Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nelaid garām iespēju
Teikšu godīgi, kad man piezvanīja no IEVAS Veselības un aicināja izstāstīt par manu kaiti, gribēju atmest ar roku: nē, nē, paldies! Vispirms – man taču vēl nemaz viss nav beidzies; otrs, nu, sakiet – kam man to vajag? Un vēl fotografēties?! Man patīk piedzīvojumi, bet es nekad mūžā neesmu bijusi uz izrādīšanos vai sevis izcelšanu.
Taču, padomājot no otras puses, – ja man nebūtu izstāstīts par kolorektālā jeb zarnu vēža skrīningu, es taču nebūtu uzzinājusi, ka man šī slimība, klusu un nemanāmi, jau sākusies. Tāpēc nolēmu, ka tas ir drīzāk mans pienākums – izstāstīt, kā gāja man, un iedrošināt citus veikt pārbaudes.»
Tomēr vēzis
«Kaut visiem būtu tik fantastiska ģimenes ārste kā man! Mana daktere ir Vizma Šarne no veselības centra Pulss 5. Pērn novembrī biju aizgājusi pie viņas citā jautājumā, un vizītes beigās viņa man pajautāja, vai esmu pārbaudījusi zarnas. Izstāstīja, ka Latvijā eksistē zarnu vēža skrīnings – vienkārša bezmaksas pārbaude, kas palīdz uzķert šo slimību pašā sākumstadijā, kad iespējas izveseļoties ir ļoti labas. Domāju, daudzi, tāpat kā es, nemaz nezina, ka zarnu vēzis ir trešā biežākā onkoloģiskā saslimšana Latvijā. Jo, protams, kamēr tas uz mums pašiem neattiecas, šādu informāciju laižam gar ausīm.
Toreiz dakterei atbildēju, ka zarnas nekad neesmu pārbaudījusi – nav bijusi tāda vajadzība. Bet, ja jau ģimenes ārste piedāvā un iesaka, turklāt tas ir viegli izdarāms un bez maksas, tad kādēļ gan ne?!
Analīžu nodošana bija vieglāka par vieglu. Komplektā, ar kura palīdzību jāsavāc analīžu paraugs, bija arī instrukcija, kurā viss skaidri un gaiši aprakstīts. Jānodod maza kripatiņa fēču, kurās tiek meklēts, vai nav slēptās asinis, kas varētu liecināt, ka zarnās sācies kāds ne tik labs process.
Analīzes nodevu un, godīgi sakot, par to visu pat piemirsu. Taču nepagāja ne dažas dienas, kad no poliklīnikas man zvanīja māsiņa un teica: «Jums jāatkārto analīzes.»
Man ir optimistisks raksturs, tādēļ vēl neko ļaunu nedomāju – mazums, kas tur atgadījies?!
Pierakstījos vēlreiz pie ģimenes ārstes, aizgāju tīri priecīga, bet daktere man saka: «Nevilcināsimies, netaisīsim vēlreiz testu, sūtīšu jūs uz kolonoskopiju, lai uzreiz viss top skaidrs.»
Kolonoskopija ir izmeklējums, kad tieva caurulīte, kurai galā ir gan maza gaismiņa, gan videokamera, tiek vadīta pa zarnām uz augšu, un tiek lūkots, vai viss izskatās, kā tam jāizskatās. Dakteris, kurš šo izmeklējumu veica man, uzreiz secināja: kaut kas īsti labi nav, jo ar instrumentu neesot iespējams tikt tālāk uz priekšu, lai zarnu izmeklētu līdz galam. No veidojuma, kas bloķēja eju, tika paņemts paraugs un nosūtīts uz laboratoriju.
Arī šajā brīdī es joprojām sev teicu, ka tas var būt jebkas, piemēram, hemoroīds, un neļāvos satraukumam. Taču, kad atnāca rezultāti, diemžēl papīros bija rakstīts, kas cits: C1. C nozīmē – cancer, vēzis. Tātad tomēr onkoloģija. Bet tas vieninieks? Kopā ar bērniem izpētījām, ka ar to tiek apzīmēta pirmā stadija, pats slimības sākums. Tātad – nav tik traki, tiksim galā! Turklāt bija vēl viena zelta maliņa tam melnajam mākonim, jo, izrādījās, manam audzējam neuzrādoties metastāzes.»
