Viss par koučingu. Vai arī tev to vajag?

Psiholoģija
Ilze Olšteina
Dace Rudzīte
Dace Rudzīte
Annas Psiholoģija
Annas Psiholoģija
16. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Mūsdienās cilvēki visu grib ātri. Dzīve ir ātra, un reizēm var šķist, ka ar visām savām problēmām arī ātri var tikt galā, strauji tikt ārā no strupceļiem. Bet psihoterapija ir ilgs process. Daudzus jautājumus patiešām var atrisināt gana ātri, ja vien izdodas īstajā brīdī atrast atbildes uz īstajiem jautājumiem. To piedāvā koučings, kas kļūst arvien populārāks. Tā kā šī ir jauna profesija, ne visi zina, kā strādā profesionāls koučs, ko no viņa var gaidīt, kā neuzķerties uz pašpasludinātu kouču.

Skaidro:

  • KATRĪNA OŠLEJA, sertificēts, praktizējošs koučs, KBT psihoterapeite, uzņēmēja, personāla atlases uzņēmuma Talentor Latvia partnere
  • PAULIUS RATE, PCC sertificēts, praktizējošs koučs, Starptautiskās Ēriksona universitātes treneris, Rīgas Koučinga skolas treneris
  • SVETLANA ROMAŠINA, PCC sertificēts, praktizējošs koučs, Starptautiskās Ēriksona universitātes trenere, Rīgas Koučinga skolas (Starptautiskās Ēriksona universitātes Latvijas un Lietuvas filiāles) vadītāja un īpašniece
  • MAIJA ZAKRIŽEVSKA-BELOGRUDOVA, psiholoģe, KBT psihoterapite apmācībā, koučs, sertificēta supervizore, asociētā profesore mākslas un tehnoloģiju augstskolā RISEBA

Koučs neanalizē klientu, nedod padomus un nemāca dzīvot, bet ar mērķtiecīgu jautājumu palīdzību mudina pašu nonākt līdz risinājumam. Ar koučingu patiesībā var nodarboties katrs, kurš apguvis noteiktus jautājumu blokus un metodes. Pat tikai uzdodot šos jautājumus, iespējams otru aizvest līdz kādām atklāsmēm par sevi.  Bet labs koučs ir zelta vērts.

– Kā saprast, vai tev vajag tieši koučingu?

SVETLANA ROMAŠINA: – Cilvēki nāk pie kouča tad, kad viņi ir gatavi uzņemties atbildību par savu dzīvi. Darbs ar kouču nozīmē, ka nāksies apzināti pieņemt lēmumus, lai sasniegtu sev vēlamo rezultātu. Tāpēc pie kouča reti atnāk klients, kurš nav gatavs pārmaiņām. Koučings ir maksas pakalpojums, turklāt maksa nav maza – no 50 līdz pat 150 eiro par konsultāciju. Ja klients ir gatavs maksāt 50 līdz 100 eiro par vienu reizi, viņš zina, ka tieši koučings viņam ir nepieciešams.

PAULIUS RATE: – Mēs, kouči, mēdzam palīdzēt arī viens otram. Gadās, ka es kādam kolēģim pajautāju: «Kāpēc tu nerisini šo savu problēmu ar koučinga metodēm?» Atbilde parasti ir: «Es vēl gribu pabūt kopā ar šo problēmu. Zinu, ka koučings palīdzēs, taču šim risinājumam vēl nav pienācis īstais brīdis.»

Ja cilvēkam nav vēlēšanās kādā jomā virzīties uz priekšu, neviens koučs viņam palīdzēt nevarēs.

Parasti klients zina, ko vēlas sasniegt, ir gatavs rīkoties, bet nezina, kā. Vēl gadās, ka klients atzīst: «Ir izjūta, ka vēlos kaut ko jaunu dzīvē, taču tam vēl nav konkrētas formas.» Arī tas ir labs brīdis koučingam, kura laikā atbildes būs jāmeklē sevī, bet koučs palīdzēs vadīt šo sevis izprašanas un darāmā plānošanas procesu.

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – Mēdz būt tā, ka klients zina, ko grib sasniegt, taču neko nevēlas darīt. Bet, lai sasniegtu mērķi, pilnīgi noteikti ir mērķtiecīgi jārīkojas. Citādi pat nav jēgas doties uz konsutāciju pie kouča. Bieži gadās – jau sākumā redzu, ko šim cilvēkam vajadzētu darīt, taču viņš apgalvo, ka tieši to nekad nedarīs. Bet pēc dažām konsultācijām kopīgi konstatējam, ka dara gan.

