Rīga +3°C 
Izpildi testu
Sastāvdaļas:
Zupai
- 4 kartupeļi
- 1 paliels burkāns
- 1 litrs (vai vairāk, pēc ieskatiem) sakņu buljona
- 1/2 glāzes zaļo zirnīšu (konservētu vai saldētu)
- 1 mazs ziedkāposts (ja vēlas)
- sāls, pipari pēc garšas
- smalki sagriezti sālīti gurķi pie pasniegšanas (tie zupai piešķir īpašo garšu!)
Frikadelēm
- 400 g maltās gaļas (pēc izvēles)
- 1 neliels sīpols
- mazliet krējuma
- sāls, pipari pēc garšas
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Tādu tīro lauku produktu, kādi bija manā bērnībā, vairs nav. Lai ko man tirgū mēģinātu iestāstīt, bet gaļai jau sen vairs nav tā aromāta un garšas, kāda bija toreiz. Arī tādu maizi vairs necep. Mums ir desmitiem dažādu maizes šķirņu, visās kaut kas līdzīgs, bet tā lauku maize, ko es atceros, nekur vairs nav nopērkama. Vai to īpašo garšu deva mīcīšana ar rokām, apstākļi, kādos labība audzēta, milti vai kas cits, nezinu, bet tādas maizes vairs veikalos nav.
Mana mamma vārīja īstas lauku zupas, bija kāpostu zupa ar cūkas gaļu, frikadeļu zupa – tā bija super! Oi, kā to varēja ēst!
Visādos variantos mums vārīja arī piena zupas. Kad dārzā nāca gatavi jaunie burkāni, zirnīši, kartupeļi, tā bija izcila piena zupa! Vārīja arī piena zupu ar kļockām. Vienīgais, kas man nepatika, plēve pa virsu…
Mans tēvs bija liels makšķernieks, un zivis mums bija bieži. Pēc kara turpat Daugavā varēja noķert, nekur tālu nebija jābrauc. Man garšoja žāvētas zivis. Tolaik iecienīta bija nevis žāvēta reņģe, bet žāvēta salaka. Tā bija tāda balta zivtiņa, īpatnēja, bet garšīga.
Iļģuciemā turējām vistas, bija pašiem savas olas. Tām bija kārtīgs dzeltenums, īpašs aromāts. Mums bija arī kaza. Pēc kara vajadzēja izdzīvot. Visi, kā mācēja, tā kūlās un nevaidēja. Pie mājiņas katram bija dārziņš, no tā arī pārtika.
Ēdiens bija vienkāršs un pieticīgs, bet paēduši bijām – atceros, ka ēdienu taisīja uz nedēļu un tikai uzsildīja. Neviens nesūdzējās. Nebija laika katru dienu pie plīts stāvēt, bija jāstrādā.
Kā kaut ko īpašu no bērnības atceros pirmo tomātu. Tie bija svētki, kad tas, pašu audzēts, parādījās galdā. Pa šķēlītei katram uzgrieza… Savu reizi mamma dabūja arī vienu vai divus nēģus, gabaliņos uz maizītes uzlika, lai jūtam to garšu. Tie bija svētki! Izcils svētku ēdiens bija karbonāde. Tagad var nopirkt labāko gaļu un cept dārgākajā eļļā, bet to garšu vairs nedabūt…
Vienkāršs, sātīgs un garšīgs ēdiens, ko atceros no bērnības, bija aizdars ar saceptiem un izčurkstinātiem speķa gabaliņiem, ko smērēja uz rupjmaizes. Tādas maizes es vēlāk dzīvē, kad braucu makšķerēt, ņēmu līdzi. Man bija labs draugs, kura vairs sen nav, tēlnieks Alberts Terpilovskis. Viņam ar taukiem sasmērēta rupjmaize vienmēr bija līdzi sainītī, kad braucām uz forelēm. Neko citu nevajadzēja, visu dienu varēja tā iztikt!
Manam vectēvam bija kāds iecienīts ēdiens, nezinu, no kurienes tāda recepte nāca, iespējams, no vācu virtuves: sarīvēja kartupeļus, savēla masu bumbās, lika ūdenī vārīties.
Kad bumbas bija gatavas, pārlēja ar taukiem, kuros bija cepta karbonāde. Klēses, tā pie mums sauca šīs kartupeļu bumbas, aizdarītas ar taukiem, un klāt karbonāde – tās tik bija pusdienas!
Vēl no bērnības atceros fantastiski garšīgos saldos ēdienus, ko mājās taisīja: bubertus, peldošās salas, slavenākais bija debesmanna, kur mani reizēm pielika pie kulšanas. Vienmēr gaidīju arī, kad mamma sviestā saceps auzu pārslas. Bija ļoti garšīgi. Tam visam ir tāda zināma sentimenta garša.»
Frikadeļu zupas recepte:
