Rīga +13°C 
SADARBĪBĀ AR
www.lorklinika.lv 📞 25727676
Medicīnā LOR klīnikas otorinolaringologs REINIS JANSONS nokļuva sava spīta dēļ, bet palika – patiesas aizrautības vadīts. Taču viņa nākotnes mērķi vairs neaprobežojas ar ambīcijām par sarežģītāko operāciju veikšanu, Reiņa galvenā vēlme ir neieslīgt rutīnā un nepazaudēt vissvarīgāko īpašību profesijā – cilvēcību.
Vecums: 30 gadi.
Hobiji: darbs uzņēmumā Anatomy Next, sekošana līdzi bērnu gaitām hokejā, ēst gatavošana, datorspēles prāta atslēgšanai un retu reizi – ģitārspēle.
Rūpes par sevi: regulāras fiziskās aktivitātes un kvalitatīvs laiks kopā ar ģimeni.
Dzīves moto: Dzīve jādzīvo tā, lai pēc 50 gadiem šķistu: «O, bija forši!» Dzīvei jābūt interesantai un tajā jājūtas labi.
Medicīnā nokļuva aiz spīta
«Esmu pirmais ārsts ģimenē. Savulaik bērnudārza izlaidumā teicu, ka būšu vetārsts. Taču vēlāk šī doma pazuda. Līdz vidusskolas beigām dzīvoju brīvplūsmā, ar domu – kā būs, tā būs. Mani vienmēr interesējis sports un bioloģija, tāpēc žetonvakarā ieminējos, ka es reiz varētu būt fizioterapeits. Ļoti labi atceros sarunu ar tēti tajā vasarā. Viņš smējās: ja pabeigšu studijas medicīnā, nopirks man mašīnu. Aiz spīta arī iestājos medicīnā, nevis fizioterapijā! Kad tētis saprata, ka visdrīzāk studijas tiešām pabeigšu, viņš smējās, ka neesot teicis, vai tā būs veļasmašīna, trauku mašīna vai automašīna. (Smejas.)
Visus studiju gadus volontēju un mācījos neiroķirurģiju pie dažādiem ārstiem, biju simtprocentīgi drošs, ka tas būs mans virziens. Vienlaikus jau kopš 2. studiju kursa strādāju medicīnas start-up uzņēmumā un interaktīvajā 3D anatomijas mācību platformā Anatomy Next, kuras dēļ nokļuvu Amerikā, Sietlā, Vašingtonas Universitātē, kur zobārstiem sāku mācīt galvas un kakla anatomiju. 5. kursā savas iniciatīvas dēļ nonācu pie lieliskā profesora Jura Tāra Galvas un kakla ķirurģijas nodaļā. Tajā brīdī pavērās otrs izvēles ceļš. Rezidentūrā tiku gan neiroķirurģijā, gan loros. Bija liela dilemma. Izvēlējos lorus.»
Bērnus nevar piemānīt
«Pamatā esmu specializējies bērnu otorinolaringoloģijā, un mana ikdiena lielākoties paiet Bērnu slimnīcā, taču strādāju arī ar pieaugušajiem. Visvairāk deguna un kakla ķirurģijā, mazāk – ausu ķirurģijā. Jā, ķirurģija ir tā foršā un dopamīnu sniedzošā daļa, taču visa pamatā ir konsultācijas un komunikācija ar pacientiem.
Strādājot ar bērniem, foršākā un vienlaikus grūtākā lieta ir tā, ka bērnus nekad līdz galam nevarēsi piemānīt. Viņi ļoti labi jūt, cik pats esi pārliecināts par to, ko dari. Grūtākais noteikti ir darbs ar vecākiem, taču piekopju principu, ka visu uzmanību pievēršu bērnam – ja bērns jutīsies droši, tā jutīsies arī vecāki.
Studiju gados daudziem gribas to sarežģītāko ķirurģiju, jo tas ir interesanti. Taču tagad saprotu, ka man ir ļoti svarīgi palīdzēt cilvēkiem vienkārši būt veseliem. Bērnu slimnīca man ir devusi superīgu iespēju veikt arī sarežģītākās operācijas, kas sniedz arī vislielāko gandarījumu. Taču tas nāk ar savām blaknēm, jo, darot sarežģītas lietas, iespējams vairāk komplikāciju, un nereti pēc tam ir arī sliktāks miegs.»
Par paraugu pacientiem
«Ārstam ir svarīgi rūpēties par savu mentālo un fizisko veselību. Jāatzīst, ka iepriekš ar to grēkoju. Rezidentūras laikā nereti biju pārstrādājies, pārguris… Taču ir skaidrs: ja jūties slikti, tu nevari būt labs paraugs saviem pacientiem. Ļoti labi zinu, ka pateikt – jāievēro veselīgs dzīvesveids – ir ļoti viegli, taču to izdarīt – grūti. Ārsta profesija nereti nozīmē izlaistas ēdienreizes, vēlu atgriešanos mājās, kas noved pie ēšanas vēlu vakarā.
