Latvijas pirmā lēdija — prezidenta Jāņa Čakstes sieva Justīne

Latvijas vēsture
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
Ieva Krastiņa
6. augusts, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No Latvijas valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas māju AUČI arhīva
Ikviena valsts prezidenta kundze nes pirmās lēdijas godu. Tomēr viņa bija pati pirmā Latvijas valsts pirmā lēdija. Cēla un stalta vidzemniece. Prezidenta Jāņa Čakstes sieva Justīne Čakste.

Runas vīra meita

Justīnes Čakstes dzimtas saknes meklējamas Piebalgas pusē. Justīne piedzima 1870. gada 28. novembrī ģildes tirgotāja Fridriha Vesera ģimenē. Justīnes tēvs piedalījās Rīgas latviešu biedrības dibināšanā, bija tajā runas vīrs līdz pat savai nāvei. Justīne Vesere skolojās Rīgā Vācu meiteņu ģimnāzijā, jo tolaik latviešu skolu meitenēm nebija, un spodrināja muzikālās prasmes Rīgas mūzikas skolā.

Tā kā tēvs bija aktīvs sabiedriskais darbinieks un latvisko vērtību kopējs, Justīnei jau agri radās interese par latviešu kultūru un mākslu. Kopā ar brāli un māsu viņa esot darbojusies Rūdolfa Blaumaņa dibinātā  pulciņā, kurā jaunieši sprieda par literatūru un vingrinājās rakstīšanas mākslā.

Justīnes māsa Leontīne bija Blaumaņa iemīļotā, kurš meitenei rakstīja garas un skaistas vēstules, tomēr Leontīnei mīlas jūtas pret rakstnieku neradās.

Mutuļojošā sabiedriskā dzīve

1890. gadā Justīne iepazinās ar Jelgavas latviešu biedrības vadītāju, par sevi vienpadsmit gadus vecāku zvērinātu advokātu Jāni Čaksti. Tobrīd Veseru ģimene dzīvoja Rīgā, bet iepazinās jaunie ļaudis Mellužos. 1891. gada 3. jūnijā 21 gadu jaunā Justīne Čakstem izgāja par sievu.

Pāra attiecībās valdīja draudzība un harmonija. Jaunais pāris dzīvoja Jelgavā, bet vasaras pavadīja Justīnes tēva vasarnīcā Bulduros. Čakstes itin bieži uz savu vienstāvu koka namiņu Jelgavā aicināja ciemos latviešu tautas kultūras darbiniekus, viesus uzņemdami izcili viesmīlīgi.  Pianists un profesors Ludvigs Bētiņš par kādu ciemošanās reizi Čakstu mājās atceras: «Mēs ar tēvu bijām uzlūgti pusdienās. No liela svara tas, ka toreiz Jāņa Čakstes nams bija, laikam, priekšzīmīgākais Latvijā. Pieņemt viesus un klāt galdu var dažādi.

Pieminēšu vēl, ka Čakstes kundze bij jauna, lielā mērā stalta un apbrīnojami skaista.

Es ar prieku atminēšu, ka Čakstes kunga pajumtē viss bij priekšzīmīgi.  Priekš manis, kā mākslinieka, bij no svara, ka Čakste ar kundzi ne tikai izturējās laipni, bet runāja bez mazākām «manierēm» – mierīgi un katram patīkami.»  

1930. gada 15. novembra žurnāla Zeltene rakstā, kas veltīts Justīnes Čakstes 60. jubilejai, rakstīti cildinoši vārdi: «Justīne Čakste apdzīvojusi un darbojusies lielā laikmetā, līdzsapņojusi Latvijas neatkarības ideju, stāvējusi pie mūsu valsts šūpuļa, veicinājusi tās izveidošanu. Mēs viņu varam sumināt kā īstu Latvijas māti, kas siltu sirdi auklējusi ne vien savu ģimeni, bet visu latvju tautu. Jānis Čakste latvju tautai ir kļuvis simbols, ne mazāk jauks piemērs mums Justīne Čakste.»

Justīnes vīrs aktīvi darbojās dažādās biedrībās, kuru dalībnieki bažījās, ka precētais Čakste varētu kļūt pasīvāks. Notika pretējais – sieva ne vien no sirds atbalstīja vīra darbošanos, bet arī pati uzsāka piedalīties dažnedažādās sabiedriskajās aktivitātēs. Ikdienas gaitas Justīne pavadīja rūpēs par lielo saimi, kā arī iespēja aktīvi nodarboties ar labdarību.