KATRĪNA OŠLEJA: – Koučings vienlīdz labi der gan strukturētiem un organizētiem, gan arī haotiskiem cilvēkiem. Vieni, pateicoties sarunām ar kouču, iemācās vairāk ļauties, otri – savākties, sastrukturēt domas, mērķus. Koučings palīdz skaidrāk ieraudzīt, kas tu esi, kur esi, ko gribi un kā līdz tam nokļūt.

Daudzi nāk, jo vēlas attīstīt kādas konkrētas kompetences. Piemēram, cilvēks vēlas kļūt par vadītāju, taču īsti nejūtas gatavs. Varbūt viņš jau ir vadītājs, bet saprot, ka trūkst kādas kompetences. Tad koučings noteikti var palīdzēt.

Klienti mēdz nākt, kad saskaras ar biznesa izaicinājumiem. Piemēram, ar atbildību par rezultātu sasniegšanu kādā projektā. Bet komandā ir nemotivēts kolēģis, vēl cits kavē termiņus, tāpēc vajag atrast risinājumu, kā šādā situācijā sasniegt rezultātus.

Karjeras koučings noder, kad šķiet, ka vajadzētu kaut ko mainīt darba dzīvē, bet cilvēks īsti nesaprot, kur virzīties. Vai arī – viņam kaut kas sevī jāattīsta, lai tur nokļūtu.

Bieži nāk cilvēki, kas jau aizgājuši no darba vai atlaisti, viņi vēlas koučingā saprast, kā atrast darbu, kas apmierina.

Var būt klienta jautājums: «Kā varu zināt, ka šis darbs man patiks, ja to neesmu darījis?» Tas arī ir viens no kouča jautājumiem: «Kā tu zināsi, ka tev tas patiks?» Tas liek cilvēkam domāt, izvirzīt kritērijus, kā viņš sapratīs, ka tā ir viņa īstā vieta. Pamatā cilvēki vēlas koučingā risināt darba jautājumus.

– Kāda ir atķirība starp biznesa un life jeb dzīves koučingu?

KATRĪNA OŠLEJA: – Latvijā populārāks ir biznesa koučings. Izvirzīt apzinātus mērķus biznesā ir ierasti, bet, runājot par privāto dzīvi, daudziem tas šķiet jocīgi. Life jeb dzīves koučings ir vairāk par privāto dzīvi un tās kvalitāti, par to, kā attīstīt savu personību. Tas var būt stāsts par to, kā uzlabot attiecības ar ģimenes locekļiem, jo, piemēram, cilvēks sapratis, ka pastāvīgi nokļūst upura pozīcijā vai – otrādi – visu laiku dominē. Kāds cits vēlas panākt izmaiņas uzvedībā, jo ir pamanījis, ka noteiktās situācijās reaģē neadekvāti.

Piemēram, ļoti apvainojas, ja kāds no ģimenes locekļiem kaut ko aizrāda, ja bērni rada nekārtību un tamlīdzīgi. Arī tad koučs var palīdzēt.

Pie manis bieži nāk vadītāji, kuri jūt, ka ir tuvu izdegšanai, jo pārāk daudz laika pavada darbā.

Viņiem ir mērķis iemācīties līdzsvarot darba un personīgo dzīvi.

PAULIUS RATE: – Life koučings var noderēt, kad cilvēks saprot, ka privātajā dzīvē viņam šobrīd ir slikti, taču nevar pateikt, kāpēc, nezina, kādas attiecības vēlas veidot. Ir, protams, specifiski jautājumi un citas metodes, kad strādā ar life koučingu, bet process ir ļoti līdzīgs biznesa koučingam.

Es vairāk strādāju ar biznesa klientiem. Pirms kļuvu par kouču, 15 gadu biju uzņēmumu vadītājs, labi pārzinu uzņēmējdarbības vidi. Izprotu, kādus jautājumus uzdot, kam vairāk pievērst uzmanību, ja cilvēkam ir jāsasniedz biznesa mērķi. Šādi arī kouča dzīves pieredze klientam var palīdzēt.

– Cik bieži notiek individuālā koučinga konsultācijas? Cik ilgas tās ir?

