Latgaļu saknes, ebreju asinis un Venēcijas spoguļi. Gleznotājas Frančeskas Kirkes brīvības garša
Viena no savas paaudzes redzamākajām gleznotājām. FRANČESKA KIRKE. Nupat kultūrtelpā Ola Foundation atklāta mākslinieces izstāde Venēcijas spoguļi. «Venēcijā būts tik daudz reižu,» viņa saka, bet savās gleznās tver to Venēciju, kurā nav ierasto tūristu ainu ar gondolām. Savu – Frančeskas – Venēciju. Ļaujot to ieraudzīt arī mums.
Ilze Vītola-Grūzīte
Foto: Lauris Vīksne. Stils – Agija Vismane. Grims un matu sakārtojums – Kristīne Papša
Mākslinieku dinastijas turpinātāja: tēvs – plakātists Gunārs Kirke, māte – tērpu māksliniece Večella Varslavāne, vectēvs – gleznotājs Francisks Varslavāns. Latgaļu saknes un ebreju asinis. Sarunā atzīst, ka, lai gan latgaliski nerunā, esot tajā pusē, to jūt kā savu. Un mazmeitai šūpuļdziesmas dziedājusi latgaliski – kā savulaik mamma viņai.
Mākslinieces darbnīcā dzeram tēju, viņa cienā ar šokolādi un ir laimīga, ka izstādes atklāšanas diena aiz muguras.
Vai mākslinieks nākamajā dienā pēc izstādes atklāšanas izelpo: labi, ka atklāšana garām?
Atklāšana nozīmē stresu. Man gribētos tā: ideja nobriest, piedzimst, un tad pati no tās paeju nost. Gribētu, lai viss pārējais notiek bez manis, es tikai attāli vērotu izstādes atklāšanu, skatītājus… Ar katru cilvēku atsevišķi varētu runāt, bet teikt uzrunas lielam kopumam – tas nav man!
Gleznoju to, kas sasāpējies. Pirms tam triju manu izstāžu tēmas bija ļoti dramatiskas – pret karu, arī bēgļi, kas Eiropā parādījās mazās piepūšamās laiviņās un bēgot slīka… Visas smagās tēmas, ko dažādās tehnikās biju atveidojusi par lielām bēdām, arī piepildījās. Domājot par izstādi Ola Foundation, likās, ka šīs telpas nav pelnījušas, lai izstādītu drāmu. Gribēju izpausties abstraktā veidā, meditatīvi ļāvu krāsām tecēt, pašām ko veidot un gleznoju klāt – tā, kā nebiju līdz šim darījusi. Esmu organizēta māksliniece, kura parasti zina visu, kur kas būs, – no kreisā stūra līdz labajam stūrim, no augšas uz leju. Diži netaisu krāsu skicītes, man uzreiz ir skaidrs, kā darbs izskatīsies. Šoreiz gāju citu ceļu. Atnāca tēma, kas man asociējas ar Venēcijas garu, – bez gondolām un karnevāla maskām.
Babiņai bija grūti atcerēties koncentrācijas nometnē piedzīvoto, un to atpazīstu arī sevī: ja notiek kas drausmīgs, notiekošo noslēdzu kā istabu, aizveru durvis, un – viss.
Kas jums ir Venēcijas gars?
Pasaulē nav otras tādas vietas. Tā sajūta, kad izkāp no lidmašīnas, nonāc pie laivām vai kuģīšiem, sajūti, kā smaržo gaiss, un – esi Venēcijā! Kā jau pie Vidusjūras, gaiss ir cits! Vēl itāļu virtuve, dolce far niente*. Jebkurai Itālijas pilsētiņai ir vēsture. Reiz mākslinieku kompānijā bijām mazā pilsētiņā, gleznojām, dzīvojām un priecājāmies. Pilsētas mērs izskatījās pēc šofera, bet viņa palazzo pie sienām bija itāļu vecmeistaru mākslas darbi, par kuriem skaidrs – mantoti paaudzēs.
Sakāt – kas sasāpējies, to gleznojat. Tas, kas šobrīd notiek Eiropā, šķiet biedējoši?