Pirmā Pasaules kara laikā Čakstes kundze darbojās Sarkanā Krusta lazaretē Jelgavā un Tērbatā. Brīvprātīgie Justīnes vadībā iekārtoja apstākļus lazaretē, cik vien labi tobrīd bija iespējams. Tādēļ kareivji mēdza teikt, ka Jelgavas lazaretē uz grīdas gulēt būtu daudz patīkamāk, nekā citur slimnīcu gultās.

Justīne Čakste organizēja sarīkojumus, lai gūtu finansiālus līdzekļus Jelgavas reālskolu palīdzības biedrības darbībai un nodibināja skolēnu stipendiju fondu, Jelgavas ģimnāzijā organizēja bērniem siltas brokastis. Viņa rīkoja savās mājās teātra un dažādu māksliniecisku priekšnesumu vakarus, kuros uzstājās Jelgavas skolu skolnieki.

Kad vācieši ieņēma Kurzemi un iedzīvotāji sāka doties bēgļu gaitās, viņa ar vīru un deviņiem bērniem pārcēlās uz Tērbatu. Tur Jāni Čaksti ievēlēja par vietējās bēgļu komitejas vadītāju. Laulātais pāris turpināja rūpēties par sabiedrību, īpaši palīdzot bēgļiem. 1915. gadā Justīne palīdzēja ierīkot bēgļu ēdināšanas punktu Tērbatā, vadīja bēgļu apģērbu noliktavu, meklēja telpas un līdzekļus, lai tās uzturētu, vāca ziedojumos pārtiku un apģērbu. Viņas pārziņā bija četras bēgļu patversmes. Līdz 1926. gadam Justīne bija Gaidu centrālās organizācijas vadītāja. 

Viņa piedalījās Jelgavas latviešu biedrības dāmu komitejā, kas iepriecināja trūcīgos bērnus Ziemassvētkos, dāvinādama tiem paciņas, kuras piepildītas ar apģērbu, pārtiku un saldumiem. Tāpat Justīne palīdzēja vīram IV Dziesmu svētku rīkošanā. Viņa atbildēja par mākslinieku un koru izmitināšanu, viesmīlīgi uzņemdama savās mājās Andreju, Pāvulu un Juri Jurjānus, Jāzepu Vītolu, Ernestu Vīgneru un Ludvigu Bētiņu. Rūpes mijās ar jautrību, ko ieviesa dzīvespriecīgie mākslinieki. Kā vēlāk raksta Latvju Ziņās: «Viens no Jurjāniem saņēma no nama mātes laipnu lūgumu nebojāt viņas diviem maziem puišeļiem dzirdi, kad viņa pārsteidza viņu pūšam mežragu zēniem pašās ausīs.»

Justīnei Čakstei par panākumiem darbā un dzīvē piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

Sieviešu palīdzības korpuss

Kad apņēmīgās latvietes nodibināja Latvijas sieviešu palīdzības korpusu ar 90 nodaļām, lai palīdzētu karavīriem, Justīne, kā jau viņai ierasts, uzņēmās arī to vadību. Jānis Čakste tolaik bija Tautas padomes priekšsēdētājs. Latvijas sieviešu palīdzības korpusu izveidoja 1919. gada 22. septembrī, bet aktīvu darbību tas uzsāka Bermontiādes laikā. Sievietes ierīkoja karavīru ēdināšanas punktus, aprūpēja karavīrus hospitāļos un laboja apģērbu, kā arī piedalījās kritušo karavīru apbedīšanas organizēšanā.

Palīdzēt apņēmās sabiedrībā zināmākās dāmas, kuras gatavoja ēdienus karaspēka daļām Rīgā un tās apkārtnē, cik vien iespējams, sūtīja ēdienu uz fronti.

Palīdzības punktā palīdzēja karavīriem atpūsties un atspirgt, tur regulāri spēlēja mūziku. Frontē rīkoja koncertus. Sievietes aicināja ļaudis ziedot. Lai gan zeme bija izpostīta, daudz ziedoja laucinieki. Palīdzēt gribētājas sūtīja uz fronti un slimnīcām dāvanu paciņas un ierīkoja frontē daudzus tējas punktus, Ziemassvētkos nogādāja kareivjiem siltas zeķes un cimdus.

