Romantika vai auksts aprēķins – policiste patiesību saprata tikai desmitiem gadu vēlāk

Man – divdesmit ar astīti. Liels naivums, paštaisnums un viss pārējais, kas piedien tam vecumam. Tomēr – tajā laikā ne katra meitene strādāja policijā. Patiesībā – bērns uz pārējo fona. Mazā, kuru reti laiž klāt nopietnām lietām, un saprotami, kāpēc – pasargāt un pārāk netraumēt.

Tomēr uzdevumi policistei jau tad bija pietiekami nopietni. Noziedznieki un viss pārējais ar to saistītais. Padomju laiku mēbeles kabinetos, uz kurām dažreiz jāvada naktis. Arī tad, ja nav dežūras, jo dzīvoju Jelgavā, uz kurieni pēdējais vilciens aizdodas ievērojami par agru. Par agru divdesmitgadniecei, kas ir ne tikai policiste, bet arī jauna sieviete, kurai gribas izbaudīt Rīgas dzīvi ārpus darba.

Todien manējie bija aizturējuši kādu bandītu. Mani pielaida tikai pierakstīt viņa liecības, lai neietu par tuvu sadusmotam tipam. Es čakli protokolā rakstīju visu, kas jāraksta. Līdz ieradās advokāts.