PAULIUS RATE: – Konsultācijas var ilgt 40 minūtes, stundu vai pusotras stundas. Tās var notikt vienu reizi nedēļā, reizi divās nedēļās, reizi mēnesī – kā vienojamies. Periodiskums ir ļoti svarīgs. Gadās, ka strādājām četras dienas pēc kārtas, bet pēc tam tiekamies reizi mēnesī.

KATRĪNA OŠLEJA: – Manā praksē sākumā parasti tiekamies reizi divās nedēļās, bet, kad cilvēks arvien labāk spēj tikt galā pats, konsultācijas notiek arvien retāk. Ir klienti, ar kuriem tiekos reizi četros mēnešos, reizi pusgadā. Koučinga mērķis – panākt, lai cilvēks kļūtu arvien patstāvīgāks un neatkarīgāks.

Katras sesijas rezultātā rodas plāns, ko klients darīs līdz nākamajai tikšanās reizei. Plāns ir reāls un konkrēts: «Internetā sameklēsi trīs darba sludinājumus, kas tevi uzrunā, nosūtīsi CV, piezvanīsi.» Koučs palīdz izveidot plānu un noturēt motivāciju, atpazīt savas uzvedības paternus, taču reālais darbs jāveic katram pašam. Tātad svarīgakais notiek starp sesijām, kad rīkojas klients viens pats.

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – Starp sesijām var būt mājasdarbs un var nebūt. Ir dažādi personības tipi. Daži cilvēki nekad nepildīs mājasdarbus, ne visiem tos arī vajag.

Ir cilvēki, kuri pretojas jebkam, ko paši izdomā, kaut arī vēlas pārmaiņas.

Viņam vajadzīgs ilgāks laiks, lai sasniegtu mērķi, vajadzīgas vairākas tikšanās reizes.

– Cik ilgā laikā vajadzētu būt rezultātam? Kā to novērtēt?

PAULIUS RATE: – 90 procenti manu klientu vēlas strādāt ar ilgtermiņa uzdevumiem. Tad minimums ir sešas koučinga sesijas. Koučinga metodika ir uzbūvēta tā, lai būtu izmērāma. Jau pašā sākumā tiek apspriests gan rezultāts, kuru klients vēlas sasniegt, gan kritēriji, pēc kuriem viņš sapratīs, ka ir saņēmis to, ko vēlējies. Tāpēc vispirms jānoformulē, vai tās būs noteiktas izjūtas par kaut ko, jaunas idejas vai kas cits apzināts un konkrēts.

Pirms sesijas beigām novērtējam, kāds šajā brīdī ir rezultāts. Klients, piemēram, sākumā ir noformulējis, ka konsultācijas laikā vēlas saņemt trīs jaunas idejas, kas palīdzēs virzīties noteiktā virzienā. Turklāt šīs idejas būs vienkāršas, realizējamas un iekļausies budžetā. Beigās novērtējam pa punktiem: «Vai ir trīs idejas? Vai tās ir vienkāršas? Vai ir realizējamas? Vai iekļaujas atvēlētajā budžetā?» Ja atbildes ir , rezultāts ir sasniegts.

Citreiz klientam izdodas saņemt vairāk, nekā viņš ir pasūtījis.

KATRĪNA OŠLEJA: – Gadās klienti, kas savus mērķus sasniedz vienas sesijas laikā. Bet ir arī tādi, ar kuriem sadarbojos ilgtermiņā. Cilvēks sasniedz vienu mērķi, taču tad parādās cits izaicinājums. Ir klienti, kam nav tik svarīgi sasniegt mērķus, taču viņi vēlas ar kādu izrunāties par saviem izaicinājumiem, lai ātrāk nonāktu pie saviem risinājumiem.

Ja cilvēks starp sesijām neko nedara, kaut arī mājasdarbs bijis noformulēts, izrunājam, kāpēc viņam neko negribas darīt, kāpēc lietas tiek atliktas. Tad dažkārt izrādās, ka mērķis, kuru cilvēks nosaucis, nav viņa, bet gan mammas vai priekšnieka izvirzīts.

Ja kāds saka priekšā, kā tev jādzīvo, parasti cilvēkā rodas liela pretestība.

Tāpēc viņam iekšēji nav nekādas motivācijas, cilvēks neredz jēgu rīkoties.

– Vai koučings ir balstīts tikai ticībā, ka katrā cilvēkā ir potenciāls, vai zinātniskos pierādījumos?