Sleikša kundze vadīja komisiju, kas rūpējās, lai kritušie tiktu apbedīti ar cieņu Brāļu kapos. Tāpat palīdzības korpuss noorganizēja šūšanas darbnīcu, kurā pašuva apģērbus karavīriem.  20. gadsimta 20. un 30. gados korpuss uzturēja bāreņu namu, bērnu invalīdu patversmi, trūcīgo meiteņu pansiju un rīkoja labdarības akcijas.

Justīne sargāja ļaudis, bet liktenis – Justīni.

Reiz, iznākot no Rīgas latviešu biedrības nama, kur mita Sieviešu palīdzības korpuss, Čakstes kundze saelpojās gāzes un, zaudējusi samaņu, nokrita uz ielas. Lai atlabtu, nācās nogulēt gultā divas dienas. Vēl kādreiz, atgriežoties mājās no palīdzības darbiem, Čakstei pie kājām nokrita bumba, bet neuzsprāga. Padomju okupācijas laikā, 1940. gadā, Latvijas sieviešu palīdzības korpusu likvidēja.

Prezidenta kundze

Jāni Čaksti ievēlēja par pirmo Latvijas valsts prezidentu 1922. gada 14. novembrī. Tas bija unikāls notikums. Pati, pati pirmā brīvas Latvijas valsts pieredze. Pirmo reizi latvieši paši iekārtoja Rīgas pili. Pirmo reizi iekopa tajā latviešu tradīcijas. Pirmo reizi latvieši uzņēma ārzemju sūtņus, rīkoja pieņemšanas ceremonijas un reprezentācijas, un pildīja citus ar prezidentūru saistītus pienākumus. Visur izpalīdzīgu roku sniedza valsts pirmā dāma – Justīne Čakste. Viņa iekārtoja prezidenta reprezentācijas dzīvokli Rīgas pilī un godam pildīja prezidenta kundzes pienākumus.

Viens no interesantākajiem pils dzīves notikumiem – Zviedrijas karaļa Gustava V uzņemšana, Justīnei kļūstot par karaļa galda dāmu.

Jānis Čakste pildīja prezidenta pienākumus piecus gadus līdz savai nāves dienai 1927. gada 14. martā.  Kad prezidents bija miris, Čakstu ģimene pārcēlās uz dzīvokli Dzirnavu ielā, bet vēlāk Antonijas ielā. Kad krievi lika sašaurināt dzīvokļu platību, no sava lielā Mežaparka dzīvokļa pie Čakstēm pārnāca dzīvot dzejnieks Kārlis Skalbe, iekārtodamies kā apakšīrnieks, lai Čakstes kundzei nenāktos sadzīvot ar dies’ zina kādiem dzīvokļa biedriem.

Pieticīga un klusa

Čakstes kundze neuzbāzās ar savu personību, nebija ne skaļa, ne ārišķīga. Uzņemdama viesus, viņa necentās paspīdēt, bet ar savu iedzimto viesmīlību vienkārši rūpējās, lai ciemiņi būtu paēduši un justos ērti. Pašai Justīnei garšoja vienkārši ēdieni.  Ja ieradās viesi, viņa necentās izdabāt vai pārsteigt ar lepnām delikatesēm. Viesiem tika pasniegts tieši tas pats, kas gatavots visai saimei, – vienkāršs un sātīgs ēdiens.

Kārļa Skalbes sieva Lizete atminas, kādu redzējusi pirmā Latvijas prezidenta kundzi: «Rīgas pilī bija pieņemšana. Justīne Čakstes kundze prezidentam līdzās sagaidīja viesus.

Pārsteidza viņas staltums, cieņas pilnā vienkāršība, tumšais tērps, pie kura neatceros redzējusi nevienas rotas.

Tas viss tik labi likās atbilstam Latvijas prezidenta kundzes stāvoklim.»  Citā reizē, kad Lizete lūgusi Justīnes kundzes dēlam Konstantīnam mātes ģīmetni žurnālam Nedēļa, sākotnēji dēls atsacījis, ka prezidenta kundze nevēloties popularitāti, viņa dzīvojot ģimenei.

Kara laika un okupācijas dēļ Čakstes kundzei liktenis lēma daudz sāpīgu pārdzīvojumu par bērniem. Līdzcilvēki arvien postošos jaunumus mēģināja pavēstīt Justīnei tik saudzīgi, cik vien tas iespējams, dažkārt pat neatklājot patiesību uzreiz. Lizete Skalbe atceras no laika, kad mitusi Čakstes dzīvoklī: «Čakstes kundzei dzirde vairs nebija tik laba, tas viņu nošķīra it kā kādā savā pasaulē. Viņa daudz nerunāja, visu it kā uzņēma ar acīm. Skatiens bija tik vērīgs, it kā viņa visu uzsūktu ar acīm. Mēdza sēdēt pie loga, dažreiz ar kādu no saviem mazbērniem sev blakām vai klēpī.»

Kad 14. jūnijā aizvesta bija Maiga Šīrone, Čakstes kundzes meita ar savu meitiņu un dēlu, viņai to ilgi slēpa, baidoties no triekas lēkmes atkārtošanās, kas jau reiz vieglākā veidā bija pārciesta.

Darbarūķi lauku mājās

Mūža vēlākos gados Justīne Čakste aktīvo sabiedrisko darbību pārtrauca, lai pievērstos ģimenei. Kaut gan arī pirms tam viņa vīru un deviņus bērnus ar uzmanību un rūpēm neapdalīja. Justīnei Čakstei sirsnība bija raksturīga visu mūžu. Kā vecmāmiņa viņa bija mīļa un gādīga. Tāda, ar kuru var aprunāties. Justīnei patika dziedāt tautasdziesmas, viņa labprāt dziedāja mazbērniem.

Čakstes bija un līdz pat šai baltai dienai ir paraugs, kādiem jābūt īsteniem latviešiem. Stipriem, staltiem un strādīgiem. Čakstu mājās slinkumu nepazina. Ģimenes mājās Aučos visa saime allaž strādāja lauku darbus. Arī bērnu bērni jau agri iemācījās, kā cilvēks pelna iztiku. Piemēram, par katru novāktu kartupeļu vagu saņēma algā vienu kartupeli. Par katru izravētu biešu vagu – 100 gramus cukura. Čakstu ģimenē bija uzstādījums, ka katrs pats veido savu dzīves bagāžu. Jā, tēvs, vectēvs, vecvectēvs bija prezidents, bet tas bija viņa darbs.

Trimdā – ar mājas atslēgām

Kad kara beigās padomju karaspēks iebruka Zemgalē, Justīni Čaksti un viņas dēlu, Auču saimnieku Gediminu padzina no mājām. Pēc tam viņa ar dēlu, meitu Dailu un mazbērniem meklēja patvērumu Iecavas pagasta Gailīšos, bet pēc mēneša nācās pamest arī šo vietu, lai nepaliktu ielenkumā.

Mieru meklējošā ģimene trijos pajūgos sakrāva Auču bagātību un steidzās pār Lielupi. Nakti viņi pārlaida zem klajas debess pie Baložiem, bet nākamajā rītā caur Babītes pagastu devās Jūrmalas virzienā. Pārbraucot Bulduru tiltam, Čakstes iekļuva milzu bēgļu straumē. Dažas atpūtas dienas Talsu tuvumā ļāva kaut mazliet atvilkt elpu. No Rīgas pie viņiem ieradās znots Pauls Zemgals, un visi kopā tālāk devās Popes virzienā, kur uz brīdi apmetās pie arhibīskapa Grīnberga brāļa, bet vēlāk – uz Rendas mācītājmuižu, pēcāk pārbraukdami uz Ventspili.

Bēgļi gaidīja zviedru kuģus. Tie ilgi nenāca, pazuda kontakts ar Zviedriju. Līdz ar to nācās pailgi gaidīt glābiņu. Čakstes kundze ieradās bēgļu pārpildītajā sētā mazliet vēlāk, stalti sēdējusi, lakatos satinusies, daži bērni līdzās, bet meita stāvējusi blakus vezumam. Visi patvēruma meklētāji pamatīgi salijuši.

