniedzēja darbā, jo jau 1907.gadā Laube bija kļuvis par Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras nodaļas docentu. Taču nacionālajam romantismam bija lemts īss mūžs…

    Neoklasiķis

    Jau 1911. gadā E.Laube atgriežas pie klasicisma – sākas otrs posms viņa radošajā dzīvē. „Var to saukt par konjunktūru, pielāgošanos tālaika pilsoniskajai gaumei, bet var arī par laika gara izjušanu,” vērtē J.Lejnieks.

    Par saviem nacionālā romantisma stila namiem Laube bija saņēmis ne vien uzslavas, bet arī bargu kritiku presē, kur šis stils tika nodēvēts par formu haosu. Arī Laubes pirmo, turklāt saskaņoto skici Rīgas Latviešu biedrības nama pārbūvei 1909. gadā noraidīja biedrības runasvīri, un Laube bija spiests kopā ar arhitektu E.Poli pārtaisīt projektu.

    Tā nu paradoksālā kārtā par neoklasiķi Laube kļuva ar projektu ēkai, kurai it kā vairāk nekā jebkam citam piedienētu nacionālais romantisms…

    J.Lejnieks stāsta: vēl nav izpētīts, kādi īsti bija runasvīru argumenti, taču iespējams, ka latviešu pilsoniskā sabiedrība tobrīd jau vēlējās nevis „palikt pie senču rakstiem”, bet kļūt eiropeiskāka. Laube pieskaņojās šai vēlmei un pieņēma tolaik Eiropā aktuālo neoklasicisma stilu.

    Šajā stilā ir projektēta gan Ārlietu ministrijas ēka Valdemāra ielā 3, gan visas Laubes 20. – 30.gadu ēkas, kuru spilgtākais piemērs ir Ķemeru sanatorija jeb viesnīca un Laubes savrupmāja Baložu ielā.

    Minoritāšu iecienīts

    Pirmā Pasaules kara laikā Rīgas Politehnikums tika evakuēts uz Maskavu. E.Laube devās tam līdzi un gandrīz visu kara laiku pavadīja tur, nododamies tikai pasniedzēja darbam un sarakstīdams darbu Krāsu un formu loģika.

    1917.gadā atgriezies, viņš dabū strādāt pasniedzēja darbu gan pie vāciešiem, gan pie Stučkas lieliniekiem, bet pēc Latvijas nodibināšanās ir Latvijas Universitātes dibinātāju vidū, un 1922.gadā dažus mēnešus arī tās rektors. Izveidojis arhitektūras fakultāti, Laube iesākumā ir arī gandrīz vienīgais tās pasniedzējs ar akadēmisku stāžu un pieredzi.

    Būdams bez ārišķīgas bardzības un nervozitātes iezīmēm, Laube kļuva populārs studentu vidū.

    Taču, ja kāds mēģināja blēdīties un iesniegt nevis savu, bet studiju biedra zīmējumu, viņu gaidīja gara un nopietna saruna profesora kabinetā pēc tam, kad Laubes asā atmiņa zīmējumu bija identificējusi.

    Arhitektūras fakultātē bija trīs darbnīcas, tās vadīja profesori E.Laube, P.Kundziņš un E.Štālbergs. Pie Laubes viņa tolerances dēļ studijas labprāt izvēlējās Latvijas nacionālo minoritāšu pārstāvji: ebreji, krievi, vācieši.

    „Noteiktās „vizitācijas” dienās un stundās profesors E.Laube bija klāt precīzi,” atceras viņa bijušais students A.Dzirkalis. Vienīgi no dažām vietām bija redzama profesora ienākšana viņa darbnīcas kabinetā. Noteiktā laikā slēdzot vaļā savas kabineta durvis, pazīstamās skaņās iegrabējās atslēgu saišķis, un visi darbnīcā zināja, ka profesors ir atnācis. Un tiešām, īsu laiciņu pēc tam profesors parādījās darbnīcā un uzsāka apgaitu, nesteigdamies, bet iedziļinādamies katra veikumā, analizēdams un norādīdams.

    Bieži vien viņa darbs ievilkās vēlā vakara stundā un fakultātes apkalpotājs Minkēvičs, saukts Mincis, spaini un slotu rokās, neapmierināts mīņājās darbnīcas druvīs vai paklusām centās uzsākt savu darbu gar attālākiem kaktiem, lai vērstu uzmanību, ka tagad ir pienācis viņa laiks pārņemt darbnīcas „vadību”. Ja profesora apgaita ievilkās un vienā vakarā viņš nepaspēja visus galdus apiet, tad nākošajā vakarā iesāka no tās vietas, kur bija iepriekšējā pabeidzis, lai viņa padoma netiktu vieniem par daudz, bet citiem par maz.    