Klausi organismam, bet pārbaudies
«Uzzinājusi diagnozi, centos atskatīties pagātnē – vai bija kādas pazīmes, kuras esmu palaidusi garām? Kaut kas tāds, kas norādītu, ka sākusies slimība?…
Vienīgais, ko spēju iedomāties, – man bija sācis stiprāk pūsties vēders. Visu mūžu esmu ēdusi gan sīpolus, gan kāpostus, tā kā tie man garšo, taču pēdējos gados es tos vairs lāgā nevarēju atļauties, jo tie radīja nepatīkamas, pat sāpīgas izjūtas. Taču man ir arī izoperēts žultspūslis, un domāju: varbūt no tā? Varbūt vienkārši ar gadiem organisms vairs necieš stiprus produktus? Kurš gan tagad vairs pateiks, kā īsti bija?!
Tādēļ man patiešām jāpiekrīt, ka vēzis zarnās var sākt attīstīties bez pazīmēm, un vienīgais veids, kā par to uzzināt laikus, ir pārbaudīties.
Runājot par uzturu, ar mani notika interesanta lieta… Runā, ka vēzim garšojot cukurs. Man visu mūžu ir paticis uzēst pa saldumam. Bet, tiklīdz uzzināju, ka man ir audzējs, kā ar nazi nogriezts – man vairs nekārojās nevienu konfektīti, nevienu cepumiņu. Patiešām! Toties man tik šausmīgi gribējās dzērvenes! Kamēr tika veikti visi izmeklējumi un analīzes, bija jau sākusies ziema. Atceros, toreiz staigāju pa Salacgrīvas tirgu un skatījos – tā kastīte par maza, tā stipri par lielu… Bet pārdevēja mudināja: «Vakar biju purvā, salasīju svaigas odziņas. Pērciet droši!» Tā ziema bija maiga, tāpēc tiešām ogot vēl varēja. Kā es ēdu tās dzērvenes! Man šķita, ka savu mūžu neko tik gardu neesmu baudījusi! Saldeni skābas, tik sulīgas! Nevienu pašu cukura gabaliņu man neprasījās, tikai dzērvenes, dzērvenes! Laikam taisnība, ka organisms pats zina, kas tam vajadzīgs.
Tolaik nokritos svarā aptuveni par sešiem kilogramiem. Laikam uztraukums ietekmēja, bet, domāju, ka lielākoties tas bija uz saldumu rēķina, kurus man vairs nemaz neprasījās. Un vēl man ir tā – es jau tāpat nekad nesēžu mierā, vienmēr esmu kustībā, bet, ja vēl man ir kāda bēda, es jau netupēšu degunu nokārusi! Man ir jāiet, jāceļas, jākustas, kaut kas jākārto, jāšrubē. Tas man laikam no mammas – viņa bija tāda pati. Nekad nesēdēja raudādama. Ja bija kādas nepatikšanas, viņa arī tūlīt visu māju izberza. Tas palīdz aizmirst bēdas. Un pie viena sanāk sports.»
Labie dakteri
«Te man atkal jāsaka liels paldies ģimenes ārstei, jo, lai arī nemēdzu nolaist rokas, kad uzzināju diagnozi, man tomēr bija gan šoks, gan uztraukums, tāpēc esmu tik pateicīga, ka viņa man visu paskaidroja un noorganizēja zaļo koridoru, kas vēža pacientiem Latvijā ir paredzēts. Viņa man pajautāja, kurā slimnīcā gribētu ārstēties. Man šķita – kāda runa? – nu, protams, ka Austrumu slimnīcā! Tur ir specializētā, milzīgā onkoloģijas nodaļa. Tad mana ģimenes ārste visu sazvanīja, norunāja vizītes.