Viņu pajūgu sākumā pat mēģināja neielaist sētā, jo neesot vietu. Palaimējās, ka daži atpazina Justīni kā bijušā prezidenta kundzi.

Salijušie, nomocītie ļaudis tika siltā istabā un pēc dažiem atelpas mirkļiem zvejnieku mājas lielajā istabā Justīne jau stāvēja tikpat stalti kā reiz Rīgas pilī. Roberts Legzdiņš spilgti apraksta valdošo atmosfēru pirms aizbraukšanas: «Līst. Jūra ir pelēka un mierīga. Kurzemes krasts ietīts biezā miglā. Laiks kā radīts aizbraukšanai. Mūsu laiva stāv augšā. Tā atnāca pagājušo nakti. Mēs kārtojam pēdējās «formalitātes». Šonakt aizbrauksim. Savādi: pēdējā diena uz Latvijas zemes, un mēs ar nepacietību gaidām tās galu.»

18. novembra vakarā Čakstes kundze devās uz zviedru laivu, bet krastā nonāca par vēlu. No dzimtenes viņa atvadījās 23. novembrī, iekāpdama kuģī Zvejnieks. Pēc divām dienām kuģis piestāja Gotlandē. Nabaga ļaudis uz cietzemes vēl netika. Nācās nonīkt uz kuģa vēl pusotru mēnesi karantīnas dēļ, līdz janvāra vidū Justīne Čakste nonāca Fageršē nometnē pie Stokholmas. Roberts Legzdiņš raksta: «Bēgļu saraksts nonāca zviedru iestāžu rokās, bet nevienam «neienāca» prātā šo Zviedrijas karaļa galda dāmu apbalvot ar augstu zviedru ordeni, izcelt no visparastākās bēgļu nometnes un novietot kādā sanatorijā.»  

Labi, ka Zviedrijas valdība parūpējās, lai nometnes telpas būtu pietiekami ērtas – tās bija siltas un sausas, ļaudīm sagādāja ēdienu un apģērbu. Tā stāstījuši Čakstu pēcteči. Bet Lizetes Skalbes avīžrakstā, kas veltīts Justīnei Čakstei, teikts: «Fageršē nometnē Gediminam Čakstem ierādīta atsevišķa istabiņa kopā ar Čakstes kundzi. Bet tā vairāk atgādina cietuma celli. Čakstes kundze, vēl aizvien stalta, nesalīkusi, savā tumšajā tērpā atgādina mūķeni. Tikai askētiskās stingrības vietā ir kāda klusa rezignācija, skatiens arī še it kā raugās kaut kur projām.»

Pēc nometnes Čakstes kundze dzīvoja pie meitas Dailas, par viņu rūpējās dēls Gedimins. Bērni iekārtojās darbā un Justīne sāka dzīvot nelielā dzīvoklītī Stokholmas priekšpilsētā Solnā.

Nerimās Justīnes sapnis par atgriešanos dzimtenē, visu mūžu viņa sava nakstgaldiņa atvilknē glabāja Auču ārdurvju atslēgu.

Diemžē, Latviju viņas acis vairs neskatīja, Justīne Čakste aizgāja mūžībā 1954. gada 28. aprīlī Zviedrijā. Tomēr, kad Latvija atguva brīvību, Čakstes kundzes pīšļi tika pārvesti uz dzimteni un pārapbedīti Rīgas Meža kapos vīra, pirmā Latvijas valsts prezidenta, atdusas vietas galvgalī.

Čakstes dzimta – tā ir Latvijas vēsture. Šī ģimene pārdzīvoja visu, ko vien latvietis varēja piedzīvot. Vairākus Čakstu bērnus bēgļu liktenis aizveda uz Zviedriju.