Arī mana sieva ir lors, un gribot negribot ikdienā par darbu sanāk runāt arī mājās. Ik pa laikam pieķeru sevi pie domas: tas, ar ko ikdienā saskaros un par ko runāju ar citiem ārstiem, ir normāli. Taču patiesībā nav normāli, un nav normāli arī tas, ka mums, ārstiem, tas šķiet ikdienišķi. Jāatzīst, ka man ne visai izdodas veselīgā veidā sabalansēt darba un mājas dzīvi. Nav tādu dienu, kad domāju: «Viss, šodien man ir brīvdiena!» Tāpat nedaudz medicīnai sanāk pieslēgties arī brīvajā laikā. Taču esmu atklājis, ka visvairāk atslēgties un menedžēt stresu man palīdz sports. Tā ir stunda, kurā esmu spiests būt tikai ar sevi savās domās.»
Svarīga ir empātija
«Ja par profesionālajiem mērķiem man jautātu pirms dažiem gadiem, atbilde būtu pilnīgi cita. Protams, man ir konkrēti ķirurģiski mērķi un vēlme pilnveidoties, lai varu arvien labāk darīt to, ko daru jau tagad. Taču, ja kādreiz domāju, ka labākais ķirurgs ir tas, kurš veic vissarežģītākās operācijas, tad šobrīd saprotu, ka mans paraugs ir tie ārsti, kuri ir viscilvēcīgākie. Mans lielākais mērķis ir neieiet rutīnā un turpināt strādāt ar sajūtu, ka man ļoti patīk mans darbs. Slimnīcās bieži var redzēt, ka cilvēki staigā īgni un dusmīgi. Un ir ļoti slikti, ja to izliek uz pacientiem. Nezaudēt empātiju palīdz arī sava pieredze pacienta lomā – nesen salauzu plecu, sekoja operācija. Tad sajutu, kā ir būt otrā pusē un cik patiesībā tas ir bailīgi, neskatoties uz to, ka esmu ārsts un zinu, kas notiek.»
Viegli būt modernam
«Priecē, ka medicīnā mainījusies filozofija.
Vairs nav tie laiki, kad ārsti saka: ir OK, ja tev sāp. Sāpes un briesmīga pašsajūta nav norma, it īpaši bērnu medicīnā. Mūsdienās ir tik ļoti attīstītas izmeklēšanas metodes, ārstēšana kļuvusi mazāk invazīva – ķirurģi operē ar mazāk griezieniem. Vēl daudzi, ieskaitot arī manu mammu, atceras adenoīdu operāciju, kuras laikā bez anestēzijas izgrieza aizdegunes mandeles. Cilvēkiem aizvien no tā palikusi trauma! Daudzi atceras metriem garos marles tamponus, kurus degunā lika pēc operācijām. Tādas lietas vairs nenotiek. 21. gadsimtā ir ārkārtīgi viegli sekot līdzi tam, kas medicīnā notiek pasaulē. Katru dienu e-pastā nāk paziņojumi par jaunākajām publikācijām – atliek vien pašam izlasīt. Tā ir īpaši laba iespēja, ja esi jauns, sertificēts ārsts, jo rezidentūras laikā tomēr vienmēr vajadzēja pieslīpēties un darīt tā, kā māca vairāk pieredzējušie kolēģi. Lielākajā daļā gadījumu tas ir arī pareizākais ceļš, taču dažkārt bijusi sajūta: bet kāpēc nevarētu darīt tā vai citādi? Tagad informāciju par citām metodēm iespējams atrast ļoti ātri. Taču – ne viss jaunais nozīmē, ka ir labāks un medicīnā būs paliekošs. Un tomēr – interesēties un meklēt labākus ceļus ir tas, uz ko jātiecas. Nekad nav bijis tik viegli būt modernam kā šobrīd!»
4 Reiņa padomi TEV
- Vecākiem iesaku pārlikt fokusu no savām bailēm uz bērna pašsajūtu. Ja bērnam puņķi netraucē un viņš jūtas labi, tad ne vienmēr iesnas nepieciešams speciāli ārstēt!
- Nelieto deguna pilienus, kas tikai sašaurina asinsvadus un liek uz dažām stundām justies labāk, ilgāk par pāris dienām. Citādi var attīstīties medikamentozais rinīts.
- Nenašķojies vēlu vakarā, lai neizraisītu laringofaringeālo atvilni. Atceries – ēdiena sagremošanai ir vajadzīga kuņģa skābe. Ja paēd neilgi pirms miega, tad apguļoties šī skābe sāk tecēt atpakaļ kaklā. Tas var izraisīt ne tikai kakla sāpes, bet arī deguna aizlikumu vai pat ausu aizkrišanu.
- Ausis nedrīkst tīrīt ar vates kociņiem!
