Sandra Kalniete un Ansis Reinhards: grūtos dzīves brīžus esam pārdzīvojuši abi kopā

Dienvidfrancijas brīnums

Sandra: – Pirmo reizi satikāmies ar Ansi 1989. gadā, kad sākām kopā strādāt Ženēvā, Latvijas pārstāvniecībā ANO. Tur tad arī mūsu attiecības sāka veidoties, bet tas notika lēnām, pakāpeniski. Sākumā bijām draugi, viens otru atbalstījām. Man tas tolaik bija ļoti nepieciešams, jo biju padomju mucā augusi un pa spundi barota. Ansis bija tas, kurš man atvēra Rietumu pasauli.

Ansis: – Atminos, kā braucām kopā apskatīt Franciju. Bretaņu, Provansu. Tā kā Ženēvā esmu mācījies un dzīvojis kopš 1955. gada, visa apkārtne man ir pazīstama. Varēju Sandrai parādīt īsto Franciju, nevis to, ko redz tūristi. Agrāk viens pats uz Dienvidfranciju braucu gandrīz katru nedēļas nogali. Piecas stundas ceļā, tad mašīnā pagulēju un no rīta jau biju jūras malā.

Sandra: – Atceros pirmo reizi, kad Ansis mani uzaicināja uz Dienvidfranciju. Ženēvā klimats rudens pusē un ziemā ir ļoti līdzīgs Latvijai. Bieza migla, mitrums – tik smags laiks! Un septembra beigās Ansis pēkšņi saka: «Aizbraucam uz Dienvidfranciju!» Es vēl nodomāju – kāda jēga braukt, tur jau būs tāpat! Bet mēs aizbraucām. Naktī apmetāmies viesnīcā, no rīta pamodāmies, un spīd saule! Aiz loga – skaists kalns un apkārt viss zied! Tā, lūk, Ansis man parādīja Dienvidfrancijas brīnumu.

Par patiešām stabilu pāri mēs kļuvām, kad beidzu darba gaitas Ženēvā, uz gadu atgriezos Latvijā un tad sāku strādāt Parīzē par vēstnieci. Protams, kolēģi Parīzē par mums zināja, jo Ansis brauca ciemos pie manis, bet citādi ļoti ilgi savas attiecības turējām inkognito. Lai arī man ir bijušas daudzas intervijas un daudz esmu runājusi par saviem pārdzīvojumiem, par piedzīvoto, tomēr privāto dzīvi gribējās sargāt no publiskās telpas, un tas sanāca pavisam dabīgi.

Pakāpeniska tuvināšanās

Sandra: – Kopā diendienā dzīvojam septiņus gadus, bet ilgus gadus pirms tam mums bija attāluma attiecības, katrs savā valstī dzīvojām pat pēc apprecēšanās. Ansis Šveicē, es Latvijā. Šā iemesla dēļ mums bija rūpīgi jāplāno kopīgais laiks. Manuprāt, attālums mūsu attiecībām ir nācis par labu. Kad iepazināmies, tas bija ārkārtīgi grūts posms manā dzīvē, jo sakrita arī ar Atmodas beigām un milzīgo pārstrādāšanos, nervu sistēmas iztukšošanos. Kad atguvos, no jauna būvēju veidus, kā dzīvot. Darīju to viena un baidījos kādu ielaist šajā vientulībā. Šis tas arī bija piedzīvots, un pati uz sevi vairs tik ļoti nepaļāvos – nebiju droša, cik stabilas attiecības ar otru cilvēku varu izveidot. Tāpēc tuvināšanās ar Ansi bija ļoti pakāpeniska. Tolaik mēs viens pie otra atradām nedaudz siltuma, katrs dzīvojot savā kūniņā.

Ansis: – Varētu teikt, ka mēs tā uzlādējām savas baterijas. Katrs dzīvojām savā pasaulē, bet, sanākot kopā, radījām kaut ko citu.

Sandra: – Visgrūtākais periods mūsu attiecībām bija laikā, kad biju ārlietu ministre. Par spīti milzīgajam stresam, ko darba dēļ piedzīvoju, attiecības tomēr noturējām. Tagad esam īpaši pateicīgi, ka mums toreiz pietika saprāta palikt kopā. Ja būtu aizsprēgājuši katrs uz savu pusi, kas mēs šodien būtu? Katrs vientuļš, vecs muļķis! Tagad esam divi muļķi kopā. (Smejas.)

Otra cilvēka klātbūtne, gadiem ritot, ir daudz nozīmīgāka.

Un ir jau dzīvē šis tas piedzīvots. Zinu, kāda ir jaunības mīlestība un kāda ir aktīvā brieduma gadu mīlestība. Jūtas, kas veidojas starp mums abiem šajā dzīves posmā, ļoti atšķiras no iepriekšējiem lielajiem jūtu brīžiem. Šīs jūtas ir ļoti nesavtīgas.

Jauns posms

Sandra: – Mums ar Ansi ir īpašums Alsungā. Ansis nopirka zemes gabalu, gribot ieguldīt naudu. Kad to iegādājāmies, tas bija ļoti nolaists, nolēmām atjaunot, be

t apzinājāmies, ka mums ir apmēram desmit gadu laika, tagad jau ir pagājuši četrpadsmit. Pagājušo vasaru nolēmām, ka vairs nevaram turpināt tur saimniekot. Ansim nav tādas veselības, lai tur dzīvotu viens pats, un man braukšana no Briseles uz Rīgu un tad no Rīgas uz Alsungu arī vairs nav pa spēkam. Tagad šo īpašumu plānojam pārdot, un ir ļoti skumji par to runāt. Tas ir labi uzturēts, skaists, un mēs tur esam tik daudz pasakainu lietu piedzīvojuši! Ļoti tur bijām ieauguši, un šī mums ir tāda sāpīga šķiršanās. Bet tāda ir dzīve, mēs ieejam jaunā posmā. Iepriekš lielas pārmaiņas bija, kad Ansis pārcēlās uz Latviju un sākām dzīvot kopā. Man tolaik bija sajūta, ka mums viss aizgāja kā pa sviestu. Bet Ansim, šķiet, bija citādi, jo viņš Latvijā līdz šim nebija dzīvojis.

Ansis: – Kara laikā mūsu ģimene kā bēgļi bija Vācijā, un no turienes emigrējām uz Maroku. Tā kā tēvs bija izcils acu ārsts, tikām atpakaļ uz Eiropu, viņš bija Pasaules Veselības organizācijā Dānijā, bet es izstudēju arhitektūru Ženēvā un tur arī paliku uz dzīvi. Latvijā pirmo reizi biju 1974. gadā, līdz Atmodai – vēl trīs reizes, bet Atmodas laikā – veselas septiņpadsmit reizes. Tolaik iepazinos ar fantastiskiem cilvēkiem, arī ar Sandru. Tad biju arī Latvijas Olimpiskās komitejas atašejs Lozannā. Uz Latviju pārcēlos 2015. gadā, pēc tam, kad pēc divdesmit divu mēnešu mocībām aizvadīju mūžībā savu mammu. Tas bija depresīvs laiks, un tobrīd Latvija vairs nebija tāda, kāda tā bija Atmodas laikā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Nekad nav garlaicīgi

Sandra: – Arī tad, kad esam kopā, dodam viens otram pietiekami daudz telpas darīt to, kas katram jādara. Mans darbs, lielā politika un tas, kas notiek ģimenē, man ir ļoti nošķirti. Par darbu mājās gandrīz nekad nerunāju, un abas šīs dzīves viena ar otru nekonfliktē. Ansi ar otru savu dzīvi netraucēju.

Ansis: – Šai Sandras dzīves daļai sekoju līdzi visās intervijās, kas viņai ir televīzijā un citos medijos. Sandrai ir fantastiska spēja katru reizi pateikt kaut ko jaunu. Citi maļ vienu un to pašu gadiem ilgi. Pēc intervijām Sandra man vienmēr noprasa, kā bija. Un es saku, ka labi, bet viņa nekad to nepieņem.

Sandra: – Ansis mani paslavē, bet man ir ļoti paškritiska attieksme. Un es arī saprotu, ka viņš nevar būt objektīvs. Mums ar Ansi nekad nav garlaicīgi, ir daudz kopīgu lietu un interešu. Viņš, tāpat kā es, ļoti seko līdzi tam, kas notiek pasaulē. Abiem patīk tas, kas citiem liekas garlaicīgi, piemēram, kopā skatāmies dokumentālās filmas par vēsturi, politikas vēsturi, arī par dabu, skaistām vietām. Un mūs neinteresē ziepju operas.

Ansis: – Tevi gan mazliet interesē!

Sandra: – Tikai kostīmu dēļ. (Smejas.) Vēl mēs krimiķus kopā skatāmies.