Onkoloģijas centrā man tika nozīmēta vizīte pie ķirurga Ivana Jevlovska, kurš kļuva par manu ārstējošo ārstu. Mans dakteris ir ļoti jauns, simpātisks. Nevaru paskaidrot, kādēļ tā, bet es vienmēr esmu uzticējusies jaunajiem dakteriem. Protams, vecajiem ir pieredze, prakse, viņi ir gudri. Bet man tomēr patīk jaunie – viņi ir veikli, izdarīgi, centīgi, enerģiski.
Vēlāk, kad jau biju palātā, citas sievas brīnījās – kā tu tādam jaunam dakterītim uzticējies?
Daudzas bija speciāli prasījušās pie nodaļas vadītāja vai kāda cita ārsta, par kuru bija dzirdējušas labas atsauksmes. Es neko neprasīju, pie kura mani nozīmēja, pie tā gāju. Man bija ticība, es paļāvos. Un esmu ļoti apmierināta. Tik feins viņš man trāpījās!
Dakteris ir rūpīgs – uz lapiņas pa punktiem man sarakstīja visu, kur man jāiet, kas jādara, jo viņš jau redzēja, ka esmu uztraukusies, ne visu saprotu, varbūt aizmirsīšu. Ļoti cilvēcīgs, man gandrīz gribētos teikt – jauns, labs puikiņš, kuru varētu arī apķert un samīļot. Bet, nē, nē, mēs tā nopietni. Jo, lai arī dakteris ir laipns un iejūtīgs, viņš ir arī ļoti profesionāls un tiešs. Mierīgi, bet skaidri viņš man paskaidroja: operācija būs. Citas iespējas neesot. Viņš man uzzīmēja un parādīja, kā tiks veikti griezieni, kā gabaliņš zarnas ņemts laukā, un arī piebilda, ka visu šobrīd paredzēt nevar – kā viss patiešām notiks, varēs saprast tikai jau pašas operācijas laikā.
Tad man bija jāaizpilda visi dokumenti, vai piekrītu operācijai, vai apzinos riskus. Protams, ka piekrītu! Kur tad es likšos?! Iešu mājās, vai? Taču ne! Tas audzējs augs tikai lielāks. Nemiers bija, un šoks arī, ka lieta tāda, bet – kas jādara, jādara.»
Operācija pirms kovida
«Tad pienāca operācijas diena. Godīgi sakot, pati operācija man pat nešķita nekas traks – mans darbs bija rāmi gulēt, visu smago nastu iznesa dakteri.Grūtākais šajā visā man bija izdzert četrus litrus salkana medikamenta.
Šīs pašas zāles bija jādzer arī pirms kolonoskopijas. Divus litrus vispirms, tad pauze, un otrus divus mazliet vēlāk. Tas nepieciešams, lai zarnas būtu tīras un ārsti varētu strādāt. Saņēmos, pavaikstījos, bet izdzēru.
Tāpat man bija mazliet bail no anestēzijas, jo savulaik, kad operēja kāju vēnas, anestēziju dūra mugura, kas bija ļoti nepatīkami – ceļi stingri jāpievelk pie vēdera, un tad muguras lejasdaļā dur adatu. Toreiz pirmo reizi viss izgāja labi, bet, kad drīz pēc tam sekoja otrā operācija, es vairs tik labi nespēju pievilkt kājas, tāpēc māsiņa uzreiz netrāpīja īstajā vietā. Au, kā dzirksteles izskrēja cauri visam ķermenim! Mierināju sevi, ka nu jau labs laiks pagājis, es atkal varēšu kājas pievilkt, māsiņas šo darbu dara katru dienu, gan būs labi. Bet bailes, protams, bija. Taču izrādījās, ka nemaz to nevajadzēja: sēdēju uz krēsla, man mugurā iedūra mazu potīti, pāri plecam pārlika bundulīti ar šļauciņu. Es vēl noprasīju: «Kas tas ir?» Man atbildēja: «Tas, lai jums nesāp.» Tad man atlika vien nogulties un ļaut ārstiem darīt savu darbu.
Operācija bija noritējusi veiksmīgi, pēc tās mani ielika reanimācijas nodaļā un gaidīja, kad modīšos. Tobrīd abas meitas, kas dzīvo Īrijā un Anglijā, bija atbraukušas. Vēlāk manas palātas sievas teica: «Meitenīši stāv, gaida, bet dakteri nevar māti pamodināt!» Arī māsiņas atzinās – esmu visus drusku sabaidījusi, ka pati nemodos, tomēr beigās viss bija labi. Vēl nedēļu nogulēju slimnīcā. Mans ārstējošais ārsts katru dienu ienāca, apraudzīja, aprunājās, kā man klājas.
Kad pagāja desmit dienas pēc operācijas, bija jāatgriežas slimnīcā izņemt šuves. Tas iekrita 11. martā, bet nākamajā dienā stājās spēkā visi stingrie kovida ierobežojumi. Paguvu pēdējā brīdī. Saki vēl, ka neesmu veiksminiece!»
Tāda ir dzīve
«Zinu, ka ļoti maz cilvēku izmanto iespēju pārbaudīties skrīningā. Bet kāpēc neiet? Jo bail no rezultāta. Protams, ka bailes ir, bet, ja tu, cilvēk, gribi dzīvot, tev jāzina, kas ar tevi notiek. Kaut vai jāzina, vai testaments jāraksta un vai vecās mīlestības vēstules jāsadedzina. Tas tāds melnais humors, jo patiesībā mūsdienās medicīna ir tik laba un dakteri tik gudri, ka pat pēdējā stadijā izārstē cilvēkus.
Man bija palātas biedrene Irēna ar vēzi ceturtajā stadijā. Viņu operēja, arī vairākas ķīmijterapijas jau bija izietas. Bet viņai bija tāda enerģija, tāds dzīvesprieks, uh! Mums bija saruna, kurā viņa man tā draudzīgi, sirsnīgi atzinās: «Aija, kā jūs man patīkat! Bet apsoliet man, ka tad, kad iziesiet no slimnīcas, nokrāsosiet matus! Jums tik labi izskatīsies!» Un es viņai apsolīju, ka aiziešu pie friziera. Vēl gan nav sanācis…
Draugi un paziņas man reizēm saka – varone! Bet man tas nepatīk. Kāda es varone?! Kad cilvēkam ņem nost kājas un viņam tam ir jāpiekrīt, lai izdzīvotu, tad tā ir varonība. Bet kas tad man? Es paklausīgi darīju visi, ko ārsti man liek, uzticējos. Vēl jau es nevaru teikt, ka esmu uzvarējusi slimību. Bet man iet labi.
Nesūdzos un priecājos, ka savā ceļā satiku tik labus ārstus, tik feinas, atsaucīgas medmāsas, tik jaukas palātas biedrenes. Ziniet, man vienkārši ļoti patīk dzīvot.
Visādi ir dzīvē gājis, bet, lai kā ies tālāk, es gribu dzīvot. Manuprāt, pats galvenais, kas uzmundrina, neļauj prātam novecot un arī sniedz vislielāko atbalstu, ir bērni. Mums ir seši. Mums abiem tā ir otrā laulība, manam vīram Modrim pūrā bija puika un meitene, man – meita, un mums kopā ir vēl trīs meitas. Tādi, lūk, bagāti mēs esam! Gandrīz visi mūsu bērni ir kur kurais ārzemēs – Īrijā, Anglijā, Amerikā, tikai viena meita dzīvo Latvijā, Aizkrauklē. Bet mēs visi draudzējamies, braucām cits pie cita ciemos, kamēr varēja. Vienmēr sazvanāmies, sarakstāmies, sūtām bildes. Tā kā mans vīrs necieš datorus, man nekas neatliek – jābūt modernai un jāmāk lietot gan e-pasti, gan feisbuki.
Tagad, kā smejos, dzīvoju ar vienu kāju Rīgā, ar otru Salacgrīvā, jo manu vīru no turienes ne par kādu naudu vairs nevarēs izvilināt.»
Superkasiere Ajačka
«Esmu dzimusi Rīgā, mācījos 24. vidusskolā. Mēs vēl tagad ar klasesbiedriem katru gadu tiekamies. Parasti salidojumus rīkojām pavasarī, kad skola beidzas, bet šogad sanāca citādāk – tikāmies vasaras beigās. Kā vienmēr bija dikti feini! Tiekamies pie klasesbiedres Dārziņos, viņas mājas pagalmā uzvelkam karogu.