    Ulmaņa arhitekts

    Pēc 1934.gada Ulmaņa apvērsuma Laube kļuva par režīma pirmo arhitektu, kurš bez konkursa tika aicināts projektēt prominentākās ēkas. Pēc Ulmaņa uzaicinājuma viņš projektēja svētku zāli Rīgas pilī un Triju zvaigžņu torni, ko radīja kā elegantu stilizācijas piemēru.

    Laube bija lojāls Ulmaņa režīmam. Vēl 20.gadu beigās avīzē Jaunākās Ziņas viņš norāda, ka Vecrīgu vajadzētu atjaunot ļoti rūpīgi kā lielu kultūras vērtību, kardināli neiejaucoties, tikmēr Rīgas jauno centru būtu vēlams attīstīt Pārdaugavā, Ķīpsalā vai Citadeles rajonā.

    Taču pēc 1934. gada Laube jau atbalsta K.Ulmaņa uzstādījumu attiecībā uz Vecrīgas „latviskošanu”, proti, radikālu pārbūvi.

    Šā uzstādījuma rezultātā Vecrīgā parādījās tādi objekti kā finanšu ministrijas ēka, Armijas ekonomiskais veikals, Kara muzejs, kas lielā mērā grāva Vecrīgas struktūru; desmitiem ēku tika nojauktas, lai izveidotu Doma laukumu.

    Vairāki jaunie arhitekti tolaik iebilda pret šādām radikālām pārbūvēm, kur tika tērēti valsts līdzekļi, nojaucot vecas ēkas, kamēr citās vietās jauno administratīvo kompleksu būvniecība būtu lētāka. E.Laube Ulmaņa režīma Rīgas centra pārveidošanas plānus atbalstīja, rakstīdams, ka latviešiem no vecās vācu pilsētas ir jātiek vaļā. Tas gan vēl neļauj apgalvot, ka Laube šādu pozīciju ieņēmis tikai konformistiskas ērtības labad, ne savu estētisko un patriotisko uzskatu vārdā. Galu galā viņš taču bija bijis viens no spilgtākajiem nacionālā romantisma pārstāvjiem arhitektūrā. „Varbūt viņš te saredzēja iespēju, kuru bija proponējis jau 1908.gadā, rakstot par senču gudrībām un laika garu, kas čukst priekšā, kas jādara,” pieļauj J.Lejnieks.

    Darbos modernāks

    Laubes attieksme pret modernismu arhitektūrā bija samērā kritiska. J.Lejnieks stāsta, ka Valsts vēstures arhīvā ir saglabājusies lieta par Studentu namu. 30.gadu sākumā tika izsludināts konkurss par multifunkcionālas studentiem domātas ēkas būvniecību, ēkā paredzot saviesīgās zāles, bibliotēku, sporta zāles un peldbaseinu. Vieta bija iecerēta skvērā aiz anatomikuma.

    Modernisma formās veidotu skici bija izveidojis arhitekts A.Klinklāvs: horizontāli lentveida logi, plakanie pārsegumi, atsevišķas neregulāras būvmasas… Atbilstoši tālaika prasībām tik liela mēroga sabiedriskas celtnes projekts bija jāsaskaņo Iekšlietu ministrijā. Tās ekspertu padomē viens no dažiem arhitektiem bija E.Laube.

    Viņa atsauksme par Klinklāva modernistisko projektu bija negatīva, pamatojot savu vērtējumu šādi: tā nav arhitektūra, kuru var radīt katrs ar trīsstūri un sliedi.

    Tā kā Brāļu kapu arhitekts, Mākslas akadēmijas profesors P.Feders šo projektu atbalstīja, beigās tas tomēr tika saskaņots, bet ēka netika uzcelta ekonomiskās krīzes dēļ. Taču E.Laubes attiecības ar A.Klinkāvu, protams, vairs nebija spožas.