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – Ticība tam, ka katrā cilvēkā ir potenciāls, balstās humānistiskajā virzienā. Tas vēsta, ka iekšējie resursi ir katram, tikai vajag atrast pareizo atslēdziņu, lai tiktu klāt pie tiem. Ja cilvēks netic tam, ka viņā ir šis resurss, viņš neatnāks pie kouča. Bet, ja viņš ir atnācis, pašam ir cerība, ka iecerētais izdosies.

PAULIUS RATE: – Iekšējais potenciāls ir ļoti plašs jēdziens, uz to norāda viņa vēlēšanās sevi attīstīt. Ja cilvēks dzīvē vai karjerā pavirzījies uz priekšu, tātad viņam ir potenciāls. Ikdienas piemēri rāda, ka klienti virzās uz priekšu pat jomās, par kurām paši nav cerējuši, ka tas izdosies.

KATRĪNA OŠLEJA: – Pēdējos piecos, septiņos gados akadēmiskajā vidē ir ļoti daudz pētījumu, kas saistīti ar koučingu. Galvenie pētījumu un izglītības centri ir Lielbritānijā un Austrālijā, arī ASV. Tos var atrast arī Starptautiskās Kouču federācijas mājaslapā: www.coachfederation.org.

Manuprāt, cilvēkā vispār ir ļoti daudz resursu, tikai tos vajag pavērt un ļaut sajust. Reizēm koučingu definē kā metodi, kas iespējo potenciālu un iedod tam enerģiju, atvēršanos un izpaušanos. Koučinga pamata pieeja ir tā, ka koučs tic, ka cilvēkā ir gana resursu, lai sasniegtu viņa mērķus. Ka viņš ir gana gudrs, gana labs, gana spējīgs.

Koučs nemeklē blusas un nekoncentrējas uz trūkumiem, bet palīdz cilvēkam uzplaukt.

Bieži vien cilvēkam tikai vajag noticēt, ka viņš to spēj, un, ja viņš notic, tad spēj visu paveikt.

Bet savs potenciāls ir jāizvērtē pašam. Ja jauns un ambiciozs cilvēks vēlas būt vadītājs, mēs runājam par viņa resursiem. Kāda ir viņa pieredze, kādas kompetences, kas vēl viņam būtu jāmācās. Apzinoties realitāti, var atklāties, ka viņam vēl diezgan daudz jāizdara, lai tiktu nākamajā līmenī, taču viņam vismaz ir plāns. Viņš tiek atsēdināts tajā, ka tas nenotiks tūliņ, bet vienlaikus viņš tiek iedrošināts, ka tas ir iespējams un viņam ir reāls plāns, nevis ilūzija.

– Kādas pazīmes liecina, ka koučs ir labs profesionālis?

PAULIUS RATE: – Sesijas laikā koučs uzdod jautājumus, ieklausās, ko saka klients, kurš arī pats sev uzdod uzdevumus un izstrādā sev darbības plānu. Ja sesija beidzas ar reāliem, konkrētiem soļiem, kurus iespējams realizēt, tas norāda uz kouča darba labo kvalitāti. Jautājumi ir koučinga svarīgākais instruments. Bet tie nerodas paši no sevis, būtisks ir veids, kā koučs klausās un kādu metodiku izvēlas, lai jautājumi nostrādātu.

Ja koučs uzdod, piemēram, šādu jautājumu: «Ko tu šajā situācijā darīsi?» – tas nenostrādās. Citādi iedarbosies jautājums: «Kādi būs tavi pirmie soļi, lai tu pavirzītos uz priekšu sava mērķa sasniegšanā?» Īpaši mērķtiecīgiem, pat tik asiem kā samuraja zobens, jābūt jautājumiem, kas tiek uzdoti sesijas beigās. Jāpajautā tā, lai tas būtu trāpījums desmitniekā. Beigu jautājumos jābūt ietvertai visai šīs un arī iepriekšējās sesijas esencei. Un klientam tas jāsajūt.

SVETLANA ROMAŠINA: – Tiešā veidā labs koučs nekad nedod konkrētus padomus. Mēs varam uzprasīt vienīgi: «Kā tu domā, kādu padomu tu vari iedot pats sev?» Vai: «Kā tu domā, kādu padomu es tev iedotu?»

Koučs nevērtē cilvēku, viņa domas, nolūkus. Un nedalās ar savu pieredzi.