  • Vecākais dēls, virsnieks Visvaldis, aizgāja bojā Pirmā pasaules karā 23 gadu vecumā.
  • Jaunākais dēls Konstantīns Jēkabs Marģers mira Otrā pasaules kara laikā koncentrācijas nometnē, divu meitu tēvs.
  • Mintauts Fridrihs Andrejs apprecēja Antona Benjamiņa meitu Martu, strādāja par juristu. Trīs bērnu tēvs devās trimdā uz Zviedriju.
  • Janīna Leontīne Margarēte apprecējās ar mācītāju Jāni Teriņu, viņu ģimenē dzima divi dēli.
  • Auču saimnieku Gediminu nodēvēja par tautas ienaidnieku un budzi, padzina no Aučiem. Viņš palika neprecējies, Zviedrijā kļuva par fabrikas strādnieku.
  • Dēls Ringolds izmācījās par ārstu un strādāja par Liepājas slimnīcas direktoru. Vēlāk strādāja Jelgavas slimnīcā, kur kā ārstam nācās palikt arī okupācijas laikā. 1946. gadā viņš Tomskā noorganizēja izsūtīto bērnu atgriešanu Latvijā. Trīs meitu un dēla tēvs.
  • Meita Aldona Paula Karoline kļuva par skolotāju, apprecējās ar Latvijas armijas ģenerāli, audzināja trīs meitas.
  • Meita Maiga Marija ar bērniem 1941. gadā tika izsūtīta uz Sibīriju, vēlāk viņai izdevās atgriezties Latvijā un te rast mūža mājas.

Mīļie Auči

Auči atrodas Ozolnieku novadā, Lielupes krastā. Mājas, kuras cēla Latvijas valsts pirmais prezidents Jānis Čakste ar sievu Justīni. Tagad te ir piemiņas vieta pirmajam mūsu valsts prezidentam, kuru iekārtojuši un par kuru rūpi tur Čakstu pēcteči.

Diemžēl prezidents namu savām acīm nav skatījis. Kad viņš aizgāja viņsaulē, dzīvojamā ēka vēl tikai tapa.

Turpat atradās vecie Auči, kurus, ceļot jauno māju, nojauca. Vecajā ēkā prezidenta kungs ne tikai uzauga un mita kopā ar vecākiem, brāļiem un māsām, bet arī nodzīvoja daudzus dzīves gadus. Vienkāršo zemnieku ēku 1871. gadā iegādājās Čakstes kunga tēvs.

Jāņa Čakstes ģimenei lauku māja ar laiku pat izkonkurēja vasarnīcu Bulduros – viņi sāka pavadīt vasaras Lielupes krastā. Čakstes prezidentūras laikā ik gadu viņa dzimtas mājās rīkoja vērienīgu Jāņu svētku svinēšanu Tad arī prezidents ar kundzi nolēma celt jauno ēku, lai būtu, kur plašajai saimei sanākt kopā, svinēt svētkus un bērniem ar savām ģimenēm pārnakšņot.

Padomju okupācijas laikā, protams, saimniecība tika atņemta. Tur ierīkoja mašīnu un traktoru staciju.

Otrā pasaules kara laikā māju kādu laiku izmantoja arī vācu štābs. Pēc kara te ierīkoja Rīgas drāšu fabrikas palīgsaimniecību, tad padomju saimniecības Zālīte iecirkni, bet vēlāk vietējais kolhozs māju sadalīja 11 ģimenēm mazos dzīvoklīšos. Kad 1989. gadā Aučos ieradās Čakstu pēcteči – mazmazmeita Kristīne ar brāli Kārli un tēvu Jāni Čaksti – apkārt valdīja postaža un netīrība. Tagad Čakstu plašā saime no jauna iekopusi Aučus, un te atkārtojas vēsture.

Telpas, kurās tagad gan iekārtota piemiņas vieta, gan pulcējas Čakstu pēcteči, kļuvušas par šauru. Tādēļ vecās kalpu mājas vietā top jauna ēka muzejam, kuru iecerēts pabeigt Latvijas simtajā jubilejā – 2018. gadā. Tiklīdz tās durvis būs vērtas, Auču skaistā dzīvojamā māja kļūs par īstu mājvietu Čakstu pēctečiem. Tā vairs nebūs pieejama apmeklētājiem. Jaunajā muzejā nebūs vitrīnu ar fotogrāfijām, kā pašreiz. Bet tiks saglabāti trīs pamatstāsti – par māju, par prezidentu un ģimeni. Šis būs viens no modernajiem muzejiem, kas ieinteresēs arī jauniešus – ar audiostāstiem un aplikāciju mobilajā telefonā, kas ļaus labāk iepazīt laiku, kurā dzīvoja pirmais Latvijas valsts prezidents.

Paldies par palīdzību raksta tapšanā Jāņa Čakstes dzimtas māju Auči vadītājai Inetai Freimanei.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+