«Tā nu nevajadzēja»

Sandra: – Pēc dabas esmu ļoti nepacietīga, bet, pateicoties Ansim, īpaši pēdējos gados, esmu kļuvusi daudz pacietīgāka, iecietīgāka. Ansi sadusmot vispār nav iespējams. Nezinu, cik reižu dzīvē viņš vispār bijis pa īstam dusmīgs.

Ansis: – Apmēram vienu reizi ik pa divdesmit gadiem. Pēdējā reize bija ap 2000. gadu, un tas bija darbā, lielā būvniecības objektā, ko vadīju.

Sandra: – Par ko tad tu toreiz biji dusmīgs, pastāsti!

Ansis: – To es vairs nezinu. (Abi smejas.)

Sandra: – Anša dusmas uz sevi neesmu pieredzējusi. Vien reizēm sajutusi, ka viņam kaut kas nepatīk, un tad viņš saka apmēram tā: «Tā nu nevajadzēja.» Bet tas tad arī ir dusmu maksimums. Ikdienā noteikti esmu daudz burkšķīgāka, un viņu, kurš tāds mierīgs, kādu laiku tas traucēja. Tagad vairs ne. Tagad viņš zina, ka man tas burkšķis ir tāds, kas tūlīt aizskrien gaisā.

Ja par strīdiem. Atceros, vienu reizi, kad bijām aizbraukuši uz Austriju, bija ļoti skaists brauciens, bet mēs par kaut ko sastrīdējāmies, un tas vilkās stundām ilgi. Bija jātiek atpakaļ uz Šveici, braucām ar mašīnu, divatā. Atceros, šķērsojām robežupi un pēc trim klusuma stundām mašīnā atskanēja pilnīgi aizžņaugta Anša balss: «Reina.» Tad sapratu, ka man šis vārds ir ātri jāķer, jāaptamborē un jāatjauno attiecības. (Smejas.)

Klusa kopābūšana

Sandra: – Mēs esam ļoti atšķirīgi, bet respektējam viens otra atšķirības, un ar gadiem viens otru tik labi iepazīst, ka jau var prognozēt otra reakcijas. Kad darbā ir liels stress, man tas izpaužas izturēšanās veidā, tad ir asāki izteikumi un reakcijas, un es arī ļoti ātri kustos. Ansis zina, ka šajos brīžos labāk aiziet uz savu istabu un darīt kaut ko pašam savā nodabā, nekā maisīties man pa kājām.

Ansī ļoti novērtēju to, ka viņš nerunā daudz. Būdama politikā, nemitīgi saskaros ar vīriešiem, kam ir runas nesaturēšana. Esmu pārgurusi no tarkšķošiem vīriešiem. Arī pati, kad esmu mājās, nemaz tik liela runātāja neesmu. Abi kopā esam diezgan klusi. Es nemaz nevarētu dzīvot ar vīrieti, kurš daudz runā.

Ansis: – Pašā sākumā gan ar to, ka esmu tāds kluss, mums bija grūti. Pārāk kluss es biju.

Sandra: – Jā, sākumā nesapratu, kas vispār notiek. Bet ar laiku iemācījos Ansi nolasīt, daudz ko – no viņa ķermeņa valodas. Galu galā tik daudz ir kopā būts un tik daudz kas kopā piedzīvots. Gan lielas lietas, gan mazas lietas. Abiem mūsu tuvākie cilvēki ir aizgājuši, un mēs viens otru tajā esam atbalstījuši. Ļoti novērtēju, ka grūtos dzīves brīžus esam pārdzīvojuši abi kopā. Šobrīd apzināmies, ka mūsu dzīve ieiet noslēguma fāzē un mums nav atlicis daudz laika. Vēl pavisam nesen, pirms gadiem pieciem, mums bija milzu plāni. Pašlaik saprotu, ka šie plāni ir ļoti mērķtiecīgi jāsašaurina. Bet šādi tādi kopīgi plāni mums vēl ir. Daži ceļojumi, ko esam apsprieduši un ko īstenosim, ja būs laba veselība un labi jutīsimies. Esmu desmit gadu jaunāka, un man šajā ziņā ir labāk, enerģijas vēl ir vairāk, tomēr arī es vairs nevaru padarīt tik daudz, cik agrāk. Otrs mūsu plāns ir atbrīvoties no lauku īpašuma Alsungā, kas ir ļoti liels uzdevums. Un trešais lielais plāns, ko Ansis jau cītīgi īsteno, ir sašķirot savus dokumentu arhīvus, lai nebūtu tā, ka tie, kam būs mūsu dzīves telpa pēc tam jāatbrīvo, kaut ko vērtīgu izšķūrē ārā.