Tūlīt būs spēkā jaunais standarts, pēc kura koučam būs uzdevums iziet arī psihoterapiju. Šī profesija ir pavisam jauna, ir lietas, kas vēl ir jāpilnveido. Vēl būs noteikums, ka sākumā koučam vajadzēs strādāt ar mentoru.

KATRĪNA OŠLEJA: – Profesionāls koučs ievēro visus ētiskos principus. Latvijā ievērojam Starptautiskās Kouču federācijas ētikas kodeksu, kur pirmajā vietā ir jautājumi par konfidencialitāti un klienta labklājību.

Pieņemts uzskatīt, ka labu kouču no ne tik laba profesionāļa atšķir tas, ka viņš nedod padomus, liekot klientam pašam domāt un uzņemties atbildību par risinājumu. Kopumā ir nodefinētas 11 kompetences, kas liecina, ka koučs ir labs profesionālis. Bet klients var pārliecināties, vai koučs ir pabeidzis Starptautiskās Kouču federācijas (ICF) akreditētu mācību programmu – Latvijā tādas ir divas.

Klients var pajautāt, cik stundu koučs ir praktizējis. Ir trīs profesionalitātes līmeņi: pirmajā līmenī ir 100 stundu (ACC), otrajā – 500 stundu (PCC), trešajā līmenī – 2500 stundu (MCC, Latvijā šāds līmenis nevienam nav reģistrēts).

Var koučam prasīt, vai viņš iet uz supervīzijām par savu profesionālo darbību.

Koučs ir tikai cilvēks, var gadīties, kad viņš savu pieredzi pārnes uz klienta situāciju, pats to nepamanīdams.

Vēl svarīgi – ja cilvēks izjūt kouča spiedienu tikties biežāk, nekā pats vēlas, kaut kas nav labi. Kouča ētika neļauj pelnīt uz tā rēķina, ka klients nespēj atteikt.

Ar kouču jārunā arī, ko viņš piedāvā iesākt, ja tomēr nav rezultāta, par kuru bija vienošanās. Pie mums ir pietiekami daudz speciālistu, kuri sevi dēvē par koučiem, bet kuru kompetences neatbilst starptautiskajiem kritērijiem.

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – Nevaru iedomāties situāciju, ka koučs uzdod vienus un tos pašus jautājumus un vienam tie nostrādā, otram – ne. Mācību laikā esmu piedalījusies tādās sesijās, kur tikai viens otram uzdod jautājumus, turklāt partneri iedala. Man bija tā, ka partneris nepatika, es viņam neuzticējos, bet, par spīti tam, mēs nonācām pie rezultāta.

Tas ir pats interesantākais koučingā, ka jautājumi un to secība jau ir tā izstrādāti, ka patiešām aizved cilvēku pie atbildēm. Piemēram: «Gribi būt bagāts? Kas tavā uztverē ir bagātība? Cik tev vajag? Ar ko tu sāksi, lai bagātību iegūtu? Kā tu zināsi, ka esi bagāts?» Atbildi uz šiem jautājumiem, un tad tava atbildība, vai tu to darīsi vai nedarīsi.

Lai arī koučings strādā arī tad, ja speciālists tikai iemācījies jautājumus no galvas, labs koučs neasociējas ar jautājumu automātu. Ja viens cilvēks kaut ko saka, tas var izklausīties maznozīmīgi salīdzinājumā ar cita teikto, no kura mutes šie paši vārdi izskan ļoti spēcīgi un iedarbīgi. Šīs atšķirības nosaka enerģijas līmenis un pieredze, kas veido kouča harismu.

– Ja cilvēkam vajadzētu psihoterapiju, taču viņš iet pie kouča, kādi var būt turpmākie scenāriji?

SVETLANA ROMAŠINA: – Rīgas Koučinga skolā mēs mācām pazīmes, kas norāda, ka klienta konkrētais pieprasījums ir paredzēts citam speciālistam, piemēram, psihoterapeitam.

Ja kāds atnāk un stāsta: «Es gribu saprast, kas tāds bērnībā noticis, kas man šobrīd traucē dzīvot,» – tas nav kouča klients.

Arī tas, kurš konsultācijas laikā ir ļoti emocionāls, raud. Ētikas kodekss nosaka, kad koučs drīkst strādāt ar klientu un kad viņš jāsūta pie cita speciālista. Mēdz gadīties, ka redzu – lai labāk virzītos uz priekšu klienta tēmās, ar kurām varu strādāt kā koučs, viņam vispirms jāiet psihoterapijā. To arī viņam iesaku.