Klases vecākā glabā mūsu klases žurnālu – vairs pat nedod pieskarties, ka nesabirst! – vienmēr pārbauda pēc saraksta, kurš ieradies. Mēs, meitenes, uzfrišināmies, uzpucējamies, puiši arī ierodas tādi sprauni. Iedzeram mazu konjaciņu – saldus liķierus gan ne, tie nav labi veselībai. Citi nedzer nemaz, jo brauc ar auto. Bet jautri mums iet vienmēr tik un tā.
Mēs bijām interesants gads, šķiet, tikai divi tādi ir bijuši. Tolaik mēģināja tādu eksperimentu, ka mūsu skolā reizē ar vidusskolas programmu mācīja profesiju bērnudārza audzinātāja. Mēs, kad pabeidzām, uzreiz varējām doties strādāt, ja vēlējamies. Bet man dzīve iegrozījās citādi. Nevienu dienu dārziņā neesmu nostrādājusi, kaut izglītība to ļautu.
Trīspadsmit gadus nostrādāju Valsts bankā, kā jokoju – biju superkasiere. Pat filmā iekļuvu!
Vidusskolā man bija ļoti laba draudzene, par mums klasesbiedri pat sienas avīzē bija ierakstījuši, ka mums ir sava republika. Mēs ar citiem draudzējāmies, bet republika tomēr mums bija sava. Draudzene aizgāja strādāt uz banku un pasauca mani līdzi. Pirmajā dienā skatījos, kā kasieres strādā: paņem banknošu čupiņu un uzreiz pa trim lapiņām ar pirkstiem skrien cauri – tir-lir-lir –, un saskaita! Es domāju: nē, es šito nemūžam neiemācīšos! Bet pēc pavisam īsa laiciņa strādāju tieši tāpat.
Ziniet, kad no Maskavas brauca lielais revizors, viņš vienmēr prasīja Ajačku, tas ir mani, jo Ajačka strādāja baigā tempā. Tolaik varēju paņemt naudas čupiņu, kurā jābūt simts banknotēm, un tikai pēc sajūtas pirkstos pateikt, ka piecu lapiņu trūkst. Tā ir, caur manām rokām ir izgājuši miljoni. Kad VEF darbinieki nāca izņemt algas, tur tiešām tika izmaksāti miljoni. Kad ostā nāca kuģi, gājām tur mainīt valūtu. Darbs bija interesants. Bet ļoti zemu atalgots.
Savukārt mana māsa strādāja Metāltehnikā pie plastmasu preses. Tur alga bija trīs, četras reizes lielāka. Viņa zināja, ka viena darbiniece iet pensijā, un man teica: beidz skaitīt citu naudu, sāc skaitīt savējo, piesakies darbā te!
Ieraugot preses pirmo reizi, domāju: ak kungs, kur esmu iekūlusies?! Kā sievietes te vispār var izturēt? Atnācu no smalka, tīra darba uz šmucīgu, eļļainu.
Bet māsa atbildēja: «Tu neskaties uz viņām rūpnīcā – paskaties, kādas viņas iznāk laukā! Ieiet dušā, sapucējas, iesmaržinās, frizūras sataisītas, jo nauda viņām ir, viņas to var atļauties.»
Sākumā uz mani skatījās ar aizdomām: nez, nez, kā tā baltrocīte te strādās? Bet baltrocīte neko pretī nerunā: ņem slotu, tīra, kur liek, tur strādā. Reizēm pat pārāk centīgi. Humors iz dzīves: tikko biju sākusi strādāt, kad strādnieki, kas uztur mašīnas, brīnījās, kas notiek – kur no visām presēm pazūd eļļa? Savukārt es domāju – kurš te visu laiku visu nocūko? – un tik tīru eļļu nost!
Tā sāku strādāt Metāltehnikā, daudz labāk pelnīt, un tur arī iepazinos ar savu otro vīru Modri.