    Tas gan nenozīmē, ka Laube būtu bijis pilnīgi regresīvs un imūns pret modernismu. Viņa darbi dažreiz atšķīrās no vārdiem. Piemēram, viņa 1928. gadā projektētajā P.Sniķera namā Brīvības ielā 39 (posmā starp Dzirnavu un Blaumaņa ielu; padomju gados te atradās Lietišķās mākslas vidusskola) fasādē gan bija redzamas klasicisma detaļas, tomēr ēkai ir lieli logi, dzelzsbetona karkass un citas tam laikam modernas vēsmas. Toties Laubes savrupmāja Baložu ielā 20a ir izteikts neoklasicisma paraugs, apliecinot to, ka sirdī Laube bija klasiskās arhitektūras piekritējs, saka J.Lejnieks.           

    Kredo angliski

    Profesionālajā plāksnē visnotaļ aktīvi darbodamies dažādās komitejās un komisijās, sadzīvē E.Laube bija diezgan noslēgts un savrups cilvēks. Laikabiedru atmiņas liecina, ka saviesīgos sarīkojumos arhitekts numur viens bijis redzams diezgan reti, augstākās sabiedrības ballēs faktiski nemaz, un pēc publicitātes netiecies, būdams izteikts darbaholiķis, kurš jau agri no rīta ķeras pie saviem projektiem vai teorētiskajiem rakstiem. Laube labprāt uzturējās savās Baložu ielas mājās, te strādādams, uzņemdams viesus un klausīdamies radio mūziku. Te viņš arī pašmācības ceļā apguva angļu valodu, kas viņam lieti noderēja.  

    1944.gada 17.martā E.Laube bija Latviešu Leģiona ģenerālinspektoram R.Bangerskim adresētā Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītāju skaitā, aicinot atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti.

    Doties trimdā viņš īpaši neesot tiecies, lēmumu acīmredzot ietekmējis fakts, ka Laubes otrā sieva bija vāciete.

    Arhitekts E.Plauciņš, kurš 1944.gada oktobrī bija Laubi saticis neilgi pirms viņa aizbraukšanas, J.Lejniekam atstāstījis Laubes teikto: viņš jau varētu nebraukt prom, bet, tā kā sieva ir vāciete, labāk būšot klausīt viņas vēlmei.

    Tā kara beigās Laube nokļuva Berlīnē, 1947. gadā pārcēlās uz Hamburgu, kur vienu laiku bija Baltijas Universitātes Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes dekāns. ASV E.Laube pēc dēla aicinājuma nonāca 1950. gadā, kad viņam jau bija septiņdesmit.

    Arhitekta P.Dermaņa atmiņas vēsta, ka Laube tur mēģinājis atrast darbu savā profesijā un vienu laiku arī strādājis arhitektūras projektu birojā Vašingtonas štata galvaspilsētā Olimpijā, bet piedāvātie darbi nav atbilduši viņa līmenim, turklāt neoklasicisma laiks Amerikā jau bija pagājis, 50.gados te arhitektūrā toni noteica tādi modernisti kā Gropiuss, Van der Roe, Sārinens.

    Tā nu kopš 1955.gada atlikušo mūžu E.Laube pavadīja, strādājot ar saviem rokrakstiem Oregonas štatā Potlendā un iztikdams ar atbalstu, ko sniedza biznesu veiksmīgi uzsākušais dēls.

    Tikmēr Latvijā E.Laubes savrupmāja Baložu ielā tika nacionalizēta, bet Arhitektūras fakultātē „buržuāzisko nacionālistu” raganu medību laikā no Krievijas atbraukušie arhitekti Laubes manuskriptus un zīmējumus krāva maisos un aizstiepa uz kurtuvi. „Var teikt, ka Laubes arhīva nav…” tagad konstatē J.Lejnieks. Palikuši tikai ēku būvprojekti, kas izkaisīti pa dažādām būvvaldēm un nonākuši Valsts vēstures arhīva fondos.    

    Mūža nogalē E.Laube kļuva reliģiozs. Latvijas Arhitektūras muzejā glabājas angliski rakstīts E.Laubes manuskripts, kurā ir ļoti daudz citēti evaņģēliji. Ar šiem citātiem Laube mēģinājis pamatot arhitektūras teoriju, savu arhitekta kredo. „Acīmredzot šos tekstus analizēt vajadzētu kādam reliģijas pētniekam, jo no tradicionālās arhitektūras teorijas pozīcijām tos ir grūti vērtēt,” saka J.Lejnieks.

    E.Laube nomira 1967. gada 21. jūlijā 87 gadu vecumā. Gan viņa dēls, gan dēladēls arī jau ir miruši, tātad Latvijas 20.gadsimta pirmās puses prominentākā arhitekta dzimta ir beigusies.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+