KATRĪNA OŠLEJA: – Atšķirībā no psihoterapijas koučingā fokuss ir vērsts uz tagadni un nākotni, nenotiek pagātnes analīze, traumatisko notikumu un situāciju pārstrāde. Koučings domāts psihiski veseliem cilvēkiem. Tiklīdz koučs pamana, ka cilvēkam ir depresija, kāds cits psihisks traucējums, viņam klients būtu jānosūta pie psihoterapeita vai psihiatra.

Ja koučs pārkāpj ētiku un savas atbildības robežas, neiesakot klientam meklēt psihoterapeitu, galu galā koučs pats būs pārguris un vīlies, jo koučings nedos rezultātu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pati sāku studēt psihoterapiju, – redzēju, ka dažiem cilvēkiem ar koučinga metodēm nevaru palīdzēt tikt uz priekšu. Tagad, kad esmu arī psihoterapeite, abās jomās ar vienu klientu nestrādāju. Ja kāds atnāk pie manis uz koučingu, bet redzu, ka vajadzīga citāda palīdzība, uz psihoterapiju sūtu pie cita speciālista.

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – Tas, kas cilvēkam traucē sākt rīkoties, bez kā koučings nedod rezultātu, ir viņa domas: «Es nevarēšu, es tomēr negribu…» Bet, ja esi teicis, ka gribi kaut ko sasniegt, ir jādara. Piemēram, ja gribi notievēt, jādara tieši tas, ko tu negribi darīt. Rezultāts būs tikai tad, ja agri celsies, iesi uz sporta zāli, pie uztura speciālista, mainīsi ēšanas ieradumus.

Koučingā tas tiek pateikts tieši, bet dažiem šāda pieeja var būt par skarbu. Ja bērnībā tevi neviens neuzklausīja un tagad arī koučs pasaka, ka viņu neinteresē, kā tu jūties, var pārņemt izjūta, ka neviens tevi nesaprot. Ja cilvēks ir nācis ar cerību, ka vismaz koučingā viņu uzklausīs, jutīs līdzi, var būt vilšanās. Jāiet pie psihoterapeita.

Koučs ir treneris. Kuru  sporta treneri gan interesē, ka tu sacensību dienā slikti jūties, jo iepriekšējā vakarā par kaut ko pārdzīvoji, tāpēc neesi izgulējies? Tev ir jābūt formā!

Ja esi tikai koučs, jāstrādā stingri noteiktajā rāmī. Bet, tā kā esmu arī psiholoģe un psihoterapeite, esmu koučinga klientiem arī jautājusi: «Kā tu jūties par to, kas tagad notiek?» Mana koučinga skolotāja to augstu novērtēja. Un atzinās, ka pašai apnicis tikai skaldīt gatavos koučinga jautājumus.

– Kādas zināšanas vajadzīgas koučam, lai noteiktu cilvēka tipu? Vai koučingā tas vienmēr tiek noteikts?

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – Ja es nebūtu psiholoģe, man vajadzētu kādu profesionālu instrumentu. Koučinga skolā mums deva tikai aprakstus, pēc kuriem vajadzēja noteikt cilvēka piederību kādam tipam. Man šis piedāvātais dalījums tipos šķita ļoti vienkāršots. Iesaku cilvēkiem painteresēties, kāda ir kouča izglītība un kādus darba instrumentus viņš izmanto, nosakot tipu.

KATRĪNA OŠLEJA: – Klasiskajā koučingā cilvēka tipa noteikšana nenotiek, bet kouči nereti strādā ar eneagrammām vai balstās uz citām pieejām, kas palīdz klientam apzināties savas personības īpatnības. Strādājot ar vadītājiem, lai attīstītu noteiktas vadības kompetences, bieži tiek izmantoti personības testi vai 360 grādu aptaujas, lai konstatētu attīstības vajadzības un nomērītu progresu – to, cik efektīvi ir bijuši attīstībā izmantotie instrumenti, arī koučings.

– Kādai jābūt kouča izglītībai?

