Ievas Veselības galvenā redaktore Anija Pelūde: Par atdošanos

Redaktora sleja
Anija Pelūde
8. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No arhīva materiāliem
Neviens vīrietis mani tā nav iekārojis kā Kārlis. Ak, jā, arī Jānis, pirms vienpadsmit gadiem. Bet viņam es tā neļāvos – biju pārāk jauna, bikla. Un vispār – tad man bija jābeidz augstskola.

Taču Kārlis… Viņš grib mani, un tieši mani! Ar acīm, ar lūpām. Ar visu savu ķermeni. Kārlis savu iekāri neslēpj, gluži otrādi – uzstājīgi afišē. To nevar nepamanīt, to nedrīkst neņemt vērā, ignorēt. Mēs draudzīgi tērgājam, un te pēkšņi Kārlim nāsis izplešas, lūpās pieplūst asinis. Viena roka kā piecstaru zvaigzne burtiski izduras cauri manai padusei. Otra? Otra roka uzstājīgi iekrampējusies manā puķainajā blūzītē (tiesa, pāris augšējās podziņas provokatīvi esmu attaisījusi vaļā pati), vēl nedaudz piepūles, spēka – un tā būtu norauta. Kārļa kājas sastingst.

Tās signalizē: gribu tevi, gribu! Tūdaļ, uz vietas, vienalga, kur – istabā uz dīvāna, virtuvē uz krēsla, automašīnas aizmugurējā sēdeklī.

Ja mēs abi būtu kaut vai poliklīnikā, pie kaimiņiem, pie draugiem viesībās, šķiet, arī tad Kārlis no sava nodoma neatteiktos. Un nav atteicies ar’! Allaž esmu augstu turējusi savu sievietes neatkarību un pastāvējusi uz savām tiesībām, īpaši, ja tās grib apspriest vai apšaubīt vīrieši. Taču Kārlim nez kāpēc pretoties nespēju. Un – TAS notiek.

Sāpes! – neesmu vēl sagatavojusies tik spējai viņa reakcijai. Atkal sāpes – mans ķermenis nejaudā tik strauji aprast ar tādu vīrieša iekāri. Bet Kārlis grib vēl vairāk, vēl un vēl vairāk. Viņam aizraujas elpa, uz deniņiem izspiežas spožas sviedru lāsītes. Un tad kā zibens no skaidrām debesīm atgūšanās – Kārlī ir modusies vīrieša pašpārliecinātība: «Viņa taču nekur man vairs nevar pazust!» –, un alkatīgās spazmas nomaina ritmiskas kustības. Mans dēls Kārlis ēd krūti.

Viņš zīž mātes pienu. Zīž, līdz plaksti puspievērti sastingst, rokas ļengani nokarājas gar sāniem, atgādinādamas saulē vītušus kliņģerīšu kaklus, un kājas atslābt tik vieglas… Ja kāds joprojām nezina, kas ir pilnīga svētlaime, tad šis īpašais stāvoklis tāds varētu būt.

Jā, pilnīga svētlaime. Sasniedzis to, pēc kā tik ārkārtīgi tiecies, nu Kārlis manu krūtsgalu varētu izspļaut kā košļājamo gumiju, no kuras izsūkāts viss pikantums. Bet nē! Baudot viņš neaizmirst arī mani.

Klak, klak – mēlīte kust, maigi glāstot krūts pumpuru, un tas ir lidojums nekurienē, par kuru nevienā smalkās mīlēšanās grāmatā vēl nebija lasīts. Turklāt esmu atklājusi sev jaunu noslēpumu: vīrieši nav dzimuši egoisti. Ja viņi tādi ir, tad tāpēc, ka par tādiem kļūst.

 ***

Kas tas tikko bija? Gandrīz divdesmit piecus gadus sena publiska atzīšanās, par kuru manai vīramātei tika skarbi aizrādīts, kā gan viņas vedeklai neesot kauna ko tāāādu publicēt Sieviešu kalendārā – par atdošanos svešiem vīriešiem!!! Jo viņas dēlam taču vārds ir Andris, un nevis Kārlis! Kundzes savā sašutumā nebija pamanījušas, ka patiesībā stāsts ir par manu otro, tikko piedzimušo dēlu, kurš ēd mammas pupu, un, jā, sievietei tās ir īpašas emocijas. Arī ķermeniski īpašas.

Tāpēc man patīk 8. marts. Man patīk, ka vīrieši šajā dienā atceras, kur ir viņu sākums. Un nekādas sarunas par Klāru Cetkinu.

Lai tev saulains pavasaris!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs