Dzīvība aizliegtajā zonā. Kā Čornobiļa kļuvusi par vienu no neparastākajām dabas laboratorijām uz Zemes
Pēc četrdesmit gadiem Čornobiļa vairs nav tikai kodolkatastrofas simbols. Tā kļuvusi par unikālu dzīvo laboratoriju, kur zinātnieki meklē atbildes uz jautājumiem, kuras citviet pasaulē nav iespējams rast. Katrs vilks, katrs suns un putns palīdz izprast, kā dzīvie organismi pielāgojas ekstremāliem apstākļiem. Un, iespējams, šie pētījumi nākotnē palīdzēs labāk pasargāt arī cilvēkus.
Foto: Shutterstock
1986. gada 26. aprīlī, steigā pametot Čornobiļu un Pripjatu, tūkstošiem cilvēku aiz sevis atstāja ne tikai mājas un mantas. Daudziem nācās atvadīties arī no saviem suņiem un kaķiem, cerot, ka pēc dažām dienām varēs atgriezties. Tā nenotika. Gandrīz četrdesmit gadus vēlāk viņu pēcteči joprojām klīst pa aizliegtās zonas ielām, kļūstot gan par dzīvu katastrofas liecību, gan unikālu zinātnieku pētījumu objektu.
Suņi skrēja pakaļ autobusiem
Pirms četrdesmit gadiem sprādziens Čornobiļas atomelektrostacijas 4. reaktorā izmainīja pasauli. Dažu dienu laikā no apkārtējām pilsētām un ciemiem tika evakuēti vairāk nekā 100 000 cilvēku. Viņiem tika teikts, ka mājās varēs atgriezties pēc dažām dienām, tāpēc daudzi savus suņus, kaķus un citus mājdzīvniekus atstāja pagalmā vai ieslēgtus mājās. Neviens nenojauta, ka šī atgriešanās nekad nenotiks. Likvidatoru un evakuēto iedzīvotāju liecībās vairākkārt atkārtojas viens un tas pats stāsts – suņi rejot skrējuši pakaļ autobusiem, cenšoties panākt savus saimniekus. Daudzi cilvēki vēlāk atzina, ka tieši mājdzīvnieku pamešana bijusi vissāpīgākā katastrofas daļa.
Suņi, kas dzīvo tieši pie reaktora, ir ģenētiski atšķirīgi pat no tiem, kuri mīt tikai aptuveni 16 kilometrus tālāk Čornobiļas pilsētā.