SVETLANA ROMAŠINA: – Izveidojām Rīgas Koučinga skolu kā Starptautiskās Ēriksona universitātes filiāli, tādas ir vismaz 50 valstīs. Skolas programma ilgst aptuveni pusgadu. Koučingā sertifikāciju veic organizācijas, no kurām spēcīgākā ir ICF. Ja koučs iet uz sertifikāciju, spējot tikai nodemonstrēt kādu no koučinga metodēm, viņš nesaņem sertifikātu. Ir prasība izmantot koučinga metodes atbilstoši situācijai.  Un, lai kāds tiktu pielaists pie eksāmena sertifikācijai ICF, praksē jābūt nostrādātām vismaz 100 stundām.

KATRĪNA OŠLEJA: – Skolas pabeigšana vēl nenozīmē, ka cilvēks ir profesionāls koučs. Nepieciešamas nostrādātās stundas un supervīzijas vai mentorings ar vairāk pieredzējušu kouču. Daudzi izvēlas arī studēt psihoterapiju, jo jūt nepieciešamību sevi izglītot papildus. Par koučiem parasti kļūst cilvēki, kuri ir kāri attīstīties, pilnveidoties.

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – RISEBA esam izveidojuši koučinga studiju kursu, taču tā beidzēji nekļūst par profesionāliem koučiem. Tomēr koučingā ir ļoti labas metodes, kura katrs var izmantot sev. Studentiem patīk, jo viss ir viegli saprotams un izmantojams.

– Vai ir normāli, ka koučinga laikā cilvēka mērķi mainās?

KATRĪNA OŠLEJA: – Bieži gadās, ka cilvēks sasniedz izvirzīto mērķi, bet tad saprot, ka tas nav gluži tas, ko viņš iedomājās. Gadās arī tā: kamēr mērķis nav sasniegts, tas šķiet svarīgs. Bet, kad cilvēks to sasniedz, uzskata šo sasniegumu par pašsaprotamu. Tad būtu jārunā par to, kāpēc viņš nenovērtē to, ko sasniedzis, kaut arī iepriekš pēc tā tik ļoti tiecies.

Ir dabiski, ka tad, kad cilvēks sasniedz vienu mērķi, parādās cits, jauns horizonts. Taču, ja cilvēks tikai skrien pēc kārtējā mērķa kā vāvere ritenī, koučs varētu pievērst uzmanību, kāpēc klients nenovērtē sasniegto. Ir cilvēki, kam tas nav svarīgi, viņus interesē tikai process.

PAULIUS RATE: – Cilvēkam var mainīties dzīves situācija, kaut kas pēkšņi var kļūt mazsvarīgs. Koučinga procesā vienmēr var novērtēt starprezultātu. Piemēram, tu esi vēlējies dārgu automašīnu un strādā pie plāna. Esi nopelnījis jau ceturto daļu, bet tad saproti, ka automašīna ir tik dārga, ka pelnīšana paņem visu tavu laiku. Tad iespējams pārvērtēt, vai vēlies tieši šo automašīnu. Varbūt vēlies komfortu, ko tas sniedz, kādas noteiktas sajūtas, ko tas rada. Tad var domāt par šīm sajūtām.

Varbūt automašīna patiesībā bija tikai tāda ašā ideja. Īstenībā vēlies imidžu, komfortu, asas izjūtas, adrenalīnu.

Jautājums ir, kādā veidā to visu, kas tev nozīmīgs, vari iegūt. Vai tas ir auto, ko tev vajag, vai tomēr kaut kas cits? Koučings palīdzēs tikt ar to skaidrībā.

– Kas koučingā var noiet greizi? Kas par to var liecināt?

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – Domāju, ka koučingā neviens nevar nodarīt pāri. Kouči strādā tikai ar pieaugušiem cilvēkiem, un pašā sākumā abas puses vienojas, kas un kā notiks. Bet koučings var nebūt veiksmīgs, jo veiksme atkarīga ne tikai no kouča profesionalitātes, bet arī no personības. Gadās, ka koučs, kurš ir ieguvis zināšanas citās jomās, pārkāpj robežas. Vai nu kaut ko nav pareizi sapratis, mācoties koučingu, vai domā: «Ja reiz šī stingrākā metode, kas nav no koučinga, man palīdzēja, tad arī citam tas palīdzēs.» Tā koučingā nedara.

Ja piedāvāju koučingu, tad ar klientu nerunājam ne par ko citu, tikai to, kas vajadzīgs nosauktajam mērķim.

Ja, piemēram, kliente stāsta, ka vakar viņai bija strīds ar vīru, man jāsaka: «Noliec to malā, un ejam uz priekšu!»