Skaidrs, ka arī mēs savu reizi paburkšķam, saplēšamies par kaut ko, bet vispār mums ir bijusi un ir laba dzīve. Kad sagājām kopā, abi pieklājīgi pelnījām, nu tad: lai bērniņi rodas! Kādreiz saka: tie, nabadziņi, no daudzbērnu ģimenēm… Mums bērni vienmēr bija sapucēti un lutināti. Tagad visi izauguši par labiem cilvēkiem, mēs lepojamies ar visiem saviem bērniem.
Modrītis ir labi pazīstams ar savu darbu. Viņš ir ļoti precīzs virpotājs. Kundes par Modri saka: viņš kā juvelieris strādā! Salacgrīvā pie mana vīra mūždien kāds atbrauc kaut ko saremontēt. Visu viņš māk! Kopš jaunības dienām vīrs ir slims ar močiem. Agrāk pa meža trasēm brauca, sacensībās piedalījās: priekšā mocis, aizmugurē slēpes, un aidā!
Modrītis ir sešus gadus par mani vecāks, viņam tagad ir 78, bet joprojām ķimerē močus. Jaunības dienās mēs daudz braucām. Man visvairāk patika NSU. Sēdi aizmugurē kā uz plauktiņa – ļoti stabils, izpūtēji abi vienā sānā, smuks! Pirms pāris gadiem to mums no garāžas nozaga. Vīrs tajā motociklā bija milzīgu darbu ieguldījis. Bet – pakreņķējās, pakreņķējās un tad noteica: «Ai, uztaisīšu jaunu!»
Laikam jau mēs abi esam tādi – nekad nenokaram degunu. Reizēm man piezvana klasesbiedre, klases vecākā, un saka: «Jāparunājas ar tevi, tev vienmēr tik optimistiska balss, man vajag garastāvokli uzjautrināt.» Nu, ko es ņaudēšu? Labāk no tā kļūs? Kā ir, tā ir. Jādzīvo tālāk.
Redziet, man meita atdeva šādas rozā brilles. Viņai vajadzēja kādam tusiņam kā tērpa aksesuāru. Pēc tam viņa man parādīja, pajautāja, vai es negribu. Man nav ne jausmas, kāds tām ir stiprums un vai vispār ir, bet es ar tām labi redzu tālumā, arī televizoru acīm vieglāk skatīties. Varbūt vienkārši man patīk skatīties uz pasauli caur rozā brillēm?»
Aijas ieteikumi tev
- Izmanto bezmaksas izmeklējumu iespējas. Aizej uz zarnu vēža skrīningu! Ja tev ir piecdesmit un vairāk gadu, palūdz ģimenes ārstam, lai iedod komplektiņu analīžu veikšanai. Es savai ģimenes ārstei par to esmu pateicīga un dzīvību parādā!
- Pamēģini atteikties vai samazināt cukura daudzumu uzturā. Vajag tik sevi pierunāt kādu laiku neēst, un pēc laika vairs neprasās. Kad sagribas ko saldu, padzeries ūdeni, tas nosit to kāri. Patiešām! Saņemies uz piecām minūtēm, pēc tam jau būs aizmirsies. Un vēl pēc laika vairs nemaz tādas domas nebūs.
- Peldies vasarā un turpini to darīt arī rudenī. Ja nav pierasts, tad tagad nevajadzētu sākt. Bet nākamvasar gan, ja vien ir tāda iespēja. Reizēm pludmalē jaunieši skatās, kā mēs, vecie, pa jūru, un domā: aha, silts ūdens! Viņi arī – tid-li-lil – ieskrien iekšā un tikpat ātri izskrien laukā. Jābūt tomēr pieradumam.
- Sargi sevi no kovida, īpaši, ja esi jau lielākos gados vai, tāpat ka es, nesen piedzīvojusi smagāku slimību un organisms ir drusku nošvakojies. Es priecājos, ka pie mums nav daudz saslimušo, tomēr piesargājos. Ja jāliek maska, tad lieku. Ja veikalā kāds nostājas tuvāk, es niknāk atskatos, viņi atkāpjas. Un vispār pati cenšos uz veikaliem neiet, pasūtām preces uz mājām. Kad tās atved, apsmidzinu ar septiņdesmitprocentīgo dezinfekcijas līdzekli uz spirta bāzes.