PAULIUS RATE: – Uzskatu, ja koučs ievēro koučinga prasības un standartus, viņš nevar nodarīt klientam kaitējumu. Koučingā strādājam ar vēlamo nākotni, kuru īstenos klients. Jā, var gadīties, ka koučs nespēj palīdzēt, bet kaitēt gan nevar.

SVETLANA ROMAŠINA: – Mūsu valsts ir ļoti maza, par kāda neprofesionālo rīcību citi uzzina ātri vien.  Ja ir sūdzības, koučs var zaudēt savu sertifikātu.

KATRĪNA OŠLEJA: – Ja es būtu kliente, pievērstu uzmanību tam, vai koučs nesāk man uzspiest savus uzskatus, savas dzīves receptes. Tad kaut kas notiek greizi, tā nevajadzētu būt.

Koučinga pamatprincips ir sekot klienta vajadzībām, vērtībām un dzīves principiem, nevis uzspiest savējos.

Vēl greizi var noiet, ja koučs pārkāpj ētikas principus par konfidencialitāti un mazajā Latvijas vidē noplūst informācija par klienta situāciju. Nevajadzētu iet koučingā pie laba paziņas vai drauga, jāmeklē neitrāls cilvēks ar neitrālu skatījumu. Ja koučot piekrīt draugs vai darbabiedrs, tas nav ētiski.

– Vai paškoučings palīdz?

PAULIUS RATE: – Paškoučinga iespējas ir ierobežotas. Ir ļoti noderīgi jautāt sev kaut ko, atgādināt par kaut ko, tomēr cilvēka fizioloģija ir izveidota tā, ka, uzdodot sev jautājumus, mēs jau zinām atbildes. Ja cits cilvēks, profesionālis, tev uzdod šo pašu jautājumu, tu nonāc pie citām atbildēm.

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – Ja cilvēks ir nobriedis kaut ko mainīt savā dzīvē, viņš darīs visu ko: nodarbosies ar pašsuģestiju, izlasīs literatūru, skatīsies filmas, uzdos sev jautājumus, izmantos afirmācijas. Bieži vien cilvēki nāk un stāsta, ka «mēģināju to un to, nekas nelīdz… Palīdziet man, esmu turpat, kur es esmu». Nedomāju, ka tas ir slikti, ka cilvēks visu ko izmēģinājis, citādi nebūtu atnācis pēc palīdzības. Daudzi drīz vien atzīst, ka ir tik labi, ja palīdz kāds profesionālis. Pavisam citādi nekā tad, ja pats kaut ko buries…

– Kāpēc koučings Latvijā tagad kļūst arvien populārāks?

MAIJA ZAKRIŽEVSKA: – Daudziem patīk, ka koučingā viss ir ļoti skaidrs un saprotams. Tie, kas mācās par supervizoriem, arī izmanto savā darbā koučinga metodes. Kad pati mācījos, mēs katru nedēļu brīvprātīgi satikāmies ar kolēģiem un koučojām cits citu. Visas virspusējās problēmas atrisinājām. Tā nav tikai parunāšanās, tās ir sarunas ar konkrētu mērķi, kuru rezultātā var nonākt pie vērtīgām atziņām.

PAULIUS RATE: – Koučingā mainās klienta domāšanas veids. Aptaujas rāda, ka kompānijās, kuras vadības darbā izmanto koučinga metodes, finanšu rādītāji ir augstāki, darbinieki strādā ilgāk un pelna vairāk, gaisotne darbavietā ir pozitīvāka. Koučings maina saskarsmes kultūru.

KATRĪNA OŠLEJA: – Organizācijas Latvijā koučingu aktīvi izmanto pēdējos trīs četrus gadus. Manu klientu vidū ir uzņēmumi, kas piedāvā koučingu jebkura līmeņa darbiniekam. Tomēr tas ir retums. Biežāk organizācijas piedāvā koučingu tikai vadītājiem vai izmanto komandu koučingu.

Visvairāk šo pakalpojumu izvēlas starptautiskie uzņēmumi, kam tas ir zināms un pazīstams no starptautiskās vides.

Bet koučings ir populārs arī tāpēc, ka daudzi joprojām nevēlas risināt savas problēmas pie speciālistiem, kuru profesijas nosaukums sākas ar psih-. Traucē aizspriedumi.

Popularitāti nosaka arī tas, ka jau ir pietiekami daudzi, kas piedzīvojuši koučinga efektivitāti un par to pastāsta citiem.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+